Jaunā Gaita nr. 41, 1963


JG abstraktās mākslas simpozija dalībnieki: no augšas – H. Sils (Austrālija), U. Krūmiņš (ASV), E. Šturma (ASV), J. Soikāns (Vācija), J. Trizna (Beļģija), I. Bite (Anglija) un T. Ķiķauka (JG redakcija).

IEVADS

Acs staigā, apiet apkārt, paceļas virs galdauta — pudeles kļūst koncentriski apļi, šķīvji, redzami taisni no augšas, atgādina apaļas planētas, bet, acij atkal tuvojoties galdauta tautiskajam rakstam, ģeometriskās kriptogrammas izzūd, un to vietā ierodas mazi, spalvaini, tumīgi tārpiņi, ar mīkstām pūkainām kājiņām un maziem piesūcekņiem. Metamorfozes, tās skrien uz visām pusēm, un kad acs ir vairs tikai milimetru no mazās mušas rociņas, pēdējā kļūst par milzīgu katapultu kuŗas ēnā sandalēs un togās tērpusies romieši dzeŗ no milzu amforas. Mikrokosms, jaunās pasaules abstrakcija, bet tam pāri Sezāna rupjā ēna, satrūdējusi blūzes augšdaļa, ko viņš gleznoja simtām reižu; velna dināriskais Pikaso, Vidusjūras smiltīs atspēries, iekožas savos keramikas lūžņos, uz kuŗiem ka pūce sēž un vārdus izverd Ģertrūde Šteina. Īsta kuninga vecene, tā saraujas, kad lejamkannu no augšas iztukšo Polloks. Acs ieplok, plakstiņš nervozi kapā refleksijas, acs paceļas pāri, dodas augšup, un helikoptera maigajā dūkšanā aizrijas sīkās sporas.

Divpadsmit acis sastopas ar divām acīm, kopā četrpadsmit. Acīm apakšā sēž Imants Bite, Uldis Krūmiņš, Herberts Sils, Juris Soikāns, Eleonora Šturma, Jāzeps Trizna un beduīns Ķiķauka. Mīl, nemīl, no sirds, ar sāpēm, būs, nebūs, kaŗš, miers. Glāzes, pudeles, vāceles, naži, dakšiņas, servjetes, Reinzeme un Mozele, rasols no debesīm, zelta lietus līst un uzzied zelta ābele, pārklāta ar kubistu kristalliem.

Nepārtraukti birst, līst, klājas vērtības, sijājas, rupjākās augšā, smalkākās lejā, bet uz galdauta krīt tikai drupatas no lauztas rudzu maizes. Abstrakcija, abstrakcijas, abstrakcijai, abstrakciju, ar abstrakciju, abstrakcijā, jā — tur tas sunītis aprakts; vēlreiz mēģināt izsijāt, siltais Šveices fēns lai svētī un iemūžo mūsu tautiskās tradicijas, kaut vai mazu drupatiņu, sīku dzintara gabaliņu. Vajag tikai pieliekties, tur viņš kvēlo: īsts Greko pagleznojums, glazūra spīgo, laistās kā Matisa kapličas krāsainie stikli, pats stumjamā krēslā u.t.t. ad nauseam.

Godājamie tautieši, viešņas un viesi, cilvēces un cilvēki, šodien man ir gods izlūgties no jums mazu uzmanības apliecinājumu, bet pirms es sāku, lūdzu visus klātesošos izdauzīt aceņu stiklus, un šajā sakarībā esmu ar kultūras fonda palīdzību iegādājies mazus zelta āmuriņus.... mīkstajos beduīna pirkstos mirdz rubīns, un no tā izšaujas futūrisma pravieši, caurspīdīgi, ģeometriskos sirdsēstos robert-sutināti, orbitēdami tie sadauza Kandinska ripas un bumbiņas, bet ak vai! te jau Sulāžs ar piecmetru otu piekrāso mūdžus audeklam. Vizuālas orģijas — Ernsts no Kolizeja sutraiņa ir izracis sacharinētu Dantes elli, Hartungs ēvelē un tašķās ar tašismu. Policista svilpe spalgi atbalsojas de Čiriko mūŗos, Dālī kruķi sabrūk un Mona Liza pārvēršas par pūra lādi. Kārtību, disciplīnu, tīrību un patiesību — atskan visos labirinta stūŗos. Dadaisti kā sikspārņi izšaujas no Dišama (Duchamp) slavenā kofeŗa.

Četrpadsmit acis šaudīgi seko neparastajiem notikumiem, apvilktiem ar celluloīda maisu, kas apkrāsots ar spožām zīmēm: $ $ $ $ .... Lūdzu nekļūt par antisemītiem, teic spānis Dāli ar skūtām padusēm. Beduīns glūn, izslauka no acu kaktiņiem Saudi Arabijas eļļainās smiltis un ar acīm žonglēdams sāk uzrunāt pārējas divpadsmit acis tā: Jaunā Gaita nolēmusi uzbūvēt milzu mielasta galdu pāri okeāniem, jūŗām un tuksnešiem un sasaucot kopā latviskā vārda apustuļus, mēģina tos nosēdināt pie simpozija mikrofoniem, lai tā varētu satvert, pāršķelt un izlobīt kaut ko no bezpriekšmetīgas un abstraktās (ab trahere) tēlotājas mākslas.

Smiekli, šķaudas, žāvas, krekški, ūkas saliecas, uzacis saraucas, bet seši acu pāri ir ar mieru un, ja vien iedzirkļi to vēlas dzirdēt, beduīns iesāk šādi:

 

1. Kādreiz gleznotāji gleznoja lietas, vēl nesen tie traktēja sajūtas, bet šodien glezno idejas. Ko sakāt par šādu izskaidrojumu?

Bite:

Izskaidrojums ir veikla iestāstīšana. Vispirms, idejas nevar gleznot, jo tās nav vizuāla parādība. Gleznojot lietas, ko cilvēks diendienā uztveŗ vizuāli, iespējams izraisīt noskaņas asociāciju ceļā („traktēt sajūtas”) un uzvedināt skatītāju noteiktu ideju aplaušanā. Izslēdzot lietas, abstraktais gleznotājs sev ierobežo izteiksmes līdzekļu izvēli.

Krūmiņš:

Gleznotāji visos laikos ir gleznojuši idejas. Lietas kā tādas, per se, gleznojuši tikai 17. un 18. gadsimta holandiešu kluso dabu gleznotāji un daži 19. gadsimta vidus franču un itāliešu gleznotāji (un, protams, visādi nemākuļi un diletanti). Gleznotāji ar priekšmetu palīdzību ir izteikuši idejas, bet līdz ar ideju maiņu mainās līdzekļi, tāpēc šī gadsimta ideju izteikšanai bija nepieciešama jauna norma.

Sils:

Izskaidrojums aplams: 1) Vēsturiski glezniecība nesākas ar lietu (priekšmeti — labāks vārds) gleznošanu. 2.) Nekādas „idejas” (Platona vai lietu) abstraktisti neglezno. Būsim definītīvi jau sākumā: tā ir rotaļa, rīkošanās ar formām un krāsām, kam nav līdzības dabā.

Soikāns:

Neuzskatu to par izskaidrojumu, bet — aplamu pieņēmumu.

Šturma:

Teorētiski spriežot, abstraktā māksla, asociatīvu elementu nenomākta, mākslinieka idejas vārētu parādīt vistīrākā veidā. Tomēr praksē idejas, kas ietvertas abstraktos darbos, pašas no sevis nenoskaidrojas; talkā jānāk pašu gleznotāju vai viņu „tulku” formulētām deklarācijām. Katrs brīvs mākslinieks var formulēt savu darbību un mākslas filozofiju, kā vien vēlas un paust domas, kuŗām viņš pats tic. Cits jautājums, vai tās vienmēr pārliecina skatītāju.

Trizna:

Nedomāju, ka mākslinieki šī vārda īstajā nozīmē būtu kādreiz gleznojuši lietas vien, jo to darīt ir fotogrāfu uzdevums. Mākslinieki ar lietu palīdzību izteica savas sajūtas, domas, pārdzīvojumus un idejas vispār vai arī atklāja lietās paslēptas idejas. To pašu viņi dara arī šodien, tikai daļa noliedz redzamo lietu derīgumu viņu nolūkiem un rada paši savas lietas. Starpība tikai tā, ka visiem pazīstamas lietas palīdzēja lasīt mākslas grāmatā visiem, kamēr pēdējās noder tikai pašam māksliniekam un nedaudziem „izredzētiem.”

 

2. Abstraktā māksla ir atbrīvojusies no patosa un pretenzijām. Patiesība vai meli?

Bite:

Abstraktā mākslā daudz pretenziju. Visi nozīmīgākie modernie novirzieni sākušies ar skaļiem manifestiem. Otrkārt, — „abstraktā” māksla ir tikpat konkrēta kā „reālā.” Pasludinot ignorēt lietas — pārejošos reālās pasaules elementus — un tiecoties irreāli priekšmetu sfairās, abstraktistiem konsekvences labā nāktos strādāt arī ar glezniecības elementiem irreāli: noziedu vērtības Angstroma vienībās, laukumi orientēti telpā absolūti ģeometriskā percepcijā etc. — bez vieliskās starpfazes, tā sakot, — tīri mentāli.

Tikai tādā gadījumā varētu runāt par abstrakto glezniecību, lai gan gleznas kā fiziski objekti neeksistētu. Visi varētu gleznot galvā...

Pretenzijas, ka abstraktās mākslas metodes ļauj pārnest irreālos domu saturus vistiešāk un iespaidīgāk (tīrākā veidā), sabrūk fakta priekšā: vislabāk tas iespējams, izmantojot ar priekšmetiem saistītās asociācijas.

Krūmiņš:

Māksla no patosa un pretenzijām šodien var atbrīvoties par tik, par cik no tām var atbrīvoties individuāls mākslinieks.

Protams, ir bijuši laikmeti, kad patoss un pretenzijas bija cieņā (baroks, rokoko, un neoklasicisms).

Sils:

Meli.

Soikāns :

Citiem vārdiem runājot, notikusi briesmīga pašnāvība.

Šturma:

Nedomāju, ka abstraktā māksla atbrīvojusies no patosa un pretenzijām. Diemžēl, arī bezpriekšmetīgajā mākslā gana vietas liekulībai un pārspīlējumiem, tikai tie izpaužas citādi. Kaut vai tik bieži redzamie, nevajadzīgi lielie audekli, kas ne vienmēr pauž atbilstoši „gigantisku” saturu, ir raksturīgs modernā patosa un pretenciōzitātes piemērs.

Trizna:

Abstraktās mākslas sākumos tā bija patiesība. Mūsdienās, turpretim, patoss un pretenzijas ir abstraktās mākslas neizbēgamas iezīmes, jo, pirmkārt, tā ir kļuvusi lieta un, otrkārt, jaunā paaudze, sūtīdama pie velna visu bijušo un esošo un meklēdama kaut ko labāku, cēlāku, varenāku, nav pratusi izvērtēt to pašu nosodīto un nav spējusi sameklēt droša pamata, kur varētu atsperties un lidot noteiktā virzienā viņu jaunības trauksme.

 

3. Abstraktā glezniecībā līdz šim vēl nav radies neviens īsti ievērojams un paliekams darbs. Jūsu domas?

Bite:

Abstraktā glezniecībā ir daudzi darbi ar paliekamu mākslas vērtību.

Krūmiņš:

Domāju, ka visi abstraktās glezniecības nozīmīgākie darbi ir jau radušies un, kā ikvienā ar glezniecību bagātā laikmetā, to ir daudz.

Sils:

Kas ievērojams? Man? Tirgoņiem? Mākslas pseudozinātniekam?

Soikāns:

Mākslas vēsture nepārprotami liecina, ka katram laikmetam savs izteiksmes veids un līdzekļi. Kāpēc šāsdienas māksla būtu izņēmums? Kaut arī abstraktā māksla sacēlusi milzīgu protesta vētru (un ne bez pamata), arī tā mākslas vēsturē nepametīs aiz sevis tukšumu resp., dokumentēsies arī ievērojamos un paliekamos mākslas darbos.

Šturma:

Lai gan nav neiespējams, ka esam paliekošu mākslas vērtību rašanās aculiecinieki, tomēr nomirsim neuzzinājuši, vai mūsu dienās patiesi radies kāds „īsti ievērojams un paliekams” mākslas darbs. Pagaidām varam spriedelēt par pašreizējas glezniecības paraugu aistētisko un māksliniecisko vērtību, bet ne par to paliekamību vai nemirstību; varam tos šķiŗot tādos, kas uz mums runā, un tādos, kas neizsaka nekā.

Trizna:

Vismaz lielo tīrā abstraktisma iekustinātāju darbi, kā Kandinska, Maleviča, Mondriāna un dažu citu, paliks kā svarīgi un ievērojami liecinieki mākslas vēsturē. Par viņu sekotājiem varēs runāt vēlāk, jo no pašreizējā krāsu un citu vielu poda nav viegli izsmelt īstos sugu un pasugu paraugus, nemaldoties viņu vērtību noteikšanā.

 

4. Pirmatnējā māksla attēloja dzīvas formas, bet, tālāk attīstoties un izveidojoties, abstrakti simboli guva pārsvaru. Vai esat mierā ar šādu uzskatu?

Bite:

Visas formas ir nedzīvas, — dzīvi ir tikai organismi. Primitīvā māksla satur gan reprezentatīvas, gan stilizētas un ģeometriskas formas. Nav pierādāms ne arī nomanāms, ka reprezentatīvais pret ornamēntālo („abstrakto”) vai spēcīgi stilizēto būtu nepieciešami kaut kādā attīstības attieksmē, visai iespējams, ka „attīstību teorijas” ir vispārcilvēciska vājība. Savā daiļo mākslu filozofijā arī Hēgelis min attīstību mākslā, kas viegli izrīkojama kā pilnīgi pretējas secības norādītāja, nevis kā tas patiktu abstraktajiem gara meklētājiem.

Krūmiņš:

Lai gan vēsture rāda, ka illūzionāras mākslas formas ir attīstījušās pirmās, tomēr gandrīz ikviena organizēta civilizācija ir lietojusi abstraktus simbolus tās tapšanas un augšanas stadijā un pārgājusi uz dzīvu formu attēlošanu tās kulminācijas un deģenerācijas periodos.

Sils:

Nē. Meli; skat vēsturi.

Soikāns:

Varbūt uz kādas citas planētas tas tā ir bijis.

Šturma:

Vispirms jānoskaidro, kas saprotams ar apzīmējumu „pirmatnēja māksla.” Dzīvu jeb dabas formu attēlošana vairāk vai mazāk „abstraktizētā” veidā vijas cauri visai mākslas vēsturei, sākot ar alu cilvēka zīmējumiem, līdz pat mūsu dienām. Iedīgļi tikai abstrakcijai meklējami tieksmē tēlotāju mākslu emancipēt līdz tam autonomajam stāvoklim, kādā atrodas mūzika un architektūra.

Trizna:

Agrāk mākslinieki izlietoja (ne attēloja!) dabas formas, lai ar to palīdzību kaut ko pateiktu, tāpēc viņu darbi ir simbolisma pilni. Bezpriekšmetīgā māksla ar simboliem nenodarbojas. Tā mēģina radīt jaunas formas, kuŗām paredzēts izraisīt attiecīgu pārdzīvojumu. Uz tām jāskatās kā uz lietām, kas vēl nekad nav bijušas. Vienam tās var patikt, otram nē, tāpat kā priekšmetīgās mākslas klāstos.

 

5. Vai taisnība, ka tradicionālai mākslai ir tikai vēsturiska vērtība?

Bite:

Vēsturiska vērtība ir katrai mākslai. Katrā mākslā ir vairāk nekā tikai vēsturiskā vērtība. Abstraktā māksla jau uzrāda tik solidu tradiciju bazi un tik brangi vienveidīgu sekotāju pulku, ka uzskatāma par tradicionālu.

Krūmiņš:

Jebkuŗai mākslai, kam vēl šodien ir sakars ar šāsdienas cilvēka idejiskām vai emocionālām, prasībām, ir vairāk vērtības par vēsturisko. Meistaru darbi, kuŗu idejas neskaŗ tikai virspusīgas laikmetīgas prasības, ir baudāmi vienmēr. Pārējais, protams, ir tikai ieraksts vēstures katalogā, par ko, varbūt, interesēsies paaudzes ar līdzīgam problēmām.

Sils:

Briesmīga netaisnība.

Soikāns:

Nekādā gadījumā. Bet ja tā, tad arī abstraktā glezniecība nākotnes vēsturnieku skatījumā drīkstētu pretendēt tikai uz „vēsturisku vērtību,” tāpat kā viss pārējais, kas jau pieder vakardienai!

Šturma:

Neatkarīgi no tā, kādam nolūkam šī māksla savā laikā radīta, tā vienmēr nesusi līdzi mākslinieciskas vērtības, un tikai šo vērtību dēļ mēs vēl arvien pie šīs mākslas atgriežamies. Piemēram, patiesība, ka vairums lielo renesanses meistaru darbu liecina par tā laika mākslas kalpošanu baznīcai, nemazina šo darbu māksliniecisko kvalitāti un nozīmi.

Trizna:

Katram mākslas darbam ir mākslinieciska vērtība, kamēr ir vismaz viens cilvēks, kas to spēj atklāt. Citādi tie kļūst priekšmeti līdzīgi akmens cirvim vai atomzāģim, kas vēsturniekiem palīdz rakstīt cilvēces kultūras vēsturi. Abstraktajai mākslai šai ziņā nedraud lielākas briesmas kā pārējiem virzieniem, kaut arī kopš kādiem desmit gadiem tā tāpat ir kļuvusi tradicionāla!

 

6. Vai ir iespējams, ka abstraktā glezniecībā varētu izšķirt latviskus vaibstus, kas skatītājiem ļautu pazīt gleznotāju darbus blakus cittautiešu darbiem?

Bite:

Latviskie vaibsti vēl gaužām neskaidri glezniecībā vispār.

Krūmiņš:

Iespējams ir, lai gan ne visai iedomājams. Gleznodami tikai īsu laiku un pa lielākai daļai citu paspārnē mēs savu glezniecības skolu nekad vēl neesam varējuši radīt, un nezinām, vai labvēlīgos apstākļos tas būtu iespējams vai nē, jo ir jau arī tautas, kas labvēlīgos apstākļos labprātīgi pakļaujas citu tautu kulturālai diktatūrai. Glezniecība, ko sauca par Rīgas skolu, neatkarības laikā gan neko daudz neatšķīrās no cittautu glezniecības, kas bija līdzīgos apstākļos (zviedru, poļu, lietuviešu, dienvidslavu un čechu), kas paņēma Vakareiropas vadošo tautu mērenākos glezniecības meklējumus un tos provinciālizēja.

Sils:

Viss iespējams.

Soikāns:

Tīri teorētiski prātojot — vajadzētu gan, jo katrai tautai ir savs īpatnējs krāsu un formu skatījums, ritma, kompozīcijas u.t.t. izjūta. Visspilgtāk tas izpaužas katras atsevišķas etniskās grupas ornamentikā. Teorētiski tātad arī modernajai abstraktajai mākslai būtu jāuzrāda īpatnējas atšķirības, kas tik spilgti parādās senās pagātnes „abstraktajos” mākslas dokumentējumos — ornamentikā.

Šturma:

Mans ieskats, ka arī abstraktā glezniecībā iespējams sazīmēt tā saucamos „nacionālos vaibstus,” ja tikai paši esam skaidrībā par to, kas kuŗas nācijas mākslā īpatnējs. Latviešu glezniecībā pa laikam zīmīga bijusi noturīgā, noskaņotā krāsu izvēle un liriskā gleznieciska uztvere. Mūsu abstraktajā glezniecībā šīs pamatīpašības visai zīmīgi parādās dažos Ausmas Matcates – Dārznieces liriski noskaņotajos gleznojumos.

Trizna:

Jā! abstraktajā mākslā varētu saskatīt latviskus vaibstus, ja tikai māksliniekam būtu latviskā dvēsele. Latvisks uzvārds vien tur nekā nevar līdzēt. Ir jādzīvo latviskajā vidē, vai arī tāda vide jārada sevī, lai varētu just, domāt un skatīties kā latvietis.

 

7. Vai pievienojaties uzskatam, ka ģeometriski konstruktīvā abstrakcija pēdējos desmit gados kļuvusi par lirisku un dinamisku abstrakciju?

Bite:

Vērojama neatbildīgākā patvaļa.

Krūmiņš:

Otrā pasaules kaŗa beigas var uzskatīt par punktu, kas pārtrauca ģeometriskās abstrakcijas domināciju, centrētu Parīzē, kubistu un Mondriāna iespaidā, un uzsāka abstrakto ekspresionistu domināciju un pārsvieda glezniecības centru uz Ņujorku.

Sils:

Chaoss — lirisks dinamisms? Kāpēc nē.

Soikāns:

Ģeometriski konstruktīvā abstrakcija atbrīvodamās no krāsu laukumu un ritmu izsvērumiem vēl klasiskās kompozīcijas kanona garā, zaudēja ārkārtīgi daudz no „loģiskās uzbūves” principiem mākslas darbā un iepeldēja nevis lirisma vai dinamikas abstrakcijā, bet gan neiegrožotajā patvaļā un līdz ar to drausmīgā chaosā, absurdā un fortūnismā.

Šturma:

Nedomāju, ika pēdējos gados notikusi krasa pārmaiņa ģeometriskajā abstrakcijā. Blakus stingrai ģeometriski konstruktīvai abstrakcijai veidojas novirziens, kas ģeomertiskās mākslas pamatelementus apvieno ar personiskāku skatījumu, dažos gadījumos ar lirisku, citos — dinamisku ievirzi.

Trizna:

Tā kā abstraktā māksla ir pilnīgi subjektīvu pārdzīvojumu parādīšana uz āru, visu nosaka mākslinieka raksturs vai pat acumirklīgi dvēseles noskaņojumi, tāpēc grūti runāt par noteiktām pārmaiņām virzienu raksturos. Spēcīgi „liriķi” bijuši sākumā, un „konstruktīvistu” netrūkst vēl šodien, šodien drīzāk ir zināma paviršība pārsvarā, ko reklāma bieži ieraksta liriskajā vai kādā citā kontā. Dēkaiņu jau netrūkst, kas sakās cilājam liriskas vai dinamiskas lapas, jo konstruēšana un abstraktēšana ir ļoti sarežģīts un smags darbs...

 

8. Abstraktā māksla uzplaukusi dažās komūnisma zemēs, piemēram, Polijā, Dienvidslāvijā, Cechoslovakijā, bet tās tikpat kā nav Krievijā. Kāpēc?

Bite:

Arī Krievijā nupat noteiktu apsvērumu dēļ pieļauta abstraktā māksla un džezs. Notikušā izstāde liecina, ka pastāvējusi „abstraktā pagrīde.”

Krūmiņš:

Krievijā abstraktā māksla uzziedēja tūlīt pēc revolūcijas un pirmā pasaules kaŗa beigām ar tādiem internacionāli pazīstamiem gleznotājiem kā Chagalu, Maleviču, Tatlinu, Larianovu, Gābo, Rodčenko un Kandinski. Kamēr pārējās zemēs, kas tagad zem komūnistu varas, pastāvēja iespēja iepazīties un eksperimentēt starp abiem pasaules kaŗiem, krieviem Staļina diktatūras laikā bija liegts. Tādēļ nav arī brīnums, ka Krievija pievēršas abstraktai glezniecībai lēnāk par tās satelītiem.

Sils:

Satelītu zemēs, daudz kas citādāk.

Soikāns:

Pirmkārt tas izskaidrojams ar decentralizāciju pašā kompartijā, ko radīja XX komūnistu partijas kongress Maskavā, kuŗā Chruščovs (gribot vai negribot — ) līdz ar Staļina kulta likvidēšanu arī pašam komūnismam atņēma reliģijas mīta spēku, reizē ar to radīdams pats savā impērijā bīstamas sūces, kuŗas laika plūsmā neviens vairs nespēs aizbāzt. Miesu var nokaut, garu nekad. Tāpēc arī dažās satelītu zemēs, kas vienmēr piederējušas rietumu kultūrai — pašreiz vairs nav iespējams nostāties pretim šo tautu apliecinājumiem par piederību pie rietumu kultūras sfairas. Abstraktā glezniecība minētajās zemēs ir tikai simptoms teiktajam un nekādā ziņā — pašmērķis.

Šturma:

Abstraktajai mākslai nav vietas Padomju Savienības kultūras polītikā. Pēdējā laikā gan samanāma lielāka tolerance. Piemēram, pagājušā gada decembŗa mēnesī sarīkotajā izstādē „Maskavas mākslas 30 gadi” pieļauti arī brīvākas izteiksmes glezniecības paraugi, kas zināmā mērā atbalso meklējumus brīvajā pasaulē. Varbūt, ka Padomju Savienība ir ceļā uz tīras mākslas, un līdz ar to abstrakcijas atzīšanu.

Trizna:

Kāpēc Krievijā nav abstraktās mākslas? Vienkārši tāpēc, ka viņi redz tālāk par saviem rokas puišiem un tādu svešu elementu invāzijā saskata briesmas, kas var netieši sākt drupināt viņu idejiskās celtnes pamatus. Savādi..., jo tieši slavu dvēsele ir kā radīta abstraktismam. Viņi to pirmie apliecināja darbos (Kandinskis, Malevičs un citi).

 

9. Vai ir pazīmes, ka mūsu mākslinieki Latvijā atklāti vai slepus darbotos ar bezpriekšmetīgo glezniecību?

Bite:

Jā. Attiecīgi disponēti mākslinieki izmanto katru iespēju iekļaut „abstrakto” darbos legālā veidā.

Krūmiņš:

Lai gan Maskavā pēdējā laikā parādījušās pazīmes, ka gleznotāji sāk nodarboties ar abstrakto glezniecību, Latvijā kā provincē, domāju, nav pietiekamas saskares ar ārpasauli, lai kādi nopietni mēģinājumi rastos, ja arī būtu atļauti.

Sils:

Vismaz interesējas.

Soikāns:

Man ir zināms, ka mākslinieki Latvijā slepeni nodarbojas ar abstraktās mākslas problēmu risināšanu. Zināmu iemeslu dēļ to vārdus šeit nedrīkstam minēt.

Šturma:

Arī Latvijā bezpriekšmetīgā glezniecība līdz šim oficiāli nav atļauta, bet pēc ziņām, ko pārveduši tautieši, kas apmeklējuši dzimteni pēdējos gados, turienes mākslinieku interese par abstraktismu ir jo dzīva, un daudzi gleznotāji slepeni eksperimentē šajā mākslas novirzienā.

Trizna:

Latvijā ir līdzīgs stāvoklis, jo tā nav satelīts, bet „brīvā” republika, tomēr daži mēģinājumi ir bijuši. Līdz bezpriekšmetīgumam viņi vēl nav tikuši, cik man zināms, ja neskaitām lietišķo mākslu, kur ir lielāka brīvība. Viņi izmanto katru iespēju, jo, kā zināms, abstraktisms latviešiem ir asinīs!

 

10. Kā lai skatītājs atšķir īstu un patiesu abstraktu darbu no diletantu imitējumiem?

Bite:

Abstraktā mākslā diletantu nav. Katrs darbs ir aistētiski radošas personības subjektīvā pārdzīvojuma īsts un tiešs reālizējums atbilstošā materiālā.

Krūmiņš:

Ar erudīcijas un intuīcijas palīdzību, tāpat kā jebkuŗu citu mākslas darbu. Skatītāji ar ļoti maziem izņēmumiem neprot atšķirt mākslas darbu no diletantu atdarinājumiem, vienalga, kādā virzienā vai laikmetā tas gleznots. Iepriekšējo laikmetu darbus tie apbrīno tāpēc, ka tiem kaut kas palicis, iesēdies prātā no ekspertu vairākkārtējiem atzinumiem.

Sils:

Apzināti maldīgs jautājums: To jau nevar neviens speciālists! Šī ir t.s. abstraktisma galvenā nelaime: iznīcinot jebkādu mērauklu legalizēt diletantismu.

Soikāns:

Patiešām grūti! Ja tas tā nebūtu, tad modernās mākslas „speciālisti,” kritiķi, aizstāvji un „pazinēji” ar visām Freuda psīcholoģijas zināšanām nebūtu nonākuši smieklīgajās un neapskaužamajās situācijās, novērtējot un godalgojot abstrakto mākslinieku gleznu izstādes, piešķirdami godalgas, un kā sevišķi izcilus sniegumus izceldami zīdaiņu, mērkaķu, vistu un dažādu jokdaru smērējumus, šādas „pārskatīšanās” nepazīst neviens cits mākslas virziens!

Šturma:

Diemžēl, nav „receptes,” kā atšķirt patiesu abstraktu mākslas darbu no tādiem, kam mākslinieciskas vērtības nav. Taču tikpat lielas grūtības var sagādāt arī reprezentējošā māksla ikvienam skatītājam, kam trūkst skaidrības par mākslas patieso būtību un jēgu. Mākslas pamatelementi nemainās, mainās tikai izteiksmes līdzekļi.

Trizna:

Vienkārši: jāmācās un jākļūst lietpratējam. Suņu izstādēs godalgas piešķir lietpratēji, gaļas lopus iepērk lietpratēji. Tas pats visās dzīves nozarēs. Kāpēc mākslas lietās būtu citādi? Tomēr visi tur grib tēlot lielus gudriniekus, un iznākums: daudzi runā kā miesnieki par klavieŗu noskaņošanu. Vislabāk var izlīdzēties ar attiecīgi ievirzītu dzīves skolu, kas iemāca mākslas darbus mīlēt un baudīt. Mākslas vēsturnieku piemērs šeit neder, jo daudzi no tiem rīkojas ar mākslas darbiem kā ar vēsturiskiem priekšmetiem un nespēj tos baudīt.

 

11. Vai nekonvencionālai technikai: krāsu pilināšanai, lupatu līmēšanai, krāsu uzšļākšanai u.t.t. ir kāda loma mākslas darba novērtēšanā?

Bite:

Noteikti. Spēja iedziļināties technisko detaļu finesēs un tās novērtēt atšķiŗ dzimušu ekspertu no nejēgas. Ko pagastā sauc par ķēmošanos, to Rīgā par techniku.

Krūmiņš:

Forma mainās līdz ar saturu. Glezniecības technika ir daļa no mākslas darba formas un piemērojas tās prasībām.

Būtu smieklīgi gleznot abstrakto ekspresionistu bildes 16. gadsimta renesanses meistaru eļļas technikā.

Sils:

Noteikti.

Soikāns:

Nekur nav teikts, ka gleznot drīkst tikai ar otu. Izšķirīgais mākslā nepastāv technikā, bet apstāklī, vai māksliniekam mākslas darbā būtu izdevies pateikt to, ko viņš vēlējies, vai šī technika ir sekmējusi mākslas darba tapšanu.

Šturma:

Technika — konvencionāla vai nekonvenoionāla — mākslas darbā nav noteicēja. Tā ir tikai palīglīdzeklis. Ir gan svarīgi, vai izraudzītie līdzekļi sekmīgi lietoti, vai tie glezniecisko domu atbalsta vai kavē tās pārnešanu uz skatītāju.

Trizna:

Technika nenosaka mākslas darbu vērtību. Galvenais, ko mākslinieks ar tās palīdzību ir spējis sasniegt, jo techniku viņš neizvēlas tās „ārkārtīguma” dēļ, bet gan tikai tāpēc, ka tā viņam palīdz labāk īstenot savu nodomu.

 

12. Vai mūsdienu zinātne ar Rīmaņa ģeometriju un Einšteina relativitāti ir atstājusi manāmas sekas glezniecībā, īpaši abstraktajā?

Bite:

Varbūt vairāk teorijās kā gleznās.

Krūmiņš:

Ikviena laikmeta filozofija un zinātniskās intereses ietekmē tā laikmeta mākslu un vice versa. (Freuda psīcholoģija — psīcholoģiskā novele, Dostojevskis, Tolstojs, atklājumi optikā — pointilisms, Serā (Seurat), atompētījumi un Einšteina teorija — abstraktais ekspresionisms, Tobijs, Rotko).

Sils:

Nē.

Soikāns:

Tāpat kā klasiskās kompozīcijas elementi balstās uz Euklīda ģeometriju, jaunais laikmets savas mākslas kompozicionālajā uzbūvē, atbilstoši Rīmaņa ģeometrijas un Einšteina relativitātes teorijas izraisītajam jaunajam pasaules skatījumam, nespēdams mākslas darba „kompozicionālo skeletu” atrisināt ar Euklīda priekšstatiem par pasaules telpu, ar laiku radis pavisam noteiktus „gramatikas likumus” sava laika mākslas darbu kompozīcijai, par pamatu ņemot kustības un telpas vērtību jēdzienu. Euklīda domāšana plāksnē un „miera stāvoklī” moderno mākslinieku vairs nespēj atbalstīt viņa darbā.

Šturma:

Līdzīgi zinātnei, kas ik uz soļa atklāj jaunus apvāršņus, arī māksla meklē jaunus ceļus, jaunus atklājumus, kas visspilgtāk izpaužas tieši bezpriekšmetīgā mākslā.

Trizna:

Nav noliedzams, ka eksakto zinātņu uzplaukumam, pasaules telpas iekaŗošanai u.t.t. ir liela nozīme mūsdienu dzīvē — arī mākslā. Ja kāds mākslinieks tuvāk iepazīstas ar Rīmaņa, Einšteina vai kāda cita gara pasauli, tad noteikti tas parādīsies arī viņa darbos. Katrs mākslinieks meklē kaut ko jaunu. Abstrakcija viņam dod pilnīgu brīvību, tāpēc nav jābrīnās, ja iedvesma viņam nākusi no Einšteina, bet viņa darbos bieži var arī nebūt ne smakas no Einšteina prāta gudrībām.

 

13. Vai māksliniekam — reālisma cienītājam nav tendence paust kādu sociālu ziņojumu šā vārda plašākā nozīmē?

Bite:

Māksla ir sociāla aktivitāte. Te tikai daži piemēri, kuŗos abstraktās mākslas novirzieni tieši saistīti ar sociāla rakstura ziņojumu:

a)— „Mēs esam FUTŪRISTI... Uz priekšu, labie dedzinātāji! Uguni bibliotēkās! Ūdeņus pār mūzejiem — lai slavenās bildes pludo!” (Severini. Futūristu manifests.)

b)— „Vācu Dada kustības sakņojas izpratnē,... ka ir pilnīgs ārprāts ticēt, ka pasauli pārvalda gars un garīgi cilvēki. — — — Dadaisms nav „safabricēta” kustība, bet organisks produkts, kas cēlies kā reakcija pret mākslas tieksmi viņas tā saucamā svētumā dzīvot mākoņos; un pret viņas pielūdzējiem, kas gudro par kubiem un
gotiskām formām, kamēr ģenerāļi glezno ar asinīm.” (George Grosz un Wieland Herzfeld.)

c)— „Sirreālisms sakņojas kapitālisma sistēmas totālā opozīcijā.” (Hugh Sykes Davies)

d)— „Krievu konstruktīvistu (Rodčenko u.c.) uzskats, ka mākslinieks ir parazīts, ja mākslā nepāriet uz produkciju. Konstruktīvistu mākslas sociālā vērtība: organizēt grupu disciplīnas apziņu. (sk. L. Lozowick.)


Krūmiņš:

Reālisms, tiklab glezniecībā kā rakstniecībā, radās sociāla ziņojuma — šķiru cīņas (buržuāzija pret aristokrātiju, Stendāls, Balzaks, Šardēns (Chardin), Greuze, un naturālisma (proletariāts pret buržuāziju, Zolā, Kurbē (Courbet), Domjē (Daumier) paušanai. Atšķaidītā veidā to vēl šodien lieto Krievijā, un bez kādas vajadzības arī šur tur citur.

Sils:

Ir.

Soikāns:

Tas atkarīgs no katra atsevišķa mākslinieka rakstura un viņa gara ievirzes.

Šturma:

Lai gan laba daļa reālistu tiecas paust kādu „sociālu ziņojumu,” tomēr to nevar attiecināt uz visu reālistisko glezniecību. Kāds sociāls ziņojums padomā gleznotājam, kas pievēršas tādiem klasiskiem tematiem, kā ainavai, klusajai dabai vai pliknim?

Trizna:

Māksliniekam nekad nedrīkst būt tieksmes paust kādu sociālu ziņojumu. Ja viņš to dara apzināti, viņš nav vairs īsts mākslinieks. Tas pats sakāms par tādiem, kas seko pavēlēm, lai cildinātu buržuiskā kapitālisma dzīves saldumu, sociālistiskā reālisma paradīzi vai ko citu. Citādi mākslinieku darbos sociālā vide un tās radītie pārdzīvojumi parādās gandrīz vienmēr, jo viņi taču ir sava laika un savas vides bērni, tikai tas notiek neapzinīgi.

 

14. Ir atskanējušas balsis, ka pēdējā laikā sāk parādīties atkal no jauna figūrālie elementi abstraktā glezniecībā. Vai tas nozīmētu, ka pašlaik rodas jauna reakcija pret abstrakto mākslu?

Bite:

Pikasso: „Nav pareizi runāt par ‘figūrālu’ un bezfigūrālu mākslu. Viss mums tuvojas formu un figūru veidā.”

Krūmiņš:

Šai gadsimtā idejas un mākslas virzieni ātri nomaina viens otru. Abstraktais ekspresionisms sasniedza savu kulmināciju starp 1945.-1960. gadiem. Tad radītāji un galvenie pārstāvji ir pēc gadsimtu maiņas dzimušie mākslinieki. Jaunākā ģenerācija, kas pašreiz parādās, mēģina atrast jauna veida priekšmetību, jauna veida simbolisma, ciniska karikatūrisma un vulgāras tautas mākslas veidā, lai gan pagaidām tā vēl ir spiesta lietot abstrakto ekspresionistu vokābuļus.

Sils:

Tāda reakcija pastāv visu laiku. Var būt runa tikai par jaunas modes rašanos.

Soikāns:

Cenšanās būt modernam par katru cenu, t.i. gleznot abstrakti, daudzus māksliniekus novedusi strupceļā. Vai kāds brīnums, ja notiek taustīšanās atpakaļ uz kaut cik drošākiem pamatiem, labāka ceļa mērķa nospraušanai loģiskā motivācijā!

Šturma:

Sekojot rosīgai mākslas dzīvei Ņujorkā, kas ar savām neskaitāmām galerijām diezgan pilnīgi atspoguļo vispārējo mākslas ainu, jāsecina, ka abstraktistu izstādes nav vairs pārākumā, kā tas bija līdz šim. Pat lielais abstraktisma laureāts De Kunings (De Kooning) pagājušā gada izstādē bija atkal atgriezies pie sievietes figūras. Tomēr pāragri sacīt, ka iestājusies reakcija pret abstrakto mākslu.

Trizna:

Jā, mūsdienu abstraktā māksla ir kļuvusi veca. Tā nav attaisnojusi daudzu meklētāju garu cerības. Lielajam abstraktās takas minēju pulkam talantu pietiek, tikai ir pietrūcis iedvesmas... Galvenais: tā ir noliegusi cilvēku sabiedrību un kļuvusi par individa pašelku, tāpēc reakcija un taustīšanās pēc kaut kā jauna. Abstraktisma krizes drošākais liecinieks ir mākslas tirgus. Londonā pie Kristī (Christie), Parīzē pie Druo (Drouot) un citur abstrakto mākslas darbu vērtība stipri kritusies. Tie paliek pat neizpārdoti.

 

15. Kas varētu sekot abstraktās glezniecības plūdiem?

Bite:

Atplūdus attaisnotāju teoriju plūdi.

Krūmiņš un Sils (korī):

Atplūdi!

Soikāns:

šobrīd abstraktajā glezniecībā valdošais chaoss nav ne nedabisks, nedz ļauns, šis šķietamais sajukums ir tikai pierādījums tam, ka kāds liels laikmets cilvēces kultūras vēsturē tiek nomainīts ar jaunām atziņām. Izšķirīgākā no tām ir Einšteina relativitātes teorija un līdz ar to izraisītie techniskie revolucionārie sasniegumi. Mākslas izpausme atkarīga no ļoti daudziem faktoriem, bet, visus tos sasummējot, varētu runāt par pasaules skatījumu. Jaunas atziņas, mūsu laikmetam ir jau ievilkušas ļoti reljefas kontūras, taču, ja arī filozofija spētu norādīt ceļu, pa kuŗu event. būtu jāiet mākslas attīstībai, vēl nav radusies kaut cik „konkrēta kompozīcijas mācība,” ar kuŗas palīdzību modernais mākslinieks spētu dokumentēt savu laikmetu. Vēl notiek diezgan chaotiska taustīšanās un skriešanās visos virzienos, meklējot (kā pa tumsu) jaunā laika kompozīcijas kanona atslēgu, ar kuŗas palīdzību „definētu” kustības, krāsu vērtības u.c. jēdzienus, kas nepieciešami glezniecisko problēmu risināšanā, ņemot vērā sava laika pasaules skatījumu. Domāju, ka pēc šī „Šturm und Drang” perioda, kas savā izteiksmē paspējis manifestēties vēl nepiedzīvotajā absurda izpausmē, būtu jānāk intellektuālai zinātniski aistētiski akceptētai un jauniem kompozīcijas likumiem balstītai „attīrītai” abstraktai mākslai. Tā būtu „saprotama un baudāma” arī plašākai sabiedrībai. Ar to es gribētu teikt, ka „abstraktās mākslas plūdi” nevis beidzas, bet atrodas vēl „bērna autos,” izkristallizējoties arī abstrakta māksla piedzīvos dažādus izteiksmes veidus un savu renesansi, tāpat kā priekšmetīgā māksla.

Šturma:

Nedomāju, ka abstraktā glezniecība varētu pēkšņi pilnīgi izbeigties, vienīgi turpmāk tai varētu būt mazāk prominenta vieta mākslā nekā līdz šim.

Trizna:

Noteikti sekos kaut kas cits, jo nekas nevar stāvēt uz vietas. Abstraktisma pēdas paliks. Drošus paredzējumus nevar dot. Abstraktismu savā laikā tāpat neviens negaidīja. Man šķiet, ka ceļš vedīs atkal uz priekšmetīgu mākslu, jo savā noslēgtībā mūsdienu māksla nespēj dabūt savās dzīslās vajadzīgo dzīvības sulu.

 

16. Ko jūs varētu saukt par latviešu izcilāko abstraktistu? Kāpēc?

Bite:

Vilhelms Purvītis un Kārlis Padega. Abi pārzina zieda un formu psīcholoģisko iedarbību potences un tās mērķtiecīgi izmanto, lai ar gleznojumu izraisītu noskaņu, sajūtu, idejas nojautu, kas, kā zināms, ir abstrakti (irreāli)) elementi.

Krūmiņš:

Pats sevi. Citu darbus par maz pazīstu, lai tos varētu novērtēt.

Sils:

Mums nav neviena, kas visu laiku un tikai būtu gleznojuši abstrakti, šaurākā posmā tādi bija Drēviņš, Suta, Neilis.

Soikāns:

Latvju rakstu sacerētājus.

Šturma:

Par latviešu izcilāko abstraktistu gribētos minēt Svenu Lukinu. Mērķtiecīgi virzīdamies pa ģeometriskās abstrakcijas ceļu, viņš ir sasniedzis gatavības pakalni, tos pārliecina kā ar savu loģiku, tā aistētisko momentu.

Trizna:

Ja minētu kādu vārdu, es būtu neobjektīvs, jo attālumi lieguši iepazīties ar mūsu mākslinieku darbiem pat attēlos, nerunājot nemaz par oriģināliem, kas pirmais noteikums kāda sprieduma iegūšanai.

 

17. Bernards Bērensons kādā savā esejā teica: Šodien katrs var būt mākslinieks, paņemiet tikai krāsu un gāziet... tas noteikti radīs muskuļu apmierinājumu. Vai tas tiesa?

Bite:

Taisni to pašu (principā) teica vecais Brusgals dampja talkā pie galda: „Tagad jau, braterjā, katrs ganupuika, braterjā, skrien ar mocikletu pa aŗumiem, ķitvai runcīt’, — priekā!” —

Krūmiņš:

Bernards Bērensons ir liela autoritāte renesanses mākslā un uz tās balstītos un pret to reaģējošos laikmetos, kas beidzās ar 19. gadsimta glezniecību. Bērensons, liekas, gan pārdzīvoja 19. gadsimtu fiziski, bet ne garīgi.

Sils:

Jā. Tikai blakus muskuļiem jāmin nervi.

Soikāns:

šobrīd, diemžēl, tā ir patiesība, un tas ir tikai pašu abstraktās glezniecības, it sevišķi fortūnistiskā novirziena pārstāvju destruktīvisma un bezjēdzības glorificēšanas dēļ.

Šturma:

šķiet, ar šo dzēlīgo piezīmi Bērensons gribējis labsirdīgi pazoboties par mūsdienu mākslu, kuŗā gleznieciskas zināšanas un aistētisko momentu bieži vien aizstāj nepārprotams atlētisms. Plašos vēzienos un šļācienos noklāts audekls, vidējas istabas sienas apmērā, gleznotājam tiešām var sagādāt tīri fizisku, tas ir, muskuļu apmierinājumu.

Trizna:

Nē, katrs nevar būt mākslinieks pat šodien. Bērensons to teicis nicinājuma nozīmē, jo netrūkst tādu, kam „mākslinieka” vārdu pielīmējusi reklāma, vai viņi paši to piesavinājušies. Jānožēlo, ka tas skaŗ arī īstus talantus — it īpaši labas gribas cilvēkus abstraktisma nesēju rindās.

 

18. Italiešu skulptors Alberto Džakometi (Giacometti) nesen teica: skulptūra man ir nepieciešamība. Tā ir arī lieta, ko es vismazāk saprotu. Kā lai Izskaidro šo paradoksu?

Bite:

Itālieši ir visai impulsīvi un tādēļ dažkārt indiskrēti. Vai Alberto pārtiek no skulptūras?

Krūmiņš:

Katrs patiess mākslinieks glezno aiz iekšējas nepieciešamības (involuntary compulsion). Nedomāju, ka Džakometi to domāja vārdiski, bet gan, ka līdz ar iedziļināšanos skulptūrā viņš tur ir atklājis vairāk problēmu nekā kur citur, kas viņu tik daudz neinteresē. Neatceros, kas to teica: „Tikai tagad zinu cik daudz es nezinu...”

Sils:

Paprasiet viņam.

Soikāns:

Recepte: ja tev liekas, ka esi par maz ievērots, ka sabiedrība un prese tev veltī par maz uzmanības, pasaki kaut ko idiotisku. Tā tevi darīs populārāku nekā tavi nopietni radītie mākslas darbi.

Šturma:

Domāju, ka ar šo paradoksālo izteiku skulptors Džakometi gribējis paskaidrot mākslas mistisko būtību.

Trizna:

Džakometi, būdams ekspresionists formā un sirreālists garā, pie tam vēl dzejnieks (!) varēja tādu paradoksu atļauties, un to viņam nevar ņemt ļaunā!

 

19. Vai abstraktā māksla ir romantiska? Vai tai poētiska nokrāsa? Bēgšana no realitātes?

Bite:

Liekas, abstraktā māksla ir ļoti praktiska, jo atļauj realitātes piedāvātās iespējas prōziski izmantot.

Sils:

Noteikti romantiska. Skriešana virsū realitātei drīzāk, tādā pašā veidā kā citās padsmitnieku izdarībās.

Soikāns:

Kā priekšmetīgā māksla, tā arī abstraktā māksla var būt romantiska, poētiska, idilliska, dinamiska u.t.t.

Šturma:

Pirmais abatraktists Vasilijs Kandinskis 1912. gadā rakstīja, ka māksla vispār pēc savas būtības ir romantiska. Liekas vairums mūsdienu labāko abstraktisma paraugu ir romantiski ar poētisku noskaņu — piemēram, starptautiskā mērogā Franča Kleina (Franz Kline) noskaņotie pēdējo gadu darbi, bet latviešu lokā Ausmas Matcates-Dārznieces, kā arī viena otra Visvalža Reinholda glezna. Vai tā ir bēgšana no realitātes? Nebūt nē. Māksla ir autonoma; patiesības, kuŗas meklētājam mākslā, ir neatkarīgas no realitātes, ar kuŗu sastopamies dzīvē. Mākslas uzdevums ir bagātināt dzīvi, nevis to aizstāt.

Trizna:

Jau iepriekš izteiktajām domām var vēl piebilst, ka bēgšana no realitātes — no redzamās realitātes — noteikti ir, un tai pašā laikā kaut kādas jaunas realitātes meklēšana, šeit svarīgi atzīmēt, ka kopš kādiem 50 gadiem visi mākslas virzieni sadalās divās lielās upēs, kur vienu vada smadzenes, otru — jūtas un instinkti. Pirmajā gadījumā notiek transcendentāla līdzsvara meklēšana ar prāta palīdzību, otrā — tāda līdzsvara noliegšana un brīva atdošanās jūtu varai. Problēmu tātad rada nevis jēdzieni abstrakts vai konkrēts, bet gan prāts vai jūtas.

 

20. Abstraktā māksla nav domāta masām, bet šaurai minoritātei. Vai tā ir domāta māksliniekam pašam?

Bite:

Abstrakto mākslu plašām masām propagandē taisni uzbāzīgā veidā.

Krūmiņš:

Tikai reliģiskā māksla ir bijusi domāta masām, bet arī tās teoloģiskās un filozofiskās intrikācijas saprata tikai šaura priviliģēta šķira. Citi mākslas virzieni parasti bija domāti speciālai šķirai, vēlāk tikai augsti erudītai intelliģencei, šodien speciālai izlasei, kas grib un var tajā iedziļināties. Intelliģence ir priekšnoteikums, bet ne garantija šāsdienas mākslas saprašanai.

Sils:

Nē. Domāta vienīgi pircējam — stulbajam bagātniekam (TAGAD, daļēji arī toreiz — sk. Gogēna vēstules).

Soikāns:

Vai vispār kāds mākslas virziens, izņemot sociālistisko reālismu ir domāts masām?

Šturma:

Abstraktā māksla domāta visiem, diemžēl, maz ir to, kas papūlētos tajā tiktāl iedziļināties, lai to varētu sākt saprast, vērtēt un iemīlēt. Tādēļ dominē uzskats, ka tā domāta šaurai minoritātei vai māksliniekam pašam.

Trizna:

Īsts mākslas darbs nav domāts nedz tev, nedz man, bet vienīgi radītāja gara pārdzīvojumu vai domu izteikšanai. Tāpat kā dzejniekam, kuŗa uzmanību saistījis strauta olis, tūlīt rodas savs pārdzīvojums un iemiesojas dzejoļa rindās. Vai viņš domā, kas lasīs un ko par to teiks? Noteikti nē! Abstraktisti ir pārāk nodarbināti ar sevi, tāpēc var viegli saprast viņu „nemierā degošās un nesaprastās” sirds vaimanas. Ja atskaita dažus abstraktos ideālistus, tad vairums no viņu darbiem ir domāti tirgum...

 

21. Kas ir mūsdienu lieliskākais bezpriekšmetīgās glezniecības pārstāvis? Kāpēc?

Bite:

Es. Kāpēc? — Kas sunim asti cels, ja ne pats?

Krūmiņš:

Nekad neesmu māksliniekus iedalījis: pirmais, otrs, trešais...

Sils:

Nezinu neviena lieliska. Būtu bijis jājautā, vai kāds patīk?

Soikāns:

Būtu jābūt pārcilvēkam, lai spētu orientēties šāsdienas abstraktās mākslas džungļos!

Šturma:

Diemžēl, nesaprotu, kas domāts ar vārdu „lieliskākais,” tādēļ jautājumu nevaru atbildēt.

Trizna:

Katram var būt savs mīlulis; ņujorkiešiem ir savs Rothko (dzimis Daugavpilī!), kanadiešiem — viņu „liriskais” Riopelle, vāciešiem — Hartungs u.t.t. Pēc nopelniem viņus varēs sākt rindot, kad būs zināmi visi viņu pūliņu augļi. Cik varēju viņus iepazīt (ne jau visus!), ieteiktu Mondriānu un Hartungu.

 

22. Modernā abstraktā māksla ir tik personīga un privāta, ka par to vispār runāt var tikai sekli teorētiķi. Pareizi vai nē?

Bite:

Kaut ko dikti privātu un personīgu jau parasti nemēdz publiski iztirgot...

Sils:

Par to vispār nav ko teōrētizēt, kopš pērtiķis (bez-analizes-dzīvnieks, vai ne?) var uzgleznot to pašu ko „abstraktisma teorētiķis.”

Soikāns:

Vispār — par mākslu parasti visvairāk runā tie, kas vismazāk to saprot.

Šturma:

Arī šajā jautājumā man nav skaidrs jēdziens „sekli teorētiķi.”

Trizna:

Protams, bezpriekšmetīga māksla ir personiska un pilnīgi subjektīva lieta, kam nav sakara ar citu cilvēku likteņiem, tomēr tas nenozīmē, ka par to nevarētu runāt. Seklums vai dziļums ir pašu runātāju ziņā, un to nosaka viņu garīgās attīstības līmenis, tāpat runāšanas nolūks. Bez tam tieši šodien īpaši mākslinieki runā par sevi vairāk kā jebkad!

Kā apsēsti viņi meklē iespējas savus darbus izstādīt un gaida, lai par to runā. Tieši pretēji tādiem ģēnijiem kā Rembrandts, kuŗam tādas lietas bija pilnīgi vienaldzīgas. Tas tikai pierāda, ka mūsdienu mākslinieki nav „domājuši” savus darbus paši sev.

 

23. Moderno bezpriekšmetīgo mākslu var saprast katrs, kas studējis Freuda (Freud) psīcholoģiju. Vai tam kāds sakars?

Bite:

Ar Freudu vien vis nepietiek. Bet psīcholoģija palīdz saprast katru mākslinieku attieksmē pret viņa darbu. Pašam māksliniekam daudz var palīdzēt, piem. Rūdolfs Arnheims.

Krūmiņš:

Esmu studējis moderno bezpriekšmetīgo mākslu, bet ne katrreiz saprotu Freuda psīcholoģiju.

Sils:

Vai jūs teiktu „Es saprotu tapetes?”. Sakars varētu būt bērnišķība.

Soikāns:

Ja tā, tad jau drīz modernās abstraktās glezniecības kritiķiem kārtīgi jāiepazīstas ar Freuda psīcholoģiju, lai mērkaķu un zīdaiņu smērējumus spētu atšķirt no abstrakto mākslinieku šedevriem.

Šturma:

Freudiānisma zināšanas negarantē abstrakta mākslas darba pilnīgu izprašanu; tās vienīgi var palīdzēt attaisnot darba rašanos. Tā kā jautājums nav domāts nopietni, tad arī došu tādu pašu atbildi — Teorētiski abstrakcija varētu rasties arī, ja kaķis atvemtu norītas krāsas. Domāju, ka rezultāts būtu tāds pats.

Trizna:

Bezpriekšmetīgās mākslas virzienu saprašanai Freuda psīcholoģija noder ļoti maz. Sirreālisma pētīšanā, kas ir ļoti „priekšmetīgs,” tā gan ir nepieciešama. Mākslas darbu izpētīt un to baudīt ir divas dažādas lietas, tāpēc pirmajā gadījumā Freuda psīcholoģija var bieži noderēt, kamēr otram gadījumam tā būtu jājūt savās miesās!

 

24. Ja kāds traks abstraktists norītu krāsas un tās atvemtu uz audekla, vai teorētiski te varētu rasties abstrakcija? (Šis jautājums, protams, nav domāts nopietni.)

Bite:

Nē, tas būtu naturālisms tradicionālisma garā, jo atgādinātu Jāņus un Kalpaka balli.

Krūmiņš:

šis ir veids, kā traki reālisti mēģina abstraktas bildes mālēt.

Sils:

„Kontrolētas vemšanas” rezultāts būtu nopietns mākslas darbs, ievērojot pašreizējo tirgus standartu. Kāpēc šis jautājums nebija nopietns?!

Soikāns:

Un kāda vēl!

Trizna:

Ja viņš ar savu gribu tās dabūtu ārā un raidītu jau iepriekš paredzētajos virzienos, iespējams, ka iznāktu kaut kas „prātīgs.” Ja, turpretim, krāsas izspruktu bez viņa ziņas, tad pleķis vien būtu.

 

25. Ko pēc Jūsu domām teiktu nelaiķis Vilhelms Purvītis, kad viņš ieraudzītu Džeksona Polloka pilinātās abstrakcijas?

Bite:

Purvītis droši vien bēdātos, ka viņa pazudušās gleznas nav vēl atrastas un tās nevar parādīt Pollokam.

Krūmiņš:

Domāju, ka tik labam gleznotājam kā Purvītim, ja viņš abstraktajā glezniecībā iedziļinātos, nekas nevarētu būt pret to. Parasti sliktākie gleznotāji nespēj to saprast.

Sils:

V. Purvītis neteiktu neko, — bija diplomāts!

Soikāns:

Labākā gadījumā atļautu izkrāsot sienas savu gleznu izstādes telpās.

Šturma:

Ja Vilhelms Purvītis vēl tagad būtu mūsu vidū, domāju nebūtu ne pārsteigts, ne izbrīnējies par Polloka pilinājumiem, bet uzņemtu to tikpat miermīlīgi kā daudzi mūsdienu vecie gleznotāji, kas notikumiem dzīvo līdz un nav ieslēgušies vienīgi sevis paša atzīšanas čaulā.

Trizna:

Polloka pilinājumi Purvlti atstātu pilnīgi vienaldzīgu. Par savas tautas māksliniekiem svešumā viņš gan, droši vien, teiktu: „Ar saviem pavasaru ūdeņiem es gan aizskalotu visus svešos netīrumus no jūsu darbiem un tad mums nebūtu jājautā, vai var būt latviski apzīmogots abstraktais mākslas darbs!”

 

26. Kuŗš pagātnes gleznotājs, pēc Jūsu domām, visvairāk ietekmē šāsdienas abstrakto mākslu?

Bite:

Ne tikdaudz kāds gleznotājs kā vispārējais kultūras raksturs.

Krūmiņš:

Daudzi, bet vairākums droši vien teiktu Sezāns.

Sils:

Tā nav viena cilvēka ietekme un vēl mazāk gleznotāja.

Soikāns:

Kandinskis un Klee.

Šturma:

Manuprāt pirmos pamatus atrodam kubismā, kas ar savu dabas pārveidošanas procesu gleznā nonāca pie atklājuma, ka glezna nav vis dabas attēlojums, bet gan neatkarīgs, patstāvīgs glezniecisks objekts. Tālāk, Kandinskis ar savām brīvi gleznotām abstrakcijām deklarēja, ka mākslinieks glezno iekšējas nepieciešamības vadīts, viņa formas un krāsu harmonijas ir brīvi radītas, no dabas neatkarīgas. Arī Mondriana ģeometriskajai abstrakcijai liela nozīme mūsdienu glezniecībā.

Trizna:

Mākslas attīstības ceļu uz abstrakto glezniecību ievadīja Sēzans (Cézanne, 1839-1906), kuŗš sāka „tīrīt” formas, krāsas un idejas. Iznākums: fōvisti, kubisti, ekspresionisti, futuristi, sirrealisti un tīrie abstraktisti ar Kandinski, Maleviču, Mondriānu priekšgalā. Vistālākais avots, kur saskatāmi abstraktisma sākumi, ir neapšaubāmi primitīvo cilvēku mītiskā pasaule, kas runā par viņa bērnišķīgo bezpalīdzību noslēpumaino spēku priekšā. Un nekad mākslinieki nav bijuši tuvāk cilvēces bērnībai kā šodien. Pilnīgi neapzinīgi viņu darbos parādās kaut kas, ko var salīdzināt ar priekšvēstures maģiskiem gleznojumiem. Zinātniski pierādīts psīchologisks un aistētisks fakts.

 

27. Vai abstraktā māksla nav tuvāk tīrai aistētikai nekā reālā māksla?

Bite:

Par to varētu spriest pēc jēdziena „tīrā aistētika” noskaidrošanas.

Krūmiņš:

Teorijā jā, praksē kā kuŗo reizi.

Sils:

Kas ir „tīra aistētika”? Aistētika taču ir nodaļa filozofijā.

Soikāns:

Kā priekšmetīgā tā abstraktā māksla var būt kā aistētiska, tā nebaudāma.

Šturma:

Ievērojot patiesību, ka, gleznojot abstrakti, mākslinieks var izteikties tieši, bez stāstošu vai asociatīvu elementu starpniecības, teorētiski varētu secināt, ka abstraktā māksla ir tuvāka aistētikai nekā priekšmetīgā māksla. Diemžēl, praksē daudzreiz pierādās pretējais. Mūsdienu abstraktajā mākslā pārāk bieži jāsastopas ar mākslīgi radītu primitīvismu, samākslotu rupjumu kā glezniecisko konceptu, tā arī apdares un materiālu izvēlē, tādēļ gala iznākumam pa laikam maz sakara ar aistetikas jēdzienu.

Trizna:

Tā kā māksla un aistētika ir divi dažādi jēdzieni, varētu teikt, ka abstraktā māksla, pūlēdamās ieiet publikā, tiek ierindota drīzāk aistētiskos nodalījumos nekā uzskatīta par mākslinieciskiem sasniegumiem. Aistētisks var būt kuŗš katrs priekšmets. No šī viedokļa skatītājs, diemžēl vērtē arī mākslas darbu, kas, savukārt, ir mākslinieka pūliņu rezultāts, ar ko viņš gribējis kaut ko pateikt un kas skatītājam vienmēr būtu jāņem vērā.

28. Vai abstraktā māksla nav dažkārt zināma brutalitāte?

Bite:

Katrā mākslā atrodama brutalitāte. Jautājums tikai par tās veidu, t.i. gaumi.

Krūmiņš:

Šāsdienas glezniecībai bieži vien ir klāt zināma brutalitāte, jo tā ir radusies laikmetā ar diviem pasaules kaŗiem, Katīnu, Buchenwaldi, Hirošimu un neziņu par pasaules rītdienu, tādēļ nevar radīt aristokrātiskas govju ganes spēlējamies Elīzijas pļavās.

Sils:

„Zināma brutalitāte” pievelk nevien poētiskās dāmas..

Soikāns:

Gan biežāk absurda kā brutāla.

Šturma:

Manuprāt, brutalitāte ir literārs jēdziens. Reprezentējošā mākslā brutalitāte var izpausties tematikas izvēlē, kā arī izteiksmes līdzekļu lietošanā, kā tas, piemēram, izpaužas dažu vācu ekspresionistu darbos, bet tīrā abstrakcijā, pēc manām domām, brutalitāti grūti definēt.

Trizna:

Tā kā mūsdienu abstraktā māksla ir pilnīgi subjektīva lieta, tur visu nosaka mākslinieka dvēseles noskaņojums. Jādomā gan, ka rupjība, ārdīšanās un līdzīgi jūtu uzplūdumi tur ir pārsvarā, jo nevar noliegt, ka dumpīgās jaunatnes „melnkreklu” un citu gara pasaules ievirze atstāj pēdas arī mākslā — it īpaši bezpriekšmetīgajā mākslā, kur „ārkārtīguma” meklēšanai katram ir pilnīgi brīvas rokas.

 

29. Vai Kārļa Skalbes pasakas varētu Ilustrēt ar abstraktām illustrācijām?

Bite:

Kārļa Skalbes pasakas ar atbilstoši abstraktām ilustrācijām jau labi sen illustrējis Niklāvs Strunke.

Krūmiņš:

Kādēļ nē. Kārļa Skalbes pasakas ir pilnas ar abstraktu simbolismu, tādēļ reālistiskas illustrācijas ir ne visai vietā.

Sils:

Kā var uzrrakstīt „dzelzsūdens”? Ugunsūdens bija. Nav abstraktu illustrāciju. Skalbes pasakas var rotāt ar abstraktu ķēpājumu, jā.

Soikāns:

Ko var izteikt mūzikā, var arī krāsu abstrakcijā. Tā kā K. Skalbes pasakas spētu ierosināt komponistu mūzikas radīšanai, tad arī teorētiski pastāv iespēja to pašu izteikt krāsu abstrakcijās.

Šturma:

Stāstošas vielas (pasakas) illustrēšana ar abstraktām (nestāstošām) Ilustrācijām neiespējama.

Trizna:

Tikai tad, ja Skalbes pasaku lasītāji domātu un justu tādos pašos veidolos kā to darījis mākslinieks illustrēšanas brīdī. Citādi illustrācijas būtu kā vāka dekorācija ar aistētiskām, bet svešām rakstu zīmēm. Varbūt reiz visi tik tālu nokļūs un varēs tās lasīt bez grūtībām, jo mākslinieki dzīvojot it kā laikam pa priekšu, tomēr šai gadījumā es tam neticu.

 

30. Vai mūsu trimdas vadošām organizācijām nevajadzētu oficiāli atzīt abstrakto mākslu? (šeit ar nolūku zināms sarkasms).

Bite:

Nē. Trimdas latviešu vadošās organizācijas uzrādījušas apsveicamu saprātu neiejaukties latviešu mākslas jautājumos. Trimdas latviešu tēlotāja māksla, atskaitot līgumu saistības gadījumus ar galerijām etc. — ir brīva šī vārda patiesā nozīmē. Cerams, ka trimdas latviešu mākslinieki šo stāvokli ir ievērojuši un spēj savu pārākumu šai ziņā arī pareizi novērtēt. Beidzot, — man vēl pietiekama enerģija un patika būt reālistam.

Krūmiņš:

Mākslai oficiāla atzīšana vajadzīga tikai vienā vietā: Padomju Krievijā.

Sils:

Griežaties pie trimdas vad. organizācijām.

Soikāns:

Kaut jautājums ir ar neslēptu sarkasmu, atbildēšu uz to visā nopietnībā. Manuprāt trimdas vadošajām organizācijām oficiāli vajadzētu atzīt nevis abstrakto mākslu, bet gan mākslinieku apvienību spriedumus un rezolūcijas! Līdz šim šādu organizāciju nekompetenta iejaukšanās mākslas lietās vienmēr ir izrādījusies tikai par lāča pakalpojumu. Otrkārt, vadošajām trimdas organizācijām būtu oficiāli jāatzīst, ka latviešu sakāmvārds „Kurpniek, paliec pie savām liestēm,” vēl nav nedz novecojies, nedz nolietojies.

Šturma:

Nav zināms, ka trimdas vadītājas organizācijas jebkad būtu noliegušas abstrakto mākslu. Piemēram, uzaicinājumā piedalīties šā gada Ziemeļamerikas Kultūras fonda izstādē Ņujorkā Laika 12. janvāra numurā lasāms: — „izstādē aicināti (piedalīties visu virzienu un visu kontinentu latviešu mākslinieki.... Par labāko 1962. gada darbu piešķirs Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fonda goda balvu.”

Trizna:

Ja mūsu oficiālās iestādes ļautu mākslai iet savu ceļu un pašas darītu savu darbu, tad viss būtu labākā kārtībā. Ja, turpretim, to oficiālā nostāja būtu vērsta par vai pret kādu virzienu, tad jau būtu ļoti ļauni, jo mēs labi zinām tādu piemēru sekas dažā labā valstī...

Jaunā Gaita