Jaunā Gaita nr. 41, 1963

 

Teichmanis nicina mums tik raksturīgo „klaušu laiku pazemību”. Pazemība nevietā nekad necels nevienu.

CIEMOS PIE AŠA TEICHMANA   Maruta Lietiņa

Teichmanis nicina mums tik raksturīgo „klaušu laiku pazemību”. Pazemība nevietā nekad necels nevienu.

Pelēka, sniegaina diena. Pēdējā vecajā gadā. Balti pakalni, sudraba lāstekas Švarcvaldes māju pažobelēs, vilciena kupeju stūŗos saslietas slēpes, uz celiņiem dažādu apmēru kājas: izstieptas, sakrustotas, bet visas slēpētāju gaŗajās biksēs. Vilciens apstājas Freiburgas stacijā. Līdz ar slēpētājiem tieku izstumta uz perona – un tieši Atim Teichmanim rokās. Viņa šķībās brūnās acis smaida, uz iesirmajām matu sprogām Pakistānas pelēka karakula cepure, mute smejas. Vienā stiepienā esam pie mašīnas, vēl pāris stiepienos tiekam cauri vecajai, šarmantajai Freiburgai. Rožainā Doma chimēras snauž zem sniega cepurēm, viduslaiku vārtu torņi aizsapņojušies lāsteku bārdās, gājēji, ietinušies katrs savos paša dvašas mutuļos, veļas ielās. Bet tad esam jau mājās, un iekšā ir silti un labi.

Atis Teichmanis ar kundzi Edīti un trim mazajiem Teichmaņiem: Ati, Gunu un Andu, dzīvo sārta ķieģeļu nama pirmajā stāvā. Augsti griesti, lieli logi, caur kuŗiem atveŗas skats uz Freiburgai sardzē stāvošiem kalniem. Dzīvokli apņem liels skaistums. Kājas iegrimst persiešu tepiķos. Tie daļa atvesti no ārzemju ceļojumiem. Pie sienām latviešu meistaru gleznas. Tur daudz Tones; arī Jūlijs Matisons, Juris Soikāns, Kārlis Langenfelds, Sigurds Vīdzirkste. Un – vecas litogrāfijas un kartes! Pēdējām viena kopēja īpašība. Tās visas rāda Latviju: kartes – vecas, sen izdzisušas robežas, litogrāfijas – ar sen zudušu Rīgas seju. Šādu vērtību krāšana Atim Teichmanim vājība. Arī pastmarku krāšana ir kļuvusi par apsēstību, žēlojas Teichmaņa kundze, bet Atis pats smaida un pastāsta, ka agrajās rīta stundās, kad miegs izgaisis, ar lupu sēžas pie pastmarku albumiem. Šajā nodarbībā mobilizēti arī bērni, un Atis jr. tīri lietpratīgi rīkojas ar pinceti un spuldzi. Pie sienām vēl japāņu zīmējumi; uz daudzajiem grāmatu plauktiem dižojas Indijas kapara trauki un sīkplastika un impozanta, apsūbējusi Būdas galva. Lai to iegūtu, Teichmanis tirgojies „zaļu tēju dzerdams” Indijas pārdevēja būdā. Dzirdot nekaunīgi augsto cenu, Teichmanim pasprucis krievu lamu vārds. Pēkšņi pārdevēja seja atplaukusi smaidā! Arī viņš kādreiz bērnībā Krievijā iemācījies valodu, un nu aiz gandrīz vai brālīgām jūtām atdevis Teichmanim kāroto galvu turpat vai par velti.

Novakarē aizdedzina eglīti. Vēl taču dzīvojam svētku noskaņā! Un tad – gandrīz vai visa Teichmaņu dzimta atkārto svētku programmu. Ar to viņi pirmajos svētkos uzstājusies Bērzainē, latviešu invalidu namā. Mazais Atis spēlē klavieres, Guna – vijoli, mazā Anda dzied, un pats meistars Atis – Čellu. Māja pielīst ar svētku meldiju mirdzumu, Bacha vizuļiem. Kad vēro mazā Aša sejas pantus, tad jādomā, ka tāds varēja izskatīties arī pats lielais Atis bērnībā. Tik līdzīgi tie! Ka viņā vēlas kļūt čellists, to Atis Teichmanis jau ir zinājis 13 gadu vecumā. Kamēr citi zēni uz ielas situši bumbu, mazais Atis daudz mīļāk spēlējis čellu. Sākumā, Krievijā, viņš sācis gan mācīties vijoles spēli, bet drīz pēc skolotāja ieteikuma pārgājis uz čellu. Un kā čellists Atis Teichmanis nobeidzis Latvijas Konservatoriju, ar Kultūras fonda stipendiju papildinājies Parīzē, pēc tam Latvijā strādājis Radiofonā, un Latvijas Konservatorijā bijis par docentu. Tai pašā laikā Teichmanis bijis arī prof. J. Vītola Trio dalībnieks. Vācijas trimdas laikā viņš spēlējis stīgu kvartetā (kopā ar Norīti, Rušēvicu, Vinertu) un 1947. gadā, kad daudzi latvieši jau sāka domāt par izceļošanu, Atis Teichmanis izšķīries palikt Vācijā. Viņš pieņēma mācības spēka vietu Freiburgas mūzikas augstskolā (Staatliche Hochschule fuer Musik). Un no tā laika Teichmanis dzīvo un strādā šai šarmantajā Švarcvaldes skaistulē. Viņš spēlē arī „Seemann trio”, ar kuŗu Vācijas valdības komandējumā koncertējis Indijā, Turcijā, Grieķijā, Itālijā.

Darbs trio turpinājās līdz slimībai, kuŗa Ati Teichmani piemeklēja 1952. gadā. Slimība paralizēja roku; sekoja gaŗš gultas režīms. Bet – Atis Teichmanis izveseļojās un atkal koncertē. Kundze Edīte saka: „Atis aizspēlēja slimību”: nekad nepadodamies, neatlaidīgi strādādams. Roka vēl aizvien nav tāda kā agrāk, saka pats Teichmanis, bet viņš atkal koncertē kā latviešu, tā sveštautiešu publikai. Decembrī pat bija sonāšu vakars Freiburgā. Kritika?

„Mit einer ansprechenden Wiedergabe der Sonate a-Moll fuer Violin-Cello und General-bass von Johann Ernst Gaillard hatte der Abend begonnen. Nach der Pause wurde man noch ueberrascht mit einer Sonate von dem wenig bekannten Talivaldis Kenins (geb. 1919), einer Sonate, die sich zwar in klassischen Formen bewegt, die aber eine moderne, sehr schoene Klangwelt hervorzaubert, die an manchen Stellen die Schuelerschaft Olivier Messiaens erkennen laesst. Der 1. Satz wie auch das adagio cantabile werden beherrscht von wunderbarer gesanglicher Linie, waehrend das Scherzo und auch der letzte Satz voll von rhythmischen und motivischen Einfaellen sind. Wie nun auch dieses anspruchsvolle Werk interpretiert wurde, wie z.B. im Scherzo presto assai die Rhythmen fast ueberschlugen und doch fest im Zuegel gehalten wurden, ach, das war eine einzigartige Meisterleistung.”

(Izvilkums no kritikas: „Allgemeine Zeitung”, Freiburg, 6. XII. 62).

Ar pateicību Atis Teichmanis piemin Dr. Augusta Dargevica un Helmāra Rudzīša ģimenes, kuŗas viņam it sevišķi palīdzējušas gaŗajā slimības laikā. Pašreiz vienīgais, ko Atis Teichmanis vēlas, ir atgūt rokas agrāko veiklību.

Vecā gada novakare kļūst par vakaru. Virtuvē sāk smaržot tradicionālais Vecgada ēdiens: zivis! Atis gan žēlojas, ka šīs neesot „īstās” foreles, par „īstām” apzīmēdams tādas, kuŗas pats vasarās Švarcvaldes kalnu strautiņos ķeŗ. Kamēr gaidām, lai zivju grāpis uzmet burbuli, Atis pastāsta par saviem pienākumiem augstskolā. Kā paidagogam un čellistam Atim Teichmanim Eiropā ir liels vārds. Mūzikas rokas grāmatās, Ansbachas Bacha nedēļu programmās, kamermūzikas koncertos, radiofona programmās: visur var lasīt vācisko uzvārdu ar latvisko galotni: Teichmanis. Kaut gan Teichmanis pats ir pret dažādu titulu lietošanu, augstskola viņam piedēvējusi vairākus: profesors, stīgu nodaļas dekāns un senators. (Vācijas augstskolās senātā izlemj visus svarīgos skolas jautājumus.) Parasti Atis Teichmanis strādā ar 14-15 skolniekiem. Pašlaik viņam klasē ir 16; 10 no šiem viņš apzīmē par ļoti labiem. Skolnieki nāk no visas pasaules. Tur ir studenti no Turcijas, Vācijas – Leipcigas, Drezdenes, Brazilijas, Šveices, Austrijas – Vīnes un pat no Amerikas. Kā skolotājs Atis Teichmanis ir stingrs. Viņš centību vērtē augstāk par apdāvinātību, un neko nenīst vairāk par slinkumu. Jautāts, kādam labam paidagogam vajadzētu būt, Teichmanis raksturo tādu, kas techniskos jautājumos skolniekam brīvību neatstāj. Ja skolnieka muzikālais „es” pretojas mūzikas stila pamatprincipiem, tad skolotāja pienākums ir viņam to aizrādīt. Starp skolniekiem vienmēr ir arī pāris „pārgudrie”, kas pat šai punktā skolotājam neuzticas. Tādus Teichmanis ieteic „palaist”, ļaut iztrakoties. Kad viņi tad dzird kollēgu ne visai augsto spriedumu par viņu sniegumu, tad drīz vien ierodas atpakaļ augstskolā – šoreiz, lai kāri uztvertu skolotāja aizrādījumus. Skolnieka mākslinieka personību apspiest nedrīkst.

Jautāju, ko Teichmanis saka par skaņu platēm, kādus māksliniekus viņš cienī. Plates viņš neatzīst. Tā vairs nav māksla, bet elektrotechniķu spēju demonstrējums. Plates noder dažādu izpildījumu salīdzināšanai, bet ne patiesam mākslas pārdzīvojumam. Ja uzņemšanā māksliniekam kāda techniski grūta vieta neizdodas, viņš to nospēlē pāris reizes lēnāk, techniķi pēc tam vietu paātrina, salīmē – un „mākslas darbs” ir gatavs. No čellistiem Teichmanis cienī Pjeru Furnjē (Pierre Fournier) un Janosu Starkeru (Jānos Starker), sevišķi pēdējā Bacha izpildījumus. Kazalss? Kādreiz ir bijis pasaules labākais čellists, bet ne vairs. Šodien Teichmanis Furnjē vērtē augstāk par visiem.

Valodas nonāk pie Teichmaņa kollēgām – latviešu mūziķiem. Teichmanis domā, tā bijusi ļoti liela kļūda daudziem, ka viņi pārsteidzīgi izceļojuši no Eiropas. Ļoti daudzi varētu strādāt līdzīgu darbu kā Teichmanis un nebūtu jāiesaistās smagā maizes darbā, kuŗam parasti nav sakara ar mūzikas pasauli. Ar darbu mūziķi Eiropā varētu panākt vairāk. No latviešu komponistiem Teichmanis cieni Tālivaldi Ķeniņu. Teichmanis ir pārliecināts, ka jaunā mūzika ir jāspēlē, un pats to arī dara. Pēc Teichmaņa pārliecības mums ir jāizceļ mūsu jaunie, spējīgie komponisti – arī reprezentācijas nolūkos. Cik ļoti Teichmanis aizstāv jaunos māksliniekus un jaunās formas, tikpat sīvi viņš nonicina tos, kuŗi, lai publikai iztaptu, raksta sentimentālas, salkanas dziesmiņas. Vēl ļaunāk – šīs dziesmiņas tiek atskaņotas platēs, turklāt sliktā izpildījumā. Pirms simt gadiem tās būtu bijušas apsveicamas, bet šodien tās dzirdot šausmās jāķer pēc šņabja. Nāk nenovēršamais jautājums par elektronisko mūziku. To Teichmanis atzīst par laikmetīgu, bet ilgu mūžu tai neparedz.

No zivīm palikušas pāri vairs tikai asakas. Iestājas svētvakara miers. Tiek aizdedzinātas smaržīgas bišu vaska sveces. No mūrīša tiek nocelta sarkanvīna pudele. Ieslīgstam mīkstos krēslos – un izbaudām pēdējās vecā gada stundas. Teichmanis liekas laimīgs kā savā darbā, tā savā ģimenē. Viņš ir harmoniska, izlīdzināta personība, kuŗa arī citiem dāvā skaistumu. Un ne tikai ar Čella spēli! Pat sarunās nevar neizjust Teichmaņa lielo laipnību, sirds dedzību, enerģiju, gara spraigumu un mundrumu. Nez, vai tādam vīram „kreņķi” arī ir, pie sevis zīlēju. Un tavu brīnumu: esot! Ar tā dēvētajām „latviešu lietām”... Teichmanis nicina mums tik raksturīgo „klaušu laiku pelēko pazemību”. Pat visspējīgākie no latviešiem neapstājas uzsvērt savu „mazumiņu”. Pazemība nevietā nekad necels nevienu. Tāpat Teichmanis necieš latviešiem tik raksturīgo slinkumu un tendenci visus negludumus maskēt ar vārdiem „gan jau būs labi.” Labi nebūs – ja mēs, vienalga, mākslinieki vai visvienkāršākie strādnieki, nestrādāsim! No vāciešiem mēs varētu mācīties viņu neatlaidīgo disciplīnu un darbu, jo tikai ar darbu mēs kaut ko varam panākt. Arī
t.s. „latviešu lietas” labā mēs varētu veikt daudz vairāk, ja nebūtu tik slinki. Katra izdevība būtu līdz pēdējam jāizmanto! Cik mēs bieži nežēlojamies, ka pasaule aizmirst mūsu valsts likteni, mūsu tautu. Bet mēs paši? Ja rodas iespēja Latviju atgādināt, vai mēs to izmantojam? Latviskajā mūzikas dzīvē Teichmani uztrauc publikas nostāja pret māksliniekiem – sevišķi honorāru jautājumā. Publikai liekas, ka mākslinieka pienākums ir uzstāties par velti. Retais aptveŗ, cik programmas kārtīga sagatavošana prasa gaŗas, nopietna darba stundas. Tāpat Teichmani kaitina, ka nemūziķi, nemākslinieki iejaucas mākslinieku lietās un sevi uzskata par kritiķiem, izvērtētajiem, spriedējiem.

Kas vēl Teichmanim nepatīk? Pēdējā laikā tik ļoti latviešos ieviesusies parādība lietot dažādus titulus; bohēmiskā izturēšanās; mākslinieciskas pozes; cimperlīgas, nekollēģiālas pavadītājās; un visvairāk: latviešu remdenums, „viss-būs-labi” nostāja. Pēc Teichmaņa domām viss remdenums ir jāizspļauj!

Vecā gada stundas skrien aizvien ātrāk. Lejam laimes. Svins kūp kausējamā traukā, kā zibens strēle ielīst ūdenī – un Atis izvelk lizdu, Edīte – šūpuli. Grozām laimes un zīlējam: ko gan Jaunais gads nesīs...? *) Ieprasos par mākslinieka nākotnes nodomiem. Vai pēc nospēlētām divām koncertturnejām ASV mākslinieks vēl brauktu ciemā? Atbilde skan „Nē.” Žēl. Cik daudzās vietās zāles nav bijušas pustukšas! Ar sirsnību Teichmanis atceras tādas vietas kā, piemēram, Siu Fols (Sioux Fails) pilsētiņu Dienviddakotā. Tur dzīvo 50 latviešu, un tie koncertā ieradušies 100% ! Teichmanis uzsveŗ, ka Ņujorkā ar tādiem māksliniekiem kā Furnjē un Starkeru nevar konkurēt. Tomēr – tas būtu katra vēl latviski domājoša cilvēka pienākums iet uz mūsu sarīkojumiem, teātŗa izrādēm, koncertiem. Izņemot – un šeit Teichmanim draudīgi iegailējas acis: ja koncertā atskaņo nožēlojamas operešu ārijas, lētas dziesmiņas. Mūsu mūzikas literātūrā ir tāda bagātība Vītola, Kalniņa, Mediņa, Jēruma, Ķeniņa, Skultes un Pavasara darbu, ka mākslinieks nedrīkstētu ķerties pie nodrāztiem, noleijerētiem darbiem.

Teichmanis savās koncertturnejās ir piedzīvojis kā rūgtus, tā gaišus brīžus. Bet gribas domāt, ka lielākā daļa no mums – kaut gan esam par „pieaugušiem”, lai tik vienkāršā veidā pateiktos Teichmanim par to skaistumu, kuŗu viņš mums dāvājis, pievienotos mazai meitenei, kuŗa Atim rakstījusi: „Ļoti cienījamais kungs! Paps nu gan negribēja atļaut Jūs apgrūtināt, bet es tik ilgi lūdzu, kamēr viņš piekāpās un atļāva pievienot arī manu lūgumu Jums. Mīļi izlūdzos no Jums parakstu uz Jūsu bildes.

Man ir 11 gadi un daudz jau no augstās mūzikas nesaprotu, bet Jūsu spēle man patika un paps saka ka Jūs esat ļoti liels mākslinieks.” Pēkšņi Freiburgas varenais Doms sāk sist pusnakti. Arī no citiem pilsētas stūriem, no pakalniem nāk zvanu skaņas! Visas kalnu kapellītes, gotiskie torņi, baroka kupoli iezvana Jauno gadu. Naksnīgajās debesīs virs Freiburgas sprāgst raķetes. Sniegs ielās un kokos, māju jumtos un pakalnos iekrāsojas sarkans, oranžs, zaļš, violets. Pie debesīm mirdz tūkstoš lielas saules, bet istabā tūkstoš mazas saulītes līst ar putojošo šampanieti glāzēs. Jaunais gads apņem visus lielos un mazos Teichmaņus – Švarcvaldes ziemā...

*) Februārī Teichmaņu dzimta kļuvusi par vienu locekli bagātāka: piedzimusi meita Maruta.