Jaunā Gaita nr. 41, 1963

 

Novele
Ulža Krūmiņa viņete un illustrācijas

 

I

 

Dedzina. Sadedzina. Kā pūķu mutēm, nakts putnu acīm — uguņi mūs biedē, aicina un sauc. Aizver acis un redzi! Atver ausis un dzirdi!

Kas sadedzina?

Uguņi?

Mierīgās pilsētas uguņi?

Ar gaismas reklāmām un sārtajām spuldzēm guļamistabās, kuŗās mīlestība noslēpusies aiz neaizmirstulīšu zīmējumiem apklāta sienas papīra un kā blakts smird . . . ?

Debesskrāpji. Uguņi. Augstumi. Tie uguņi biedēja un dedzināja, tie aicināja staigāt pa virvi un krist. . . Tie aicināja degt!

Uguņi?

Ceļi tumsā,

Noveli sauc —

Uguņi un ugunsgrēks.

Jāraksta novele. Kas tad ir novele? Laika + vietas + personu vienība = novele. Vienkārši un skaidri, nav pat jāmēģina izvilkt kvadrātsakne, bet šoreiz es vēlētos pateikt kaut ko citu — es domāju, mēs visi piederam pasaulei, kuŗa kā tizls kroplis ...

Nē, tā tomēr nevar!

Es gaidu biti, kas atskries dziedādama un uznesīs mani ozolā;

Ēdīšu medu!

Dzeršu vīnu!

Redzēs mani mīļš Dieviņš!

Es redzēšu uguņus, un katrs, kas tos redzējis, var kļūt tizls!

Man liekas, tomēr jāsāk!

 

II

 

Katrs, kas izgājis cauri mazajai Skotijas pilsētiņai, pazīst veco Čarliju. Viņš šež savā apelsīnu kastē, vienalga līst vai ir slikts laiks. Kastei piemontēti bērnu ratiņu riteņi. Viņš smejas. Smejas un vēro. Ejot uz darbu, man gandrīz katru dienu viņam jāiet gaŗām, un mēs sākam sasmaidīties. Vispirms mutēm, tad acīm. Viņa acis bija gaišas un priecīgas, un uz saviem kāju stubeniem viņš raudzījās ar neslēptu prieku. Reiz es viņu redzēju smejamies par kādu satiksmes negadījumu — kā lai arī nesmejas? No cilvēka nebija palicis nekas vairāk pāri kā tikai nedaudzas kaulu šķembas un muskuļu staipekļi... Asins putra sniegā. Jā, kā lai par to nesmejas? Jeb... Vienalga, kā uz visu skatījās, bija smieklīgi, ka tik maz paliek pāri no cilvēka!

Nākošajā vakarā es nolēmu iepazīties ar veco Čarliju. Es piedāvājos viņam nopirkt krūzi alus turienes krogū, bet ar neveiklajiem ratiem viņu krogū nelaida. Ienest sevi viņš neatļāva, tā — lai gan likums to aizliedzis, mēs abi sēdējām uz ietves, Čarlijs savos ratos, es uz apgāztas meloņu kastes un dzērām rūgtu, pliekanu alu.

„Ko jūs visu dienu darāt?” jautāju Čarlijam. Man vienmēr bija drusku žēl redzēt pilsētiņu idiotus nozūdam trako mājās. Ne jau tādēļ, ka viņu dzīve tiktu padarīta nebrīvāka, bet gan tādēļ, ka pilsētiņas ar viņu nozušanu pazaudē savu īsteno seju, savus vaibstus. Kas būtu šī pilsētiņa bez vecā Čarlija?

„Vēroju.” Čarlija mute pielipa alus glāzei kā skaistākās sievietes mutei.

„Ko? Cilvēkus? Satiksmi? Dzīvi?”

„Jā, dzīvi!”

„Tas ir — visus trīs kopā!” Savus rateļus Čarlijs dzina uz priekšu ar izkaltušu un gludu koka sakni. Tā mirdzēja kā lietū, tā saulē.

„Vēl vairāk! Gaismu un tumsu, lietu un sauli. Pieaugušos un bērnus. Smaidus un asaras. Es vēroju visu — vēl vairāk, es vēroju pasauli — uguni un ūdeni ...”

„Tu runā kā filozofs, bet ļaudis par tevi smejas.”

„Laudis pašreiz smejas par tevi!”

„Kādēļ?”

„Tādēļ, ka biji tāds muļķis un nopirki man krūzi alus; tādēļ, ka tu sarunājies ar pilsētiņas muļķi! Kaut ko tādu ar veco Čarliju nedara!”

„Ko tad viņi dara?”

„Atļauj iet baznīcā, atļauj spēlēt domino baznīcas zālē, reizi mēnesī rīko veco laužu danču vakarus ... Viņi par mums rūpējas!”

„Tev ar to pietiek?”

„Man tas nav vajadzīgs, es tikai tiem atļauju to darīt — viņu dēļ, ne jau sevis dēļ!”

„Kādēļ?”

„Viņiem tas sagādā prieku un atveŗ vārtus uz mūžīgu dzīvību!”

„Kas tev sagādā prieku?”

„Uguņi!”

„Uguņi?”

„Ugunsgrēks!”

„Bet tajā var iet zudumā cilvēku dzīvības!”

„Un kas par to?”

„Tu esi dīvainis!”

„Pilsētiņas idiots — vecais Čarlijs!” Čarlijs ierīkojās ērtāk savā kastē. Varēja redzēt, ka viņš gatavojas ilgi runāt.

„Bet kas tad tev tik ļoti patīk ugunsgrēkā?” Es neatlaidos.

„Karstums. Karstums,” viņš atkārtoja, „un bailes.” Pārlaida roku nelīdzenai apelsīnu kastes malai. „Tikai paskatāties, kā tie kā skudras tekā, lai izglābtu savu laicīgo mantu — krustmātes bildi, tikai tādēļ, ka pāris peniji samaksāti par ielogu un stiklu. Pašu veceni tie nekad nav redzējuši ... Un tad ap tām laulības gultām, tās nekad nevar dabūt caur logu — kuŗas ir tās, kas brēc visskaļāk? Taču sievas! Visas pasaules mīlestība aiziet jūriņā ...”

„Katrs taču mēģina glābt savu mantu.” Es iebildu, iedzerdams lielu malku alus.

„Jā, katrs glābj savu mantu, bet tikai apskaties, pavēro, kā tas notiek ugunsgrēka laikā — viņiem, tiem, ir bailes, bailes no uguns!”

„Tev patīk uguns?”

„Tas ir garš stāsts ...”

„Man laika diezgan!”

„Tad klausies, klausies un saproti!”

TIKAI

SAJUKUŠIEM

VECĀ ČARLIJA STĀSTS

Ir nesvarīgi, kādā zemē tas notika, kāda bija šīs zemes cilvēku ticība, jo visi, katrs savā veidā, tic brīnumam, un tieši šī ticība brīnumam padara visas ticības vienādas.

Ielas bija pilnas putekļiem. Kailiem bērniem. Kliedzieniem. Govju maurošanas un kazu blēšanas. No nabadzīgām būdām glūnēja izbiedētas acis. Mēs bijām draugi, bet reizē mēs bijām svešinieki. Mēs klīdām pilsētiņas ielās. Iekūlāmies turienes mauku mājā. Piedzērāmies, un nākošā rītā atklājām — mums bija nozagts drusku naudas, bet katrs to pieņēma kā zināmu nodokli vispārējai labklājībai.

Šajā Dieva pamestajā, — jeb varbūt es maldījos? — stūrī mana armijas vienība nīka jau vairākus mēnešus. Kādēļ mēs šeit bijām atsūtīti? Kalnos, džungļos — kaut kur, kaut kur tālu — bija ienaidnieks, bet līdz šim mēs vēl to nebijām redzējuši.

Šādas pilsētas ir tūkstošiem. Kaŗavīru, kuŗi nīka tāpat kā es, arī tūkstošiem. — Šajā stāstā nebūtu nekā jauna, tas ir, patiesībā nav jau nekā jauna — ja es nebūtu saticis viņu —

    nejautājiet vārdu

neatceros.

Viņas vīrs bija kapara kalējs. Taisīja visādus podus un pannas. Skaistas kaldes un nekam nederīgus krāmus. Kaldes šejienes sievietes nēsāja virkņu virknēm ap rokām un kakliem. Mirdzošas un skanošas. Jā, es viņu ieraudzīju, tikai viņas auguma kontūras cauri neveiklajam apmetnim, kas ierosina fantāziju vairāk nekā viskailākās fotogrāfijas. Viņa!

    Viņa!

Viņas gaita!

Viņa!

Viņas roku kustības!

Es vēl tagad varu saklausīt, kā skan viņas metalla kaldes, atsitoties pret slaidajiem kauliem. Kā skanēja un mirdzēja viņas mati, kad tajos ieķērās saule.

    Putekļainais ciems.

Kaŗš.

Miers.

Gaŗlaicība. Viņa!

Vai es viņu lencu? Vai izrādīju savu vēlēšanos izjust viņas ādas maigumu? Lūpu mitrumu? Vai es to izrādīju? Es nepārtraukti kaut ko pirku viņas vīra veikalā...

    Šonakt!

Viņas vīrs bija devies uz apriņķa pilsētiņu pēc jauniem kapara krājumiem. Viņa mani aicināja.

Sagaidīja.

Saņēma.

Atvērās

kā

nakts!

Vai jūs kādreiz esat klīdis tuksnesī bez lāses ūdens? Vai jūs esat ieraudzījis kaktusu?

    Ne mirāžu?

Kaktusu!

Pāršķeliet tā aso, spuraino ādu, un jums atveŗas visas pasaules dzīvība, maiga, pieglaudīga, svaiga — kas dod mūžīgu dzedrumu. Vai jūs zināt, šis kaktuss ir visās dzīvības krāsās?

    Valoda?

Kas domāja par valodu, ja katru vārdu varēja saprast bez skaņas, bez lūpu kustēšanās.

    Rīts!

        No putekļiem auga dzīvība . . .

Mūs aizsauca kalnos. Ienaidnieks bija uzbrucis kādai tirgotāju karavānei un to iznīcinājis, aplaupījis. Ienaidnieku mēs dzenājām vairākas dienas. Kad atgriezāmies, pilsētiņā vairāki sārti cēlās pret debesīm. Tie dega kopā ar putekļiem, melnie dūmi aizklāja sauli, un liesmas kliedza cilvēku mēlēs.

Tikai tad es uzzināju, ka šajā zemes kaktā mirušam vīram sārtā līdzi kāpa sieva. Dzīva. Pati dzīvība!

Tikai tad es uzzināju,

kāpa sārtā!