PIEZĪMES PAR DŽEROMU DEIVIDU SELINDŽERU
Salinger: his worst swear word is "phony."
Žurnāla "New Yorker" burtnīcās, kuŗās 1955. un 1956. gadā parādījās Džeroma Deivida Selindžera (Salinger) stāsti "C e l i e t s p ā r i a u g s t u , n a m d a r i" (Raise High the Roof Beam, Carpenters) un "Sejmors: ievads" (Seymour - An Introduction) īsā laikā kļuva par bibliografiskiem retumiem. Nupat šo divu stāstu publicēšanu cietos vākos, pareizāk sakot, izstiepšanu 248 lappusēs ar bērnu grāmatas lieluma burtu palīdzību, kā tas dažkārt tiek darīts arī trimdas grāmatniecībā, Selindžera kulta sekotāji sveica kā ievērības cienīgu notikumu jeb Notikumu (kā to teiktu pats autors.)
Mākslotības, egoistiskas liekulības, snobisma zvērinātais pretinieks Selindžers no nezināma rakstnieka kļuva par "tirgus preci" pēc romāna "Ķ ē r ā j s r u d z o s" (The Catcher in the Rye, 1945) sarakstīšanas, jo šajā darbā spēja sevi parādīt kritiķiem un lasītājiem kā individuālu vārda meistaru. Savdabīgā romāna galveno varoni, Holdenu Kolfīldu, kas nereti tiek daudzināts par autora paaudzes Hakelberiju Finu, var uzskatīt par viņa vēlāk radīto tēlu prototipu. Kamēr divdesmitajos un trīsdesmitajos gados amerikāņu "pazudušās paaudzes" tēli nostājās pret mietpilsonisko tukšumu, Selindžera saulainie "mazie cilvēki", kas tiek dēvēti arī par "the quiet ones", protestē pret apkārtējās pasaules seklumu, mākslotību (phoniness), modernās kultūras materiālismu, bet vairāk ar humoru, vieglu ironiju un smīnu nekā žulti. To viņi parasti dara, noslēdzoties idilliskas ģimenes intimitātē, istabu šaurībā, izvairoties no saskaršanās ar dzīves tiešamību. Savu ideālu piepildījumu viņi saredz bērnības nevainībā un skaidrībā. Šeit jāpiemetina, ka bērnībā un agrīnā jaunībā Selindžers spēj iedziļināties ar meistarīgu tvērienu. Bērnu maģikas pilno, skaisto pasauli autors nostāda pretī pieaugušo pārmērīgajam materiālismam. Bet mēģinādami imitēt un iekļauties šajā šaurajā, egocentriskajā, izskaistinātajā sapņu pasaulē, cenzdamies pārklāt dzīves un cilvēku attiecību kailo tiešamību ar ideālistisku romantisma segu, autora raksturi arī vīra gados bieži kļūst bērniem līdzīgi. Tajā pašā laikā šie no dzīves bēgošie apzinās, ka, tāpat kā pasaules radīšanā tiem nebija nekādas teikšanas, arī pārveidot to nav viņu spēkos. Rezultātā rodas dažādi dvēseliski sarežgījumi.
Nule iznākušajā grāmatā, tāpat kā pārējos stāstos, autors cenšas apklāt ar miesu un asinīm amerikāņu daiļliterātūrā pašreiz visvairāk daudzinātās Glāžu (Glasses) ģimenes locekļu literāros skeletus. Katrs no viņiem ir zināmā mērā ekscentrisks, impulsīvs, teātrāls un gandrīz vienmēr ģeniāls žīdu sensībilitātes un īru verbozitātes meistarīgs mistrojums. Ģimenes garīgai kultūrai, kas mums izliksies izkurtējusi, apglumējusi - tās daiļuma kvintesencē bieži ievērojama nozīme tādām ar sentimentālu vērtību apveltītām lietām kā veciem ģimenes anekdotiem, nospēlētām 78 apgriezienu platēm un novecojušiem deju soļiem, ar kuŗiem mēdza uzstāties viņu vecāki kā kabareja dejotāji šī gadsimta sākumā - Glāzes tuvojas kā elkiem, svētnīcām. Tas reprezentē viņu tieksmi atgriezties vecajos labirintos un restaurēt veco, saplaisājušo. Tagadnes bēdās viņi atceras bijušo prieku.
Glāžu fiktīvā ciltskoka literārās saknes aizstiepjas uz Selindžera pirmo un, iespējams, meistarīgāko stāstu, " N e v a i n o j a m a d i e n a b a n ā n z i v ī m" (A Perfect Day for Bananafish, 1948), kur jo spilgti izteikusies autora individuālitāte un mākslinieciskā iedaba. Tāpat kā Holdens Kolfīlds, arī Sejmors, Glāžu pirmdzimtais, nespēj piemēroties apkārtējai pasaulei. Rezultātā Floridas atvaļinājuma laikā viņš ietriec sev lodi galvaskausā. Pašnāvības tiešos motīvus autors atstāj lasītāja izlobīšanai: tie varētu būt gan viņa sievas garīgais seklums un fiziskā nespēja padarīt laulības dzīvi laimīgu, gan paša neīstums, gan arī sevis nicināšana par apkārtējās pasaules ienīšanu.
Pārējos stāstos autors pievēršas Sejmora sešu brāļu un māsu likteņiem, laiku pa laikam atgriežoties pie paša neurotiskā Sejmora, ko palicēji gandrīz vai dievina kā gaišreģi-pravieti, kā savu spirituālo vadoni. Gan apzinoties, ka jāmācās dzīvei acis skatīties, saprast, piedot un mīlēt to, kāda tā ir, viņi tomēr nespēj nokļūt tagadnes reālitātē no reliģiozitātes un mistikas Himalajkalniem, kur tos uzvilinājis nelaiķis brālis.
Stāstā "Tēvocis Viglī Konektikatā" (Uncle Wiggily in Connecticut, 1948) agrākās kolledžas biedrenes Meridžeina un Eloize pārrunā savas dzīves svarīgākos notikumus, pie kam pēdējā atzīstas, ka viņas mīla vēl joprojām pieder kaŗā nogalinātajam Valteram, Glāžu gara radiniekam. Sarunas attēlošanu nepabeigtos teikumos, abu sieviešu psīcholoģiskā zīmējuma interesantās detaļas un aizkustinošo stāsta nobeigumu var uzskatīt kā rakstnieka aroda triumfu.
Nākošajā stāstā, " P i e D i n g i j a s" (Down at the Dinghy, 1949), Bū Bū Glāze Tanenbauma, Sejmora māsa, mēģina nomierināt dēlēnu, kas satraukts, ka bērnu meita ne visai glaimojoši raksturo viņa tēvu ("big sloppy kike"). Tas viņai izdodas, un visa ģimene vienoti dodas izbraucienā ar buŗu laivu.
" F r e n ī" (Franny, 1955), kas, lai gan lielāka apjoma, tomēr tikpat lakonisks un cieši saliedēts kā iepriekšējie stāsti, rada pāreju uz vēlākajiem darbiem. Šeit autors jau izrāda dziļākas ambīcijas savos meklējumos. Studentei Frenī Glāzei pretī nostādīts Leins, kam svešas tieksmes pēc augstākas cilvēcības, lielākas pilnības un dziļākām dziņām. Kamēr viņš pēc kolledžas futbola spēles restorānā ar pilnu muti tiesā varžkājiņas, bombardē Frenī ar klišejiskām frazēm par ikdienas sīkumiem, saskatot viselementārāko dabisko dziņu rezultātā pretīmsēdošajā meitenē ne vairāk kā pievilcīgas sievišķīgas formas, dziļi jūtīgā meitene pārdzīvo reliģisku krizi. Dažādas domas Freniju grūž izmisumā. Viņa veltīgi pauž rūgtumu par cilvēces niecību, tiecas visu pieņemtās vērtības pārvērtēt, griežas pie augstākām varām ar lūgumu pēc pārmaiņām, raud histeriski dāmistabā un beidzot paģībst.
Stāsta "Z u ī" (Zooy, 1957) norise notiek divas dienas pēc Frenī pārciestās agonijas dāmistabā. No iedomātās metafiziskās mistērijas viņu mēģina atgriezt dzīvē brālis Zuī, kas pienes savādu un pretrunu pilnu, it kā no Sejmora nākušu, vēsti: dievišķo atklāsmi var gūt ar naidīgu noslēgšanos no ārpasaules, tajā pašā laikā tomēr izjūtot mīlestību pret cilvēkiem humānistiskas reliģijas garā (esot jāspēj saredzēt Kristu arī resnajā vecenē ar vēnainajām kājām). Grūti sagremojamā virā autors samet un pēc tam samaisa sanskrita vedas upanišadas, Dimanta Sutru, Meistaru Ekhartu, Dr. Suzuki satori teorijas, kristiešu svētos, arhatus, bodhisatvas, jivanmuktas, Jēzu, Gautamu, Lao-ce, Šankaračarju, Hui-nengu, Sri Ramakrišnu, budistu četrus svētos zvērestus, Dieva žēlastību, Jēzus lūgšanu, Čuang-cu, Epiktetus, bībeli.
"Celiet augstu spāri, namdari", kā sacerētājs paskaidro, sarakstījis viņa a l t e r e g o , Badi Glāze (Buddy), kas četrdesmit gadu vecumā kļuvis par kādas meiteņu kolledžas rakstnieku rezidencē un Glāžu cilts chronoloģistu. Šajā neskaitāmu pārpratumu komēdijā tēlotas Sejmora kāzas, uz kuŗām neierodas ne tikai Badī, bet arī pats līgavainis, kas aizbēg ar savu mīļāko, lai apprecētos klusībā. Badī nespēj ierasties laikā paredzētajā ceremonijā, jo tiek aizkavēts taksametrā Medisonas avēnijas satiksmē. Vēlāk viņš spiests uzturēties savā un Sejmora Menhetenas dzīvoklī kopā ar pārskaitušos vedējmāti, viņas vīru, līgavas krustmāti un kurlmēmu tēvoci. Rupji seklā vedējmāte, kas "sēž satvērusi klēpī puķes, it kā tās būtu volejbumba ar izlaistu gaisu", un bez apstājas apmētā ar dažādiem netīrumiem "neatbildīgo" Sejmoru, pārstāv "nežēlīgo materiālistu" gara tukšumu (parasti Selindžers to liek darīt sievietēm). Kurlmēmais tēvocis ir Holdena Kolfīlda gara līdzinieks ("Pēkšķi man uznāca vēlēšanās izlikties par kurlmēmu, jo tad nebūtu spiests ielaisties mulķīgās un pilnīgi nevajadzīgās sarunās", kādā vietā izsakās Holdens). Kurlmēmais, kas līdzinās svētiem vientuļiem, vienīgais izstaro pašapmierinātību - viņam nav jāveicina nedz arī jāklausās uz apkārtējās pasaules tukšumu; viņš paliek pasīvs iztāles vērotājs. Kamēr pieviltie viesi piedzeŗas, Badī atrod Sejmora dienas grāmatu un, lasīdams to atejas vietā (gandrīz katrā Selindžera stāstā svarīgi notikumi saistīti ar šo privāto iestādījumu), uziet atbildi, kādēļ jaunlaulātie nav ieradušies: nepiederēdams garīgi tagadnei, Sejmors nespēj piedalīties kāzu ceremonijā kopā ar tik aprobežotiem, vulgāriem, bezideālistiskiem "pieaugušajiem" kā vedējmāte.
"Sejmors: ievads", jauniznākušās grāmatas otrs stāsts (ja to tā vispār var dēvēt), nevar mēroties ar iepriekš uzrakstītajiem. Autors mēģina iespiesties dziļāk tēlā, kas viņa fantaziju jau nodarbinājis gadiem. Vairāk nekā citur šeit izpaužas paša Selindžera ne vienmēr pārdomātie, bet vienmēr neparasti ievirzītie redzes viedokļi, apdvesti reliģiskām un mistiskām jausmām un cieši saistīti ar zenbudismu, austrumu filozofiskām sistēmām, ekstatiskā un svētlaimības meklējumiem. Rezultātā parādītais Sejmors, kuŗa literārajos vingrinājumos Badī ļauj ieskatīties eventuālajam lasītājam, ir ne tik daudz fiktīvs tēls kā paša autora personisks simbols. Lasot šo chaotisko, bezfābulaino 137 lappušu garo, epitetiem piebārstīto monologu, ko papildina gaŗāka rinda zemteksta paskaidrojumu, novirzīšanās, atvainošanās par vājo kompozīciju u.t.t., izbrīnu dažkārt nesagādā vis Sejmora pašnāvība, bet gan tas, ka viņa sieva spēja nodzīvot kopdzīvē veselus sešus gadus, nepadarīdama sev galu pirmā.
Kopš 1959. gada Selindžers nav uzrakstījis nevienu jaunu stāstu. Lai gan pēdējie darbi kvalitātes ziņā ir vājāki par agrīnajiem, nav šaubu, ka arī tad, ja autors šodien pārtrauktu rakstīšanu, viņa līdz šim publicētie Glāžu sāgas fragmenti nostādīs to starp apdāvinātākajiem šā gadsimta vidus amerikāņu beletristitiem. Lai gan lasītājam šad tad jāapmaldās autora domu labirintā, un dažkārt negātivizēšana ir uzbāzīga, šim savdabīgās valodas un koncentrētās izteiksmes meistaram un mūsu laikmeta nenoskaidrotās būtības, modernās dzīves nervozo vībrāciju mākslinieciskajam uztvērējam līdzinieku šimbrīžam nebūs viegli atrast. Literārajās aprindās runā, ka tapšanas stadijā atrodas vēl dažs labs stāsts par Glāžu cilts atvasēm. Jācer, ka rakstnieks nav apsīcis, un šīm baumām ir pamats.
Rolfs Ekmanis
Piezīmju autors ir Dienvidfloridas universitātes profesors Rolfs Ekmanis (JG 26, 27, 32, 36 etc.), kas publicējies arī vairākos rietumu preses izdevumos. Viņa "Piezīmes par vispasaules jaunatnes festivāliem" (JG 36), liekas, ir vienīgais raksts, ko amerikāņi tulkojuši no latviešu valodas un publicējuši savos izdevumos (IPRS Report, 15,623, Lībrary of Congress). Tā kā dienvidos viss līdzinoties "stāvošiem ūdeņiem", tad Rolfs nolēmis š.g. augustā pārcelties uz intellektuālāku atmosfairu un klimatu - rietumiem, kur saistījies darbā Arizonas valsts universitātē.
