Jaunā Gaita nr. 41, 1963

 

 

APNICĪBA UN STEIGA

Zenta Mauriņa, Apnicība un steiga, apcere, apgāds Grāmatu Draugs, 77 lpp. , 1962. g.

 

Zentas Mauriņas eseju virknei, kas visbiežāk veltītas cilvēka dvēseliskās dzīves pamatprincipiem un to iztulkojumiem literātūrā, pievienojusies jauna grāmata.

Mauriņas darba metode pārbaudīta tepat 40 ražīga darba gados - vērot problēmas dzīvē, salīdzināt dažādu dzejnieku un filozofu domas par to, papildināt tās ar saviem novērojumiem, tā dodot lasītājiem plašu, pārskatāmu peizāžu, kas publikai vieglāk saprotama nekā filozofu oriģināldarbi. Kā agrākos darbos, Mauriņa rīkojas brīvi ar materiālu, citējot to, kas der un atbilst viņas pašas uzskatam un pieredzei. Grāmatai raksturīga oriģinālu, noapaļotu domu graudu bagātība, kuŗus derētu izmeklēt mazai aforismu izlasei, piem.: Gaŗlaicības tēvs ir tukšums, māte nebūtība; jaunbarbars pārlido telpu ātrāk par skaņu, bet gaŗlaicības nāvei viņš nevar izbēgt. Ka vienmēr, šie aforismi pakļauti debatēm un kritikai, bet tie pārvērš eseju no citu darbu kompilācijas par Z. Mauriņas pašas filozofiju, kuŗu vienmēr raksturo drosme, trāpīgums, noteiktu uzskatu formulējums, zināma nemaldības sajūta. Šī drošā pārliecība imponē lasītājiem, kaut dažreiz uztrauc citus rakstniekus vai kritiķus, kuŗu nezināšana, uzskatu nenoteiktība vai arī tolerance nepieļauj Mauriņas "pārliecināto" pieeju. Nevar tomēr noliegt, ka lielā daļa Mauriņas ienaidnieku aizgājušos gadu desmitos būtu laimīgi, saņemot kaut daļu no tās ievērības Eiropas mērogā, ko rada viņas grāmatas un runas.

Grāmatas ievadā autore analizē gaŗlaicību, apnicību kā ilgstoša chaosa un baiļu rezultātu. Rakstot par apnicību un steigu, viņa dziļi ieskatās modernā cilvēka psīchiskajā uzbūvē, apgaismojot parādības, kas pamatā šāsdienas garīgajai nabadzībai. Ir zīmīgi, ka vairums problēmu pieminēts jau sengrieķu un romiešu laikos. Grieķu mitoļoģijā bija pazīstams chaoss un nebūtības bailes. Romiešu "taedium vitae" ir izteiciens, kam nevajag tulkojuma.

Jaunajai paaudzei, kuŗai pelnīti vai nepelnīti tiek piemērota gaŗlaikoto visziņu loma, būs mazliet sērīgi lasīt, ka intelliģentā, bet gaŗlaikotā, splīnīgā dendija jēdzienu pirms simt gadiem izkopis Bodlērs, savas dzīves beigu posmā tomēr atzīdams: "Izprieca mūs nolietā, darbs stiprina. Strādāt visumā ir mazāk gaŗlaicīgi nekā izklaidēties" (59). Dostojevskis, radot gaŗlaicībā nīkstošo nihilistu Stavroginu, kuŗam gan netrūkst izglītības, intelliģences un fizisko spēju, uzskatāmi parādījis eksistences bezjēdzību un tās sekas - noziegumu virkni un tai sekojošo garīgo un fizisko pašnāvību. Pamatā Stavrogina sabrukumam ir ticības trūkums Dievam; viņa eksistences attaisnojums ir viņš pats, un ar to nepietiek.

Nevar noliegt, ka gaŗlaicība un mēģinājums to aizstāt ar steigu patiesi raksturo mūsdienu amerikānizēto, motorizēto un televizijas apstaroto pasauli. Nav brīnums, ka tā ietekmē arī moderno rakstniecību. Gaiša, pozitīva ideālisma vietā Rietumeiropas grāmatu tirgu pārpludina darbi, kuŗus vāciski dēvē par "Hintertreppenromane", un kuŗi latviski sauktos kūts aizmugures literātūra. Par ko agrāk tikai runāja, bet kautrējās rakstīt, par to šodien saņem godalgas un publikas atzinību. Runājot par šo grāmatu tematiku, proti, dzīves ēnainās puses sulīgo, sensācionālo attēlošanu, Mauriņa netaupa asu vārdu, kādreiz pat tik vulgāru, ka liekas, viņa lādē un šauj ar vismodernākajiem ieročiem, piem. 54. lpp. Rezultāts ir zināma riebuma sajūta pret visu vulgāro, kas lasītājam liks uzmeklēt kaut kur vecos klasiķus, nevis kādus jaundarbus, kas apraksta dzimumdzīvi apnicīgi daudzās variācijās, visām kopā nedodot garīgo piepildījumu pat mūsdienu sarmotai dvēselei.

Bodlēra gaŗlaikotajam dendijam un Dostojevska aukstajam sadistam Stavroginam pēctečos ir Amerikas bītņiki, padomju Latvijas bobreņpuikas, padomju Krievijas stiļagi. Modernais cilvēks dzīves tukšumu pūlas pārvarēt ar steigu, dzīves kāri un perversitāti. Šie aplamie centieni Mauriņas grāmatā attēloti dzīvi, oriģinālā valodā, ietveŗot piemērus kā no pašas pieredzes nesenajā Italijas apciemojumā, tā arī no jauno filmu un grāmatu ražas.

Zentas Mauriņas ilggadīgajiem lasītājiem ieteikšanas nevajag. Citiem grāmata iesakāma kā aplūkojamo aktuālo problēmu, tā arī dzīvās, enerģiskās valodas dēļ.

Dr. P. Vasariņš