Jaunā Gaita nr. 42, 1963

 

LATVIJAS VĒSTURE 1600-1710     Prof. E. Dunsdorfs ATBILD recenzentiem

Manu grāmatu Latvijas vēsture 1600-1710 tagad recenzējuši visi mūsu lielākie latviešu trimdas laikraksti. Vienīgais, kas līdz šim klusējis, ir Austrālijas Latvietis. Tas arī pilnīgi saprotams, ja jau pat „pravieti pašu mājās neatzīst”.

Kopskatījumā recenzijas ir loti interesantas tai ziņā, ka tās skan pilnā toņkārtā — no visaugstākajiem līdz zemākajiem toņiem. Kāds recenzents grāmatu tā nopeļ, ka tiešām jābrīnās par to, ka ir radies tik nesaprātīgs izdevējs (ko recenzents paradoksālā kārtā tomēr slavē!), kas bijis ar mieru ieguldīt tik lielas grāmatas izdošanai nepieciešamos līdzekļus. Citas recenzijas turpretim grāmatu slavē ar izmeklētākajiem, superlātīviem. Starp abām galējībām svārstās pārējās, kas atrod šai grāmatā gan labu, gan sliktu.

Pa daļai šādu iznākumu jau gaidīju, jo kaut ko līdzīgu esmu pieredzējis, iznākot manām, iepriekšējām grāmatām. Kā autoru mani atšķirīgās un pretējās recenzijas iepriecina, jo tās rāda, ka grāmata sasniegusi savu galveno mērķi — pamudinājusi pārdomāt tajā skartās problēmas. Man būtu skumji, ja grāmatu visi tikai slavētu, un, protams, būtu vēl bēdīgāk, ja visi to tikai peltu.

Kā humora cienītāju mani uzjautrināja recenzents, kas centās lasītājiem pierādīt, ka viņš visus jautājumus pārzina daudz labāk nekā autors. Interesants bija viņa aizrādījums, ka autors esot bijis skautu vadītājs. Pēc tā varētu domāt, ka, recenzents pats grib iestāties mazskautos, bet viņa vecumā gan tas vairs nebūs iespējams. Uzjautrināja arī recenzenta aizrādījums, ka autors nesaprot, kas ir kultūra, jo vēl priekš kādiem gadiem viens no pasaules redzamākajiem žurnāliem bija iespiedis manu eseju par kultūras un civilizācijas atšķirību.

Priecājos par Aigara recenziju laikrakstā Londonas Avīze (1962. g. augustā) — ne jau slavējuma dēļ, bet gan tāpēc, ka recenzents bija, pirmais uztvēris pašu galveno grāmatas domu — ka 17. gadsimtenī latviešu tauta bija kaut kas vairāk nekā tikai īpatnēja antropoloģiska vienība un ka t.s. tautisko atmodu var konstatēt arī 17. gadsimtenī. Attiecīgo nodaļu rakstot, šaubījos, vai būs kāds, kas šo grāmatas galveno tezi pamanīs. Esmu laimīgs, ka šīs šaubas bijušas veltas, un par to mana pateicība Aigaram.

Mazliet apmulsis un pārsteigts biju par N. Vīksniņa pozitīvo recenziju Laikā (1962. g. 14. novembrī). Kad priekš dažiem gadiem mūsu trimdas presē parādījās pirmās ziņas par gaidāmo lielo Latvijas vēstures izdevumu, recenzents bija viens no skeptiķiem, kas rakstīja, ka vēl esot par agru šādu vēsturi izdot, tā pieklājīgā formā izteicot sakāmvārda domu: ko nevar celt, to nevar nest. Iepriecina, ka šī skepse tagad zudusi. Tai pašā laikā tomēr mulsina recenzenta kategoriskais apgalvojums, ka grāmatā esot pilnīgi ignorētas latviešu zemnieku sūdzības Zviedrijas karalim. Vai recenzenta lasītās grāmatas eksemplārā tieši tās lappuses, kur sūdzības iztirzātas, būtu izplēstas?

Vīksniņš vēl aizrāda, ka autors neesot apskatījis Mengdena projektu. Te jāaizrāda, ka, mūsu vēsturnieki pazīst tikai šo vienu 17. gadsimteņa projektu, bet man archīvos gadījās atrast vēl arī citus. Atzinu tomēr, ka projektus iztirzāt ir lieki, bet tai vietā veltīju telpu lietām, ko tiešām realizēja.

Angelika Gailīte (Latvija Amerikā 1962. g. 12. septembrī) man pārmet, ka viena un tā paša jēdziena apzīmēšanai esmu lietojis juku jukām gan karaļa, gan ķēniņa vārdu. Jā, tā nu ir — un tā nav nejaušība, bet tas darīts ar nolūku, izmantojot mūsu valodas daudzveidību.

Vairāki recenzenti man pārmetuši, ka esmu uzdrošinājies noraidīt aplamo klišeju, kas Kurzemes hercogu Jēkabu apzīmē par merkantilistu. Te jāsaka: ko lai dara, ja tautsaimnieks nevar atzīt par merkantilismu to, ko par tādu atzīst vēsturnieks? Ko lai dara, ja artilerists šķiltavas nevar saukt par lielgabalu? Rakstot šo apstrīdēto nodalu, man nebija pieejama publikācija par hercoga Jēkaba bibliotēku. Tagad Upsalā to apskatīju, un manas aizdomas apstiprinājās — hercoga Jēkaba bibliotēkā nebija nevienas pašas merkantilistu grāmatas vai brošūras.

Dažiem recenzentiem nepatīk arī Latvijas kaŗa nosaukums. Jā, bet arī Livonijas kaŗš nenorisinājās tikai Livonijā, un Lielā ziemeļu kaŗa izšķirīgā kauja arī nenotika ziemeļos, bet gan Poltavā. Nosaukumam jāraksturo galvenais, un no šī viedokļa iebildumi pret Latvijas kaŗa apzīmējumu nepārliecina.

Pirmā recenziju serija beigusies. Ar interesi gaidīsim otru — cittautiešu presē.