Jaunā Gaita nr. 42, 1963

 

Osvalds Lācis       Vientuļie     Pāri bezdibeņiem vientuļos dažreiz vieno staru tilti. Tuvības viļņi tik silti tad uz pirkstgaliem pārstaigā tos, ka sāk likties — nupat, nupat vientuļais nebūs vairs vientuļš nekad! Bet skat': mākoņi izklīst nerimās traukti — tilti top jaukti, un vientuļie ienirst melndzelmju vēl dziļākā vientulībā.

* * *         Sapnī vēroju sevi, kad vēl nebiju cilvēks, vien tikai asnu ilgas jaunas meitenes krūtīs, naktīs ilgas, kas brieda tur reizē ar mēnesi jauno aiz mirtēm logrūtī — — Un vēl : nemiers spraigs kādā zēnā baltlinu cirtām, nemiers, vilnīja kas vilnī kā strauta zāles zem briestošās marta gāles.   Nemiers šis un ilgas tās, krāsām līdzīgi gleznotāja otā saskārās reiz krēslā pielakstīgalotā, sajaucās — un es tapu.             Gundars Pļavkalns   SONETS Kā vīnogas, kas rīta saulē sildās, Dažs nodoms mani spēj vēl ielīksmot; Dažs nomodsapnis veikli melot prot Par to, kas pagaist, brūk vai nepiepildās.   Bet varbūt tomēr iesāks izbalēt Šis domu krāšņums, Varbūt pamestība Un atkal pieaugoša necerība Liks pamazām šai līksmei aizslīdēt —   Ka kuģim, ko ar jautriem ceļotājiem Redz ostā, vizot raibām strēmelēm Un meičām draiski pamājot no klājiem,   Līdz beigas izkrāšņotām minūtēm. (Tad kuģis sarūk, ostmala top klusa Un strēmelītēm sīkos viļņos dusa.)                   Erna Ķikure       ATVADĪŠANĀS NO KĀDAS ISTABAS     Nu tad ardievu, dzeltenais skapi, tu biji laipnīgs un maigs, mierinādams staroji no sava kakta, kad radās tramīgs prāts. Tu biji tas, kas mani ielaidi lietu valstībā uz īsu, zīmīgu un lielu brīdi. Ardievu, dzeltenais skapi, tevi es ņemtu līdz, bet tu neesi — mans. Es tevi ņemtu labāk kā jebkuŗu citu skapi, atskaitot tikai vēl vienu, arī dzeltenu skapi, kuŗu ieraugot man būtu jāraud — un viņš arī raudātu mani ieraugot, bet varbūt, lai skapjiem nebūtu jāraud... lai skapjiem nebūtu jāraud... Un — paliec sveicināts, loga priekškar, kankars tu esi un būsi, bet es tevi mazgāju un gludināju un katru vakaru atvilku pie malas, lai palma var skatīties pa logu iekšā un zvaigznes. Nu, zvaigznes man nāks līdz, un tas ir labi, jo debess spīdekļi briedinot cilvēka garu tā miegā. Tādēļ es atvilku tevi, priekškar, pie malas un, protams, arī dēļ palmas. Viņa bija tā, ar ko kopā es mazliet ielauzījos palmu valodā. Viņas degšana rieta ugunīs bija tāda, ka bija jādomā par tā dzīvā koka degšanu, par ko rakstīts svētā grāmatā. Tā, pagriezies, priekškar, un ļauj man brīdi runāt ar to koku tagad lietū un vējā — viņa valodā.       * * *     Ir trešie Ziemassvētki. Kas galdā, kas aiz loga? Lai paliek... Kam stāstīsit — par palmām?   Bij trešie Ziemassvētki, bij galdā ābolvīns, bij logā ledus palmas, bij apkārt miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. "Uz ko spēlēsim?" Kāds vecās kārtis jauca. "Uz cūkām!" — "Vai Melno Pēteri!..." Ko citu spēlēt labklājībā ar jauniem, veciem, bērniem līdz pa vidu? "Uz cūkām," kāds kārtis dalīja ar jautru roku. Mēs spēlējām uz cūkām un Melno Pēteri.   Uz cūkām jau gadu gadiem pasaule ne­beidz spēlēt. Jau izdzertas ir visas patekas, bet reibst un reibst un prāti neatgriežas, un nenāk pavasars un neatkausē logus, tik samulsušās rokas kārtis dala, jauc dāmas, kungus, kalpus, karaļus, kas vēros devītniekus, tie sarodas kā utes. Uz cūkām, mēs spēlējam uz cūkām un Melno Pēteri.

 

Ivars Lindbergs         PAR PUTNIEM     Daudz putnu raibu, putnu lielu, putnu varenu un cēlu aiz restēm tup un savas aizgājušās dienas kā graudus pieticīgi knābj bez raizēm — droši, piederoši. Mazs, pelēks zvirbulīt's caur restēm iekšā ārā lien, pats graudus atrazdams šur, tur kā pagadās, bet brīvs.                         Jānis Sarma     Sidnejas latviešu teātra aktrise Zaiga Ābola pozē JG fotogrāfam Vilim Motmilleram illustrācijai Jāņa Sarmas dzejolim.     DZEJNIEKS     Ja dāma aušīga gar skatulogu iet, Kur jaunas cepures kā mazas saules laistās, Tad dāmai tās vissvarīgākā lieta šķiet, Un acis tai pie cepurdivīzijas saistās.   Un liekas dāmai tad, ka viņas daiļums divkāršosies, Ja jaunu cepurbrīnumu tā galvā liks, Un visu acīs apbrīnā tad spoguļosies, Un dūma, kaut jau apvītuši, atkal svaiga tiks.   Nav jākļūst filozofam, lai šīs lietas jēgu tvertu, Jo lasīt var par to jau senu laiku stāstos, Kur redz to attēlotu, apsmietu vai svērtu Un nolamātu skopo vīru lāstos.   Bet ja tāpat kā dāma dara dzejnieks Un skatulogu idejas pauž savā dzejā, Tad kļūst ar to tas seklu peļķu zvejnieks Un smejams traips patiesas mākslas sejā.                                       Inārs Brēdrichs             NO BULLAI  AUGŠUP Eksistenciāla impresija 1963. g.     Debesis iesviestas okeānā zilā, Tik saule vēl vēju dzeŗ Augstā tālumā. Ap liedagu aptinies Klinšu radžu vainags, Uz zaļkaila raga kapsēta. Banānlapas robu mutēm čukst gar mūri Mirušu roku                      Celto, brūnīgsno. Strauts pa karstām Klintīm sevi šķaida. Lejup uz līci putaino. Baltsmilšu ielogs aptur viļņu skreju Un ielejas zaļumam Beigu zīmi liek. Zeltītā tvanā, kas kāpj no ōkeāna, Volongonga saules Krāsu gammās stieg. Krastos līksmi zaļos tu, zilais ūdens brīnums, Sākums un gals visam Šķieti, Pacifik! Tavas prieka saules dzīvi kveldie stari Tavā mūžīgumā Plūst un zust man liks.