Kādā jūnija dienā pēc Vācijas kapitulācijas Tērvetes nometnē Oldenburgā bija
ieradusies jauna bēgļu grupa no Lībekas. Toreiz parasti slaistījāmies
saulītē nometnes priekšā, kur vienmēr saradās daudz laužu, kas nāca un gāja,
labākas vietas meklēdami, visvairāk vieninieki, — citi tikai izlūkos, citi,
lai paliktu. Pēdējo iebraucēju vidū ievēroju kādu vīru brūnās, apnēsātās
drānās, ar it kā redzētu raksturīgu un rūpju māktu profilu. Jānis Veselis?
Ka tas viņš, to apliecināja zinātāji no nometnes vadības, — rakstnieks te
ieradies, lai paliktu Tērvetē. Sasveicinājāmies, parunājāmies, turpat
nometnes malā uz neuzceltas ēkas pamatiem atsēdušies; stāstīju viņam, ka
braucu uz Vāciju vienā transportkuģī ar Valdemāru Dambergu, kas Veselim bija
labs paziņa un domu biedrs, kā Pilavas jūŗnieku nometnē, uz grīdas salmos
sēdēdami, runājām, kā Dambergs skaidroja savu tēzi par mākslu kā formu
valodu, arī Veseļa darbus pieminot. Veselis savukārt īsi pārstāstīja, kā
bēdzis no Berlīnes gar Baltijas jūras malu, kā grūti gājis. Varējis palikt
Lībekā, bet netīkot krievu tuvums.
Pēc tam satiku viņu vai katru dienu: gan turpat nometnes priekšā pie
nepabeigto ēku pamatiem, gan zaļā zālītē pļavā nometnes malā sēdot. Viņš
bija novietots plašā telpā virtuves barakā pie vieniniekiem. Arī tur viņu
vienu otru reizi apmeklēju; parunājāmies, uz nometnes divstāvu gultas
apakšējās lāvas atmetušies. Veselis bija drusku nospiests par šaurību, taču
neskuma, teica: te ejot jautri, citi istabas biedri, īpaši atlaistie
zaldāti, esot vienmēr labā omā un stāstot daudz joku un visvisādu
piedzīvojumu savā kaŗavīru žargonā, kas viņam varen patīkot. Tā reižu reizēm
varēja dzirdēt viņu smejam savu raksturīgo sirsnīgo, skaļo smieklu.
Jāsaka, Tērvetes nometnē, bēgulībā, nebija mūsu pirmā tikšanās. Vācu
laikā Latvijā, kad grāmatniecībā bija īss ziedu laiks, jaunie autori centās
tikt pie savām pirmajām grāmatām. Arī es, nebūdams izņēmums, biju iesūtījis
dažus stāstus apgādam Latvju Grāmata, kas bija it kā Valtera un Rapas vietā,
jo atradās tai pašā ielas stūrī, tai pašā namā. Kādu laiku gaidījis ziņas,
aizgāju apjautāties, — vispirms pie Jāņa Grīna, kas teica, ka pārzinot tikai
grāmatu veikalu, ne apgādu un sūtīja mani pie Jāņa Kadila, kas savukārt
noraidīja pie apgāda redaktora Veseļa. Viņš sēdēja lielā istabā starp 6 vai
7 dāmām, kuŗas klabināja rakstāmmašīnas vai, noliekušās pār kantora
grāmatām, kaut ko skaitļoja un rakstīja. Kaktā atsēdušies, mēs klusu
runājām, — bija neērti daudzo sieviešu dēļ, — tās reizēm pacēla galvas un
vīzīgi uz mums noskatījās, vai savā starpā savīpsnājās. Veselis teica, esot
manus stāstus izlasījis, lai tikai strādājot, bet iesūtītā izlase neesot vēl
gluži gatava, šis tas būtu paturams, šis tas izmetams un no jauna
papildināms. Tā toreiz aizgāju — gan drusku vīlies par noraidījumu, bet
arī diezgan cerīgs, Vesela vārdus dzirdējis. Vēlāk, kad mani stāsti
iznāca Grāmatu Drauga apgādā, Veselis Tēvijā bija uzrakstījis iesācējam
piemērotu, tomēr visumā labvēlīgu recenziju.
Vārda pēc Veseli pazinu sen — vidusskolā mums bija neliela bibliotēka, ne
oficiālā skolas, bet literārā pulciņa, kur grāmatas bija labvēļu
sadāvinātas. Tur bija tie rakstnieki, kas neatradās skolas programmā, kā arī
visi jaunie, pazīstamie tā laika izdevumi: Virza, Pāvils, Rozītis, Krūza,
Erss, Čaks un vēl daudz citu, kas vēlāk pazuda aizmirstībā un, protams, arī
Jānis Veselis. Mums, zēniem, viņš īpaši patika — ar lielu ziņkāri lasījām
viņa Aklo ezeru, Zem vācu jūga, Eņģeli Ufiru, Saules kapsētu. Mūs saistīja
kā Veseļa tā citu tā laika jauno svaigie, oriģinālie grāmatu nosaukumi,
darbu virsraksti, tāpat viss, kas tajās bija pastāstīts. Šos izdevumus daudz
lasījām un pārlasījām; vienu otru, īpaši dzejoļu krājumus, zinājām vai no
galvas. Tur bija tā laika apgādu: Letas, Vainaga, Latvju Kultūras u.c.
izdevumi ar pazīstamu grafiku vāka zīmējumiem un illustrācijām; kaut uz
pavāja papīra, bet tas netraucēja. Tas bija Latvijas brīvvalsts pirmajos
gados tā saucamās jaunās mākslas jeb ekspresionisma laiks, kuŗam arī Veselis
bija pieslējies, par to cīnīdamies un to aizstāvēdams; Veselis arī vēlāk to
bieži pieminēja, par tā laika ļaudīm un strīdiem stāstīdams.
Tagad, bēgulībā, viņš bija mūsu vidū, to pašu rūpju nomākts kā ikkatrs no
mums. Saspiestības un šaurības, kā arī nenoteikto apstākļu dēļ rakstīt nekā
nevarēja. Nometne vēl veidojās, sākās „celtniecības laikmets”, — tuvienē
nojauca kādu blakšu apsēstu krievu kaŗa gūstekņu baraku, un katrs, kas
vēlējās un spēja, varēja izraudzīties sev „māju”: to izjaukt, iznīdēt
blaktis, notīrīt un pārvest gabalus uz mūsu Tērveti, kur salikt no jauna.
Tās bija mazas baraciņas ar 2 telpām katrā, slīpu jumtu un lielu nojumi
priekšā. Veselim vienam nebija spēka tikt galā ar namu, bet viņu pieņēma
tautieši Grīnups un Šķipsna, un viņu nama gabalus, ja pareizi atceros,
pārveda uz Tērveti nometnes iemītnieka Matveja vēršu pāris;
„nams” tika
nometnes malā no jauna sastādīts. tajā Veselis pārcēlās un nodzīvoja
visu laiku, kamēr nometne pastāvēja. Namiņu viņš nosauca par „Staru būdu” un
apdziedāja savos dzejoļos, vēlāk pat izdodams dzejoļu krājumu ar šādu
nosaukumu.
|
Vernera Skābes illustrācija |
Redzu viņa istabu: dzelzs gulta ar iegulētu matraci, pārklāta ar nometnes
segu. neliels galdiņš; gar sienām plaukti. piekrauti tā laika grāmatām un
laikrakstiem. Vēl pāris somu kaktā un daži drēbju gabali pie sienas. Otrā
kaktā, durvju tuvumā, parastais baraku inventārs — čuguna krāsniņa, uz tās
katliņš ēdienam. Pie sienām piekārti vīta pagājušo Jāņu vainagi, kuriem
Veseli, kā Jāni šais tautas svētkos bagātīgi appušķoja. Tā tie tur vīta un
sakalta līdz nākamajiem Jāņiem un vēl ilgāk, — putekļu pārklāti, zirnekļu
tīklu apausti. Mūsu sievieši reizēm piedāvājās izslaucīt, izmazgāt
istabu, noslaucīt putekļus. — Nē, paldies, nevajag, kam sacelt putekļus? —
viņš parasti teica. Un jāsaka, ar visiem putekļu klātajiem avīžu saiņiem,
zirnekļu tīklu apvilktajiem Jāņu vainagiem Vesela istaba izskatījās tīra un
apkopta. Tajā bija tāda kā mazliet skumja, ja varētu teikt — sencīga
noskaņa: ar viņu pašu vidū, ar iespaidīgo galvu, mazliet iecirtīgo,
stūrgalvīgo profilu pret ienācēju, kad viņš tur sēdēja un kaut ko rakstīja
vai arī nedarīja nekā, tikai sēdēja un klusēja. Bieži viņu apciemoja
jaunieši no Oldenburgas nometnēm, gan citi ļaudis. Viņš bija visu ieredzēts
un cienīts; īpaši labas attiecības viņam bija ar Dr. Adamsona jaunaudzi,
invalidu Gunāru Vēveri, komandantu Sproģi, nometnes darbinieku Palamaeiku,
dzejnieka Medeņa brāli Arti Medeni u.c. Kad nometnē vai vispār Oldenburgā
ieradās pazīstami sabiedriski darbinieki, rakstnieki, mākslinieki, tie
gandrīz visi viņu apmeklēja. Oldenburgas nometņu sarīkojumos, valsts
svētkos, piemiņas aktos viņu bieži aicināja teikt runu. Kaut gan viņš
aizbildinājās, ka neesot runātājs un ka tas prasot stipru piespiešanos, viņa
runas vienmēr bija skaidras, labi teiktas, ar oriģinālu domu un izteiksmi.
Aicināja viņu arī uz dažādiem sarīkojumiem citās vietās, un tā sākām braukt
uz daždažādām rakstnieku dienām un sanāksmēm britu joslas nometnēs.
Pirmais brauciens gadījās uz nelielo Bernsenes nometni pie Hamburgas.
Braucējos vēl bija pianiste Vīķa kundze (tagad Amerikā), dziedātāji Alma
Skudra (no Kanādas aizbrauca uz Latviju, tad atgriezās) un Ēvalds Maršaus
(Austrālijā). Sasēdāmies smagajā mašīnā, iekārtodamies iespējami ērtāk starp
kastēm, virvju rituļiem un važām. Veselis nekurnēja par neērto
ceļošanu, — bija jautrs, jokoja, bieži smējās loti skaļiem,
sirsnīgiem — kā tautā saka — „zirga smiekliem”. Tā viņš vienmēr smējās, ja
bija īpaši labā omā vai viņam kas ļoti patika. Sāka līņāt, beigās uznāca
pavisam stiprs lietus, bet mums nekas nekaitēja zem biezā brezenta pārklāja:
lietus grabināšana, koku, silu šalkšana bija trokšņi, kas Veselim patika.
Bernsenē sarīkojumu zāli, skatuvi gleznotājs Ernests Ābele (tagad Amerikā)
ar palīgu Kārli Jansonu (Sidnejā) un citiem bija ļoti patīkami un saskanīgi
iekārtojuši, izklādami, izveidodami piemērotus drapējumus, kas nolaidās
kāpņu veidā līdz pat zāles grīdai, kur stāvēja katedra. Pēc maza muzikāla
ievada Veselis pirmais lasīja dzejoļus un teiksmas. Viņš lasīja mistisko
teiksmu Dvēseļu redzētājs, un tās saturs labi saderēja ar tumšo dekorāciju,
ar aizdegtām svecēm, kā tur laikam bija. Veselis bija labs savu darbu
lasītājs un skandētājs: viņa balss, spēcīga, mazliet pacelta, mazliet
drebēdama vēla rindas kā viļņus smagnējā, īpatā vārdu ritmā. Lasīja viņš arī
dzejoļus par bēgļu tematiem, pēc paša pieredzējumiem un pārdzīvojumiem no
frontes bēgot, cīnoties līdzi laužu straumei uz brīvo joslu, uz Lībeku;
lasīja arī pārdomu dzejoļus, vizijas, īsas noskaņu rindas. Atceros un dzirdu
viņa balsi:
Žņaudzēja vara bij aša
un nevarēs mūžīga būt,
Debesīs rīti jau spulgo,
un ieročus kalēji kaļ;
Pazemē atriebe gulgo,
un dievajas dzirnavas maļ.
Pēc sarīkojuma ēdām un dzērām, kavējāmies arī ballē un beigās nakšņojām
rosīgajā K. Jansona ģimenē (tagad Sidnejā), kur prāvā telpā, gan divstāvu
gultās, taču bagātīgi segām un spilveniem apgādāti, gulējām kā ķēniņi. Otrā
dienā vēl notika daudzas ciemošanās un iešanas; šai laikā Veselis guva daudz
jaunu paziņu, no kuŗiem ar dažu labu vēlāk pat korespondēja. Tā iesākuši,
braucām vēl uz citiem sarīkojumiem, krustām šķērsām pa nometnēm visā britu
joslā — gan uz Lībeku, kur sparojās tā laika preses biedrības priekšnieks
Oļģerts Liepiņš, gan Hanoveru, gan Gestachtu (ar rosīgajiem komandantiem
Osiņu un Silkalnu), gan Grēveni, kur svinējām Jaunsudrabiņa jubileju, gan
citām mazākām nometnēm; tāpat rakstnieku dienas rīkoja turpat Oldenburgā, un
Veselis bija viens no rīkotājiem un viesu sagaidītājiem, īpaši jauks bija
laiks Lībekā, kur sabrauca daudz rakstnieku, seniorus Jaunsudrabiņu un
Pāvilu Gruznu ieskaitot. Notika vakari, apspriedes, sanāksmes, izbraucieni
(uz Immenzē u.c.); labā atmiņā palikusi sanāksme Imbshauzenas pilī, kas
atradās Vispasaules luterāņu federācijas pārziņā. Ja toreiz angļu joslā
mācītājiem, skolotājiem, skautiem, gaidām, preses ļaudīm vai citām
organizācijām vajadzēja sanāksmes vietas kursiem, konferencēm vai citām
saiešanām, tad luterāņu federācijas aizgādībā varēja dabūt mītni
Imbshauzenā, brīva dzelzceļa varantus un brīvu uzturu. Tā tika noorganizēti
preses darbinieku kursi — konference, kur piedalīšanās bija paredzama īsti
plaša. Kā toreiz nokļuvām Imbshauzenā, neatceros, bet pils saimnieks,
pianists un teoloģijas profesors Edmunds Šmits, mūs laipni saņēma, tika
ierādītas telpas apspriedēm un naktsmītnēm, tikām iepazīstināti ar pils
„kārtības rulli” un mūsu „kursu” norisi. Būdams dievturis, Veselis
reģistrācijas kartē, kas tika rakstīta vācu valodā, jo pils bija pieejama
visu tautību luterāņiem, attiecīgajā ailē ierakstīja: Konfessionslos.
No Getingenas iebrauca arī prof. Teodors Celms; dienas pagāja spraigās
debatēs, diskusijās un strīdos. Nakts stundās, kad nolikāmies gulēt,
savukārt tika stāstīti daždažādi jocīgi piedzīvojumi un atgadījumi, īpaši no
avīžnieku dzīves. Šais stāstījumos nepārspējami bija Em. Skujenieks ar Vili
Lesiņu, smieklos un asprātībās dažkārt pienāca rīta stundas. Nekad nebiju
redzējis Veseli tik labā omā kā toreiz, viņa varenie smiekli dažu labu
vakaru tricināja pils logus itin regulāros intervallos. Kādā nakts stundā
pils pagrabā, pēc gaŗas rāpošanas pa kartupeļu un kāļu grēdām kā Himalajiem,
izspraucāmies pa lodziņu (oficiālā izeja bija slēgta, pulksten desmitos pēc
kārtības ruļļa visiem vajadzēja būt pie miera), lai tuvējā „gasthauzī”
uzbungātu īpašnieku un nopirktu kādu pudeli vīna; Veselis, protams, šai dēkā
nepiedalījās, bet pudeļu satura izlietāšanā gan. Viņš nebija dzērājs:
viesībās, sanāksmēs iztukšoja pāris glāzes, dažreiz nemaz, viņš zināja mēru,
— taču šoreiz neatteicās no stiprāka malka. — Kādu dienu pie pusdienu galda
izcēlās sīvs disputs starp namatēvu teologu Edm. Šmitu un dievturi Veseli.
Strīds saasinājās, tomēr noturējās disputa robežās. Mums, pārējiem, bija
sevišķa izdevība klausīties divu meistaru vārdu kauju. Veselis bija varens
strīdnieks un disputētājs, — nekad nepadevās, nekad nepalika atbildi parādā.
Viņa argumenti vienmēr bija lietišķīgi, labi apsvērti un pamatoti. Sākumā
mierīgs, tad, disputam ieilgstot, mazliet iekaisis, tai pašā drusku paceltā
balsī, kādā viņš lasīja savus darbus, Veselis aizstāvēja savus uzskatus.
Veselis neielaidās strīdā ar katru, tikai ar sev cienīgu pretinieku. Ja
patiešām redzēja, ka cilvēks ko nesaprot vai nezina, viņš draudzīgi
paskaidroja, bet ja kāds gudrinieks pūlējās viņam ko iestāstīt vai tīši
mēģināja izprovocēt strīdu, Veselis, savilcis seju pārlieku nopietnu, māja
ar galvu un teica: Jā, jā, vai arī: Pareizi, pareizi, tieši tā ir, kā tu
saki. Dažreiz arī piecēlās un aizgāja vai uzsāka sarunu ar citiem, kas bija
klāt. Reiz Hanoverā, kad preses sanāksmē strīdējās par klasicismu, Veselis,
redzēdams, ka daži mēģina uzspiest citu klasicisma izskaidrojumu nekā mācīja
viņš un viņa domu biedri Viktors Eglītis, Dambergs u.c., apskaitās un
aizgāja no zāles. Šī bija tāda vienīgā reize.
