HUGO KAUPMANIS

 

PAR BRĪVO PANTU

„Tās koka galvas, kas nekā nav aizmirsušas, nekā nav mācījušās, nodara daudz ļauna tiem simtiem godīgu latviešu, kas katru raksta galu savā mēlē gaida kā svētku dāvanu.”

Tik bargu citātu Dzintars Sodums lieto, runājot par vecās paaudzes kritiķiem. Aizrādu, ka nerakstu kā kritiķis, bet kā drusku drosmīgāks latviešu literātūras, sevišķi dzejas, lasītājs. Drosmīgāks tanī ziņā, ka nestāvu klusu, bet mēģinu pasacīt to, ko citi tikai domā un jūt.

„Kritiķis ir uzskatāms par profesionālu, savam uzdevumam speciāli sagatavotu lasītāju”, saka Jānis Andrups.

Tas mani no kritiķu grupas izslēdz, jo tuvojos dzejai kā gatavam produktam — ne tik daudz aiz intereses, kā dzejolis radies, bet ko dzejolis man atklās. Cenšos atrast fokusu, kuŗā krustojas visi dzejnieka radošie spēka stari, kuŗu produkts ir dzejolis manā priekša. Nostājos šinī fokusā dziļā bijībā un ticībā, ka kaut dzirkstelītei no tās garīgās enerģijas jāpārlec manī, ja radītāja liesmas bijušas īstas.

Necentos savākt mūsu oficiālās kritikas, izteicienus par jaunāko latviešu dzeju; tās vietā citēšu atbalsis, kādas šīs kritikas izraisījušas mūsu jaunajos dzejniekos.

Andrejs Irbe saka:

Krustus metiet, tiesas vīri, —
Ļaunu sērgu laiki nes:
Iedomājas jauni ļaudis
Domāt citādi kā mēs.

Andrejs Pablo Mierkalns:

„Viņi mūžam paliks tumsoņas, īstu mākslu un skaistumu pulgojuši,
zaimojuši un degradējuši.”

Eduards Freimanis iet tālāk:

Patiesības vārdi
Jānoliedz,
Lai var miera zemē ieaugt
Sapūstot.

Šī paša iemesla dēļ laikam arī Valdis Krāslavietis uzrakstījis jaukas rindas:

Par cilvēkiem vairāk
es mīlu putnus un zivis,
jo putni, kad attaisa knābjus,
— tie dzied!
Bet zivis, — zivis tur vienmēr
savu mazo mutīti ciet.

Visplašākais un arī viskrasākais konflikta apgaismojums laikam būs Anša Ruķeļa dzejolis „Mums pietiek ar veciem” (J.G. 29. num.)

Pēc šiem citātiem izliekas, ka vecie pie vainas — jaunie nāk ar savu domu, ko tā akceptējusi in corpore. Bet tad atradu divi citējamas vietas pašu jauno izteicienos. Proti — no otras puses Ojārs Vācietis saka:

„mums, kas tikko esam sākuši rakstīt, taču vairāk vajadzēja lauzties uz priekšu meklējumos, bet pagaidām mēs bieži vien laužam tikai rindas.”

Jaunās Gaitas redaktors Laimonis Zandbergs uzrakstījis šādu cienījamu atzinumu: „Pagātne ir prologs”, ko Valda Dreimane dzejolī pastiprina — tā runā par nevēlamo pagātni: „Apraku — sevi līdz, jauns rīts neaust bez vakardienas.”

Jauno pašu atzinums, ka viss nav tā, kā vajadzētu būt: tīri ārēja dzejas panta deformēšana vien vēl netaisa jaunu dzeju, un pagātnes atmešana nav jauna laikmeta dzemdināšana. Pagātne ir prologs, tā nav nenozīmīga, bez tās nevar iztikt, no tās var sākt. Tā ir vakardienas tradīcija, uz kuŗu balstās tagadnes un celsies nākotnes dzejas tradīcija.

Latvieši arvien bijuši izteikti liriķi. Gadu desmitiem ar skaudību esam raudzījušies uz saviem ziemeļu kaimiņiem — igauņiem, somiem, norvēģiem, kuŗu romāni ienesa to vārdus pasaules literātūrā. Mēs, latvieši, bijām ap 2 miljonu galvu un mums piederēja 2 miljonu tautasdziesmu. Lirika modernajā latviešu literātūrā zeltin zēla un apēnoja jau tā vārgo epikas stādiņu.

Rakstot par Kovalevskas „Posta puķi”, Vitauts Kalve konstatē:

„kādos 15 gados latviešu rakstniecība pārvērtusies no lirodrāmatiskās rakstniecības par lielprozas rakstniecību”, jo — „Romānu lappušu skaits pēdējo gadu rakstniecības ražā ir nospiedošā vairākumā, to ir 3 reizes vairāk nekā visu pārējo paveidu literātūras kopā.”

Kādi iemesli šādai pārsviedībai?

Vai tas, ka beidzot esam izkļuvuši no „pīļu dīķa”, kā daži pārgudrinieki sauca to, ko vācieši skaudīgi dēvēja par „Lettland-Fettland”? Vai ģeogrāfiskos pretstatos bagātas tagadējās patvēruma vietas ar vareniem kalniem un lejām ierosinājušas epikas straumi, ko nespēja sakustināt mūsu plašās jūrmalas un Zemgales līdzenumi ar Vidzemes uzkalniem?

Vai arī pašu latviešu jaunajā dzejā radies kas tāds, senāk nebijis, kas dzejnieku novirzījis uz prozu un seno dzejas cienītāju un lasītāju aizvilinājis uz romānu?

Nepieskaŗoties pirmajiem diviem jautājumiem, konstatēsim, ka mūsu jaunajā un visjaunākajā dzejā dominē kāda loti markanta, gan, liekas, ārēja parādība — tā sauktais brīvais pants. Ja tam ir tik svarīga nozīme mūsu dzejas attīstībā, tad ir vērts painteresēties, vai brīvais pants nāk kā mūsu laiku gara dzīvē ieviesies netikums, vai tas ir jauna vajadzība un apsolījums?

Gribu mūsu domas rosināt ar jautājumu: Cik dziļa un sirsnīga ir jauno latviešu dzejnieku mīlestība pret brīvo pantu?

T.S. Eliots saka, katrai paaudzei dzejā ir sava tradicija, kas tās pašas paaudzes piederīgajiem grūti saskatāma, tāpēc tagadnes dzeju grūti vai nemaz nav iespējams pareizi novērtēt. Tagadnes dzejnieks iet cauri visām iepriekšējo paaudžu dzejas tradicijām, uzņem tās, pārdzīvo un ar savu personību pārveido, tā radīdams jaunu pakāpi — rītdienas dzejas tradicijas. Kāda ir mūsu dzejas ārējās formas tradicijas attīstība?

Tās sākums ir tautasdziesma, daina, kas savu nosaukumu dabūjusi no tā, ka tā dziedāta, dainota. Kā tādai tai bija nepieciešams ritms un pantmērs, arī noteikts rindu skaits. Tautasdziesma ir mūsu saistītās valodas sākums, mūsu dzejas vecākā, fundamentālākā tradicija. Tā valdījusi gadu tūkstošiem, kamēr Vecais Stenderis un tā pēcteči tai pirmo triecienu deva vienvaldībā. Nosaukdams tautasdziesmas par blēņu dziesmām, Vecais Stenderis ieteica savas „Ziņģu lustes un ziņģes”, kas nosaukumu dabūjušas no vācu „singen” (tātad atkal dziedāt) un raksturīgas ar stipru un noteiktu pantmēru.

Vienīgais jaunums, ko ziņģes deva, bija rīmes rindu beigās — atskaņas. Kur tautasdziesmas teica:

Smuks puisītis baltu vaigu,
Dzelteniemi matiņiem.

tur Vecais Stenderis rīmē:

Es paldies Dievam, priecājos
Kā bērns par pīrāgu,
Ka es kā cilvēks izskatos
Ar košu vaidziņu.

Atskaņa, reiz ienākusi latviešu dzejā no vācu dzejas, ir valdījusi gadu simtus, būdama viens no svarīgākiem dzejas valodas akcentētājiem, tik bieži lietota, ka pār- vai nolietota, tā ka daudzos gadījumos runā par rīmju kalējiem, ne dzejniekiem. Runā par nodrāztu atskaņu, atskaņu, kas duras kā puļķis ausī; atskaņu, kas padara dzeju „lētu” — taču atskaņa, laba, īsta, pārsteidzoša un gudri lietota ceļ dzeju arī vēl mūsu dienās.

Jaunas vēsmas sāka pūst latviešu dzejā ar Juŗa Alunāna pasaules dzejas klasisko formu ievešanu latviešu literātūrā: tulkojot visu lielo tautu klasiķus, viņš parādīja, ka latviešu valoda nav tikai valoda, ko var lietot kūtī, bet ka tā tikpat bagāta un fleksibla kā, piemēram, vācu vai krievu valodas. Tomēr arī šīs formas ir stingras: stingras pantā, stingras pantmērā, rindu skaitā un atskaņu kārtībā. Ja ar šo pakalpots dzejas brīvībai, tad tikai, dzejniekam, ievērojot visstingrākos dzejas likumus, dota lielāka brīvība formas izvēlē, ne patvaļa.

Panta brīvībai nepakalpo arī tautiskās atmodas Auseklis. Tas atdzīvināja tautasdziesmas formu modernajā latviešu dzejā. Ausekļa ietekme daudz lielāka nekā domājam: to pārņēma Lautenbachs-Jūsmiņš, un to manām Zinaīdā Lazdā, pat Andrejā Eglīti.

Atstājot pagaidām Aleksandru Čaku un Pēteri Ērmani sānis, pieminēsim nākošo lielo dzejas formas novatoru Jāni Medeni, kas ar saviem metriem deva vielu ilgām karstām diskusijām un literāriem strīdiem gadiem.

Taču viņa latvisko pēdu kombinējumi, kaut arī deva lielāku izvēles brīvību, nebūt nepalielināja formas patvaļu. Gluži otrādi: katram dzejniekam pirms Medeņa metru lietošanas ir nepieciešamas jo dziļas latviešu valodas studijas.

Tādas ļoti vispārējos vilcienos ir latviešu dzejas panta attīstības pakāpes. No šīs loti stingrās saknes ir izauguši jauno laiku dzejnieki ar saviem dzejoļiem, kuŗus lasot, jau pieminētās „koka galvas” grozās un novēršas: tā nav dzeja, tā ir jauno muļķošanās un veco muļķošana. Un, lasot jau citēto Kalves teikumu par dzejas lappušu samazināšanos, tiem spriedums ir gatavs: — latviešu jaunās dzejas nav, tās vietā mums dod nedzeju.

Kur radies brīvais pants un kā tas mūsu dzejā iezadzies, man nav bijis ne laika, ne iespēju noskaidrot. Gluži nejauši apstājos pie Blaumaņa dzejoļa „Renatus”, Aspazijas dzejoļa „Ir vērts” un Plūdoņa nodaļas „Slimnīcā” no „Atraitnes dēla”.

Visi trīs pieminētie latviešu dzejas vecmeistari ir atzīstami visām „koka galvām”, un neviens nenoliegs, ka šiem cienījamiem autoriem varētu pārmest kādu no jau minētajiem dzejas netikumiem.

No minētajiem piemēriem redzam, ka Blaumanis savā dzīvē cīnās ar milzīgu domu, kuŗas izteikšanai klasiski nospraustās formas tikai kaitētu, racionālais elements dzejolī pārsvarā pār emocionālo. Jo pilnīga domas izteikšana, ietērpšana formā tā, lai nekas no domas nezustu, — to visu noteikts pēdu skaits un atskaņas ne tikai apgrūtinātu, bet noteikti kavētu.

Aspazija, par kuŗu teikts, ka viņas asins-puksts tik stiprs, ka tā citādi nemaz neesot varējusi kā rakstīt šinī asinspukstā, savu „Ir vērts”, sāk ar izmisuma pilnu lamentāciju:

Nav vērts par tevi ciest,
vienmuļā, remdenā cilvēce,

iet cauri milzīgiem domu un jūtu sabangojumiem, kamēr nobeidz dzejoli pavisam citā gammā:

Es tevi skūpstu,
Tu izķēmots, saplosīts vaigs
Ir vērts ar tevi ciest,
Ir vērts.

Pārdzīvojums te tik stiprs, ka jūtu vētra nes vārdu virknes kā elpas grūdienus kalnā kāpjot. Nav laika meklēt pēc atskaņām, kas Aspazijai vienmēr nāktin nāk, nav vajadzības pantmēram: jāizteic, jāizteic tā, kā šinī mirklī justs.

Plūdonis, viens no mūsu lielākajiem meistariem vārdu mākslā, pretēji pārējām poēmas nodaļām „Atraitnes dēlā”, daļu „Slimnīcā” raksta brīvā pantā.

Kur esmu es? Kam te ir tik daudz gultu?
Un gultās slimnieki... Tie vaid u.t.t.

Vai trakais dzelzs rumaka skrējiens poēmas sākumā būtu paņēmis dzejnieka varēšanu? Ne, te ir cits nodoms: parādīt slimības saēstu smadzeņu darbību, nāves tuvumā sašķeltu personību un saasinātus, taču decentrētus, jutekļu uzliesmojumus. Redze, dzirde, visas maņas darbojas asi, taču atelpām, un tie materializējas īsiem, nesakarīgiem grūdieniem dzejoļa rindās.

No šiem piemēriem redzam, ka dzejnieks atteicas no klasiskas formas un atskaņas: a) lielas domas izteikšanai, b) milzīgā jūtu saviļņojumā un c) sašķeltas personības skicēšanā.

Visos trīs gadījumos to dara lielmeistari, kas klasiskos pantos var dzejot, bet šinīs gadījumos tie savu apzinātu mērķu sasniegšanai lieto brīvu pantu.

Ja brīvais pants idilliskajā latviešu dzejā parādījās tikai šad un tad, tad ar straujām pārmaiņām pēc vētras un dziņu laikmeta, pēc latviešu ieceļošanas no laukiem pilsētās, pēc tam, kad latvietis bija kļuvis par pilnas paaudzes urbānistu ar raitās dzīves rituma piesātinātu gara pasauli, brīvais pants manifestē sevi arvien markantāk.

Pirmais mūsu urbānists Arvēds Švābe ar savu dzejoļu krājumu „Pilsēta” latviešu dzejas lasītājam uzdeva svarīgu jautājumu: vai tā var dzejot? Švābes dzeja gan nodarbināja tikai literātūras „augstos plauktus”, nekad nekļūstot par tautā populāru dzeju.

Raiņa pirmajos dzejas krājumos ir gan brīvās ārējās panta formas, taču akūtā un aktuālā satura dēļ (piem. „Karaļmeita”) panta patvaļai vērību nepievērsa.

Īsta brīvā panta kaŗa gaita par pilsoņa tiesību iegūšanu latviešu literātūrā sākās ar Aleksandru Čaku, ar viņa plānajām, acīs lecošajām desmit santīmu grāmatelēm — „Apašs frakā”, „Pasaules krogs”, „Sirds uz trotuāra”. Tādi rakstnieki kā Zenta Mauriņa un Richards Rudzītis gandrīz vai ģība, nezinādami , kā nosodīt šādu dzejas deģenerāciju. Čaks, mūsu pirmais pašpuika, kas, paša vārdiem, mūsu literātūrā ieskrēja:

traks, ar spļāvienu mutē kā zvērs,

bija pārāk vitāls un potenciāls, lai nobītos, un sīksti cīnījās par tiesībām nostādīt blakus cūkganu un tautskolotāju dzejai arī pašpuiku dzeju.

Kas lika Čakam trakot un modēties? Pirmkārt — vajadzība rakstīt, izteikt to, kas vēl nebija izteikts vai nebija izteikts ar viņa laika dzejas tradīcijai adekvātiem līdzekļiem.

Otrkārt — Čaks nav ievadīts „lēnībā” ar lauku klusumu, jēru rotaļām, lakstīgalu dziesmām. Viņa zēnība pilsētas nomalē ar retu kazu un snaudošu ormaņa zirgu jau cīnījās ar auto taurēm un krāsainām reklāmu ugunīm. Mierīgas panorāmas vietā mūžam mainīgā pilsētas dzīve, kas neļauj apstāties, bet būt vienās bailēs par slīdošo acumirkli, kas, varbūt, aizies gaŗām, pazudīs un nekad neatgriezīsies ne ar savu iespējamību, ne ar varbūtējo vienreizību.

Treškārt — kaŗš agri Čakam liek pārvērtēt gadu tūkstošiem no paaudzes uz paaudzi pārdotās „mūžības vērtības”, ko mēs līdz 2. pasaules kaŗam pieņemam ka svētus baušļus — to Čakam nav vairs iespējams pieņemt bez vērtēšanas.

Čaks uzvarēja. Par to liecina kaut vai tas, ka gandrīz visi mazās grāmatelēs ievietotie dzejoļi vēlāk uzņemti krājumā „Mana paradīze” — vienā no visvairāk pirktām dzejoļu grāmatām. Līdz ar Čaka uzvaru, pilsoņu tiesības ieguva arī brīvais pants: brīvs, lokans, vijīgs, muzikāls, atjautīgs un mērķtiecīgs kā vēl nekad latviešu literātūrā. Atminēsimies kaut vai tādus šedevrus kā abus viņa pašportretus un slaveno Marijas ielu.

Parallēli Čakam, tikai citādā plāksnē, brīvā panta problēmas risināja Pēteris Ērmanis savās „es grāmatās”: „Es sludinu”, „Es šaubos, es ticu”, „Es visur dzīvību redzu”.

Izrādās, ka brīvais pants tātad nemaz tik svešs mums nav — jau četrus gadu desmitus tas audzis un zēlis, tikai „koka galvas” tanī pašā laikā varēja bagātīgi lasīt daudzu citu dzejnieku — pie tam mūsu labāko meistaru — Virzas, Strēlertes, Tomas klasiskos pantus, atstājot brīvo pantu novārtā, neievērotu „zaļvārnniekiem”, „trauksminiekiem”.

Brīvā panta attīstībā varam saskatīt zināmas pakāpes. Nespēdams izteikties vienā noteiktā, pieņemtā formā, dzejnieks dažkārt maina pantmēru, pēdu skaitu, atskaņu kārtību, tā panākot kāpinājumu un piepildījumu saviem dzejiskiem nolūkiem. Vislabākais piemērs ir Andreja Eglīša „Dievs, Tava zeme deg.”

Ja te vismaz daļa ieturēta vienā pantmēra un zināms rindu skaits atskaņojas vai radniecīgs, tad nākošā pakāpē dzejnieks jau pilnīgi atsakās no vienādu rindu gaŗuma, un valodas plūdums uzmanīgi pakļaujas rindas lūzumam. Šos lūzumus šur tur kā sakta satur kopā spoža atskaņa.

šo pakāpi mīl — vai nu aiz kautrības, vai aiz ieaudzinātām stingrām tradicijām — mūsu vidējās paaudzes dzejnieki. Labs piemērs ir Osvalda Lāča dzejolis:

Mēs divi — zvans un piesitiens,
mēs mirkli kļuvām viens —
no torņa atraisījies vējš,
gaiss dimdējiens!

Galējā, „progresīvākā” brīvā panta forma ir atteikšanās no visa: pēdas, ritma, pēdu skaita, rindas atskaņas un pat sakarīgas domas, kā tas sastopams gandrīz vai katrā žurnālā, laikrakstā, jauno dzejnieku grāmatā, vārdā saucot — kā tas pa daļai redzams Olafa Stumbra un pilnīgi Andreja Pablo Mierkalna dzejā:

Pilsēta,
ceļošana,
okeāns, skursteņslauķi,
kuŗi divriteņos ar mazām
kāpnītēm plecos brauc,
baltus zobus kā nēģeri
zibinādami, oranži,
firziķi, citronapelsinu u.t.t.

(Dzejolis „Pilsēta” no krājuma, „Mīlas universs”)

Kas mūsu dienu dzejniekam liek taisni tā dzejot? Tanī pašā grāmatā drusku tālāk izlasām šādu dzejnieka apgalvojumu:

Es stāvu domīgs, es sevī saprotu,
tas ir viss.

Vienkāršais dzejas lasītājs, par kuŗu Sodums teica, ka tas katru rakstu savā valodā sagaida kā svētā gara atklāsmi, — tas lasītājs grib kliegtin kliegt: bet es — es nekā nesaprotu!

Pirms šo domu tālāk risinām, mēģināsim atrast dažus minējumus, kas dzejnieku dzen pie brīvā panta. Iepriekš jau minēju 3 gadījumus.

Vērojot Jauno dzeju, liekas, ka pesimisms vai rezignācija liek dzejniekam izšķirties par brīvo pantu. Pesimisms it kā stājas romantisma vietā — abiem viena izcelsme — tiekties prom no pašreizējā, kas neapmierina. Vide, kuŗā dzejnieks dzīvo, bieži vien pretstatā ar dzejnieka pašreizējo izjūtu. Kaunēdamies būt romantiski pesimistisks kā senos laikos, mūslaiku dzejnieks ir pesimistiski romantisks — rezignēts. Šādu rezignāciju var atrast pie daudziem.

Kārlis Ābele jun.:

Šaubu miglā pazūd ceļa zīmes,
Pazūd skatam sapņu zeltu pilis.

Vai Gundars Pļavkalns:

Ir manī gaismas daudz un krāšņas pamestības,
Un daudz ir mirušo un lēnas iznīcības.

Skumšana un rezignācija ir vājā daļa. Ja jaunais dzejnieks ir stiprāks par nīstajiem apstākļiem, tas protestē, un protesta gars ir nākošais brīva panta lietošanas iemesls. Protesta gars kūsāt kūsā jauno dzejā, tas prasa brīvas izpausmes ar jauniem vārdiem, nelasītām vārda kombinācijām. Labs piemērs te Ivara Lindberga dzeja, sevišķi viņa skaistais dzejolis „Kapsēta un gājējs” vai arī grāmatā ierakstīta rinda: „Garīga puvuma sešdesmit saukļi svaiga gaisa sauc!”

Arī spēka pārpilnība un jaunība vairāk pieder jaunajiem nekā vecajiem. Nāk prātā 3 lielie brīvības meklētāji — Medenis, Čaks un Ērmanis, kas savos mūža gados atgriezušies pie klasiskām formām.

Tomēr visvārīgākais brīvā panta faktors ir trauksme, nevaļa, steiga: trauksme dzīvot, just; nevaļa visu ietvert konvencionālajās formās, steigā tvert galvenos, spilgtākos iespaidus, galvenās, spilgtākās šo iespaidu izjūtas.

Bet lasītājs, tas „koka galva, kas nekā nav aizmirsis, nekā nav mācījies”, bieži vien spiests domāt, ka šāda dzejošana ir vai nu —

— nemācēšana — jaunais nedzejo sonetos, tercīnās, trioletos un akrostichos, tāpēc ka nemāk,

— nevarēšana — jaunais nevar piepildīt klasisko formu, tāpēc sabāž vārdus un teikumus kā pagadās, vai

— vienkārša niekošanās. Pirmie divi gadījumi nopietnu dzejnieku darbos kategoriski jānoraida (— un nenopietnu dzejnieku un rakstnieku nekad nav trūcis!). Bet pēdējais — niekošanās, jauneklīga neapdomība, gražošanās man gan bieži ienāk prātā, jo kā gan citādi lai izskaidro:

a) kāpēc Ivars Lindbergs dzejolī „Balle” konsekventi rindas nobeidz ar savienojamo saikli „ar”, kad tas dabiski prasās jaunas rindas sākuma?

b) kāpēc Raits Birkmanis bez kādas vajadzības un iekšējas motivācijas sarauj rindas un novieto nenozīmīgus vārdus rindās atsevišķi?

c) kāpēc Olafs Stumbrs savā „Grēksūdzē” sāk rindas ar mazo burtu, bet pēc punkta teikuma vidū lieto lielo? Un kāpēc konsekventi pārceļ teikuma pēdējo vārdu jaunā rindā?

pakalniem zaļumu noēd dzeltenā
govs, sīkstošas tērcēs zivis uzvirmo
dūņās, dejojot privātu Dance
macabre, mana lepnākā
ļauj, lai saulpuķu u.t.t.

d) Vai būtu jābrīnās, ka par māžošanos uzskata šādas Andreja Pablo Mierkalna rindas?

Plakstiņi
Sprakst,
Rakstiņi,
Dakstiņi,
Lakstiņi,
Makstītes,
Čakstītes
Krakst.

Tanī pašā dzejoļu krājumā („Mīlas universs”), liekas, pavisam nopietni — viņš saka:

Es tiecos, es meklēju cilvēkus, kuŗiem
skaistums ir viss dzīves sapnis,
ideāls un saturs.
Lai Dievs mums palīdz.

Patiesi, vienkāršais lasītājs bez Dieva palīga te iztikt nevar. T.S. Eliots citē Hamsuna izteicienu: „Dzeja dod lasītājam visvairāk prieka vienīgi tādā gadījumā, ja tā nepilnīgi saprotama.” Tad iepriekš minētais dzejolis sagādātu prieku siekiem.

Bet nēģeru dzejnieks Senhors saka: „Dzejai jāatrodas uz apziņas un zemapziņas robežas, bet tā nedrīkst pāriet murgošanā. Uz šīs šaurās robežas tad arī meklējami visi dzejas, zelta graudi.”

Dzejnieks ir ļoti šaura ceļa gājējs, bet šinīs šaurajās robežās tas ir suverēns:

a) ar parastajiem vārdiem tas izsaka neparasto;

b) tas izsaka domas, ko nav izteicis;

c) ar konkrēto tas noved mūs pie abstraktā;

d) ar klusumu tas mūs iešalko gavilēs;

e) ar vārdu šaurību tas mūs izved domu un jūtu plašumā.

Dzejnieka privilēģija ir pieņemt vai saārdīt šo pasauli, bet ar saārdītā drupām tas ceļ jaunu, savu pasauli ar savu likumību un nosacījumiem. Bet — viņiem ir jāsasniedz lasītājs, tiem ir jāatklājas, jākļūst saprotamiem, citādi tas var kļūt traģiski viņiem un mums, sevišķi latviešiem, latviešu dzejas lasītājiem.

Kādā sanāksmē mani apsauca: dzejnieks neraksta ne sev, ne lasītājiem, ne tagadnei, ne nākotnei, ne naudai, ne slavai, ... viņš raksta!

Tas izklausās ideāli, bet, ja tas tā ir, tad tikai daļēji: pašatbrīvošanās process — mākslas darba radīšana — ir varbūt svarīga māksliniekam, bet tas ir sekundāri. Rakstnieks tiecas pēc atbalss kā stāds pēc saules. Franču gleznotājs Žoržs Braks saka: „Tagadne ir mana mūžība”, bet profesors Sorā izsaka vēl labāk: „Rakstnieks raksta tagadnei un mūžībai.”

Ticu, ka arī mūsu jaunie dzejnieki to dara. Katram dzejniekam jābūt spējīgam rakstīt tagadnei. Cik liela viņa mākslas potence, tik gaŗš būs viņa ceļš mūžībā.

Latviešu jaunie dzejnieki patiesībā ir varoņi, būdami izkaisīti kā salas svešu valodu jūŗā, tie sasaucas labā, tīrā, skaistā latviešu valodā par spīti tam, ka izglītojas nemātes valodā. Nezinu, vai vecākā paaudze, tos vērtēdama, šo faktoru jebkad pareizi novērtēs.

Brīvais pants dominē visās kultūras tautās. Tomēr tur, sevišķi amerikāņu, angļu, franču un vācu literātūrā tas pakāpeniski attīstījies, sevišķi pēc 1. pasaules kaŗa. Mūsu literātūrā šīs lēnās augšanas trūkst. Jaunie dzejnieki te taisījuši desmit gaŗu gadu pārlēcienu. Atminēsimies, ka gandrīz pilnīgi latviešu dzeja bija pakļauta patiesās žēlabās un patiesās cerībās par mūsu dzimteni — tik lielu un varenu patriotiskās lirikas uzplaukumu latviešu literātūra nebija vēl piedzīvojusi. Blakus patiesai dzejai šinī pašā laikā tika pievaimanāti un piegaudoti veseli dzeju krājumi. Sākdami augt jaunajās apmetnes vietās, sākdami dzīvot īsti, ne tikai atmiņās, kas vairāk veco daļa, jaunie pieņem un patiesi dzīvo brīvajā pantā. No visas lielās patriotisko liriķu saimes tagad palicis tikai viens — Andrejs Eglītis, kas vēl vienmēr kvēlo un dūmo, gaidīdams, ka viņa paslēptā uguns būs vajadzīga liela, jauna ugunskura aizdedzināšanai.

Bez tam jāatzīmē divi faktori, kas mūsu laika dzejniekam un dzejai nelabvēlīgi: — vienmēr attīstībā triumfējošais cilvēka prāts un dzīves steiga.

Ar pēdējo technikas sasniegumu palīdzību cilvēks pirmo reizi patiesi sāk justies kā universa īpašnieks. Jaunie zinātnes atklājumi mūs pārsteidz vai katru dienu un visās zinātnes nozarēs. Kā senajos racionālisma laikos esam noslīguši ceļos varenā prāta priekšā, šī dievināšana atsaucas arī dzejā, kur bieži prātošana un spriedelēšana apēno sapņus un jūsmu — divas svarīgas dzejas radītājas straumes. Piem. Kārļa Ābeles jun. dzejolis „Šaubas”:

Mēs esam šaubītāju paaudze.
Mūsu vide
Ir trausla kā sidraba burbulis
Straujas straumes virsmā;
Un mēs nezinām, kas rītu būsim:
Latvieši — vai austrālieši, amerikāņi,
Angļi, vācieši vai zviedri.
Vai arī krievi.

Vel draudīgāks ir otrs faktors — bezrimas steiga, ar kādu varenais universa kungs caur to drāžas. Drāžoties caur dzīvi, iespaidi milzīgā ātrumā tiek mestin mesti modernā cilvēka sejā, tam nav laika ne tos apzinīgi reģistrēt, ne arī šķirot to izraisīto emociju uzdzirkstījumus. Nemaz nerunājot par iespēju uztvert pārdzīvoto labi izsvērtā un aplēstā klasiskās dzejas formā: tveŗot momentu un tā patiesi vienreizējo noskaņu, dzejā tiek samestas izjūtu druskas, sapņu drupatas un cerību šķembas. No tā tad ir arī lasītājam jāuzbūvē tā aina, ko dzejnieks vēlējies mums uzburt.

Tas prasa divtik lielu pacietību. — No dzejnieka: salikt šo mozaīku visiedarbīgākajā veidā, un no lasītāja: — lielu pacietību dzejnieka dvēseles stenogrammas atšifrēšanai un radītās gleznas atklāšanai.

Ne vienam, ne otram nav jāaizmirst, ka dzeja ir patapas māksla, kas kopjama un baudāma ar rūpību un mīlestību. Tāpēc laiks cītīgāk pastudēt jauno dzejnieku dzejoļus brīvajā pasaulē.

Dzejniece Erna Ķikure raksta: „Tāds brīvais pants, kā to redz tagad, vēl nekad nav bijis, rada tādu dzeju, kāda mums nekad nav bijusi.”

Brīvajam pantam kā visam, kas aug un veidojas, ir jānobriest, jānostabilizējas, jāapaug ar savām, viņam vien īpatām tradicījām — ar to tas iegūs savas klasiskā panta tiesības arī to cilvēku acīs, kas dzeju lasa tikai tad, kad nav nekā cita ko darīt.

Ir aplami domāt, ka ar klasiskajām formām dzeja jau sevi izteikusi — kamēr būs cilvēks, Dieva radīts „ar visām radītām lietām”, ne retortē mākslīgi radīts homunkuls, tik ilgi dzejas avoti: cilvēks un pasaule savā skaistumā un patiesības spēka izstarojumā reaģēs uz dzejnieku tāpat kā priekš tūkstoš gadiem: mīla — naids, prieki un bēdas, cerība un šaubas, ieguvumi un pametumi, tēvzemes, mātes un seksuālā mīlestība — viss tas ir cilvēkam tikpat nozīmīgs un svarīgs arī šodien. Mainījusies tikai dzejnieka nostāja un izteiksmes līdzekļi, tie mainās un mainīsies un rada un radīs jaunus dzejas mākslas darbus.

Labs piemērs te ir mūsu patriotiskā lirika, kuŗai pēdējos gadu desmitos veltīts tik daudz pantu, ka, liekas, grūti kaut ko sacīt vērtu vēl uzrakstīt. Te daži piemēri, kas liecina pretējo.

Andrejs Irbe:

— sapnis, iedusēts spilvenā,
— viens nosalis ābeles zars,
— viss, kas būtu, ja nava vēl bijis.
Neliedzies! Vairāk nekas —
— bet ar magneta spēku!

Valda Dreimane:

Kad es dzīvošu otru reizi,
es būšu
šķemba, akmens Daugavā, Rīgas vidū,
gan tikai akmens, bet ilgu mūžu
un tu

Vēl vairāk: — dažu dzejnieku brīvais pants īsti atraisa, un ar katru jaunu mēģinājumu redz augšanu. Tā tas ir, piemēram, ar Osvaldu Lāci. Sevišķi labs piemērs te ir Eduards Silkalns: lasot viņa dzejoli brīvajā pantā „Spēle” vai arī jokam rakstīto dzejoli „Nakts”, dzirdam apskaužamo Čaka panta vijību un muzikalitāti, turpretī viņa sonetu vainags krājumā „Kvintets” piemocīts ar nedzejas rindām un lāpāmiem vārdiņiem.

Ir gan arī pretēji piemēri: no visas Dramatiskās septimas Teodoram Tomsonam visvairāk izdevies tas, kas uzrakstīts vecajā labajā klasiskajā kvartā.

Jānis Andrups saka: „Literātūras zinātnieka uzdevums ir pētīt to, ko rakstnieks paveicis, nevis sludināt viņam to, kas būtu jāveic.” Tā jāizturas arī katram dzejas draugam un dzejas lasītājam. Neaizmirsīsim, ka arī mums, lasītājiem, dota kāda liela suverenitāte: proti — novērsties no tā, kas mums nepatīk.

Ja bieži dzird, ka brīvajā pantā sarakstīts daudz drazu, tad neaizmirsīsim to drazu daudzumu, kas sarakstīts rīmēs, atskaņās un heksametros. Cienība pret papīrkurvi nebija pietiekami liela Poruka, Raiņa un Akurātera laikos, tā varētu būt daudz lielāka arī tagad. Drazu, ko mums tagad dažreiz grib iestāstīt par īstu dzeju, laika zobs saēdīs — tā pazudīs.

Man jautāja, vai es novilkšot arī robežas un parādīšot, kur beidzas dzeja brīvajā pantā un sākoties nedzeja. Nē, to es nedarīšu, jo to nevaru, tāpat kā to nespēj neviens cits. Dzeja ir jaušama, īstas dzejas valodu varētu salīdzināt ar pārbriedušu pavasara pumpuru: tās saturs daudz lielāks nekā vārds, un šīs nesatilpības amplitūdu varbūt varētu pieņemt par dzejas vērtības mērauklu. Bet šo amplitūdu saskatīt — tā ir loti individuāla lieta, un nekad tā nebūs precīzi nosakāma.

Varbūt par nedzejas paraugu varētu pieņemt dzejoļu rindas, kur lietoti jēdzieni, kas tādi arī paliek — parasti dzejā katrs vārds top dzīvs un rīkojas, rādīdams dzejas burvību un vērtību. Ja tas nenotiek, tad ne klasiskajā formā, ne brīvajā pantā dzejas nav. Piemērs varētu būt Andreja Pablo Mierkalna dzejolis:

Tas ir liels jēdziens,
kuŗu nedrīkst appulgot.
Tas nozīmē, ka nedrīkst
zaimot, verdzināt
un spīdzināt!
Vai mums vēl tas būs ilgi
un veltīgi jāatkārto?
Un es rakstu tālāk,
ka šīs rindas pagaidām
ir spējīgas sniegt,
es redzu un dzirdu
daudz vairāk, kā līdz
šim grāmatās sarakstīts.

Varbūt, tas ir labs manifests cilvēcībai, bet dzeja tā nav.

Nobeigumā gribu pasvītrāt, ka nekas nerāda, ka latviešu dzejai pienācis gals. Tā aug un zarojas un briest — šī laikmeta zelta graudu birumu īsti varēs novērtēt tikai nākošās paaudzes kritiķis.

Esam droši — latviešu jaunais dzejnieks — brīvā panta kopējs, rada dzeju, kas ar saviem labākajiem paraugiem cienīgi var stāties blakus senākās un vissenākās latviešu dzejas labākajiem paraugiem. Pagurums, kas bija iestājies ilgošanās, gaudulības un raudulības pilnajos pēdējos 15 gados, beidzies.

Jaunajai latviešu dzejas radītāju saimei nevarētu labāka nākotnes vēlējumu atrast ka Ināra Brēdricha rindās:

Galā ir miegs!
Galā ir miers!
Nemiers ar ausmu pamalē draud.
Saņemies,
Nepadodies:
Atkal sev par mērķi debešos spraud!
Celies!