Osvalds Lācis
Esmu melojis savā dzīvē nejēdzīgi daudz un visādos veidos, apgānīdams pie tam pats sevi ne mazāk kā citus, un par to arī pamatīgi cietis. Un tomēr, reiz man gadījās tā izmeloties, ka nenožēloju to vēl šodien.
Skolā toreiz vēl negāju un pat neatskārtu, ka esmu bez tēva. Māti gan redzēju katru dienu, bet viņai, aizņemtai ar saviem apakšīrniekiem, nebija ne laika, ne īstas patikas noņemties vēl ar kroplu puiku.
Arī citi pieaugušie parasti bija pret mani vienaldzīgi; skolēni, kas apdzīvoja vidējās istabas, dažreiz gan uzņēma savā vidū, bet tikai lai paķircinātu.
Man pašam ar māti bija soļus četrus plata istabele blakus vannas un klozeta telpām. Man tanī netikās uzkavēties, jo skatu caur šauro lodziņu aizsedza kaimiņmājas nosūbušais mūris; tāpat ar laiku kļuva pretīgi dažādie trokšņi blakus telpās; tie ziņkāroja vienīgi tik ilgi, kamēr nebiju skaidrībā par to cēloņiem. Virtuvē mani necieta kā traucēkli. Pagalmā gan, ar vēderu uzgūlies kāpņu margām, nošļūcu tikpat ātri kā citi bērni, taču uzsteberēt atpakaļ ceturtajā stāva man bija grūti, tādēļ dzīvokli pametu daudz retāk par citiem bērniem, kas saukāja mani par klibiķi.
Neviena no mūsu istabām, zāli atskaitot, netika noslēgta. Taču māte man bija piekodinājusi nekāpt bez aicinājuma pāri neviena īrnieka slieksnim, piedraudēdama, ja neklausīšu, pērt tik ilgi, kamēr vairs nekustēšu. Pieredze bija mani mācījusi šai lietā viņai pilnīgi ticēt. Un tā, lai cik labprāt es būtu ielavījies, sevišķi puiku istabās, un tieši tad, kad viņu pašu tur nav, lai pašķirstītu dažādas grāmatas un apskatītu bildes tanīs, mana dienišķā dzīves telpa bija un palika krēslainais koridors, kur savām vajadzībām vien nedrīkstēju pat gaismu uzgriezt.
Pēc brokastīm, kad iemītnieki bija projām, dzīvoklis snauduļoja. Tad varēju pēc patikas izrīkoties ar savām rotaļlietām, tāpat kliegt un citādi ālēties. Man tas arvienu drīz apnika, un es gaidīju vakara cēlienu, kad īrnieki viens aiz otra sāks atgriezties. Tad paklusām mēdzu piešļūkt te vienām, te otrām durvīm, lai dzirdētu, ko aiz tām runā vai dara.
Dažreiz iespiedos arī spraugā starp abām ārdurvīm, kas bija divpusīgas un kurām parasti virināja tikai vienu pusi. Pats nesaredzams, no turienes varēju vērot katru sliekšņa pārkāpēju.
No tiem laikiem man atmiņā saglabājušās visspilgtāk divas sievietes. Vienu no tām pirmoreiz ieraugot, man apbrīnā mute palika vaļā, otru — tikko pamanīju. Bet pamazām savās jūtās apsviezdamies, apbrīnoto vēlāk ienīdu, neievēroto — iemīlēju.
Roze izrādījās pats ačgārnības paraugs. Nekad netiku redzējis viņu pārnākam mājās. Celties viņa cēlās arī pati pēdējā, bieži vien, kad mātei jau bija gatavas pusdienas. Savā istabā viņa reti bija viena, un tur palaikam valdīja vai nu noslēpumains klusums, vai tāds troksnis, ka koridora lampa kustējās. Viņas ciemiņi arvien bija vīrieši, kas parasti ieradās pa vienam. Un ja kādam gadījās ienākt nemanītam, tad tāpat nemanīts tas centās arī pazust.
Uzņemdama viena pati vairāk viesu kā pārējie kopā, Roze tikpat kā nesagājās ar mājiniekiem. Pāris strupiem vārdiem viņa apmijās vienīgi ar māti virtuvē vai ceļā uz vannas istabu, kur mēdza šļakstināties ilgāk par visiem.
Ne mazāk par viņas uzvešanos, viņu ciešāk papētījot, man sāka dergties arī viņas izskats. Tas izrādījās gluži tāds pats viltojums kā viņas vārds, jo reiz dzirdēju sētnieku sakām pastniekam: mājas grāmatā viņa nav nekāda Roze, bet visparastākā Rozālija. Kad vērīgāk ieklausījos, neīsti skanēja arī viņas smiekli. Viņa darīja arī to, ko neviena cita sieviete — smēķēja papirosus. Tieši tādēļ, man likās, viņa nesmaržoja kā smaržo jaunas meitenes — pēc siena vezuma, kas dažreiz no Pāvilbaznīcas puses līgoja cauri Avotu ielai, ne arī kā smaržo laipnas un gādīgas sievas — pēc silta sīpolsiteņa vai dzērveņu ķīseļa. Ar viņu bija daudz ļaunāk: viņa oda ne tikai pēc tabakas, bet arī pēc tā, kam nebija nekādas vērtības — pēc tualetes ziepju iesaiņojuma.
Viņas matiem bij rūgtskāba citrona mizas krāsa, bet uzaču nemaz. To vietā pierē melnojās paaugstu ievilktas iekavas, kādas ar ogli velk puikas uz trotuāra vai sienām, kad grib uzzīmēt cilvēku. Viņas ģīmis arvienu bija noslēpts zem svaiga krāsojuma. Patiesību sakot, no Kaļķielas logos izliktajām lellēm, kas pagāztas augšpēdu sakļauj plakstus un iespiedzas, vēderam piespiežot pirkstu, viņa atšķīrās tikai ar lielākiem izmēriem.
Kamēr vien Roze dzīvoja pie mums, viņas istabā netiku iecēlis kāju. Tikai citiem durvis virinot, es tur īsu mirkli uztvēru pulētu galdiņu, zaļu plīšu apvilktus krēslus un dīvānu, nokrautu raibu raibiem spilventiņiem, kas citreiz bija izmētāti pa grīdu, ko klāja kā pūdeļa āda pinkaina sega. Logiem priekšā arī dienā bija aizvilkti biezi aizkari. Ar sarkanu drēbi aptītā griestu spuldze arī aizdegta tikko laida gaismu cauri, tā kā viņas istaba bija pat tumšāka par grabažu piekrautajiem bēniņiem, kur lietainā laikā kāra veļu.
Rozi sāku nicināt ne tādēļ vien, ka viņai, piķis zin', no kādiem darbiem atpūšoties, man pa koridoru arī priekšpusdienās bija jāstaigā uz pirkstu galiem un kā ūdeni mutē ieņēmušam. Manu naidu pret viņu uzpūta arī tas, ka viņa gandrīz nekad mani neredzēja, kad gāja gaŗām, lai iemestu atkritumu spainī saburņītās turzas un kastītes ar salipušām konfekšu, sažuvušu marmelādes gabaliņu vai citām atliekām no tiem lielajiem saldumu daudzumiem, ko viņai vīrieši nesa. Īsts pliķis bija, ka viņa vienīgā neatņēma manu labrītu, kuŗus vēlīgi izdalīt īrniekiem māte man bija uzlikusi par svarīgāko rīta pienākumu.
Reiz, ieplacis ārdurvju spraugā, vēroju Rozi ar kādu tikpat resnvēderīgu veci, kāds bija Stabu ielas krodzinieks. Katram stāvot savā puse slieksnim, vecais saviem Tīringas desu pirkstiem bij aptvēris Rozes galvu un pastiepis gaŗgaŗas lūpas — šmaukstināja, spiezdams tās klāt viņas ģīmja krāsojumam. Šī izdarība likās tik uzjautrinoša, ka pašas no sevis arī manas lūpas bija sākušas stiepties gaŗumā. Tas vel nebūtu nekas bīstams, bet nelaimīgā kārtā arī man paspruka šmauksts un vēl tāds, ka mīlnieki atsprāga viens no otra ar tādu straujumu, it kā abiem reizē dibenus būtu ķēris adatas dūriens.
— Kas tur? — vecais iečerkstējās, meklēdams sērkociņus, bet Roze palaida tādu ach, ka man būtu jāsmejas kā kutinātam, ja neaptvertu arī es vienā mirklī, kādā tintē esmu iekritis.
— O, tas gnīda! — mani ieraudzījusi, Roze spīvi iešņācās. Gnīda tad gnīda. Bet ar to vien nepietika. Mani arī nosūdzēja.
Otrā dienā, kad dzīvoklī palikām ar māti divi vien, man vajadzēja sameklēt sētnieku un viņam mīļi palūgt no visjaunākās bērzu slotas trīs pašus lokanākos zarus.
Un šoreiz notika, ka ne mazāk skaļi par soda saņēmēju brēca arī kūlēja:
— Ja tu, krupi, baidīsi vēl mūsu īrniekus, tad zini — kā es te stāvu — tev tiks novilkta āda pār acīm!
Tad pat uzzināju, ka Roze ir māksliniece — dejo kino divertismentos, un arī to, cik viņa laba: maksā īri kārtīgi par mēnesi uz priekšu un, mani likdama pērt, pieteikusi, lai nenosit pavisam.
No tā brīža apņēmos Rozi uzlūkot kā tukšu vietu un pilnīgi aizmirst. Notika taisni pretējais. Man bija jādomā par viņu, pat tuvumā viņai neesot; pat miegā viņa nelika mani mierā, un māte mani bukņīja augšā ne vienu reizi vien, kad valstījos un kunkstēju, redzēdams dejotāju meņģējamies ar saviem ciemiņiem.
Bet blakus nelaimei dažreiz soļo arī laime. Manā postā tāda bija Tusneldas jaunkundze jeb Tuse, kā viņu sauca citi, un arī man tas netika liegts.
Tuse mitinājās koridora otrā galā. Viņas istaba bija niecīga, bet Tusei pietika. Tikai guļvieta gan varēja viņai būt platāka, jo savā dzelzs gultā atlaižoties uz muguras, viņai vajadzēja rokas saņemt kopā uz krūtīm vai vēdera, ko viņa arī darīja, lai tās nenokarātos līdz grīdai.
Pie Tuses es jutos pat labāk kā uz laukiem, kur vienu vasaru pavadīju pie radiem.
Man patika Tuses vienmēr tīri nomazgātā mierīgā seja, tāpat kā kārpiņa uz tās ar divi spalviņām galā, kuras viņa bieži grieza nost, bet kas vienmēr no jauna atkal dzinās ārā kā to sīpolu sulīgie lociņi, kas auga kastē uz logmalas. Šī melnīgsnējā kārpiņa man šķita nepieciešams papildinājums Tuses degunam, kas, nevarēdams lepoties ar savu lielumu, bija tik apaļš un rožains kā tie bērzlapu kartupelīši, ko māte sakņu pagrabā mēdza sviest no mēra atpakaļ maisā, pārdevējam teikdama, ka tik sīkus nomizojot nekas pāri nepaliek.
Uzacis Tusei bija pašai savas, biezas kā ežmaļu zāle; tāpat mati, kas vaļā palaisti notecēja kā upe līdz pat sēžamvietai.
Es nevarēju noklausīties vien šo matu šalkainajā švīkstēšanā, kad viņa skātīja tos; tāpat nenoskatīties, kā viņa rāmi, bez steigas tos cieši sapina kuģu tauvu resnās bizēs, lai tad gredzenos savītus nostiprinātu sev virs galvas.
Tuses acis laistījās kā silti tikko notaukšķēti brūnie zirnīši, kad apkopusies viņa aicināja:
— Panāc, Žanīt, lai sasukāju arī tavus peizakus. Tie jau tev izspūruši kā palaidņa sivēntiņam sari!
Nezināju vēl tad, kādi izskatās sari, jo mātes māsai, lauku šuvējai, cūku nebija; skārņa logā gan bija sivēns ar citronu zobos, bet tam āda spīdēja kā nolakota ola.
Tiešām, tas bija patiess baudījums, kad Tuse sukāja manu galvu, piespiedusi to savām krūtīm, kas cilājās tikpat viegli kā Mellužu jūŗa vasarā. Sukas zariem pa galvas ādu vienmērīgi slīdot, man plaksti arvienu kļuva smagāki par pagraba lūkām, un lai acis neaizkristu pavisam ciet, es turēju tās vaļā pirkstiem.
Tusei bija pati gaŗākā darbdiena. Rītos nekad neredzēju viņas aiziešanu; vakaros viņa atgriezās pēdējā. Svētdienās, kad citi izklīda, Tuse izgāja reti; pie viņas neviens nenāca, un es varēju ieiet viņas istabā kuŗā katrā laikā.
Ar tikko jaušamu smaidu Tuse šad un tad iebāza man mutē pa konfektei. Tās gan bija vislētākās, bet nezin kāpēc likās gardākas par tādām pat paša pirktajām vai pat tām smalkajām, kādas Matīsielas apkārtnē nemaz nevarēja dabūt un ko vienu otru reizi Roze bija mātei iedevusi.
Ja Tuse neatpūtās, tad šuva, lāpīja vai adīja. Viņa nebija no runīgajām, bet viņas tuvumā pat lietainās dienās jutos kā saules spīdumā.
Pretēji viņas raženajam augumam, viņas balss nebija nekāda skaļā; tā plūda dziedoši, glāsaini, līdzīgi leierkastes spēlējumiem, kas lāgiem cēlās augšup no mūsu pagalma.
Jā, klausīties leierkasti Tusei patika ne mazāk kā man. Ja nebija ziema, kad logi aizlipināti ar papīriem, Tuse atdarīja vaļā abas puses. Neviens no mums tad vairs nevairījās, pat nemanīja atkritumu kastes tvanu, kas dažreiz derdzīgs rāpās gar nama sienu un, karstā laikā ieelpots, bija kā āmura zvēliens pa pieri.
Stāvēdams uz ļodzīga krēsla tikpat liels kā Tuse, un viņa man blakus, abi dzirdējām tikai mūziku. Un kamēr vien vecais vīrs lejā grieza leierkastes rokturi, man bija tik brīnumjauki, ka gribējās, lai spēlēšana nekad nemitas. Pat tagad nezinu, vai šo labsajūtu sagādāja leierkaste vien, vai savs nopelns bija arī Tuses gādīgajai rokai; kas pieturēja mani, lai neizveļos pagalmā.
Viņas raupjo, sasprēgājušo pirkstu pieskāriens glāstīja liegāk par koridorā pakārtā Rozes mēteļa piedurkni, gar kuŗas aproces zīdainajām zvērādas spalviņām, dejotāju vēl neiepazinis, es dažreiz trīsinādamies biju novilcis degungalu.
Leierkastnieks nemēdza vienā sētā spēlēt vairāk par trim, četriem mūzikas gabaliem. Tad viņš noņēma cepuri un, to pacēlis, noraudzījās uz visu stāvu logiem, allaž paklanīdamies, kad tika nomests kāds naudas gabals.
Arī Tuse arvienu ievīstīja papīriņā kādu kaparnieku un deva man izmest pa logu.
Dažam leierkastniekam bija līdz pērtiķēns vai papagailis, kas pret samaksu izvilka no mazas lādītes nākotnes pareģojumu. Tādam spēlmanim apkārt drūzmējās nevien bērni, bet arī visādu gadagājumu jaunkundzes, lai noskaidrotu, vai tiek mīlētas un kad varēs pa īstam apprecēties.
Atceros, arī Tuse reiz nokāpa lejā. Atgriezusies, viņa satvīkusi pārlasīja iesārtu lapiņu, lāgiem iesmiedamās klusi un guldzoši. Bet tad uzreiz kļuva nopietna.
Es piegāju viņai klāt. Viņa sāka mani lēnām glaudīt, un es ievaicājos:
— Vai tev, Tuse, nekad nav gribējies šokolādes?
Viņa tūliņ neatbildēja.
— Kādreiz jau gribējās, bet nu vairs ne. Es atcerējos, kādēļ man pašam negaršo vairs šprotes.
— Vai tu pavairāk saēdies?
— Pavairāk? — Tuses lūpas savilkās smaidā. — Visā savā laikā esmu tikai vienu reizi mutē iebāzusi šokolādes kumosu. Tas bija skolu beidzot, kad kāda meitene viņai uzdāvāto tāfelīti izdalīja draudzenēm.
Tad mēs klusējām brīdi, kurā man bija jādomā par Rozi.
— Un neviena līgavaiņa tev arī nav bijis?
— Uz laukiem bija viens, bet nepārnāca vairs no kaŗa.
— Un te Rīgā? Te jau viņu kā tirgū zušu.
— Te arī it kā bija viens. Mēs gan tikai divi reizes satikāmies. Vienā sestdienas vakarā, kad Apollo priekšā saskatījāmies un pēc tam ķinītī blakus sēdēdami, smieklos locījāmies par Patu un Patašonu. Un vēl otrā dienā, kad Staburagā viņš izmaksāja lepnas pusdienas ar vīnu, un pēc tam abi pāri pusnaktij staigājām pa Grīziņkalnu.
Viņš bija tālbraucējs matrozis, kam nākamajā rītā kuģis izgāja jūrā. Kad šķīrāmies, viņš pierakstīja manu vārdu un adresi, nosolīdamies katrā ziņā mani reiz pārsteigt.
Tuses plauksta bija apstājusies uz mana pleca.
— Viņa mati bija gaišpelēki un vizmaini kā mana tēva sukātie lini. Uz pieres virs kreisās acs viņam bija rēta — gluži kā maza zvaigznīte. Varbūt tieši tāpēc viņš man iepatika.
— Un kāpēc viņš tev nenes konfektes, — man mute plētās vaicāt, bet viņa ierunājās pirmā.
— Nu jau būs trīs gadi. Varbūt viņš jūras dibenā ar visu savu kuģi.
Tuse izņēma no kumodes un rādīja mazu bildīti.
— Tāds viņš izskatījās!
Tas bija drukns šķelmacis gaišā blūzē un platām biksēm, piešķiebtu jūrnieka cepuri galvā.
— Bet kur tā rēta? — man ziņkāroja.
— Fotogrāfam tā nebūs patikusi un viņš to izdzēsis.
Pati vēl noskatījusies kartītē, Tuse to noglabāja.
Gadījās, ka Tuse palika mājās dienām no vietas, kas man patika, bet viņa pati priecīga neizskatījās, jo tanīs reizēs daudz rīvējās ar kādu ziedi, kas oda pēc Lienes aptiekas.
Vienā no tādām priekšpusdienām māte bija aizgājusi uz tirgu, bet Roze iepriekšējā naktī nemaz nebija pārnākusi, ko zināju no tā, ka viņas durvīs nebija redzams atslēgas gals.
Es omulīgi klaigāju, kāju piesizdams, un gatavojos iet pie Tuses, kad skarbi notirkšķēja zvans.
Durvis pavēris, ieraudzīju milzīgu ziedpušķi, bet virs tā vīrieša galvu. Nepaguvu ievaicāties, ko kungs vēlas, kaut aptvēru tūliņ, kad svešais jau bija koridorā un, saskatījis Rozes vizītkarti, tūliņ pieklauvēja viņas durvīm. Viesis bija gaŗš kā sētnieka sniega lāpsta. Nevienam neatsaucoties, viņš piedauzīja otrreiz, bet nepacietīgāk. Viņa neveiksme patīkami kņudināja manu pakrūti. Kad viesis nospieda rokturi un durvis nepadevās, sadudzis viņš aplaida acis apkārt. Likās, tikai tagad viņš ieraudzīja mani.
— Vai māksliniece nav mājās? — viņš prasīja tikpat skarbi, kā bija skanējis viņa zvans. Mani tas tomēr nesabaidīja. Es tikai pašapzinīgi nogrozīju galvu no vieniem sāniem uz otriem un tad ne mazāk cienīgi atpakaļ.
Ciemiņa acis skraidīja kā peles pa slazdu un, mirkli piestājot tām pie rokas pulksteņa, viņa bālais ģīmis savilkās greizs ka zobu sāpēs. Pēc nikna skatiena uz ārdurvīm, kas joprojām stāvēja vaļā, un tad vēl īgnāka uz savām puķēm, viņš no jauna pievērsās man.
— Paklau, puis, tu te dzīvo, vai ne?
— Skaidrs! — es būtu atbildējis citam. Tanī vietā es mēmi un stīvi šoreiz palocīju galvu uz priekšu.
— Še tev dzeramnauda! — svešais sniedza man divdesmit santīmu gabalu reizē ar puķēm. — Kad māksliniece pārrodas, nodod viņai ziedus un pasaki, ka tie no tā kunga, kas viņu vakar izgaidījās Bastejkalnā.
— Paldies, kungs. Labs ir! — Devumu saņemdams un no lomas izkritis, es iesaucos pakalpīgi. — Viss tiks nokārtots uz ef, ef!
Par šo niķeļa gabalu varēju nopirkt veselas divdesmit konfektes — zilas, zaļas, dzeltenas, sarkanas pudelītes, pildītas ar saldu sīrupu vai vīniņu, kā es tās saucu.
Sirds man līksmi sitās, un varbūt es būtu svešniekam pateicis vēl kādu vārdu, bet ārdurvis noklaudzēja, un es paliku viens.
Bet kad vērtīgo naudu biju ielaidis kabatā, es pēkšņi sajutu, cik puķu pušķis, kas dūrās man pazodē, bija liels un smags. Reizē arī mani krimta parastās neatlaidīgās domas: kādēļ gan itin viss vienmēr tiek nests nekaunīgajai Rozei, bet nekad un nekas Tusei. Manā sašutumā smagās puķes kļuva arī pretīgas. Man bija no tām jo drīzāk jātiek vaļā, jāatbrīvojas kā no briesmīgas netaisnības un ļaunuma.
Es iegāju virtuvē. Atkritumu spainis bija par daudz niecīgs. Un ja arī derētu, māte tik un tā puķes uzietu, vāku pacēlusi. Bet ziedi, taisni kā spītēdami, smaržoja spēcīgāk par visam Matīskapu puķēm kopā; dzīvoklī pušķis nebija noslēpjams. Kur gan lai to grūž? Nomest pagalmā nevarēju aizlīmēto priekšlogu dēļ. Nest lejā pa kāpnēm arī ne: pa ceļam varēju iedrāzties krūtīs mātei.
Mulsumā un dusmās lādēju pēc kārtas gan dejotāju, gan puķes, gan atnesēju. Bet tieši tai pašā mirklī, kad izdzirdu kāpnēs kādu smagi kāpjam, manai mugurai pāršalca tirpas: es zināju, kas darāms!
Piespiedis pušķi krūtīm kā jauna sieva pirmo dēlu, es diedzu cauri koridoram. Es jutos tāds bagātnieks, ka pat nepaskatījos, uz kuru pusi skanēdams, izkritis no caurās kabatas, aizripo mans divdesmit santīmu gabals.
Es brāzos un ar klibās kājas varenu atvēzienu atsitu vaļā Tuses durvis.
Tuse sēdēja uz gultas malas bez blūzes. Ziedes trauku vienā plaukstā, ar otru viņa berzēja plecu. Viņas locekli, apjomīgi kā virs Klinklāva konditorejas stienī pakārtā zelta kliņģera līkumi, kāpjot man pāri slieksnim, pārstāja kustēt. Paceltās rokas padusē krēsloja vaŗabrūns mākonītis kā maigā sūna, kas sētnieka nepamanīta auga aiz jumtūdens noteku caurules.
Sparīgi pieklibojis Tusei klāt un valdonīgi saslējies, es iecēlu viņas platajā klēpī rožpušķi. Tad atvilkos soli un Tusei acīs skatīdamies teicu:
— Šito te atnesa tev ... viņš!
— Viņš? Kāds viņš? Ko tu saki? Kas tad? — Tuse murmināja.
— Nu viņš, zini, tas matrozis!
Tuses acis vairs nespīdēja kā taukšķēti zirnīši. Tās lāsmoja kā svētdienas vestes pogas tam īrniekam, kas uz kārtīm nospēlēja sievu.
Tad Tuses plaksti sakļāvās it kā ko saturēt gribēdami. Viss lielais augums drebēja, pat stiprāk kā tad, kad Tuse taisās kāpt ārā no gultas.
— Un kur viņš ir? — Tuse atplēta acis.
— Viņš? Prom! Viņam taču nebija ne kripatas laika! Varbūt nupat enkuru cel augšā viņa kuģis. Aizelsies viņš tikai izmeta: šito te, puisi, Tusneldas jaunkundzei! Viņa jau zinās... no tā, kas neaizmirst.
Zīdpapīra aptinumam vaļīgam kļūstot, daži ziedi bija noslīdējuši uz grīdas. Viens kā ogle kvēls dega uz viņas zildzīslotās pietūkušās pēdas. Tuse to nemanīja. Viņa pat nedrebēja vairs. Viņa tikai cieši, cieši vērās manī. Bet varu zvērēt, ka mani viņa tobrīd neredzēja.
Vernera Skābes illustrācija
| Vientuļie Osvalds Lācis Pāri bezdibeņiem
vientuļos Tuvības viļņi tik silti tad uz pirkstgaliem pārstaigā tos, ka sāk likties — nupat, nupat vientuļais nebūs vairs vientuļš nekad! Bet skat': mākoņi izklīst nerimās traukti — tilti top jaukti, un vientuļie ienirst melndzelmju vēl dziļākā vientulībā.
|
| * * *
Osvalds Lācis Sapnī vēroju sevi, kad vēl nebiju cilvēks, vien tikai asnu ilgas jaunas meitenes krūtīs, naktīs ilgas, kas brieda tur reizē ar mēnesi jauno aiz mirtēm logrūtī — — Un vēl : nemiers spraigs kādā zēnā baltlinu cirtām, nemiers, vilnīja kas vilnī kā strauta zāles zem briestošās marta gāles.
Nemiers šis un ilgas tās, krāsām līdzīgi gleznotāja otā saskārās reiz krēslā pielakstīgalotā, sajaucās — un es tapu. |
