Aina Neboisa

VIENINIEKS

 

Viņu radīja kaŗš. Ar rūgteniem smēķa dūmiem, vienu pāri apavu un nereti arī ar vienu vienīgu kreklu. Mugursoma uzņēma visas pārējās mantas, ko viegli varēja savukārt novietot pašreizējās guļasvietas kājgalī, ja bija spilvens, vai palikt pagalvī, ja tāda nebija.

Ceļiem kamolā attinoties un satinoties, no pilsētas uz pilsētu klīstot, pavalstniecību atsakot un pieņemot, smēķa dūmu smarža kļuva saldāka, mugursomu aizstāja pāris stingras ādas ceļasomas, kuŗās tik tikko sagāja apavi, uzvalki, krekli, grāmatas, un kuŗas nevajadzēja likt pagalvī nedz arī guļvietas kājgalī, jo vairākstāvīgā kojka kļuva par tikpat vientulīgu istabu.

Bet visiem viņiem kaŗš atņemtā vietā deva draudzību, kopības sajūtu, biedriskumu. Dalītās maizes šķēles un cigarešu gali nenogrima aizmirstībā, kad tos aizstāja franču konjaks vai importēts vīns. Draudzība apēnoja citas jūtas, mierīga, droša, stabila, un jo drošāka tā kļuva, kad draugu pulciņi samazinājās, līdz no pulciņa palika tikai divi.

Uģis un Pēteris kopā kļuva par vieniniekiem. Kopīgi, kā vienā solī kaŗalaukā, šķērsoja pus pasaules, reizē aizmeta mugursomas un nostiprināja draudzību, līdz tā kļuva tik cieša, ka viņi paši vairs nevarēja atšķirt, kuŗa doma piederēja vienam, kuŗa otram. Viņu vieninieku istaba nebija tik vientuļa kā daža laba cita, jo tur vienmēr bija pa divi ir no ceļa somām, ir no visa cita.

Arī nauda bankā viņiem vairojās divtik ātri. Tādēļ, kad modē nāca pašiem savas zemes un māju iegāde, Pēteris un Uģis varēja pie zemes tikt ātri vien. Kopīgi uzceltajā pagaidu miteklī viņi pārvācās ar divām guļvietām, divām ceļa somām, kuŗas slēpa gandrīz pilnīgi vienādu saturu. Tā bija labi, un viņi kopīgi sāka domāt par pagaidu mitekļa aizstāšanu ar īstu māju. Viņu gaumes kopā pavadītajā laikā bija kļuvušas tik vienādas, ka par to, kādai tai vajadzētu izskatīties, viņiem domas nedalījās. Nebija viņu domas jau arī dalījušās, kad viņi bija skatījušies, uz kuŗu pusi pasauli šķērsot, nedz arī ikdienas sīkumos, par to, kuŗš padzēriens labāks vai kuŗa meitene glītāka. Viss dzīvē bija vienāds, dalīts ar divi.

Tad gluži negaidot viņi atklāja, ka visu dzīvi, tomēr nevar dalīt ar divi. Rasmai bija divas brūnas acis, divas bedrītes vaigos, divas slaidas brūnas rokas, un tomēr viņa skatījās vai nu tikai uz Uģi vai tikai uz Pēteri, bet nekad uz abiem reizē. Beidzot abas viņas brūnās rokas apskāva Pēteri, un Uģis saprata, ka nu viss vairs nav vienāds. Arī Pēteris to saprata, bet viņi neļāva šai domai vājināt viņu draudzību; taisni otrādi, viņi jo stingrāk ievēroja vienlīdzību visās citās lietās.

Tā kā kopīgo māju viņi vēl nebija pat sākuši, pagaidu miteklī vajadzēja atrast vietu arī Rasmai. Pāris naglas sienā, pārstumts skapis un krokota sienas sega šo uzdevumu veica bez pūlēm. Cits nekas nebija jāmaina, jo trešo šķīvi, nazi un dakšiņu Rasma atveda līdz. Patiesībā viņa atveda vēl daudz ko citu: tur bija ne tikai vēl vairāki šķīvji, kaste ar sudraba nažiem un karotēm, bet vēl daudz tādu lietu, kas patiesībā nemaz netika lietotas. Spilveni, sedziņas, aizkari, vāzītes, galdauti, servjetes. Tie Pēteŗa dzīvokļa pusi padarīja gluži saspiestu, taču daži no tiem atrada vietu arī Uģa pusē. Rasma ātri iemanījās, ka vakariņas bija jādala trīs daļās, bet puķu pušķi vāzēm divās. Citādi viņa abu vīriešu kopīgajās domās un pasākumos nemaisījās, un pēc neilga pārkārtošanās laika dzīve ritēja tālāk parastajā gaitā.

Viņi cēla māju. Pēteris un Uģis pa vakariem, pa nedēļas nogalēm, pa svētku dienām cirta, cēla, zāģēja, nagloja. Neko viņi nedarīja, pirms nebija par to iepriekš vienojušies, bet tas viņiem nenācās grūti. Rasmai parasti viņi nekā neprasīja, un viņa pati savas domas izteikt nepiedāvājās.

Pagāja ne tikai dienas un nedēļas, bet mēneši savienojās gados, līdz māja pamazām sāka vērsties gatava. Bet viņiem tas neizlikās ilgi, jo katra diena bija aizpildīta ar darbiem un darbiņiem, pārdzīvojumiem, uztraukumiem, priekiem. Vienreiz Uģis tik tikko tika cauri ar veselu ādu smagā auto katastrofā. Rasma viņu kopa pēc tam nedēļām. Vienreiz Pēteris laimēja loterijā, kaut arī tikai tikdaudz, ka iznāca pamazs ledusskapis. Reiz, pa jaunās mājas pamatiem kāpelējot, Rasma izmežģīja kāju, un gadījās, ka tas notika taisni tad, kad viņa tikko bija sākusi gaidīt pirmo mantinieku. Kamēr viņa bija nevesela, Uģis un Pēteris pārlaida nemierīgas dienas. Bet kā tas iznāca, kā ne, taisni tad, kad viņai bija jāiet uz slimnīcu Pēteris bija aizbraucis uz pāris dienām projām. Uģis viņu aizveda uz slimnīcu, un, apjukumā un rūpēs uz visiem kancelejas jautājumiem atbildēdams jā, arī beidzot dabūja parakstīt Pēteŗa vardu, lai atkristu lieka izskaidrošanās. Viņš arī saņēma oficiālo slimnīcas apsveikumu un ziņu, ka mātei un bērnam klājas labi, par ko viņš jutās bezgala atvieglots un laimīgs; jo galu galā Pēteris bija prom.

Pēterim vēlāk šad un tad darba dēļ vajadzēja būt no mājas prom, bet Rasma nesūdzējās. Kad kādā karstā vasaras dienā viņu kokos iemetās uguns un, kaut ari to ātri apdzēsa, Rasma lielā nobīļa dēļ vairākas dienas baidījās palikt viena mājās, Uģis izņēma atvaļinājumu un ne tikai palika mājās, bet atņēma arī viņai visus mājas darbus. Gatavoja ēdienu, izmazgāja bērna drēbītes un pat veda to ratiņos pastaigāties, lai Rasma varētu atpūsties.

Pēteris tādēļ divtik dūšīgi strādāja, kad bija mājas, jo ar mājas uzcelšanu vien nepietiek. Pēc mājas nāk mēbeles, iekārta, dārzs, terases.

Kad māja bija gatava, tajā ievācās Pēteris un Rasma. Gan viņi vedināja Uģi arī, jo mājā istabu netrūka, bet tā kā visas reizē nebija gatavas, viņš tūlīt nepārvācās. Vēlāk tas likās pats par sevi saprotams, ka viņš palika pagaidu miteklī. Tagad tur viņam bija pavisam ērti, ceļa somas vairs nedauzīja kājas, un segu un skapju aizsprostu varēja noņemt. Rasma tāpat kā līdz šim slotu cilājot un puķes vāzēs liekot, pagaidu mitekli nekad neaizmirsa. Brokastojot un pusdienojot viņi visi kopīgi sēdēja jaunajā ēdamistabā.

Vernera Skābes illustrācija

Tikai kopīgi no mājas aiziet viņi vairs nevarēja, jo kādam bija jāpaliek pie mazā bērna. Tā viņi uz kino vai pie draugiem ciemos gāja pa divi. Kādreiz Rasma ar Pēteri, kādreiz Pēteris un Uģis, citreiz Uģis un Rasma. Kad ciemiņi nāca pie viņiem, nekādu pārkārtošanos nevajadzēja, jo nu jau telpu netrūka, un kamēr Rasma saimniekoja, bērnu varēja pieskatīt viens vai otrs.

Nekādas lielas pārmaiņas arī vairs nebija vajadzīgas, kad Rasma sagaidīja otro un trešo mantinieku. Viņi tikai visi atzina, cik prātīgi bija, ka Uģis palicis pagaidu miteklī, jo nu visas istabas bija aizņemtas ar lielākām un mazākām gultiņām.

Arī darbs Rasmai pieauga. Viņas laiks pagāja vārot, mazgājot, gludinot, ēdinot, kušinot, guldinot. Par dārzu un māju bija jāgādā Pēterim, kur arī bija tik daudz darba, ka šad tad viņiem ar Uģi pat neatlika laika vienoties ko un kā darīs. Kuŗš pirmais darbu redzēja, ķērās klāt un padarīja. Bez tam bija radušās citas intereses un zvejošana, peldēšana, auto labošana prasa tikpat daudz laika kā otrās mājas būvēšana un dārza iekārtošana.

Rasma pa to laiku paspēja vingrināties citādās mākās. Viņa iemācījās ne tikai šūt bērnu drēbes, bet savējās, un vēl jo vairāk tās eleganti nēsāt. Matu, nagu un vaigu krāsu kombinācijas un saskaņošana drīz vien viņai vairs neradīja nekādas rūpes, tāpat kā spricekļi, smaržas, smidzināmie un citas neredzamas un netaustāmas, bet tikai sievietes tuvumā nojaušamas lietas. Viesus viņa iemācījās pieņemt gan pēc vecām, gan pēc jaunām paražām ar katrai reizei piemērotu smaidu, smaidiņu, nopūtu, saldām skumjām un atmiņām vai arī pārgalvīgām, bet ne par daudz pārgalvīgām, gavilēm.

Pēteris un Uģis sīkās pārmaiņas nemanīja, jo viņu dzīvi vadīja nu jau diezgan pasen iesāktā draudzība. Viņi ticēja, ka draudzība ne reti ir mūžīga. Rasmas lēno, bet noteikto maiņu arī viņi nemanīja, vismaz Uģis nē, jo viņa bija un palika mazliet tā kā svešiniece viņu abu draudzībā un kopējās atmiņās.

Varbūt tā viņi būtu dzīvojuši ilgi, nezinādami, ka kļūst citādi, jo mazās, sīkās maiņas cilvēki neuzskata par maiņu. Daudz vieglāk ticēt, ka esi tas pats, kas biji vakar, aizvakar un pagājušo gadu nekā atzīt, ka esi kļuvis cits, kaut arī pret paša gribu. Jo var jau sev iestāstīt, esmu tāds un ne citāds, bet bieži vien atklājas pretējais, sāpīgi griežot.

Pēteris nomira. Tas nebija ne nelaimes gadījums, ne briesmīga slimība. Viņš nomira negaidīti, klusi un mierīgi. Sirds apstājās pukstēt, un cilvēka vairs nav, kaut grūti ir ticēt, ka tas notiek tik vienkārši.

Kad zināmu laiku radi, paziņas un draugi bija skumuši, raudājuši un raizējušies, viņi apmierinājās, jo tā tas parasti notiek. Lai cik sāpīga vīra nāve bija Rasmai, viņas dzīvē daudzkas arī palika nemainījies. Par dzīvības apdrošināšanu Pēteris bija domājis, māja bija uzcelta, bērnu skolas lietas nokārtotas. Ikdienas rūpes un sīkos mājas pieskatīšanas darbiņus izdarīja Uģis. Tikai valodu viņu starpā nebija tik daudz kā agrāk, jo nu viņi bija tikai divi.

Uģim Pētera aiziešana grieza dziļāku brūci nekā citiem. Viņš atcerējās tās reizes, kad viņi viens vai otrs bija tuvu lielajai aiziešanai, un brīnījās, kādēļ gan tā bija pienākusi Pēterim pirmajam un kādēļ taisni tagad. Kādēļ viņu draudzība, par visu stiprāka, patstāvīgāka, nemainīgāka, nebija līdzējusi? Viņš klusēdams ierāvās sevī un domāja par draudzību.

Tas nekas, ka Pēteris bija aizgājis, viņu draudzība paliks, un viņš to sajutīs tāpat kā toreiz, kad viņi vēl bija kopā. Draudzība jau nebija nepastāvīgas, svaidīgas, mānīgas jūtas, tā bija pārdzīvojums, ko tikai nedaudzi spēja īsti saprast. Viņam un Pēterim tas bija izdevies, un tādēļ, viņš bija pateicīgs par to, ko liktenis viņam bija piešķīris un nesūdzējās par pārāk īso viņiem lemto draudzības laiku.

Uģis ar cilvēkiem tagad satikās mazāk, bez Pētera lietām un cilvēkiem vairs nepiemita agrākā prieka. Citi paziņas viņam tikai atgādināja drauga zaudējumu. Tomēr šad un tad viņš noķēra draugus un labus paziņas izmetam pa vārdam: "Kādēļ, Uģi, tu tik vientulīgs? Vai tev nederētu apdomāties? Rasma arī tagad ir vientulīga. Pēteris bija tavs labākais draugs, bet kas par to?"

Apdomāties? Ko apdomāt? Uģis nesaprata, bet Rasma smaidīja, kā viņa pēdējā laikā atkal bija iemācījusies smaidīt.

Uģis sāka uz Rasmu skatīties citādām acīm, pētīdams, novērodams. Viņa bija sieviete. Vai sievietes arī pazina draudzību, tādu, kā viņi ar Pēteri bija pazinuši? Vai viņa saprata, ko nozīmēja kopīgi būt kaŗa laukā, kopā badoties, kopā salt, kopā skatīties nāvei acīs? Kopā doties no vienas zemes uz otru, klīst, meklēt, atrast, neatrast? Vai viņai Pēteŗa aiziešana nozīmēja to pašu ko viņam?

Uģis neatrada atbildes, jo arvien retāk viņam radās izdevība Rasmu novērot, pētīt. Bieži vien viņa nebija mājās, jo bērni gāja skolā un tās klātiene nebija vienmēr nepieciešama. Uģis nesaprata, kādēļ tas viņam nepatika. Patiesībā viņam vajadzēja būt vienaldzīgam pret to, ko Rasma darīja, jo — Pēteris — saite, kas viņus kādreiz saistīja, vairs nepastāvēja. Bet atkratīties no nepatīkamās sajūtas viņš nespēja, līdz beidzot domāja, ka saprata. Rasma bija Pētera dzīves sastāvdaļa, tāpat kā māja un bērni, un par tiem vajadzēja gādāt, tāpat kā par visu, kas no Pētera bija palicis pāri. Tikai Rasma to nesaprata, viņa raisījās vaļā un satikās ar citiem.

Kādu reizi, kad, kā pēdējā laikā bieži, Rasma atgriezās vēlu, Uģis vēl sēdēja uz terases. Rasma nosēdās viņam pretī, neteikdama ne vārda.

Uģis skatījās viņā, pētīdams, novērodams. Kādēļ Pēteris bija saistījis savu dzīvi ar viņas dzīvi? Kādēļ viņa te tagad sēdēja, pārpalikums no Pēteŗa dzīves? Mīlestība? Cilvēki apprecoties aiz mīlestības, bet cik tā bija krāšņāka par draudzību? Kaislība, aizraušanās? par cik tās varēja līdzēt tur, kur līdzēja draudzība? Viņš zināja, tās nevarēja. Vai varbūt Pēteris viņai bija atdevis visu sevi, varbūt viņa Pēterim bija bijusi pirmā vietā? Blakus.. draudzībai? Varbūt.

Vai Pēteris bija redzējis to, ko Uģis ieraudzīja tagad, pēkšņi un negaidīti? Noapaļotus plecus, klātus vēl ar maigu, brūnganu ādu, aicinoši pieliektu kaklu, vēl laika nepieduļķotu dziļumu acīs? Nē, nevis varbūt, bet noteikti? Kā gan tas citādi varēja būt, viņš atcerējās, viņiem bija trīs bērni. Ko visus šos gadus bija darījis viņš? Gulējis? Sapņojis? Tinies māņos? Pielūdzis elku? Nezinājis, ka no visa dzīvē jāņem pa daļai, un neviens mirklis nespēj aizpildīt otru.

Rasmas lūpas bija pavērtas, un zem kakla ādas varēja manīt pulsējam asinis. No visa bija jāņem pa daļai, Pēteris to bija zinājis, un viņa bija ļāvusi Pēterim viņu krāpt.

Uģis sagrozījās krēslā, it kā gribētu celties, it kā gribētu mesties viņai virsū, paskatījās uz Rasmu un satika viņas acīs saprotošu, laipnu smaidu, kādu viņš bija redzējis to veltījam slimam, nevarīgam bērnam.

Uģis novērsās. Viņš, kas nekad nebija baudījis jūtu maisījumu, ko mīlestība spēj radīt, tagad ieraudzīja tikai daļu no tās — izķēmotu un kroplu, vienu pašu daļu — greizsirdību.

Nākošā rītā viņa pagaidu miteklis atradās tukšs. Ceļa somas bija prom.

Kaut kur kontinenta otrā krastā dzīvo vieninieks, sapņodams par draudzību.