Kad Gēte 1786. gadā pirmo reizi ieradās Itālija, viņš ziedoja daudz laika zīmēšanai, skicēdams ar zīmuli senatnes pieminekļus, dabu un vispār visu, kas saistīja viņa uzmanību ar savu formu vai struktūru. To darīdams, viņš nebūt negribēja kļūt mākslinieks. Zīmēšana Gētem bija tikai līdzeklis, ar kuŗa palīdzību viņš cerēja drošāk un dziļāk izprast tās pasaules būtību, kuŗu cienīja kā slavenās pagātnes, tāpat arī dabas un cilvēku dēļ. Viņš bija pārliecināts un savā pārliecībā negrozāms īstenības cienītājs, pat dievinātājs. Gēte nekur neapmierinājās ar virspusēju vērojumu, bet, iedziļinādamies katras lietas formā, centās saskatīt saiti, kas vieno lietas formu ar tās būtību un jēgu. Visa Gētes dzeja, tāpat kā zinātniskie pētījumi, vērsti šai virzienā — pretī cilvēka un dabas būtības izpratnei.
Krievu romansjē Fjodors Dostojevskis, kas dzimis 11 gadus pirms Gētes nāves, bija ne mazāks īstenības dievinātājs kā Gēte. Kā polītiskais noziedznieks Dostojevskis pavadīja četrus gadus katorgas cietumā kriminālo noziedznieku starpā. Šis stāvoklis viņam deva iespēju vērot cilvēkus, kas zaudējuši savu cilvēcisko seju un kuŗu dzīvnieciskās tieksmes izpaudās baigā kailumā un mežonīgā zvēriskumā. Bet Dostojevski tas nesalauza, viņš bija Gētem līdzīgs vērotājs un zem baigās formas saskatīja neiznīcināmā labā principa dīgļus vai kaut to paliekas. Balstīdamies uz šīs katorgas pieredzi, Dostojevskis vēlāk raksta romānus, ko psīchologi izmantojuši kā materiālu cilvēka dvēseles pētīšanai un apgaismošanai.
Šos abus 18. un 19. g.s. dzejniekus – kaislīgus dzīves īstenības mīlētājus un tēlotājus, vienalga, vai šī īstenība tiem atklājusies skaistumā un pilnībā, plašumā un bagātībā, vai arī koncentrējusies neizprotamajā un baigajā ļaunumā, bet arvienu paliekot ar konkrētības jēgu un neizplēnējot abstrakcijās, es pieminēju, lai stādītu tos pretī tagadnei, tagadnes garīgajai atmosfairai kuŗā veidojas kā dzeja, tā arī visas citas mākslas.
Mūsu laikmeta dzejas zīmīgākā īpatnība, kā to rāda daudzu autoru darbi, ir tā, ka cilvēki ar dīvainu stūrgalvību turas pie kādas apokaliptiski baigas ābeces, kas čakli rāda visu, ar ko cilvēks spēj sevi nonicināt un pazemot.
Tiklab zinātnieku kabinetos un laboratorijās, kā arī parlamentos un tirgus laukumos dzird jautru pašiznīcināšanās čalu. Asprātīgi, dziļi mācīti gari laiž darbā savas izglītības varenās straumes, lai pierādītu, ka šīs izglītības uzdevums un mērķis ir — izplūst tukšumā. Senos pieminekļus apkaŗ vainagiem un godina archaioloģiskos izrakumus, bet to nedara aiz cienības pret tiem, bet, kā šķiet, tikai tāpēc, lai rādītu, cik paši esam niecīgi.
Mūsu laikmets tik ļoti labprāt cenšas noliegt pats savas dzīvības potences, neņemot vērā to, ka vēl nemaz lāgā nepārzina un nepazīst šo potenču veidus, ne apmērus. To varētu izskaidrot tā, ka pēc tik ātrām un dziļām pārmaiņām, kādas tagad notiek visos dzīves aplokos, tīri dabiski rodas nedrošības sajūta, un to vispirms un visvairāk uztveŗ un izjūt cilvēka radošais gars. Un nu, aizkārts savā jūtīgākajā vietā, savā kundziskuma apziņā, tas tiecas agrākā stāvokļa sabrukuma pazīmes izskaidrot kā kādu vispārēju katastrofu, kad pat laikmeta morāle šķiet uzrādām nolietošanās pazīmes. Skatīdamies pagātnes vērtībās, kas šķiet tik stabilas, cilvēks kļuvis akls pret topošajām jaunajām vērtībām un domā, ka tādu nemaz nav.
Kas mūs var biedēt visvairāk, tas ir vispārējais realitātes apziņas zudums. Ar to saistīta individualitātes izčākstēšana, izplēnēšana, pakļaujot to technikas schēmatiem. Un pie tam, līdzi zaudētajiem garīgajiem ideāliem, pamazām izzūd arī dabas esamība, tās realitāte. Kas brauc automašīnā, gūst tīri abstraktu, ātruma izjūtu. Līdz ar to izgaist priekšmetu pasaule, viss konkrētais, ko agrāk uzņēma kājāmgājējs, jājējs, pastaratu braucējs u.t.t. Jau autobraucējs, nemaz nerunājot par raķetes kapsulā sēdētāju, neuzņem ainavu ar izjūtu — ožu, garžu, tausti. Tā aizslīd vai aizzib tam garām kā dekorācija, nereti pliekana līdz apnikumam, tā ka ar savu vienmuļību ierosina snaudai, nedodama nekādu baudu. Būte, kas sēž technikas hermētiski noslēgtā stikla kastē, nesadzird putnu dziesmas, bet klausās tikai motora dūkšanā, bauda ne puķu smaržas, bet uztveŗ vai nu tikai benzīna smaku, vai aptiekas aromātus un domā, ka pasaule tai nekā cita nespēj dot. Apturēt mašīnu, izkāpt no tās un izmantot īstenību tieši, šai kastē sēdošai būtei nav laika, jo tai nemitīgi kaut kur jāsteidzas, un apstāšanās liekas kā kāda morāla akcija, kam tā nav spējīga. Bet ja šis varoņdarbs kādreiz arī tiek darīts, tad tāpēc, lai izdarītu ar fotoaparātu momentuzņēmumu, kam nav jutekliskas saskares ar īstenību. Līdz ar to arī pati īstenība zaudē primāro nozīmi, jo kļūst uztverta saīsinājumā, samazinājumā un aizstājuma formā, kā sekundāra parādība. Par šo īstenības vienkāršošanu, ko atļauj technika, tomēr jāsamaksā ar realitātes sajūtas samazināšanos, kas ir jo bīstamāk tāpēc, ka to tikpat kā nejūtam.
Šādā no īstenības reducētā pasaulē tagad jādzīvo katram māksliniekam un tātad arī dzejniekam. Nav jābrīnās, ja viņš tad nu grib kļūt šīs reducētās pasaules attēlotājs. Un ja šis mākslinieks ir gleznotājs, tad kas cits lai būtu tā gleznā skatāms kā kāds momenta krāsas tvērums, kāds neizprotams līniju samudžinājums vai pat tikai atsevišķs punkts? Ja šis mākslinieks ir mūziķis, tad tīri dabiski to neinteresēs harmonija, bet vienmuļīgā dūkoņa, ko rada motors ar tā nejaušajiem sprakšķiem, kam, protams, ir gan iemesls, bet kam trūkst kā mērķtiecības, tā arī individualitātes iezīmju. Un ja nu šis mākslinieks beidzot ir dzejnieks, tad to nevar interesēt ne jūtu, ne mērķtiecīgu domu risinājums, ne arī pienācīgu formu meklēšana šo parādību ietvērumam. Viņam vienkārši nav laika ar to nodarboties, tāpat kā tā klausītājiem vai lasītājiem nav laika iedziļināties priekšnesumu izpratnē un baudā. Tāpēc dzejnieks, lai nekļūtu lieks, cenšas dot tikai tīri primitīva vērojuma momentāli radītas emocijas, aprautu vārdu vai izkliedzienu veidā, kas var apvienoties abstraktās formulās vai arī atgādināt komandas saucienus sporta laukumā. Lasītājam vai klausītājam pašam jāprot izlobīt no šīs abstraktizētās dzejas pasaules jēga. Visumā šo dzeju vai vispār mākslu varētu tad apzīmēt par intellektuālu vai cilvēka galvas radītu. Tas ļoti labi pateikts vācu dzejnieces Dagmāras Nīkas sonetā:
—Mums netrūkst drosmes, mēs ticam varai,
Kas mājo robotsmadzenēs,
Mēs akli pakļaujamies naktij pēdējai un gaŗai
Uz nomirstošas zvaigznes mītam mēs.Ir visa dzīve mūsu rokās dota,
Mēs liekiem vārdiem neatļaujam plūst —
Tik formulas ir drošas. Prāta pārskolota
Retortā nāve kļūst.Ar sašķaidītiem atomiem mēs spēlējamies,
No vēža kaites nebaidāmies
Un neuztrauc mūs TBC, ne mēra epidēmija.Mēs elles malā neaizkārti uzturamies
Un tikai reti vairs vēl apzināmies,
Ka vieta sāp, kur sirds reiz bija.
 Runājot par maņām, jāatzīmē Austrālijas vienīgā latviešu jaunās paaudzes skulptora Raimonda Rumbas „abstraktais panelis”, kas 1963. g. uz brīdi bij slavens ar to, ka izraisīja spiestuvju darbinieku arodbiedrības protestu par bezgaumību un nepiemērotību grāmatrūpniecības grafisko mākslu skolas celtnei, virs kuŗas ieejas tas novietots. Pēdas astoņi augstais un 18 pēdu gaŗais panelis izmaksāja 2000 mārciņas un reprezentējot (no kreisās): saprašanu, emocijas, sajūtas, dzirdi, gaumi un redzi. Spriediet paši! |
Ar šo Nīkas sonetu mēs varētu savu apskatu beigt, ja mūsu nodomam nestātos ceļā kāds — teiksim — mazs bet?..
Izrādās, ka krasajam intellektuālismam pacēlies pretī otrs tikpat mežonīgi patvaldniecisks „isms” — erōtisms, un pie tam ar tik varenu iekšēju dinamiku un neatlaidīgu sparu, ka nevar piešķirt uzvarētāja laurus tikai intellektuālismam. Jau 1930. gadā mirušais Dāvids Herberts Lorenss savās grāmatās Dēli un mīļākie un Lēdijas Četerlijas mīļākais rakstīja par lietām, kam ar intellektuālismu ir visai tāls sakars un ko vēl tagad dažās zemēs apkaŗo ne vien kritika, bet arī cenzūra. Ja šīm grāmatām pieskaita vēlākās Irisas Mardochas Nocirsto galvu un plaši daudzināto Delanēja lugu Medus garža, tad troksnis, ko tās radīja, labi rāda, ka aiz šiem autoriem stāv plašas lasītāju masas, kas sīvi pretojas dzīves abstraktizēšanas un mechanizācijas tieksmēm.
Lēdija Četerlija vispirms ir protests pret dzīvei naidīgo intellektuālismu un dzīvi iznīcinošo morāli. Tā ir protests nesalaužamās dzīves pilnības vārdā, kas ir dzīvības pirmavots. Dāvids Lorenss, uzskata seksuālo tieksmi par absolūtu vērtību, un viņa varoņi nav vienkārši mīlētāji, bet tempļa priesteŗi, kas kalpo Afrodites kultam. Bet ja Lorensa zīmētie tipi ir augstas intelliģences cilvēki, kuŗu kalpošana seksam izrotāta ar cildeni spārnotu romantismu, tad Mardochas un Delanēja varoņi pieder sociāli vidējām un zemākām šķirām, un šo seksa apsēsto tipu dzīvē nav ne skaistuma, ne cēluma. Tur redz tikai kailu, dzīvnieciski rupju kalpošanu seksam, līdz medus garža beidzot pārvēršas rūgtā žultī. Šķiet, ka redzam tikai kādu nāves deju, ko dejo ķermeņi bez galvām, bez jēgas un prāta. Bet tas vēl nav viss, ko atklāj šī bezgalvas ķermeņu deja. Kļūst redzams, ka pārliecīgais erōtisms saista cilvēkus ne vien ar savu baudas pārdzīvojumu, bet arī ar to, ka pieradina pie tā, kas aizliegts, nelikumīgs, dēkains. Ja šādi apmātie cilvēki sastāda masu, tad tā nereti krīt postīšanas kārē, jo pārliecīgais erōtisms tiem izpostījis smadzeņu darbības spējas un vispār katru galvas saturu. Tā radies bezgalvas pūlis, kas ar mieru pēc katra aicinājuma sagraut, mest bumbas un slepkavot bez jēgas un saprāta.
Šādus bezgalvas pūļa cilvēkus savos darbos tēlo arī Monika Dikensa un Kollīns Vilsons un, protams, arī daudzi citi. Un tā kā šāda veida varoņi sastopami ne vien tik darbos ar literāru vērtību, bet arī bulvāru izdevumos, kino filmās, televīzijā u.t.t., tad tie rada skatītājos vai lasītājos vispārēju nedrošības un pat baiļu sajūtu, kas izpaužas visos virzienos ne vien mākslinieciskajā, morāliskajā, bet arī polītiskajā aplokā. Un tā kā tagad viss tas, ko lielais vairums cilvēku spēj iegūt garīgi, saistās ap nedēļas nogali, kur to gaida futbola vai zirgu sacīkstes dienā, bet kafejnīca vai krogus, kino un televizija vakarā, kur viscaur trako bezgalvas ķermeņi, tad nav jābrīnās, ka visus sāk apņemt bailes, kam jau piemīt gandrīz vai metafizisks raksturs.
Šķiet tā, ka acīm redzot abi pretstati — tiklab mechanizētais intellektuālisms, kā arī bezgalvas ķermeņa erotiskais neprāts noved pie viena un tā paša, pie neziņas pilna tukšuma, kas rada baiļu sajūtu.
Šī manis zīmētā tagadnes literātūras aina var izraisīt aukstus drebuļus. Tādēļ varbūt ir labi, ja mēģina pakāpties tai pāri, vērot to no kādas augstākas vietas. Perspektīvas maiņa dažreiz var būt parādību maiņai par cēloni.
Angļu autors Grēms Grīns savā romānā A Burnt-Out Case (šo nosaukumu neuzņemos latviskot) saka, ka tiklab mechanizētajā intellektualismā, kā arī pārliecīgajā bezgalvas ķermeņa erōtismā tomēr jau slēpjoties potences kādas jaunas dzīves atmodai. Pēc viņa domām šīs jaunās dzīves celšanai it kā visvairāk būtu aicināts dzejnieks, dzejnieks, kas droši nostātos konkrēto lietu vidū un aizstāvētu domu, ka nevar būt nekādu garīgu atziņu bez jutekliskām resp. ķermeņa ierosmēm un ka gars spēj parādīties tikai lietu valodā. Šim dzejniekam tātad būtu jāstrādā ar konkrētām lietām un pasaule viņam tad būtu ne tikai abstraktizēts temats, bet materiāls, kuŗā tas domā. Viņa tēlu tveŗamībā, viņa konkrētajā gleznu skatījumā un — par visām lietām šo tēlu un gleznu mīlēšanā viņam tad atklātos cilvēka esmes būtība, kas nav nekas cits kā dzīvības un dzīves mīlēšana. Tikai ar šo mīlestību cilvēks kļūtu par pasaules visuma neatņemamo un neiznīcināmo daļu, kur ne daba, ne cilvēks ar savām domām un jūtām nevar eksistēt atsevišķi, bet kopā kā kaut kas vesels un harmonisks. Arī pats dzejnieka teiktais vārds tad vairs nebūtu mechanizēta amatnieka ierocis, bet skanoša eksistence, artikulēta pirmviela un cilvēcīguma paudējs. Līdz ar to dzejnieks arī vairs nebūtu ne pagātnes apraudātājs, ne arī kādas izfantazētas nākotnes pravietis, bet visdrīzāk tagadnes gaišreģis.
Protams, ka jauns laiks un jaunas atziņas prasa arī jaunu valodu. Bet to nevar radīt filologu kabinetos, tā jārada dzejniekam, ņemot vērā tiklab domātāja galvu, kā radītāju ķermeni. Šādā kārtā tad varētu rasties jaunā laikmeta īstenības dzeja, kas reizē ar to nebūtu kāda lietu un parādību fotografēšana, bet šais lietās slēptās patiesības atklāšana.
