Šie simboliskie kultūras žogi ir par svētību aitām resp. aitu īpašniekiem, bet — nelāga nāve Ķengurzemes pirmdzimtajiem.
Austrālijas glezniecība ir vecāka par latviešu, tomēr par zināmu sava laika Austrālijas skolu glezniecībā var mēģināt runāt tikai romantisma un franču impresionisma ietekmē, kas veidoja arī mūsu glezniecību.Lai cik tālu esam bijuši jūdzēs (uz jūŗas), Parīze ir mūs tuvinājusi collās (uz audekla). Ne velti kāds tautietis, iedams cauri Sidnejas mākslas muzejam, bija it kā pamanījis Purvīša gleznu!
Mēs turpinājām gleznošanu ciešā Parīzes ietekmē 1. pasaules kaŗa laikā un pēc, austrālieši vairs ne. Viņu meistari atgriezās no Londonas ar gatavām ainavām, angliskām tradīcijām, augstām cenām un cerēja ar laiku saņemt dižciltīgā titulu. Cik nu muzejos pirmo gleznotāju darbi telpu trūkuma dēļ nav nobāzti pagrabos, tad šis otrs posms redzams kvalitatīvi vājš. Bet vēl kas — būdami atšķirti no Eiropas ar 1) tālumu, 2) pirmo pasaules kaŗu un 3) angļu konservatīvismu, austrālieši bijuši „50 gadus iepakaļ laikam”, nevis mēs. Šejienieši ar Sezanu (Cezanne, 1839-1906) un pēcimpresionismu iepazinās pēc reprodukcijām un tikai ap 1925. gadu, kad pie mums pat kubisms bija pārdzīvots un laboratoriski sagremots.
Austrāliešu publikas, kritiķu un birokrātu attieksme ar līdzīgu nokavēšanos bija naidīga maiņai. Tomēr kā visur un vienmēr, daži talanti veidojās.
Londonu iekaroja divi jaunie — Nolans un Draisdels (Drysdale) ar moderni un īpatnēji tvertu Austrālijas ainavu (figūras un vēsturi ieskaitot), ko var nosaukt par poētisku viziju, ja piezīmē — vizuālu.
Tanī pašā laikā savu gleznotāja stāvokli nostiprināja Dobells ar portretu, kas ir ar groteskām iezīmēm, bet labās (francūža Renuāra) tradīcijās gleznots. Vecmodīgākie sāncenši uzkūdīja pat tiesu (viens no nedaudzajiem gadījumiem tiesu praksē un glezniecības vēsturē), lai apstrīdētu viņa tiesības iegūt Arčibalda balvu (kas neesot domāta karikatūrai...) 1943. gadā.
Un tieši tad, kad licies, nupat, nupat Austrālija veido savu nacionālo skolu glezniecībā, gaišu, krāsainu, īpatnēju un modernu, — beidzas 2. pasaules kaŗš, kas pavēra vārtus emigrantu plūdiem no Eiropas un amerikānismam dzīves veidā un tirdzniecībā, velkot līdzi arī aizkavētos „meklējumus abstraktīvismā”. Par šiem plūdiem liecinieki saka: „settled over land like a blight”.
Tā nu „blobs-dabs-spots” metodēs Austrālija kopā ar ASV bija beidzot it kā panākusi ekstrēmismā izsūkto Parīzi. Amerikāņi pat sita pie krūtīm: progresīvais priekšgals!
Austrāliešu un mūsējie jaunieši nu imitēja gan Parīzi 1920, gan Čikāgu 1950, un stāvokli varēja raksturot par samulsumu, kas nav vēl beidzies. Vienu dienu godalgo francūža Vlaminka kopiju, trešajā jebkādu ķēpājumu (kādas mājasmātes, terapijas nolūkos). Vienu dienu pasūtina princeses Aleksandras banālu reprezentācijas portretu, otru — kādu ultra abstraktu paneli.
Viens otrs mūsu talants sadurstījās neziņā, pameta pasākto figūrālo kompozīciju, sāka nevajadzīgi lieki mainīt stilu ik gadus, ar acīmredzamu jautājumu: kur palikt? Vai veidot austrāliešu glezniecību? Vai meklēt latvisko izteiksmi? Vai pieslieties modes internacionālismam? Tīri laikmetīgi dažam piemirsās, ka vispirms svarīgs labs mākslinieks. Talantīgākie sevi ir apliecinājuši par labiem illustrātoriem un dekoratoriem.
Zeme, kuŗā nav muzeju ar vecmeistaru gleznām un kuŗu reti vai tikpat kā nemaz neapmeklē labas ceļojošas gleznu skates un kur nav savu tradiciju, resp. sava augsta standarta, ir grūti iedomāties citādu situāciju. Kamēr šī situācija saskan ar visā pasaulē valdošo — liekas, viss labākajā kārtībā. To it kā apstiprinātu arī klusībā nomurmināts uzskats, ka visi šie pekstiņi „does not really matter”.
Tomēr un diemžēl, to visu presē sauc par mākslu.
Kamēr no vienas puses sporta nācija (pat zirgu sacīkstes ar derībām tiek sauktas par sportu) — austrālieši ir it kā veselīgā noskaņā pret mākslas kulta radīšanu (kas vairāk piederas miglaini krēslainajiem ziemeļiem), no otras puses (un droši vien tāpēc) ir nolemts, ka katra lēdija var pievērsties mākslām un katrā laikā to iemācīties tāpat kā auto vadīšanu kursos.
There is no feeling of reverence — tas ir kulturāla angļa spriedums. Šo pašu parādību ar bažām var vērot daļā mūsu šeit izglītotās jaunās paaudzes.
Dabiski, ka mākslinieks sabiedrībā nevar būt „sava ceļa gājējs”, ja negrib būt izolēts. Nopietnība ir jāmet pie malas, ja grib asimilēties pavisam nopietni. Un — vēl jautrāk — ja tas notiek negribot.
Vispārējais sajukums, kas raksturo „radošo brīvību” glezniecībā, dabiski ir ietekmējis arī latviešu grupu katrā pilsētā, vairāk vai mazāk, pēc vecuma un jepriekšējās „garīgās bagāžas”. Meklēšanās pēc tirgus šejienes sabiedrībā, godalgām, labvēlīgām kritikām u.t.t. liek locīt muguru vairāk nekā nopietni gleznot, jo mākslas un morāles mugurkaula nav ne preses kritiķiem, ne žūriju dalībniekiem, ir tikai fražaina modes nenosvērtība. Piemēram, pie mums bija pieņemts, ka muzeja direktors labs mākslinieks, še tas var būt diletants. Godalgām naudu dod kosmētikas un citu, produktu reklamētāji, kam ar mākslu nav nekāda sakara. Visumā šie „mērkaķa spoguļa” sprediķotāji reprezentē tagadnes spoguli O.K., tomēr salīdzinājumā ar krievu (boļševiku) totālajiem meliem (100%) melo 50%.
SIDNEY NOLAN. Durack RangeProtams, ka katrs laikmets ir pilns jaukumiem un bezjēdzībām, bet bijušais mūs tā netraucē, kopš eksistē vairs vienīgi labākais, vairākkārtīgi izsijātais (kaut reizēm netaisni). Tomēr ilgas pēc vecas — labas pagātnes neuzdzen ne pagātnes romantika, ne skatītāja vecmodīgums, bet drīzāk tas oficiālais diletantisms tagadnē, kas nekad nebūs paliekama pagātne.
Pret šo pagātnes izlasi arī austrāliešu muzejā ir 3 veida attieksmes: 1. romantiska — respekts, pat sajūsma par pagātnes neatkārtojamo (kas nav arī jāatkārto) skaistumu. 2. Nost ar visu pagājušo! Un 3. — vienaldzība, apātija, tik raksturīga pūlim šeit vai citur. Antiaistētismu veikli regulē Veikala (ar lielo V) interesēs t.s. motivācijas pētnieki, kuŗi atradīs jūsu dziļumos ilgas pēc „a friendly gasoline”, tikai ne — mākslas, kas var sajaukt profita rēķinus.
Ir tikpat skoloti eksperti, kas prot radīt šausmas ap illustrātīvo — „briesmīgu jēdzienu” mākslas pasaulē. Ozanfans (Ozenfant) jau 1925. gadā labsirdīgi (?) nosmējās, ka Pikaso ir pret imitāciju, bet viņa sekotāju-dievinātāju tūkstoši ir par to, resp. par Pikaso stila imitēšanu. Arī tā sauktie reālisti taču imitēja vairāk viens otra metodi nekā pašu dabu, kā to tiem pārmet. Dabas priekšmetu imitēšana ir tikai sagatavošanas klases technisks kurss, vai arī tā bija virtuozitātes rotaļa vecmeistaru patapā.
Visas definīcijas par šo temu ir stipri nedefinitīvas jau kopš gudrajiem grieķiem, ko mēs tikai atkārtojam. Visgrūtāk tāpēc, acīm redzot, ir kritiķim šinī chaosā. Sava veida noskaņu, ko tas klišejiski piedēvē katram audeklam, taču rada arī pelējumu plankumi, ieplīsis stikls, pils drupas, katra sieksta — brīnišķīgi nejaušību rezultāti. 1962. gadā tad nu Sidnejas mākslas galerija izstādīja šādus „atrastus objektus”, kur kāds ieradās meklēt savu pazudušo lietus sargu. Kāpēc gan ne?
Mūsu zemnieki bija pirmie eksistenciālisti un pirmie abstraktīvisti, vienīgi dabas ritums resp. tuvums dabai, saskaņa ar to, turēja tos gūstā, atturēja no progresa, teiksim, izstādīt pirts slotu. Tā vietā ir saglabājušies Latvju raksti.
Atšķirība starp konservatīvo zemnieku un pseudoprogresīvo pilsētas sprukstiņu nav pastalās (mēs lepni valkājam indiāņu pastalas joprojām) vai kreklā, ko pēc krievu mužiku parauga turam ārpus biksēm kā īsti rietumnieki.
Austrālijas iedzimtie (saīsinājumā: abo) sen pirms balto gleznotāju ierašanās bija modernisti...Psīchologs Jungs apgalvoja, ka mūsu prāts, pendelē starp sense un nonsense, nevis starp pareizi-nepareizi. Literātūras kritiķa J. Rudzīša vēlēšanās pēc nemodernajām krievu reālisma bildēm „skriešus skriet” („Latvija”) uz kādu modernu abstraktās mākslas skati liekas apstiprinām vairāk tezi, ka viena dala pašapzinīgo ekstrēmi pendelē starp nonsense un nonsense. Ja sense ir kaut kur vidū, būtu taču jāiet skatīties tos „diemžēl” renesanses un holandiešu vecmeistarus. Katrā ziņā — pasakaini lieliskos impresionistus muzejā — vispirms. (Chruščova patika vai nepatika še „ne pri čom”, tā vispirms ir režīma lieta).
Ignorēdami veselo saprātu, kas nebūt automātiski nesadzīvo ar veselo miesā (sk. katru sporta zemi), mēs no karnevāla vienreiz gadā esam izveidojuši karnevālstilu 365 dienām, kas nozīmē bezstila laimības posmu. Mūsu lielavīze Laiks, kas sava lit. pielikuma rotājumā pielieto šo laikmetīgo karnevālnestilu pēdējā gadā, nesen t.s. pļāpu slejā citēja kādu technoloģijas (sic) pētnieku atziņu, ka karnevālstils, piem. apģērbā, nozīmē nosvērtību! (Periskops nosvērti klusēja). Architekturā par šo tagadnes (Austrālijā) jautājumu ir lieliska grāmata: Robin Boyd — The Australian Ugliness (F.W. Cheshire, Melbourne).
Bez minētās, liecību par vidi, kuŗā še dzīvojam, ir daudz. Vispirms jau to devis mūsu pašu profesors P. Jurevičs. Es minēšu angli, kas 5 gadus bija Sidnejas nopietnākās rīta avīzes redaktors un pēc sarakstīja grāmatu Australian Accent (John Pringle). Par presi viņš sacīja: visvulgārākā pasaulē. Par radio un TV programmu: briesmīga. Gaume: viszemākā. Pēc viņa liecības neviena bagātnieka dārgajā mājā neatradās neviena grāmata. Neviens kārtīgs advokāts (gada ienākums Ł10:000) nevarējis 5 minūtes runāt par literātūru.
Vai tas neparāda, cik lieka bija „sapuvušo rietumu” humanitārā izglītība Eiropā? Ko Krievijas boļševiku partija panāk „pēc plāna”, še — brīvprātīgi un laimīgi, un abi gadījumos to sauc par progresu. It kā reizēm bēgdami no „cramped narrowness” latviskā pagasta vidē, daudzi mūsu jaunie tādu pieņem austrāliešu sabiedrībā kā pašu par sevi saprotamu.
Un — tomēr — ir jāuzsver brīnums, ka šajā bezgaumes un materiālisma atmosfairā, kas plīvo ap asimilācijas dzirnām, izaug daži dīvaini jaunieši, latviski nopietni, dzejā, mūzikā, glezniecībā. To vienmēr bijis mazākumā, kā tam arī jābūt, un toreiz Latvijā to sanāca proporcionāli vairāk arī tāpēc, ka mums inženieri tikpat kā nebija vajadzīgi.
Visumā liekas, ka mēs no senas pagātnes „bezvēstures lāsta” stūrējam uz tādu pašu še un tur. Kādreiz pavisam īsajā neatkarības posmā mums daži gribēja liegt saskari ar visu svešo (krievi savā veidā to strikti turpina). Šeit brīvajā pasaules daļā mēs nu sēžam svešajā līdz ausīm un varam redzēt (ja acis vēl ārā), ka valdošajā internacionālisma tirgū nacionālisma pazīmes ir vairs tikko saskatāmas un oriģinālas tikai tiem, kam bija gaŗa, tradicijām bagāta pagātne un stiprs mākslinieciskums kaulos, kas tad nav totāli un pēkšņi atmetams (piemērs: japāņi).
 Sydney Nolan: Ned Kelly, Bushranger |
