TEMA: MUZIKĀLA JAUNATNE UN NĀKOTNE
VIETA: Austrālija
LAIKS: 20. gadsimta vidus
JAUTĀ: JG redakcija
ATBILD: pianiste Mirdza Stūre
KĀPĒC: Tāpēc, ka svarīgajā mūzikas izglītošanas jautājumā Mirdzai Stūrei ir bagāta pieredze. Pēc Latvijas konservatorijas klavieŗu klases beigšanas un diploma — ar brīvmākslinieces gradu — iegūšanas viņa bija paidagoģe Tautas konservatorijā un līdztekus studēja Berlīnē kā Latvijas un Vācijas valsts stipendiāte, kur 1936. gadā beidza Berlīnes pilsētas konservatorijas meistarklasi, kā arī gadu vēlāk pie šis konservatorijas pastāvošo Mūzikas paidagoģijas semināru un uzstājās kā soliste Vācijā un Baltijas valstīs. Latvijas pēdējos gados docente Valsts konservatorijā. Pašreiz dzīvo Sidnejā, kur darbojas par mūzikas paidagoģi.
Vai kāds no jaunās paaudzes latviešu mūziķiem Austrālijā būtu savā varēšanā tik tālu, ka varētu sagaidīt panākumus jau plašākā mērogā?
— Nav.
Vai talantu trūkums, kādi citi iemesli?
Diemžēl, šinī kontinentā nav iespējas nevienam apdāvinātam mūziķim izaugt savā varēšanā līdz līmenim, kas atbilstu pasaules standarta prasībām mūzikas laukā.
Intervijas apmēri neatļauj minēt visu iemeslu kompleksu. Pirmkārt, konservatorijās ir vājas, neizbalansētas mācību metodes, trūkumi paidagoģijas plāksnē, kaut ir augstas prasības šo iestāžu nobeigšanai, diploma iegūšanai. Otrkārt, relatīvi jaunajā zemē nav vēl paspējis izveidoties uzskats par mūziku kā pietiekami svarīgu kultūras faktoru. Tā sauktais kultūrpolītikas jautājums, kas klibo arī mūsu pašu pusē. Godalgošanas un slavinājumi presē ir tikai ar lokālu nozīmi, un ne vienmēr pozitīvi, šodien izcilo pasaules klases dziedātāju Saderlandi (Sutherland) pēc ierašanās no Austrālijas Londonā — izsvilpa. Daudz labāk negāja austrāliešu pianistam Vatsonam. Ar vārdu sakot, pēc šejienes tālākajās studijās aizjūŗas zemēs vēl ilgs un grūts ceļš priekšā.
Kādēļ latviešiem nav starptautiska mēroga mūziķu?
Nu kādreiz taču bija: Vītols, Reitera koris, Latvju stīgu kvartets: Norītis, Ruševics, Vīnerts, Teichmanis un Ozoliņš vēlāk. Žebranska dziedāja Metropolītēnā, Vētra u.c. bija pazīstami Eiropā.
Varēja būt vairāk, bet mūsu kultūrvēsture bija par īsu, valsts neatkarības posms vēl īsāks un kultūrpolītiski īsredzīgs. Ne valdība, ne tauta īsti nesaprata kontrolēta materiāla atbalsta svarīgumu — reklāmu ieskaitot. Un — pietrūka spēka, nebija rakstura, kamēr talantu netrūka. Galu galā paši vien esam vainīgi. Neliekas, ka trimdā esam gudrāki tapuši.
Vai domājat, ka mūsu tautasdziesmas — solo un koŗa izpildījumos — spētu iekaŗot vietu Koncertu zālēs, kādu jau tagad ir panākušas spāņu, īru, norvēģu, velšu, krievu u.c. tautu dziesmas?
Kas no mūsu puses būtu darāms šinī jautājumā?
— Esmu pārliecināta, ka mūsu dziesmu mākslas vērtība nekādā veidā nav zem internacionāli pieņemtām kvalitātes normām.
Pavisam grūti atbildēt, kas darāms, ja pieredzēts Reitera kora liktenis. Runājot par solo — tas jau minēts pirmajā atbildē un citās.
Kādu dalībnieku un repertuāra izlases sistēmu vajadzētu lietot, rīkojot jauniešu koncertus gadskārtējās Kultūras dienās?
— Dalībnieki un programmas jāizvēlas vienīgi paidagogiem pašiem. Dalībnieku skaitu nav vajadzības samazināt. Izvēle jādara agri, gada sākumā (Kultūras dienas Austrālijā rīko regulāri karstajā Ziemsvētku brīvlaikā. Red.) Nedomāju, ka programmai jāprezentē tikai latviešu komponistu darbi.
Kuŗam agrākās paaudzes latviešu komponistam vislielākā ietekme mūsu jauno komponistu darbos?
— Neesmu saskatījusi kādu īpašu mūsu veco komponistu ietekmi. Vienīgi profesora Vītola skolas stingrā tradīcija jūtama viņa bijušo audzēkņu darbu pamatā. Citādi redzama drīzāk cenšanās sekot t.s. modernajām idejām.
Jūsu domas par pašreiz labākās dziedones dzimtenē — Žermenes Vāgneres-Heines spējām salīdzinājumā ar Hertu Lūsi, Adu Benefeldi un Mildu Brechmani-Štengeli (viņu labākajos laikos)?
— Tas jāprasa Ellzai Žebranskai, kas bijusi Rīgā. Pēc reprodukcijām skaņu platēs vien neiedrošinos salīdzināt.
Kādu latviešu komponistu darbi vislabāk patīk mūsdienu jauniešiem-izpildītājiem (pianistiem, vijolniekiem, dziedoņiem u.c.)?
— Patīk tas, ko audzinātāji uzdod un jaunietis tāpēc izstrādājis un ieinteresējies.
Kādā mūzikas nozarē vislabāk var izpausties muzikālais talants šajos apstākļos?
— Klavierspēlē visbiežāk muzikālais talants rod savu pilnīgāko izpausmi, jo pats instruments ir bagāts un suverēnāks, — zināmā mērā mazs orķestris.
Vai vispārējā un pašreiz pastiprinātā veikalnieciskuma atmosfaira nav ietekmējusi mūsu paidagogus un muzikālo bērnu vecākus šeit ?
— Diemžēl, jā. Neattaisnojama ir savu audzēkņu pārmērīga slavināšana, kas gan glaimo mātēm un pilda paidagoga kabatu, bet grauj morāli tālākai lielajai cīņai par mākslu. Nenobrieduša mūzikas jaungaitnieka apziņā pietātes vietā pret visu veco, lielo, nopietno stājas iedomīga pašapziņa, zūd vērtību sajēga un interese par darbu. ........
Jāpiezīmē, ka šo neatbildīgo parādību veicina arī mūsu prese. Diletantisma veicināšanā bieži dzirdama aizbildināšanās ar nacionālpatriotismu, kaut paklusi izteikta.
Kāda priekšrocība ir jūsu „svara kontroles” mācību metodei?
— Ar šo moderno metodi var sasniegt techniski to pašu, ko agrāk varēja tikai dabas apdāvinātie, tā sauktie brīnumbērni. Tā ir revolucionāra metode, kas ir pilnīgi sveša līdzšinējās technikas paidagogiem.
