Jaunā Gaita nr. 42, 1963

 

 

60 GADI, 40 LUGAS

LATVIEŠU IDEĀLISTS MĀRTIŅA ZĪVERTA LUGĀS

 

DR. PHIL. LŪCIJA BĒRZIŅA

 

"Esmu sapratis, ka dzīve ir tirgus, kur pērk un pārdod ne tikai maizi, konservus, automobīļus un veļu, bet arī sirdsapziņu, godu un patiesību," saka latviešu zinātnieks Jānis Bicēns Mārtiņa Zīverts lugā "Raķete". "Dzīve ir tirgus" - modernā latvieša saskarsme ar šo tirgu un konflikti, kas izraisās šīs saskaršanās rezultātā, dod vielu mūsu ievērojamā drāmatiķa Mārtiņa Zīverta lugām. Šo konfliktu Zīverts analizē jau savās Latvijas patstāvības laikā rakstītās lugās, kad, malā stāvot, tas labsirdīgi smīnēja par tiem, kas bija apmaldījušies šī tirgus labirintā; trimdas laikā rakstītās lugās labsirdīgais smaids ir pārvērties sarkastiskā grimasē sāpīgi savilktos vaibstos; bet tāpat kā agrāk - malā stāvot, tas vēro tos mūsu tautiešus, kas tirgojas ne tikai ar mantu, bet arī ar savu godu, savu sirdsapziņu, savu pašcieņu. Šo pircēju un pārdevēju vidū vienmēr ir kāds vientuļnieks, kas kņadā noskatās ar šaubu pilnām acīm, nezinādams, vai piedalīties šais drudžainās izdarībās un tirgoties ar vienīgo mantu, kas tam vēl pieder - proti - ar savu "es".

Gandrīz visās Zīverta lugās parādās šī problēma, izraisīdama konfliktu vai nu galvenajā personā, vai attieksmēs starp viņu un citiem, kuŗu sabiedrībā tas nonācis. Zīverta lugas tātad (ar maz izņēmumiem) ir problēmu lugas.

Dzīves tirgū nonākušā ideālista cīnīšanās ar kārdinātājiem pasaulīgiem spēkiem ir cīņa starp materiālistisko un ideālistisko pasaules uzskatu. Domājot par citu tautu literātūras darbiem, mums prātā nāk Gētes "Fausts", kas arī nodarbojas ar šo pašu problēmu. Šī problēma ir tipiska eiropietim - "faustiskam" cilvēkam. Zīverts to ir ienesis mūsu drāmatiskajā literātūrā, devis dažādas nokrāsas, variējis to, bet vienmēr tai ir devis latvisku ietērpu, darījis to par modernā latviešu intelektuāla, latviešu domātāja problēmu. Latviešu individuālists, kas cīnās ar sevi, ar savām šaubām, ar materiālistisko apkārtni, kas viņa garam sveša, Zīverts lugā ir atradis savu izteiksmi. Ja arī pati problēma - "faustiskā" cilvēka problēma - ir tāda, ko sastopam visās Eiropas tautu literātūrās, tad pieeja šai problēmai ir īpatnēji latviska un radītie tēli, vientuļie sava ceļa gājēji vai pūļa cilvēki, ir īstie latvieši. Tikai latvietis varēja būt šo lugu autors.

Mārtiņš Zīverts raksta lugas jau kopš vairāk nekā divdesmit gadiem. Līdz šim tikai nedaudzas no tām ir publicētas, dažas ir uzglabājušās tikai manuskriptos, citas tikai nedaudzos eksemplāros. Latviešu Apvienības Austrālijā Kultūras fonds ir sācis publicēt Zīverta lugu seriju. Mūsu lielā drāmatiķa lugu serijā Līdz šim ir publicētas desmit lugas (sarakstītas 40).

Publicētas: Raķete, Fiasko, Rūda, Čūska, Zaļā krūze, Lielo Grēcinieku iela, Minhauzena precības, Kā zaglis naktī, Meli meklē meli un Kurrpurrū.

Apskatot šīs desmit lugas, redzēsim, kā Zīverts ir tuvojies "faustiskā" latvieša problemai.

Visskaidrāk šī problēma varbūt parādās pirmajā šīs rakstu serijas lugā "Raķete". Zinātnieks Jānis Bicēns ir latviešu trimdinieks, kuŗā cīnās ideālists, bet liktenīgo pagriezienu rada ārējs apstāklis - eksplozija Bicēna laboratorijā, kas tam laupa acu gaismu. Materiālisma un ideālisma spēkus simbolizē divas sievietes, kas abas mēģina ietekmēt zinātnieka dzīvi; skaudrā, bet pašaizliedzīgā Ilze Rūja, Bicēna draudzene no jaunības dienām, kas smagi strādā, lai ar grūti nopelnīto naudu palīdzētu Bicēnam viņa eksperimentā, un Miss Nemnaude, bagāta tēva meita, kas vēlas precēt zinātnieku, jo tā tic, ka Bicēna atklājums (saules gaismas kondensēšana, ko Bicēns grib izmēģināt raķetē) to padarīs slavenu, un tai liekas vilinoši būt slavena zinātnieka sievai. Bicēnu vilina Miss Nemnaudes piedāvājums, kas viņam nozīmē arī iespēju tikt pie modernas laboratorijas un pie savas raķetes tālākas izveidošanas.

Konflikts, kas norisinās Bicēnā, liekas jau izšķirts par labu materiālistiskiem spēkiem, kad notiek eksplozija, acu gaismas zaudēšana un ceļa meklēšana atpakaļ pie ideālistiskā pasaules uzskata, kuŗā tam ir izpalīdzīga Ilze, kas to kopj slimības dienās un kas pašam nezinot jau kļuvusi par daļu no viņa paša.

Citādā veidā šī problēma parādās lugā "Fiasko". Šeit tā ir klauna Fiasko novēršanās no sociālisma mācībām, par kuŗām tas jūsmojis jaunībā, un pievēršanās atkal cilvēciskam, ideālistiskam pasaules uzskatam, kad viņš dzird: "Ka zem brīvības karoga, kur cilvēkam vajadzēja kļūt laimīgam un drošam, bija radušās neskaitāmas vergu nometnes, kur cilvēki mocījās un mira." Lugā "Fiasko" Zīverts mums nerāda, kā klauns izcīna savas iekšējās cīņas; viņš rāda mums šīs cīņas sekas, un luga - ja to tā varētu teikt - ir šī konflikta izskaņa.

Vienā no interesantākajām Zīverta lugām "Rūda" konflikts ir pārnests ārējā plāksnē. Te tas ir konflikts starp sapņotāju - fantastu profesoru Kristoferu un materiālistiski noskaņoto ārpasauli, kas viņu nesaprot.

Profesors Kristofers ir atradis Zviedrijas ziemeļos rūdas kalnu. Savu atklājumu tas vēlētos izmantot cilvēces labā un to paziņo Zinātņu akadēmijai. Profesora Kristofera atklājumam pārējie zinātnieki netic un viņu ieliek trako namā. Kad Zinātņu akadēmija beidzot viņa atklājumu pieņem un vēlas zinātnieku rehabilitēt, izrādās, ka ilgais trako mājā pavadītais laiks jau atstājis savu iespaidu un viņš vairs nav rehabilitējams. Atvadoties Kristofers saka vārdus, kas atklāj mums viņa dzīves uzskatu: "Es jau minēju, ka esmu atradis kādas nenosakāmi dārgas rūdas slāņus, pret kuŗiem metalla kalni tur augšā ir tikai nožēlojams nieks. Iekām es aizeju, es gribu šo noslēpumu arī jums atklāt. Atzīmējiet to savos bloknotos, iespiediet laikrakstos un telegrafējiet uz visām pasaules malām, jo tās bagātības jums neatņems neviens. Jo šī rūda, mani draugi, ir likta ikvienā cilvēkā un katrā dvēselē. Topiet gara kalnrači, mani draugi. Celiet gaismā to dievišķo rūdu, kas kopš gadu miljoniem guļ jūsos pašos! Attīriet to no patības sārņiem un skaudības oksīdiem, karsējiet to savās mīlestības ugunīs, lai izdeg niknuma fosfors un naida sērs... lai atraisās dievišķais metalls skanīgs un tīrs - lai brīvs top gars!"

Ar ārējo konfliktu nodarbojas arī šarmantā, jauneklīga ideālisma apdvestā luga "Minhauzena precības". Sapņotājs Minhauzens (ko citi uzskata par meli) stāsta par savu brīnišķīgo salu Ululū, kuŗai tas pa daļai tic.

Kaut arī Minhauzens nonāk konfliktā ar ārējo pasauli, šis konflikts neizvēršas asumā, bet atrisinās rotaļīgi un viegli. Izskaņa ir optimistiska - lielais sapņotājs apprecas ar savu iemīļoto - Duntes muižas īpašnieci Jakobini.

Daudz asākā veidā šis konflikts parādīts pēdējā laikā sarakstītajās lugās "Kā zaglis naktī" un "Melis meklē meli". Kontroversālā "Kā zaglis naktī" ideālismu un cilvēcīgās īpašības ir uzglabājis no Padomju Latvijas Zviedrijā iebraukušais ārsts Raiskums. Materiālisma spēkus simbolizē viņa kādreizējais labākais draugs Mitulis, kam tas ir izglābis dzīvību, un viņa bijusī līgava Alita. Šie cilvēki, kas Raiskumam kādreiz bija tik tuvi, tagad viņā saskata padomju spiegu, kas mēģina iefiltrēties viņu vidū. Neatrisinājis šo konfliktu, Raiskums nolemj braukt atpakaļ uz Latviju, "jo es tik ļoti mīlu mūsu latviešu cilvēkus, mūsu veco valodu. Desmit gadu esmu nodzīvojis Sibirijā, - un tagad lai atkal bēgu projām?"

Lugā "Meli meklē meli" konflikts ir iekšējs. Gleznotājs Pliksals deviņus gadus dzen pēdas savai sievai, kas ticēdama, ka Pliksals ir miris, ir apprecējusies ar bagātu uzņēmēju Murķeli. Pliksals kaŗa un bēgļu gados ir kļuvis par sarūgtinātu, sarkastisku, pašcieņu zaudējušu cilvēku, kas mēģina gremdēties alkoholā. Kad Murķelis tam par zaudēto sievu piedāvā divi tūkstoši dolaru, tad Pliksalam acu priekšā tēlojas četri simti pudeļu džina, ko tas par šo naudu varētu nopirkt. "Un tad", viņš saka, "es varēšu mierīgi mērcēt savu dvēseli džinā, līdz šī maigā mimoza pārvilksies ar pastalādu." Izcīnīt savu iekšējo cīņu un atgūt savu pašcieņu Pliksalam palīdz lugas "labais gars" Anna. Viņas ietekmē tas Murķelim atdod naudu, "nogrūž glāzi zemē" un "sāk steidzīgi skicēt jauno (Annas) ģīmetni."

Trīs no izdotajām lugām īsti neietelp "problēmu" lugu grupā. "Zaļā krūze" ir rotaļīga delartiska komēdija, kuŗai emocionāls tonis ieskanās vienīgi ar Zaļās krūzes motīvu. Krūze ir jaunās sievas Rutas kāzu dāvana, ko viņa paņēmusi līdz trimdā uz Vāciju, jo "tā palikusi pāri no pasaules, kas tagad gājusi bojā. Tāpēc es ceļā pametu pat vērtslietas, bet paturēju šo...".

"Čūsku" Zīverts nosaucis par "mīmu ar ideju". Rakstot šo lugu, viņu esot interesējušas suģestijas un pašsuģestijas parādības, un viņš tās nolēmis iestrādāt lugā. Proti, "Čūska" ir zoologa Apšenieka Ķemerēs notverts rāpulis, kas tagad ir būŗa iemītniece viņa darbistabā. Zoologa dzimumdienas viesi dažādi reaģē, čūskai pazūdot no būŗa. Rakstnieks pats ar smīniņu lūpu kaktiņos vēro šo dažādo tēlu savādo izrīcību un Miķeļa Muļļas mutē ieliek šādus vārdus: "Dāmas un kungi! Mums katram ir savs rāpulis sirdī. Vienam tas ir uzpūtīgs krupis; otru žņaudz rijības pitons; trešais grib plosīt kā krokodīls, bet citam gara vēzis. - Jūs visi esat rāpuļi! Ikviens pēc savas patikas un spējām. Mūdži! Un dažs pat vesels zooloģiskais dārzs."

"Lielo Grēcinieku iela" ir krimināllugas parodija. Vienīgā šāda žanra luga latviešu literātūrā. Zīvertam vielu devuši 1939. gada rudens mēnešu notikumi, kad Rīga bija kļuvusi par vienu no lielākiem spiegošanas centriem Austrumeiropā. Vielu Zīverts izmanto ļoti asprātīgi, eksperimentēdams arī ar lugas formu, rādot lugu lugā, tā ka skatītājiem nav īsti skaidrs, kur beidzas "īstā" luga un sākas "iepītā". Darbība ir interesanti samezglota un sašķetināta. Arī par lugas galveno personu skātītājam nav skaidrības - kad tas tēlo sevi un kad tēlo varoni iedomātā lugā.

Rādīdams mums savās lugās latviešu "faustiskā" cilvēka šaubas un cīņas, rakstnieks tai pašā laikā apliecina savu ticību visam cilvēciskam un ideālistiskam cilvēka dvēselē. Jo viņa lugu izskaņa ir optimistiska.

Lai gan "dzīve ir tirgus", vēl ir daudz individuālu ceļa gājēju, kas, likteņa iemesti šinī tirgus kņadā, nepērk un nepārdod "sirdsapziņu, godu un patiesību".