Tajā dzimšanas dienā meitene dāvāja viņam skūpstu, rozi un savas istabas atslēgu.
Olģerts Cakars
MIRKLIS, KAD MĪLESTĪBA MIRST
Tajā dzimšanas dienā meitene dāvāja viņam skūpstu, rozi un savas istabas atslēgu.
Viņš saņēma meitenes mīlestību kā brīnumu. Pusnakts debesis skanēdamas šķēlās. Žilbinoši balta izlauzās saule. Spēku pasauli satriekt un no jauna to spožāku uzcelt viņa dāvāja tovakar.
Toreiz.
Tagad viņš sēdēja, galvu rokās iespiedis. Izmisums šalkoja kā paisuma viļņi, strauji kāpdami augstāk, pieņemdamies spēkā un nežēlībā, līdz beidzot, sakļaudamies pāri galvai, tie apraka viņa tagadni un nākotni. Pagātne un saule bija aiz melnajiem vārtiem.
Vai viņš maz vairs eksistēja? Apkārt nebija nekā, kā vien tumsa. Neskaidras ēnas šļūcošiem soļiem vilkās akmens ielās. Reizēm viņam likās, ka kaut kur tālumā bāli zibsnīja neona spuldzes, bet, tuvāk pienākot, iela bija tukša. Miklās namu sienas aprija skatus un dvēseli. Viņam, patiesībā, dvēseles nemaz vairs nebija. Kad viņš bija to pazaudējis? Kāds ir tas mirklis, kad mīlestība mirst?
Jautājums uzgūlās kā lāsts. Taustīdamies viņš meklēja nakti. Smagi vērās vārti. Viņš iekāpa bijušajā zemē un ļaudīs.
Tajā novakarē viss bija labā saskaņā. Pirmais īstais pavasara siltums ietina vēl kailos kokus. Paklājuši laikrakstu, lai nenotraipītu viņas jauno mēteli, viņi sēdēja parka malā. Sarunai uz brīdi pārtrūkstot, viņš smaidīja:
"Šis ir mūsu trešais pavasaris. Mēs neesam ne reizes nopietni sastrīdējušies. Mūsu mīlestība pastāvēs."
"Man vajadzēja tomēr pirkt to zaļgano mēteli. Vai tev tā neliekas?" viņa atprasīja. -
Bija spiedīgs dienvidus. Virs ceļa gaiss tveicē virmoja. Krūmu lapas nokārās sausas un noputējušas. Niecīgākā piepūle likās kā nepārvarams darbs. Viņi gāja, bet pat sadoto roku skāriens nebija tīkams. Ceļš dalījās. Viņš kāroja veldzes un pagriezās pa kreisi, kur ēnoja mežs. Viņa gribēja redzēt, kā ceļš laidās no pakalna lejup.
"Iesim ēnā!"
"Nē, dosimies pa labi!"
"Ak, nāc!"
"Nu - labi!"
Nenozīmīga saruna. Bet vai viņas piekāpšanās neskanēja mazliet norauta, pat varbūt drusku īdzīga? -
Viņi brauca vilcienā uz jūrmalu. Riteņi priecīgi klabēja. Kņada veclaicīgajā vagonā bija skaļa, cilvēki bezrūpīgi un jautri. Viņš nosēdināja meiteni vienīgajā brīvajā vietā sola galā, pats, rokturī ieķēries, pārliecās viņai, trieca par vieglām un nenozīmīgām lietām, vēroja pulsējošās asins dzīsliņas viņas kakā, kad tā smejoties atmeta galvu, un vēlējās viņai ausīs čukstēt aušīgus vārdus. Kad vecā sieviete viņai blakus piecēlās, viņš ieklupa sēdeklī. Cik labi būt meitenei līdzās, sajust caur plāno audumu katru viņas kustību.
Vagona otrā galā parādījās pulciņš jaunu puišu. Ālēdamies un trokšņodami tie virzījās pa vidus eju šurpu. Kādam mutē bija bērnu svilpīte ar sarkanu spirālē saritinātu papīra galu. To viņš, gaŗām ejot, pūta virsū meitenēm un jaunajām sievietēm. Tās smējās un ķircinājās. Cik muļķīgs joks! Tām smējējām jābūt tikpat tukšām un neaptēstām kā pašam pūtējam!
Puisis ar svilpi pienāca blakus, pieliecās un pūta. Svilpes aste gandrīz ieskrēja viņai sejā: "Pē - ē - ēk!"
- Kur esi tu? Ko dari? Kāpēc tava dūre nav jau ar sparu ietriekusies šī muļķa zobos? Vai tad tu nedzirdi spalgu briesmu signālu kā ugunsgrēka zvanus, kā sirēnu vaidus pilsētā, kas atstāta nāvei? -
Viņa plaši uzsmaidīja dauzoņam, iesmējās dzidri un pārmērīgi skaļi.
- Jeb vai tu, varbūt, neesi drošs, ka viņa pārsies tavus līdz kauliem nobrāztos skrimšļus acumirklī, bez domām, ar savu "labāko lakatiņu"? Varbūt ka viņa nosusinās tumšo asins lāsi dauzoņas mutes kaktiņā. Varbūt... Jeb vai tu esi gļēvulis? Vīrs, kas neesi cienīgs saņemt sievietes mīlestību. Ja tā - tad nebrīnies, ja jādzīvo bez saules.
Dobji klaudzēdami aizkrita vārti.
Viņš klīst tukšajās, tumšajās ielu aizās. Vai viņš vēl cer sasniegt tikko jaušamo blāvumu tur priekšā? Vai tā ir tāla, tik tāla rīta blāzma - vai arī tikai dziestošas spuldzes pēdējais nevarīgais uzliesmojums?
Nakts.
