|
Gundars Pļavkalns
Aizeju gaŗām
Lapotne gaišzaļa Mākslīgā gaismā, Tumšzaļa ēnās; Apgaismota dzeltenīga Degvielas pildītava; Reklāmu ugunis; Aizmugurē tumstošas debesis, Robainām mākoņu strēlām; Aizsteidzos gaŗām, pavērodams - Kā dekorācijas teātrī... Blakus veikaliņa durvīm Meiča, kam senči pie Vidusjūras, Vaļīgi apsēdusies uz keblīša Vakara tveicē; Brūnas, kailas kājas, Pasīki hellēņu tēla vaibsti; Aizeju gaŗām, aplūkodams - Kā aktrisi skatuvē.
Tumsā
Vējš kokos naksnīgos; Dzeltena spuldzes gaisma Lapotnē un uz ietves; Sveša dārza dziļumā Gaišs logs un rūkoņa viegla. Un gājējam, kas apstājies, Uzmācas iedomu aina; Lūk, ūdens strūklas steidzas Mirdzot pār stāvu, kas šorīt Redzēts saulē un drūzmā... Turpinot gaitu pārtraukto Pa vēso un gaŗo ielu, Vairs diezkā negribas Pasākto dziesmiņu svilpot.
Sonets sarkanmatei
Tev mati spilgtsārti kā skotu kalnietei – Liek mirkļi saulaini tur iedzirkstīties liesmām. Es allaž domāju par ekstāzi un briesmām, Kad ielā vēroju, kā vingra gaŗām ej.
Man tiktos pieskarties reiz ādai baltajai, Ļaut delnai aizslīdēt pār locekļiem un ciļņiem Un pirkstiem lēni grimt zem spoži sārtiem viļņiem, Kas pāri skalojas šai pierei skaistajai...
Šķiet dabas radīti gan matu krāsa kvēlā, Gan slaikais pareizums, kas visā veidā vīd. Man dažkārt nelūgta nāk viesos doma žēlā,
Ka dabas krāšņums šāds uz nebūtību slīd, Ka postu pētīsi varbūt pa brīžiem drūmiem, Sāks liesmas sajaukties ar gaišpelēkiem dūmiem.
ŪDEŅU PILIS
Skaistākās pilis ir ūdeņos, Zem viļņiem, kas aijā Tavu vārdu atbalsis manim. Pieglaužu pieri tiem ūdeņiem, Ko glāstīji vakar - Tavu prieku vilnis man atdod. Ieskatos dzelmju pagalmos, Kur pilis deg rietā – Zogu gaismu, ko tumsā tev dot.
GAISMAS ZEME
Uzzied gaisma tālē, Ūdens zvana. Līči viļņus auklē, Saule bites gana. Griezes lec pa lankām Kāzu deju. Pats es kalnos kāpju: Ilgi gaismā eju.
ĶĪVĪTE
Aplokā senā Ķīvīte klaigā. Vēl es to dzirdu – Svešuma taigā.
Klusuma brīdim Maiga kad dvaša, Noplīvo spārni – Pie vaiga paša...
Noplīvo spārni... Nopūtas jūtu. Dzimtenē putnam Elpot vai grūti?
Žigla tu skrēji Turpu un teju... Kur bij tev ligzda – To neredzēju.
GRIBU VĒL BŪT...
Mēnesim smaids tāds īdzīgs Šovakar, Kad viņš pa debess jūŗu Peld - zelta kuģim līdzīgs.
Laižu aizkaru priekšā Savam logam, Lai viņa ziņkārīgā acs Neieskatās še iekšā.
Šovakar sapņot gribu Viens pats. Gribu uz brīdi būt laimīgs Ar savu vienpatību.
„Sapnī tu pats topi sākums” – Kādreiz teica tā Čaks. Gribu, gribu vēl būt – Pirms šis laiks aizver ciet – Manus acu vākus.
(Latvijas likteņcīņas - 1919. gada 10/11. novembrī)
... Atkal drēgna migla sēstas man uz vaiga. Naktis tumšas. Novembris ir klātu. Nedod miera sena miņa baiga – Jaužu sirdī sūrstam it kā kādu vāti.
Klusums istabā un klusums ārā, kokos, Kas jau kaili stāv aiz manas trimdas loga. Tikai sirds kā veseris smags dunot Sit un sit un nedod miera gulēt! Es ar domām savām atkal ceļā esmu, - Klusas labasdienas mīļai vietai nesu. - Kur pie Daugavas snauž mana Rīga vecā, Tur šais naktīs, novembris kad laukā, - Domās pārstaigāju seno cīnu aukām.. . Pulks mans Astotais tur. Vadnieks divām zvaigznēm, Kuŗam acīs tumšas zaigo raizes: Kā caur bermontiešu laisto ložu spietu Pirmais vads lai tiltam pāri skrietu? - Vai gan mazums aprakts stāvu siltu? Krastā kreisā ložberis pret tiltu, Labi nomaskots laiž ugunsbites... Bet vai kaŗavīrs ies nāves bīties!?
Skaidri redzu visu - kā uz delnas, Kur pret nāvi joņo vīri tumsā melnā. Lodes sīc starp spraišļiem it kā elpa karsta. Daudzi nesasniedza upes kreisā krasta, - Neatkāpās atpakaļ ne sprīdi: Tiem no tilta asiņainās grīdas Elpa pēdējā, ar naidu kopā, - Mūžos ieskrēja kā bites stropā!
Vīriem tukšas ir jau patronsomas. Atiet... Vadniekam kož galvā doma -- Kā lai viens pret desmitiem var stāvēt – Velti negribēdams doties nāvē!? Atiet!... Nošņāc lūpās vārdu svelme – Klusa... dziļa... melnāka par dzelmi, Kas zem tilta sāk jau vižņot cieta. Pavadīti ugunsbišu spieta, Soļus savus krustu-šķērsu lokot, - Tie kā spoki lien starp tilta lokiem; Un kā lapas, nestas vēja traka, - Sakrīt grāvjos, kas uz labā krasta. – Nenorima sirdis tajā naktī Vīriem, trakas piepūles kas mākti.
Pusnakts. Klusums. Jaunu soļu dima Nāk no Iekšrīgas, kas miegā grima. - Zosu rindā nāca vieglos soļos Kadeti, no jaunās kaŗa skolas.
Jaunai cīņai vīri krastā mijas, Lai pēc pusnakts drebinātu sijas Tiltam, piesūcies kas nāves elpas. Tie, kas krita, mēmi bij - bez elsas... - Prūšu ložberis riet nepaguva: Veikta apkalpe bij cīņā tuvā! Mūsu spars, kas vadīts drosmes trakas, - Torīt bermontiešiem kapu raka...
Brašie kadeti un vīri citi, Sita ienaidniekus, ka lai rauj tos piķis! Augu nakti brāzās nikna cīņu auka, Visu Pārdaugavu vēršot kaŗa laukā. Bet kad rīts jau lika dienai gaismu plecos, - Zvani sāka dunēt Rīgas torņos vecos; Uzvara bij mūsu - nāves aukā gūta. Jauna laika ēru vējš pār Rīgu pūta.
... Atkal drēgna migla sēstas man uz vaiga. Naktis tumšas. Novembris ir klātu. Nedod miera sena miņa baiga – Jaužu sirdī sūrstam it kā kādu vāti... Acu priekšā stājas man kā baismīgs rēgs – Leitnants Fichtenbergs, kas ledū iesaldēts, Acīm izdurtām tai rītā atrasts tika; Dzeloņstieplēm apvīta bij miesa plika.
Ai, jūs baigie, latves likteņposmi! Cik tos atceros, - man jādomā aizvienam: Kas gan deva vīriem tādu drosmi, Lai no nāves, atkal un vēl atkal, Augšā celtu to - uz jaunas plauksmes dienām!
...Klusums istabā un klusums ārā, kokos, Kas jau kaili stāv aiz manas trimdas loga. Tikai sirds kā veseris smags dunot Sit un sit un nedod miera gulēt! Es ar domām savām atkal ceļā esmu, - Klusas labasdienas mīļai vietai nesu.
TOREIZ
Šaubas: manas māsas. Nervu Šķiedras: ģitāras soprāna stigas. Kodīga spīta dzeldētas smadzenes sūrstošās. Neziņas miglā vītusi nākotnes zvaigzne. * Vēlme vienīga dzidra, neskarta šaubu un spīta: aklumu mazgāt no acīm - kaut mirkli – zilos staros. * Dzīvju neatrisināma audumā divi pavedieni mirkli savijās. Šķīrās. Zilas dzirkstis salija acīs. Izdzisa. * Nedziest ilgu zemdega zila.
VELNA GRAVĀ
Pa krauju lejā – sejā saule, pirkstos bērzu baltums dzirkst un sāp – Zemāk kāpjot klinšu katedrālē diena bālē, klusums klausās glausts galotnēs.
Mēs, milzu egles zarus liecam, tiecamies, kurp sauc strauts. Akmeņu daudz tā gultnē gulgot ūdenim ļauj, skaujoties, skrienot - brienot to jūt gar lieliem kā vielu un daļu paša.
Dvaša tava pie kakla. Topu akla kā zars, tiekdamies acīs, placis plecam. Lecam pāri strautam, straumes rauti slīdam akmeņos - tos pēdām taustīdami, jūtam viens otra roku kā vielu un daļu paša.
Dvaša tava pie kakla. Brīdi akla otrā krastā slīdu. Spīd avots – atžilbina! Lāso debesu krāsā, trizuļo, viz izkusis tavās delnās, kad dzirdini - Zinot, ka slāpst.
Reibst acis - atspulgā skatu Rīgu Daugavā platā vizinām smailes - gail logi, trīs krasti, masti apvārsnī duŗas, buŗas plīvo - Dzīvs. viss vizuļo dzīvs!
Acis aizveŗot dzeŗu mūžīgo Rīgu bezgalīgu, Daugavu tavās delnās smeltu –
Ūdenim plokot aizgrimst burenieks saules lokā –
Mulsām lūpām skart varu izdzertās delnas pulsu.
MĀTES MĀCĪBA
Mēs projām aizgājām - tev stāvēt klāt Un tavu garu ģiedru saglabāt, Kad ļauna nediena tev virsū bruka.
Nu klausāmies, ko tu mums māci, māt, Caur sūrām asarām, kas negrib stāt, Visskaudrās bēdās, bargu laiku jukā;
„Jel dziļāk ieskataities manās vainās: Ne pagātne vairs, nākotne mans balsts. No liesmām izcelšos kā jauna valsts, Kur tauta dziedās jaunu laiku dainas.
Jums līdzi ciest un atdzimt rīta ainās.”
KUSTĪBAS SPĀRNI
Sev audzēšu kustības spārnus No liesmām un dziesmām, Kas spētu pārnest Mani pār zemēm un jūŗām Ar liesmu burām Virs briesmām; Kas dziedātu uguns simfoniju, Saucot jauna laikmeta miju.
Caur mūžiem un zvaigznēm lidot es gribu
Ināra Kasvante
DIVI DZEJOĻI
* * *
Cerības kā ziedi Uzplaukst un novīst. Cerības kā lietus, Pavasarī atkusni nesot. Cerības kā planētas Ap sauli griežoties Tālāk netiek. Cerības kā ūdens strūkla, Bezdibens spainī tekot, Izzūd - pa cauruli izlietnē!
* * *
(Pēc ziedojumu saraksta lasīšanas)
Urā! Purvā! Slīks, Grims. Kad? Rīt! Sapnis tik bijis, Rīt pamodīsies. Baltas pelītes un „Scotch Whisky” Trimdā. Balti baloži - televīzijā, Brīvība -utopisks tālums, Dzimtene - fata morgana. Labklājības paģiras nāks. Atjēgsies daudzi, pie prāta nāks retais. Nesūtīsim sainīšus uz Latviju, Sūtīsim kurmjus! Kurmji raks alas Zem Kremļa pagrabiem slepeniem, Zem funkcionāru iedomu zolēm.
TRIMDA
No tējas katliņa ūdeni lejam, Lai laistu laivu. Putnu bari bez spārniem skrejam, Lai sekotu saulei.
DOTS PRET ŅEMTU
Es sāku jums visiem pat piedot Par informāciju, Padomiem, Gudrību, Labiem nodomiem.
Tagad nu debesīs tiktu Par iecietību, Saderību, Par tāla Tuvākā mīlestību.
Nu debesu tomēr vairs nava, Līdzi sapņiem Var viegli Arī dvēseli ziedot.
ZŪDAM
Vieglos viļņos, Dziļos viļņos, Tur mēs visi: Daži nirstam, Daži grimstam, Citi dzimstam, Citi mirstam. Kas vairs peldēs, Kas vairs meklēs Jaunas malas, Jaunas salas – Labāk tāpat Tālāk irstam Dziļā, tumšā Miega jūŗā.
LAIKMETĪGI PĀRDZĪVOJUMI UN NEPATĪKAMAS PATIESĪBAS
TĀPAT VIEN
Reizēm jūtams tāds kā grūtums ziemeļu gaŗajā nakti. Standarts mums zviedrisks, labs: bērni barojas taktī ar progresu vispārēju. Algas un cenas ceļas, veči velēnās veļas vai izplēn pelnos. Pie velna, vecīši! Sveicam jaunos nu jau otro gadu desmitu, kā kādreiz dzimtenē Šmitu, kas mūžīgi kāpostos kavējās un nenāca ārā. Ne jau iekārē kārā, bet tāpat vien - nevēlējās. Tā tagad dažs Mika pie knupīša tup un turas pilnīgi bez buršanās. Bet Fausts velnam dvēseli norakstīja pliku... Taču kam pieminēt tos - laikus maz apgaismotos.
AICINĀJUMS SĒROT
Salst ausis paties, un elpa garo. Dvēsele dvašā dziest. Ausaiņi, ausaities! Kairo ir beidzis ciest (viņa gars nerims) manas zēnības varonis bārdainais Abd-el-Krims, trimdinieks. Daudzi vēl ļims, bēdās grims dziļi, mazliet mākoņus stums un audzinās bārdas. - Trimdinieki un rifkabiļi, jums jāsēro ārpus kārtas!
KĀP ZEMĒ!
Nu pasteidzies un rausies zemē... Kāp zemē no katedras...
Vai tad tu nemani, ka katru rindu, un katru vārdu, ko tu saki, es saprotu?
Kāp zemē...
Es saprotu visu, ko saki: - tu diletants!
VAI PUĶU PODĀ?
Visā pasaulē skatos... Mana tauta, bārene, tavs sūrais liktens vēl ilgi tava tiesa:
tavi dēli ierēdņi, ierēdņi aug.
Karaliskie ierēdņi, domīnijas ierēdņi, kopvalsts ierēdņi, demokrātijas ierēdņi...
Kur taviem valstvīriem augt? Vai puķu podā...
NEPATĪKAMA PATIESĪBA
Skatīties pa kreisi nozīmē: saredzēt mājas. Skatīties pa labi nozīmē: līst „Mūsu tradīcijām bagātajā ALĀ”.
Jaunietis stāv krustceļos un cīnās ar pašmācības ceļā iegūto tautisko apziņu.
Vecā paaudze rausta plecus un brīnās.
Naidnieki asina īlenus: trimdas vista izperinājusi pīlēnus!
ODA PĒDIŅĀS
Slava, slava tev, Sputņikitija, Pirotechnikai tavai (Piezīme burtlicim: Laipni lūdzu Ōdai par godu Vārdu technika Salikt ar hā!). Sveicinu Laiku, sveicinu Čaiku, Streiku, Belku, Vaņku un Staņku, Sveicu Gagārinu, Titopopovu, Stachanovu Un - Staļins zin ko vēl!
Ōdas autors Visiem jums novēl: Lieliem niekiem lai lieli prieki!
KLAIDOŅA DZIESMA
Ūdens spīguļo melns un lakots Tā kā seržanta labi kopts zābaks. Apnicies pasaules lielceļos trakot, - Guļu un lasu dzērvenes skābas.
Guļu un spilvens man purva cinis, Skatos, ka debesis palēnām satumst. Pienācis vakars, neliekos zinis, Nakts ka izbrauc Greizos ratos.
Ne man apturēt to, kas aiziet; Ne manā varā tas, kas atnāk. Priekus un laimi, rūpes un raizes – Visu tur liktenis savās ķetnās.
Smejos, jo mitrums man kutina pēdas, Vējā uz žaketes ielāpus vārsta. Klaiņojot aizmirstas izbristās bēdas, Pārmaiņās sāpes izsūrst un pārstāj.
Kādreiz pēc naudas un slavas es slāpu, Dzinos pēc vīna, sievietēm, desām. Tagad priecīgs slinkumu lāpu, Priecīgs par to, ka vienkārši - esmu.
APAĻUMĀ
Apaļums apkārt. Vidū kā punkts. Punkts esmu es, Apaļums - tu. Sajūtu pēkšņi Sānos kā - dunka. „Nekaujies, m-ierā! Jeb skriešu es laukā!” Kur gan var aizskriet: Apaļums apkārt. Vidū tik punkts. Lai arī dunka! Nemiera brāziens, Kas neļauj vairs iemigt, Tiekties liek jauna. Lai tas kā žauna, Dzēlīgi asa, Vienmēr ko prasa Pilsoņu kaunam. Jā, vist! Piesaku sevi, Apaļum, tevī Kā komūnālkapitālists. Pasaulei jaunai - Ņujorkai, Leopoldvilai, Ne vairs Parīzei, Maskavai, Bonnai Melnbalts I am Paul Abraham.
|
