VIENĪGĀ VIETA
Andrejs Irbe
1.
"Apvienotās Nācijas nelīdzēs," saka kurpnieks, un viņa skats aizmaldās no kurpes, ko viņš nolicis sev priekšā uz galda, aiz kuŗa stāv slaids, jauns cilvēks. Kurpnieks ielūkojas logā. Stikls ir no ārpuses apputējis. Kāds tur vilcis ar pirkstu, tas ir noticis pagājušo nakti. Pirksts izveidojis kaut ko līdzīgu sirdij, kuŗas vidū saules stari laužas iekšā pa divi ačgārni redzamiem burtiem. Viens no tiem ir R, tikai otrādi, jo ieskrāpēts loga ārpusē, kur uz stikla ir putekļu kārtiņa. Tur, kur var sablenzt otru, putekļu bijis mazāk. Burts varētu būt V, varbūt U - bet tas ir tik neskaidrs, ka kurpnieks nespēj uzminēt, kuŗš no abiem domāts.
Cauri ciemam ved iela. Tā sākas kalnā, kur iela pārveidojas par ceļu, kas smilšains un līkumains aizvijas tālāk gar priežu pauguriem un maziem purvājiem, kuŗos ir vaivarāji; uz ciņiem aug spilvas, glāzenes un sīki krūkļi. Pa nokalni lejup iedams, ceļš top par ielu, lai gan sākumā ne ar ko neatšķiŗas no ceļa. Bet ciema iedzīvotāji to sauc par ielu. Nosaukuma tai nav, jo visā ciemā ir tikai viena vienīga iela. Viegli līkumodama tā izbeidzas ostmalā. Tur ir akmeņiem noklāts laukums, starp akmeņiem sadīgusi zāle, bet tā ir maza, turas tuvu zemei, un to klāj putekļu kārta. Zāle izskatās pelēka, vasaru, kad uznāk sausums, tā izkalst, pamazām pārvēršas par sienu, kam saknes vēl zemē.
Osta ir tikai pieturas vieta piekrastes satiksmes kuģītim, ciems atrodas pie līča, kas dziļi iedūries sauszemē - ūdens līcī ir sāļš, bet īsta jūŗa tā nav. Tikai laba kuģojuma attālumā līcis pamazām pārvēršas jūŗā. Tur ir salas, vesels spiets sīku, kokiem apaugušu saliņu.
"Ko jūs ar to domājat?" jautā slaidais, jaunais cilvēks, kas ienācis pie kurpnieka, nolicis viņam priekšā vīstokli ar kurpēm un jautājis, vai un kad tās varētu pazolēt.
"Neko sevišķu..." atbild kurpnieks. "Tas ir - es domāju, ka Apvienotās Nācijas nelīdzēs."
Jaunekļa skats apstājas pie kurpnieka, kas ir vecs vīrs. Viņa bārda ir noskūta, bet no sadīgušajiem asniem var redzēt, ka tā ir sirma. Virslūpu sedz apcirptas ūsas, arī tās ir sirmas. Acenes kurpnieks atbīdījis uz pieres. Galvu sedz plāni, sirmi mati.
Ir spiedīgi karsts. Kaut gan vēl ir tikai pavasaris, uznākusi tveice - viss var būt, ka uz vakara pusi ieducināsies pērkons. Šopavasar tas nav vēl bijis. Ceļš, kas ved gar priedēm un kropliem kadiķiem apaugušiem pauguriem, gar sūnekļiem, kas līdzinās džungļiem, jo ir mitri un tajos neviens labprāt nesper savu kāju, ir sauss un kūp, kad uz tā speŗ soli. Gājējs ir viens pats uz ceļa. Ir priekšpusdiena, gaiss ir dzidrs, kaut tveicīgs. No purvainajām ieplakām kāpj reibīga dvinga - smaržo vaivariņi.
Kurpnieks paņem abas kurpes - nu viņš iztinis no papīra arī otru - un pievērš skatu caurajām zolēm. Tās ir nodilušas pēdu iekšpusēs. Jauneklis, acīm redzot, tā staigā. Ar pēdām, kas vistuvāk zemei iekšpusē, - jo ārmalās zoles ir gan apdilušas, bet ne cauras. Abi izdilumi veido tādu kā pasaules karti. Kreisās kājas kurpes zolē caurums atgādina Ziemeļameriku, kam piekārta kontinenta dienvidus daļa - kā čiekurs. Labās kājas kurpes zolē caurums ir lielāks un tur var saskatīt Eirāzijas kontinentu un Āfriku. Austrālijas nav nekur. Par Austrāliju jādomā, kad ievēro, ka arī papēži ir nodiluši. Bet tad šis - mazākais - kontinents ir sadalījies divi daļās - uz katra papēža pa vienai. Tas ir tā, kā kad uz papīra lapas uzpilina tinti un tad to pārloka uz pusēm.
"Nu?" vaicā jauneklis. Viņš atpogā brūnu, diezgan jaunu vējjaku un no krekla krūšu kabatas izņem cigareti un šķiltavas.
Kurpnieks pārlaiž rādītāja pirkstu zolēm:
"Pasaule," viņš saka. "Zoles izdilušas, it kā tās būtu pasaules abas puses. Un abas vajadzīgas ... "
Jauneklis nav sapratis kurpnieku. Viņš pārtrauc celt roku pie mutes, kuŗā iespraudis cigareti. Roka paliek pusceļā ar īkšķi uz šķiltavu atsperes nospiežamā. Viņš raugās kurpniekā un saka:
"Nu skaidrs, ka abas vajadzīgas. Kā tad citādi! Taču nevar iet ar vienu kurpi vien!"
"Ak tā. Jā! Jā!" nomurmina kurpnieks.
Viņš atvelk vaļā atvilkni un izņem iegarenu, notaukotu piezīmju grāmatu cietos vākos. Jaunekļa vaibstos pavīd smīns. Viņš uzšķiļ uguni un liek liesmai mirkli kurēties pie cigaretes gala. Tad nodzēš šķiltavas un iebāž atpakaļ zem vējjakas.
No pēdējā paugura, aiz kuŗa ceļš slaidā lokā ieliecas ciemā, kur to sauc par ielu, atklājas skaists skats. Ciems guļ pie ūdens, kas ir skaidrs un tā līmenis ir zils. No līča viņa krasta, kas ritu pusē, krīt ēna, tikai šaura kārtiņa. Šī puse ir saulē, un saule ir jau augstu un tveicē. Pie apvāršņa manāma dūmaka.
Gājējs apstājas un noņem cepuri. Pieri klāj sviedri. Viņš paraugās uz kurpēm. Tās ir vienos putekļos - ceļš ir bijis putekļains, izžuvis karstumā; un ilgi nav lijis. Vajadzētu uznākt lietum, varbūt ar pērkonu un spējām, asām lāsēm - noskalotu putekļus. Bet lietus nav bijis, debess ir zila, cik tālu vien var saskatīt - nav neviena mākoņa.
Noslaucījis sviedrus baltā kabatas lakatiņā, gājējs nokāpj no ceļa un apstājas zem priedes, kas ir jau veca, salīkusi, vietām mizu klāj izrobojumi, pa kuŗiem laukā spiežas spožas sveķu pērles. Kāda liela, līkumaina sakne izliecas uz ceļa pusi, kaut kā tā palikusi zemes virspusē, ir grumbuļaina, tāda pati kā priedes stumbrs. Tālāk tā pazūd zemē.
Jauneklis jautājoši skatās kurpniekā. Kurpes ir noliktas blakus piezīmju grāmatiņai, un kurpnieks atzīmē jaunekļa vārdu ailē. "Parīt," viņš saka, un jauneklis piekrītoši pamāj ar galvu. "Abas!" viņš piemetina un izspurdzina vieglu smiekliņu. Tad pamāj ar roku, apgriežas un soļo uz durvju pusi. Kurpnieka veikala telpa ir iegarena, apmēram pieci soļi līdz durvīm, kam blakus logs ar apputējušiem stikliem un sirdi, ko kāds ievilcis ar pirkstu.
"Vakar tādas vēl nebija," domā kurpnieks, teikdams "uz redzēšanos" aizejošam jauneklim, kas ļauj durvīm aizkrist ar blīkšķi. "Atsperes ir par stingrām," nodomā kurpnieks, "izsitīs vēl stiklus." Arī durvīs ir divas iegarenas rūtis. Uz vienas uzkrāsots kurpnieka vārds, uz otras - ka šeit labo kurpes. Pēdējais uzraksts ir vairāk nodilis nekā kurpnieka vārds.
"Jā, vakar tādas vēl nebija - tādas sirds," nomurmina pusskaļi vīrs, kas šeit lāpa kurpes, tad paņem vīstokli un iet dziļāk pa otrām durvīm, kas ved uz darbnīcu sētas pusē. Šīs durvis vienmēr stāv vaļā. Viņš tās ir atsējis pie skapja, kas atrodas tūdaļ pa labi no durvīm darbistabā.
2.
Īsu mirkli zili baltā lidmašīna planē paralēli skrejceļam, tad viegli pieskaŗas betonētajam pamatam. Skriedama uz priekšu, tā atgādina putnu tēviņu, kas dodas uzbrukumā - bremzētājas plāksnes ir nolaistas uz leju gluži kā spārnu spalvas niknam putnam. Bet lidmašīnas gaitā nav nekā draudoša. Tā ir mierīgi pieskārusies zemei, tikpat mierīgi, kā tā vairākas stundas šķēlusi gaisu četrus, piecus tūkstošus metru augstumā. Pēkšņā četru motoru ierūkšanās it kā pieliek punktu lidojumam. Motoru rūkoņā ir apmierinātība.
- Zirgi arī iezviedzas, stalli ieraudzījuši, - domā Ints un vēro, kā aiz loga gaŗām slīd lidlauka gaismas ķermeņi, zaļā zāle skrejceļa malā.
Zirgi iezviedzas. No lauka nākdami tie ir steidzīgi, jo pie akas tos gaida kokā izgrebta sile, piepildīta pilna ar akas ūdeni, kas saulē sasilis silts. Bet ūdens ir tīrs, tas smelts no akas, kas ir dziļa. Tās malā, pa daļai zarus pārliecis pār aku, stāv vecs, liels ceriņu krūms. Kad tas zied, šķiet, ūdenim ir smarža. Vēlāk aka piebirst izbalējušu zilu četrlapainu ziedu. Dažreiz, ūdeni smeļot, izsmeļas arī pieclapaini ziedi - un zirgi dzerdami tos norij un aiziet uz savām ganībām aplokā ar ceriņziedu laimi lielos zirgu vēderos.
"Es atgriežos," ierunājas blakussēdētājs. Ints nav viņam neko jautājis, visu ceļu viņš ir sēdējis klusu. Stjuartesēm viņš atbildēja laipni, bet īsi - tikai nepieciešamo.
"Tā," saka Ints un paskatās kaimiņā.
Virs lidlauka ir saule, liela un karsta. No rītiem vējš nes ziedu smaržu. Liekas, tur smaržo ceriņi. Iedams uz pasažieru halles pusi, Ints paskatās debesīs. Tās ir zilas, nav neviena mākoņa. Lidojuma laikā bija mākoņi - šur, tur. Ints bija visu laiku lūkojies pa logu, aiz kuŗa bija redzams lidmašīnas spārns un divi propelleru veidoti apļi. Tālāk, laiski izlaidušās, gulēja dažas mākoņu strīpas, baltas kā sniegs, vilinādamas izkāpt un iegulties kupenā, iesūkt sevī spīdētājas saules gaismu un siltumu. Tālāk apakšā bija zeme.
Intam nav nekur jāsteidzas. Viņš uzgaida, kamēr pienāk pelēkais satiksmes autobuss, kas ved uz pilsētu. Vairums atbraucēju saklūp automašīnās, kas gaida ar radiem un draugiem pie stūres, citi izvēlas taksametrus.
Viņi ir divi vien autobusā.
"Kā tas ir, kad atgriežaties," jautā Ints kaimiņam, kas atkal nosēdies viņam blakus. "Un kur jūs bijāt?"
Zirgi aizauļo pa aploku, kaut kur tālu griež grieze. No upes kāpj migla. Ints nāk atpakaļ, šūpodams rokās iemauktus, mēģina svilpot. Iebrien upē un ļauj ūdens virpuļiem griezties ap stilbiem. Debesis ir iesārtas vakaru pusē. Skaņas ir kļuvušas skaļākas, viņš dzird, ka tālumā kāds klaigā.
Viena no stjuartesēm atgādina kaut ko pazīstamu. Viņa ir jauna, un viņai ir tumši mati. Viņa runā, viegli tērzēdama, liekas - visa viņas visdziļākā interese ir pievērsta sarunu biedram.
"Pēc pusstundas būsim galā," viņa saka. "Jau pēc pusstundas, jo mums ir labs ceļa vējš."
Pusstundu ir ko iet līdz kaimiņu dārzam. Ints iet gar upes malu, kur govis ieminušas šauru taku, no dunduŗiem vairīdamās, tās nolauzušas alkšņu zarus. Viņš grib tikai aiziet un paskatīties. Varbūt viņa jau ir brīva. Ja nē, tad viņa ir aplokā pie govīm, un tas ir turpat pie dārza. No upmalas kraujas var skatīties, kā tas notiek. Viņa pieiet pie govs, noglāsta tai kaklu. Ko viņa domā, tā glāstīdama? Ints vēlas būt govs. Viņš vēlas, lai viņam noglāsta kaklu. Un tad? Jā, ko vēl? Saule jau ir pavisam tuvu apvārsnim, rīt varbūt būs lietus, jo visu dienu bijusi tveice.
"Ir par agru to zināt," saka kaimiņš un palūkojas apkārt. "Vai šeit drīkst smēķēt? Autobusā?"
Ints norāda ar pirkstu uz pelnu trauku, kas piekabināts priekšējā sēdekļa atzveltnes mugurai. Arī viņš sameklē cigareti.
Saule spiež pa logu, autobusā ir karsts, kaut jumtā pavērta lūka. Atkal Ints jūt ceriņu smaržu. Pilsētā zied.
"Nez, vai tālu līdz galvenajai stacijai?"
"Nav tālu," atbild Ints.
Autovadītājs noņem cepuri. Pa ielu iet cilvēki, steidzas viens otram gaŗām. Pie sarkanajām ugunīm autobuss vienmēr apstājas.
"Vajadzēs tūdaļ mesties ūdenī," saka kaimiņš Intam.
"Jā," Ints atbild. "To tiešām vajadzētu. Ūdens atsvaidzina."
"Ja ir karsts. Ja ir auksts, tad ūdenī nav labi."
"Jā, tā ir..."
"Trakot nejauki."
Saule pazūd aiz meža. Ints redz slaucējas ejam uz māju pusi. Viņš atlaižas piekalnes zālē. Dzird - lejā, aiz alkšņu smalces, burbuļo ūdens. Tur ir aizsprosts. Pilnīgi nenozīmīgs, tikai rotaļājoties taisīts. Bet dažreiz tur skalo veļu kaimiņu sievietes. Ūdens ir piebiris pilns lapu, tās ir sastājušās gar aizsprostu. Liekas - līmenis tur zied ar gaišzaļiem ziediem.
3.
Kad viņš aizsniedz pirmās mājas, ierejas suns. Gājējs apstājas. Suns turpina riešanu, bet nerādās. Ap pirmo māju ir stiepļu žogs, tā ir veca māja, priekšpusē saplaucis mežvīns, sedz visu sienu līdz pat jumta malai. Tur staipekļi atrauti un karājas brīvi gaisā. Acīm redzot - sniegs šļūcis no jumta atkušņa laikā, atrāvis mežvīna stīgas no iesarkanajiem kārniņiem.
Kurpnieks ir izgājis dārzā. Tveice kļūst arvien neciešamāka. Viņš dzird sarunas kaimiņu dārzā, ko no viņējā šķiŗ augsta dēļu sēta, pie kuŗas sastādītas dālijas.
"Tā tas tālāk nevar iet," saka sievietes balss, "Viņš nav gudrs."
Mirkli valda klusums, tad ierunājas vīrietis: "Traks arī viņš nav."
Kurpnieks norauš sviedrus no pieres un apsēžas uz koka ķeblīša ēnā zem dārza vienīgās ābeles. Tā pašlaik grasās ziedēt.
Veikala durvīs nošķind zvans, un kurpnieks dzird durvis atkal ar troksni aizcērtamies.
"Tās maitas vienreiz būs jāsalabo. Vakaros dzird visā ciemā, kad pie manis kāds ienāk."
Aiz galda, kas kurpniekam letes vietā, stāv kāds cilvēks. Rokās viņš tur cepuri, kas nokūpējusi balta putekļos. Viņš raugās kurpniekā, bet nesaka ne vārda.
"Nu, kas ir?" ņurd kurpnieks. "Kurpe pušu?"
"Nē," saka ienācējs. Viņš turpina klusēšanu. Kurpnieks redz, ka pa loga stiklu tekā divas mušas.
"Nu jā," beidzot ierunājas ienācējs. "Ir tik karsts. Es atnācu pa ceļu. Viss sauss, tikai purvos vēl mana ūdeni. Varen silts pavasaris. Šeit..."
"Jā, silts gan," saka kurpnieks. "Gandrīz tā kā par daudz. Lietus vajadzētu."
"Nē, man nevajag kurpju lāpīt," saliecies uz priekšu, runā svešais. "Es tikai gribēju zināt, vai šeit ir kāda viesnīca. Kaut kur."
"Nē, tādas gan te nav," noņurd kurpnieks. "Dažreiz, kad te kāds atbrauc, var palikt istabā virs veikala."
"Kur tas ir?"
"Ūdens malā. Tur, kur piestāj kuģis," un kurpnieks pamāj ar roku uz līča pusi.
"Tik pa ceļu tālāk?"
"Jā, tālāk pa ielu. Tur būs."
Ienācējs pateicas un iziet pa durvīm. Kurpnieks noskatās pakaļ, viņu atkal nodarbina jautājums, vai viens no burtiem sirdī uz loga ir V vai U.
Iela tāpat putekļaina, bet kājceliņš gar tās malu nomīdīts cementa cietumā un neput.
Pie veikala viņš atkal apstājas un slauka sviedrus, tad ieiet pa durvīm un vaicā pēc istabas. Viņu ieved dziļāk, parāda kāpnes uz augšu. "Durvis pa kreisi," saka pārdevēja, kas saņēmusi ienācēju. "Nolieciet somu, tad varēsit samaksāt. Ēst arī gribēsit?"
"Jā - varbūt."
Kāpnes viegli čīkst, tās ir koka, pa tām staigājušas daudzas kājas - vietām pakāpieni ir pagalam izdiluši, vienīgi zaru vietās koks turējies pretī gājēju soļiem.
Pa atvērto logu plūst iekšā silts gaiss, ceriņu smarža - turpat lejā, pie mājas stūra, krūms pilnos ziedos. Virs gultas piestiprināta fotografija - tā ir veca un izbalējusi, bet tomēr var saskatīt kādu Amerikas debesskrāpju ainavu.
"Kā jūs sauc," pa durvīm, kas palikušas pusvirus, viņš dzird pārdevējas balsi. "Roberts... Tas ir - Roberts Svante. "Paldies, Svantes kungs. Uznesīšu jums kaut ko dzeramu. Limonādi?.."
"Alu, Ja ir."
"Alu. Uznesīšu."
Pēc brīža viņa klauvē, tad - atbildi negaidījusi - paver durvis plašāk vaļā, ienāk un noliek uz galda, ko sedz iepelēks nebalinātu linu galdauts, tāpat bez paplātes pudeli alus un glāzi. - "Ēst negribat?"
"Jā. Varbūt. Jā, noteikti noderētu, Nācu kājām ..."
Viņa lūkojas viņā ilgu mirkli, tad novēršas un, nekā neteikusi, iziet pa durvīm. Roberts Svante novelk svārkus, noraisa kakla saiti. Pielējis glāzi pilnu ar alu, viņš dzer. Alus ir silts.
- Derētu gabaliņš ledus. -
Nē, viņš neko neprasa. Šeit tādu labumu nevar būt.
- Nez, kas tas tāds bija, - domā kurpnieks un atslīgst maurā, blakus ķeblītim. No zemes plūst vēsums, gaiss ir sakarsis vēl vairāk.
4.
Viņš atkal ir uz ielas. Ir pats pusdienas laiks, un ēnu tikpat kā nav. Nogājis ūdens malā, viņš pasper pār moļa malu nelielu akmentiņu. Vēja nav, un ūdens līmenis guļ gluds un spodrs. Pamazām to saviļņo iekritušā akmens uzsistais vilnis, tad atkal viss top mierīgs un gluds.
Viss šeit ir pazīstams. Ciems nav neko pārmainījies. Tālāk, līča malā mana dažas jaunas celtnes. Bet vecās, ap ielu, ir tās pašas. Tai, kas blakus veikalam, uzlikts jauns jumts - skārda -, mājai pretējā laukuma pusē kaut kas piebūvēts klāt. Šur tur notikušas kādas pārmaiņas. Mola malā nebija koka barakas, kas tur tagad stāv darvas brūnumā.
Kāds nāk pār laukumu. Svante iet tuvāk un saka: "Labdien!"
Nācējs paskatās viņā, piemet trīs pirkstus pie deniņiem un iet tālāk. Svantem liekas, ka nācējs pazīstams, bet viņš nav drošs. Tāpēc viņš iet vien tālāk, atpakaļ pa ielu līdz vietai, kur gar neliela dīķa malu pa labi zem diviem līkiem alkšņiem aizlokās taka. Viņš iegriežas takā, redz dīķa ūdens zilumu, kas, ciešāk ielūkojoties, pārvēršas brūnā tonī. Soļus simts no ceļa viņš apstājas ēciņas priekšā. Jumts ir ielīcis, dūmenim nobiruši daži ķieģeļi. Ēciņas priekšā ir grāvis, pieaudzis pilns ar nātrām un citām zālēm. Pār grāvi ved divas laipas. Viena - dēļu, otra apaļa koka, abas blakus viena otrai.
Kāds nāk pa taku. Svante atskatās. Tā ir pārdevēja, kas viņu saņēmusi un ierādījusi istabu.
"Labdien," saka Svante.
Viņa apstājas. Mirkli viņa stāv klusēdama, tad vaicā:
"Jūs pastaigājaties?"
"Jā," viņš atbild. "Kas šeit dzīvo?"
"Šeit?"
"Jā, šinī te ēkā?"
"Viņus sauc par Ercumiem. Pats laikam bijis jūrnieks. Es viņus nepazīstu. Esmu dzirdējusi, ka viņi tāpat vien no kaut kā pārtiek."
"Ak tā. Kur dzīvojat jūs?"
"Tur - tālāk," viņa pamāj ar roku un paraugās Svantē.
"Labi. Kaut kur jau jādzīvo ir."
"Tā ir."
Tad viņi iet katrs uz savu pusi. Svante atkal iznāk uz ceļa. Dīķmalā stāv kāds zēns.
"Vai tu varētu man pateikt," Svante pieiet tuvāk un vaicā, "kur dzīvo Inge. Kurpnieka dēls."
Zēns palūkojas viņā, tad parausta plecus: "Kurpniekam nav dēlu. .. Viņš ir vecs. Nav gudrs arī."
"Jā, bet... bet Inge Šūns?"
"Šūns ?. . Nē, nezinu tādus Šūnus."
"Viņi dzīvoja tai tur mājā," un Svante rāda uz kurpnieka darbnīcas pusi.
"Ak tur," norādītā virzienā lūkodamies, runā zēns. "Jā, varbūt tur kāds ir dzīvojis. Kāds - Šūns. Tagad tur ir kurpnieka veikals. Un kurpnieku nesauc Šūns."
"Nu - tad nekā..."
"No kurienes tu nāc?" pēkšņi ievaicājas zēns un tuvojas Svantem.
"Atbraucu - paciemoties..."
"Jā? Te gan nav daudz ko redzēt."
"Kā nu kuram. Tev laikam nē?"
"Garlaicīgi. . ." saka zēns un iemet dīķī no ielas paņemtu oli.
"Kam pieder veikals?"
"Ek... kā nu viņu sauc! Nu ..."
"Nu, vienalga. Es tur esmu apmeties."
"To būdu drīz nojauks," paskaidro sarunu biedrs. "Veca..."
"Citādi daudz te nekas nav pārbūvēts, kopš es te biju."
"Kas te daudz ko būvēt. Uguni klāt - lai nosvilst."
"Tu gan esi nejauks."
"Man vienalga," zēns atvelkas atkal tālāk. "Te ir kakts. Zini: kakts! Un es no tāda gribu tikt laukā; ja ne ar labu ..."
"Es, lūk, atgriezos ..."
"Traks cilvēks!" zēns laiž slaiku spļāvienu uz dīķa pusi.
Svante iet tālāk, iegriežas ieliņā, kas ved gar veikala ziemeļu sānu. Beidzot viņš stāv zaļi nokrāsotu durvju priekšā. Klauvē. Dzird iekšpusē soļus, kas tuvojas durvīm. Durvis veŗas čīkstēdamas, uz sliekšņa viņam pretī stāv kāds vīrs. Viņam ir kaila galvas virsa, mati tikai drusku vēl turas pie ausīm, bet tie ir brūni, tikai pāris sirmu pavedienu ievilkušies to starpā.
"Labdiena," saka Svante. "Esmu Roberts . Atceries?"
"Ro... berts..."
"Jā. Mēs gājām kopā skolā. Es tevi atceros."
"Roberts... Skolā... Vai mēs gājām skolā? Kopā?"
"Nu jā. Zini? Nu - es aizceļoju pēc tam. Pārcēlos uz ārzemēm."
"Jā ..." vīrs uz sliekšņa stāv tāpat, skatās Svantē. "Jā. Visādi jau notiek. Daži aizceļo. Tas bija sen?"
"Nu, bet tev taču vajadzēja atcerēties . Pirms gadiem divdesmit."
"Tad? Jā, varbūt. Nu, tad tu esi atkal atbraucis."
"Atbraucu, jā. Atgriezos. Gudroju, vai nebūtu jāpaliek šeit. Kaut kas jāiesāk."
"Kāpēc?"
"Nu tā - dzimtā puse..."
"Tas gan."
"Vai daudz vēl no mūsējiem šeit? Vajadzētu būt vai visiem."
"Ir jau. Kur tad nu spruksi."
"Kā iet?"
"Kaut kā jau iet. Dzīvo nost. Ko tur vairāk"
"Būtu atkal jauki visiem reiz būt kopā! ...
"Ar ko?"
"Nu. Nu - ar tevi, ar Rūdi, ar..."
"Ar Rūdi Berku? Nē, tur nu nekāda prieka nav."
"Kas tad ar viņu?"
"Mēs nesatiekamies. Viņam mājas otrā pusē ceļam. Vari jau aiziet. Viņš nopirka tur... " un vīrs uz sliekšņa rāda uz līča pusi. "Un mūsu 'Gaišgalvis'? Kā tam iet?"
"Tāda taču nebija. Kas tas tāds?"
"Olafs Sūrs. Neatceries? Labi mācījās skolā, mēs kopā ..."
"Sūrs ? Jā, jā, Sūrs. To gan vajadzētu atcerēties. Bet aizmirstas jau, kas ir pagalam. Sūrs noslīka. . ."
"Nabags! Kā tā iznāca?"
"Laikam bija piedzēries. Iekritis no mola. Tas nu jau priekš gadiem desmit. Tāpēc arī neatcerējos."
"Un ko dara citi mūsu puikas? Un meitenes?"
"Kuŗi puikas?"
"Vai tad nu tu neatceries? Mūsu skolas zēni...
"Daudzi pārcēlušies uz pilsētu. Pēc tam nav vairs nekas dzirdēts. Nav arī bijusi vajadzība."
"Un Līza? Līžuks?"
"Lī... žuks?"
"Nu jā, viņa pēdējo ziemu sēdēja solā pie loga. Tāda - gaiša, skaista."
"Bija jau skaistas. Bet kas nu par to."
"Jā, bet man ļoti gribētos satikt Līžuku."
"Ja tik es zinātu, kuŗu tu domā. Viņas jau apprecējušās. Tad jau vairs nezina, kas kura."
"Jā, bet Līžuks dzīvoja šeit pat kaimiņos. Tai tur mājā..." Svante rāda uz ēku, kas atrodas soļus simts tālāk pa ielu.
"Tagad tur dzīvo kaut kādi Bīles. Ievilkās no kaut kurienes. Jau labi sen kā tas notika."
"Un kā tev pašam iet?" Svante maina tematu.
"Man? Kas nu ko iet... Nav jau tik tālu."
"Nu, bet tā vispār. Kā dzīvo?"
"Šeit it pat vien."
"Vajadzētu vēl kādu satikt. Tu domā, kāds ir mājās? Rūdis... "
"Rūdis varbūt ir mājās, bet es to nezinu."
"Nu. Es pamēģināšu. Tad - ardievu. Varbūt piekāpšu atkal."
"Ko nu tur. Es jau neko... Ej vien. Ardievu!"
Saule tveicē kā traka. Kurpnieks ir aizmidzis mauriņā zem ābeles. Pa logu tekā divas mušas.
5.
Ēnas ir kļuvušas gaŗas. Saule ir pazudusi aiz priedēm apaugušajiem pauguru galiem, viņā līča malā tā vēl apspīd krastmalas kokus. Svante stāv pie loga. Vesels smaržu mākonis veļas iekšā no ziedpilnajiem dārziem. Dzird sīcam odu. Pie durvīm klauvē.
"Iekšā." saka Svante.
Meitene stāv uz sliekšņa, tērpusies gaišzilā kleitā. Rokās viņa tur paplāti, uz kuŗas salikts ēdamais. Tur ir cepta zivs, salāti, maize. Arī pudele alus, glāze, nazis un dakšiņa. Viņa smaida.
"Paldies," viņš atbild, paiet nost no galda un atsēžas gultā. "Jūs labi protat gatavot. . ."
"Neesat jau vēl ēdis," viņa atcērt un palūkojas pār plecu Svantē.
"Kā tevi sauc," pēkšņi viņš ieprasās. "Mani?" viņa pievēršas viņam. "Mani sauc Līza."
"Līza?" Svante pēkšņi ielūkojas meitenē. "Jocīgi?"
"Kas tur jocīgs?"
"Redzi, kad es šeit reiz dzīvoju - kā zēns, mēs gājām skolā un tur bija kāda meitene, kas arī saucās Līza. Tas ir - mēs viņu saucām par Līžuku."
"Kad tas bija?"
"Priekš kādiem divdesmit gadiem."
"Un?"
"Vai tu nevarētu būt tas pats Līžuks? ..."
Līza iesmējās:
"Man ir divdesmit gadi. Tieši divdesmit - šopavasar."
"šejieniete?"
"Nē. Tas ir - jā un nē. Mēs šeit dzīvojam jau četrus gadus."
"Jocīgi..." saka Svante. "Jocīgi."
Līza apsēžas uz krēsla pie galda. Viņa skatās Svantē ar lielām acīm, tad vaicā:
"Kāpēc jocīgi? Man nemaz nenāk smiekli... Un par jokiem jāsmejas. Mēs uz šejieni pārcēlāmies tādēļ, ka mans tēvs gribēja pie jūŗas. Viņš ir no jūrmalas. Mēs nemaz neesam šejienieši. Pārbēgām - kaŗa laikā. To taču jūs zināt, ka tad tādi šai zemē ieradās."
"Es ap to laiku pārcēlos uz citu pusi. Emigrēju, kā to mēdz teikt. Bet par tādiem, kā jūs, esmu dzirdējis. Bet ne tas ir jocīgais...
"Kas tad?"
"Nu tā," viņš paņem paplāti ar ēdamo, sāk bakstīt ar dakšu zivi, ņem mazus kumosus un bāž mutē. "Nu tā - apmēram. Es kā zēns aizbraucu no šejienes. Tagad atgriezos. Domāju pat varbūt palikt, iesākt kaut ko - veikalu vai tā. Meklēju vecos paziņus. Bet vienīgais cilvēks, kas man liekas pazīstams, tā esat jūs. Tu - teiksim tā labāk. Kā labu paziņu starpā." Un viņš paceļ alus glāzi, ko Līza piepildījusi, un paceļ to kā salūtam.
"Un citi? Esat mēģinājis kādu satikt?"
"Jā. Vienu otru satiku, bet mūsu sarunas apsīka pirmo piecu vai desmit minūšu laikā. Nebija ko runāt. Viņi ir mani aizmirsuši.
Paši - liekas man tik sveši, svešāki - jā, svešāki nekā svešie, ar kuŗiem man šais divdesmit gados ceļi krustojušies. Kā tas nāk?"
Līza skatās Svantē. Viņš ir pārtraucis ēst, skatās sev priekšā grīdā. Seja ir nopietna , skumja - varbūt.. .
Tad viņa parausta plecus:
"Tas laikam ir ļoti vienkārši," viņa saka. "Pavisam vienkārši. Jums... tev vajadzētu to saprast. Tu šeit nesatiec nevienu no tiem cilvēkiem, ko atstāji, aizbraukdams. Visi ir citi. Vārdi tiem varbūt tie paši, varbūt viņu māja stāv tajā pašā vietā, bet viņa visi ir - citi cilvēki. Un tu neesi labāks. Tu neesi vairs tas, kas aizbrauci."
"Jā," saka Svante un turpina ēšanu.
"Un tev nav šeit ko meklēt."
"Tu tā domā?"
"Jā. - Atkal pavisam vienkārši - šeit tev viss, katra taciņa, katrs akmens un ēkas durvju slieksnis atgādina, ka arī tu neesi tas pats, kas biji. Citur tā nevar notikt. Tikai šeit, šai ciemā, šai vienīgā vietā uz zemes lodes."
Aiz loga dzird putnu kliedzam. Pret moli atsitas kāda šļakata. No līča puses atskrējis vējš nes līdz tāla motora pukšķēšanu.
Līza sēž un skatās Svantē. Viņš ir beidzis ēst, tur rokās pustukšo alus glāzi.
6.
"Kurpes ir gatavas," saka kurpnieks. Jauneklis stāv viņam pretī ar kūpošu cigareti mutē.
"Un?"
"Jā, nu - nekas vairāk. Samaksāt - un tad lai atkal labi plīst," saka kurpnieks un nobrauka ūsas.
"Un ja nu nemaksā?"
"Tad ir slikti."
"Būs jāmaksā... Vai svešais ir projām?"
"Es nekā nezinu."
"Te bija iekūlies viens tāds jocīgs. Nez no kurienes. Apgalvojis, ka esot šeit dzimis. Viens otrs tā kā atceras. Nez ko gribējis, ko ne. Pasaule ir pilna jukušu cilvēku."
Kurpnieks raugās jauneklī:
"Kāpēc viņam jābūt jukušam?"
"Es nezinu. Bet prātīgs nebūs bijis. Nācis kājām uz ciemu. Kad ir kuģis..."
"Vai tas kas? Cilvēks varbūt gribēja izstaigāties."
"Neviens prātīgs cilvēks neiet kājām. Man pat, lūk, ir motocikls."
"Un esi prātīgs?.."
"Ha! Un kā vēl..." jauneklis nomet uz galda naudu. "Paturi visu! Tur nav ko izdot."
Ir sestdienas pēcpusdiena. Līza stāv mola malā. Kuģis attālinās, pret moli sitas šļakatas, lidinās kāds putns un brēc, drīz pierodas otrs.
Kuģa sāna reliņam piespiedies kāds māj ardievas. Līza paceļ roku un pamāj pāris reizes. Tad roka noslīgst gar sāniem. Kuģis met līkumu ap ragu, kas rītu pusē vienā vietā draud pārraut līci uz pusēm. Beidzot dzird vairs tikai tālumā kuģa motoru ducināšanu.
Svante stāv joprojām kuģa malā. Gaŗām slīd smilšaini pauguri, apauguši ar priedēm. Līčmala kļūst arvien akmeņaināka, tad attālinās. Rietu pusē saule iebrien mākoņos, ūdens līmeni pārklāj mākoņu ēna, tikai vietām ar viļņiem spēlējas kāda gaismas plūksna.
"Ko viņš gribēja," domā plikgalvainais vīrs, stāvēdams savas mājas priekšā. "Ienāca - kaut ko runāt. Traks! Mēs esam kopā skolā gājuši. Esot. .. Vai par to man jācieš? Ak Kungs," viņš pie sevis domā, "tā sabiedēja. Nodedzinās vēl māju. Nodedzinās. Kas tur liels - pieliek uguni. Brīnums, ka veikals nenodega. Tagad visi dedzina. Visa pasaule ir traka."
Kurpniekam ir rokā vakara laikraksts. Kaŗi, kaŗi, kaŗi! - Ek, viņš domā, Apvienotās Nācijas neko nelīdzēs. To jau no visa var manīt. -
Ir vakars.
Saule ir iebridusi mākoņos, un jūŗu klāj krēslas ēnas. Kuģis šūpojas dzestrā vējā, kas nāk no ziemeļiem. Tālu, gandrīz pie apvāršņa slīd krasts, vietām pienāk tuvāk, vietām attālinās. Tad debesis kā starmeša pirksts iestiepjas kāds rietošās saules stars.
Otrā pusē virs jūŗas pacēlies liels, apaļš mēness.
7.
Meitene guļ krastmalā starp smilgām. Ints, iespiedis galvu cinī, kaut ko runā. Viņa balss ir nesakarīga čukstēšana. Virs meža pacēlies mēness, liels un apaļš.
"Tāds ir apelsīns," saka meitene.
"Kas?" Ints paceļ galvu no ciņa.
"Mēness ir kā apelsīns," saka meitene. "Vai tu nekā nedzirdi?"
"Kur tu tādu esi redzējusi?"
"Tu taču nu reiz esi viens aplams muļķis," viņa norauj smilgu un sūkā. "Apelsīni, visi zina, aug siltās zemēs. Tie ir apelsīnu koku augļi un..."
"Pietiek, pietiek! Esmu ēdis tikai ābolus!" iebrēcas Ints.
"Mieru, zēn," viņa saka. "Labs nāk ar gaidīšanu. Vecāmāte tā teica. Vai tev ne?.."
Ints paceļ apelsīnu no grīdas. Tas nule, izvēlies no bļodas, ripo pa paklāju. Logs ir vaļā, un viņš dzird dārdam ielu, bet no alejas plūst iekšā saplaukušo lapu smarža. Istaba ir tukša. Viņš nav iededzis uguni, jo vakars ir gaišs.
Traks, kā gadi skrējuši! Kāpēc vienmēr jāatgriežas pie šīm domām. Pļava, upe, krastmala, govis, zirgi, meitene, kas guļ zālē un plūkā smilgu skaras. Tas ir tik sen. Citā malā, uz kurieni nav atgriešanās. Prāts saka - tur nav ko meklēt. Tā meitene... Jā, kas zina - kur. Pie kā? Viss ir vienalga, tā ir pavisam cita pasaule.
Zvana tālrunis.
Nē, tā ir Selga, kas nāk pār pakalni. Viņai rokā lemess, otrā - kāda metalla nūjiņa. Viņa zvana svētvakaru. Rīt ir Vasarsvētki. Rīt nav jāstrādā, zirgi varēs ganīties aplokā... Atkal: zirgi, zirgi, zirgi...
Motoru dūkoņa piešalc ielu. Ints izliecas pa logu un raugās debesīs. Pa vieglas krēslas pieēnoto zilumu slīd četrmotorīga lidmašīna. Lēnā, mierīgā, nosvērtā gaitā tā laižas pāri pilsētai. Riet saules stari, iemirdzas logos, zib propelleru apļi.
- Nez, kas tur aizlido? -
Dūkoņas atbalsis noguļas plaukstošajās liepās. Ints atgriežas pret istabu, kur uz brūni zaļa galdauta stikla bļodā mirdz četri dzelteni apelsīni. Kā četri vasaras vakaru mēneši, visi vienā grozā. Kā var būt četri mēneši vienviet? Ints paņem vienu. Laiž tam mirkli gulēt plaukstā, tad - izmet pa logu. Dzeltens vasaras vakara mēness ielido zilumā virs liepām, zem kuŗām šaujas pāris motociklu un slīd viena aiz otras divas gaišas automašīnas.
