Tālivaldis Ķiķauka
LIENI GAIDOT
No sienas iznira tēls, gaisīgs tas, kādu brīdi lidinājās, tad nosēdās, aprima, izgaroja, un ētera dvaša pielipa lūpām: tik nesen vēl skūpstīju Lieni. Viņas pašlaik nav - tā aizgāja uz mežu, kur koki met ēnu pāri sēnēm, kas man garšo, it sevišķi baravikas, podiņi, bet bērzlapēs šad tad ir tārpi un, ja redz caurumiņus, ar nazi nogriež un ripiņas aizmet projām.
Projām aizgāju es sen, jau toreiz, kad bārda sāka dīgt kā pūkas, kas nepatika, un tādēļ, ar šķērītēm apgriezu - nagus arī. Lienei bija un vēl tagad ir viens iesprādzis nags, ko viņa slēpj saujā, kā Vecais Krišus, kas reiz saujā bija satvēris mazu bezdelīdzēnu. Vai tas izauga liels, to nezinu, bet varbūt šodien ir veikls putns. Lidot es vienmēr esmu vēlējies, un arī Lienei tas patiktu, bet viņa ir pārāk materiāli domājoša, un viņai trūkst izdomas, jo pat ētera garošanu viņa nesaprata, domādama, ka tā ir tikai smarža. Parfīmu viņa nelietā, bet ož tāpat jauki - kā linu veļa, un viņai acīs ir goviskums, un viņai droši vien patiktu, ja to vilktu aiz matiem. Kādi gaŗi, skaisti mati! Kā krēpes, kā smilgas tie viļņojas vējā - tie druvu zelts, pļavas zāle, un nāk atmiņā manas ganu dienas, kad govis gulēja ēnā un es, alkšņa zaru nolauzis, dzenāju mušas, nekad nesaprazdams, kā mušas var staigāt pie griestiem un nekrist zemē. Liene arī to vakar nesaprata, bet Liene daudz ko nesaprot - mani arī nē. Es apzinos, ka nekad neesmu varējis loģiski domāt, jo, vispār, kad cenšos domāt, jūtu, ka pats lēnām izgaroju, kļūstu viegls kā ēteris. Jā, ēteri es saprotu - ar to var iemigt, un miegā es sapņoju par Lieni un ganu dienām.
Arī nomodā es mēdzu sapņot, dzīvi panesu kā nepieciešamību, bet labajā rokā man ir tulzna: tā nupat sprāgs pušu kā granāta delnā. Tas labi, to parādīšu Lienei, lai neskumst par savu nagu, jo abi būsim vienādi, ne jau burtiski, bet principā. Burtus lasot man sāk sāpēt galva un, ja ko nesaprotu, paprasu Lienei - viņa ir gājusi skolā; man skolā nav nekad labi gājis, jo mēdzu sapņot un raudzījos pa logu laukā uz bezdelīgām, domādams, kas nekaiš zilā gaisā putniem, tie ir brīvi radījumi, un es arī esmu radījums, kā man to paskaidroja, kad nodauzīju pieri - pat ledus nelīdzēja, bet Liene vietu nobučoja, un tad kļuva labāk. Lienei šodien veselības pārbaude, un viņa brauks uz Kanādu, bet es uz Austrāliju. Domāju par ganu dienām - viena govs kā Kanāda, otra kā Austrālija, un tur dzīvojot indiāņi un bušmeņi, par ko reiz lasīju kādā ābecē vai grāmatā.
Grāmatas man patīk, saslapinu pirkstu un lapoju nodaļu pēc nodaļas, kas izskatās kā pagalmi un sētas, māja pie mājas, un beigās vēl viena balta lapa, ko izplēšu. To iedošu Lienei, lai man atraksta no meža, bet mežā nav pasta kastīšu - tas nekas, koki ir laipni, tie palīdzēs un pateiks bezdelīgām, lai man atsūta. Vakar atsūtīja UNRRA-s paciņu, iekšā bija milti, sviests, cukurs un zobu pastas tūbiņa, ko sāku spiest, līdz dabūju tulznu, bet tūbiņa izsprāga gaisā pa grīdu. Lupatu neatradu, tas nekas, pateikšu Lienei, tā saslaucīs, jo viņai patīk slaucīt un tīksmināties; cukura maišeli iemainīšu pret mutes plēšenēm, ar kuŗām dziedāšu bezdelīgām - tām šķelti svārki kā frakotam sulainim. Arī nometnes komandantam ir šoferis, bet auto nelabi smird pēc benzīna, un Lienei tas nepatīk. Lienes tēvs un māte mani nesaprot, jo man nepatīkot darbs un es nevarēšot maizi pelnīt, bet kāpēc taisni maizi? Maizi izdod par brīvu, zupu arī un, ja izsalcis, var ēst. Ēšana man sevišķi netīk, jo pēc tam jūtos smags, pilns un sapņot neveicas, bet sapņot ir tas galvenais, jo sapņi mani ceļ uz augšu, un viss liekas tik mazs. Tur mākoņos varu staigāt kā eņģelis, bet Liene to nesaprot, un viņai patīk zeme - noauj kurpes, kašājas un iestāda ģerānijas. Kūdra izspiežas caur viņas baso kāju pirkstiem - tie jauki veidoti kā zirnīši.
Kas nekaiš zirnīšiem, tie guļ pākstī, zaļā gultā un gaida, kamēr tos noplūc, novāra vai izsautē, un tiem karstums droši vien patīk, bet es karstumu neciešu, laikam tādēļ, ka esmu ziemeļnieks. Man labāk tīk sniegs, saveļu piku un metu Lienei, bet Liene neprot jokoties - viņai nākotnes nodomi. Lienes tēvs Latvijā bijis kurpnieks, un viņam nepatīk, ka staigāju pa nometni ar basām kājām: viņš dikti baidās no stikliem, varbūt tāpēc kļuvis par kurpnieku, taču man patīk viņa liestes, slaidas kā putni, gludas kā skaloti oļi. Skalošana man labā atmiņā: tur pie upes sanāca meitas, sanesa palagus un pa straumi aizgāja putas, no kuŗām dažas pacēlās kā baloni un slija augšup. Arī Lienei ziepes patīk, sevišķi smaržojošās, un tāpēc tai puķes allaž patīk paost - to darot acis viņai kļūst šauras un nāsis saraujas.
Atceros zirgu un govju nāsis - kāda starpība: govju nāsis bija pamiklas, bet govīm arī ir piens, un tas nākot no zāles. Pienenēs arī ir piens, bet kāpēc govju piens nav zaļš? Daba laikam to tā izdomājusi, un to nevar grozīt. Ari Lieni nevar grozīt, un viņa šodien sēņo tepat aiz nometnes, vietas jau agrāk iegaumējusi un iezīmējusi. Nonākusi gailenīšu vietā, viņa uzārda sūnas, pielauž pilnu ķoci, jo sēnes viņai patīk griezt mazos gabaliņos un sacept uz pannas, un māte viņai pasaka, kad sēnes gatavas. Lienes māte arī gatavojas braukt uz Kanadu, bet vecais kurpnieks izbrāķēts. Ceru, ka Liene nenokavēs veselības pārbaudi, un tur viņu droši vien izģērbs kailu un izklausīs Kanadas ārsts, taču nevaru iedomāties, kāda Liene izskatās kaila - droši vien tāda pat kā viņas māte, tikai tievāka. Abas vienāda auguma kā kareivji, ja tik iedotu šautenes, vecais kurpnieks nobrīnītos vien. Liene gan šaut nemācētu, viņa daudz ko neprot, un arī bučoties viņa neprata, bet viņa prot atrast sēnes.
Te jau viņa nāk, ķocītis pusē, pāris gailenīšu virsū, bērzlapes apakšā.
„Ko, Arvīd, te slaisties,” viņa saka mani sveicinādama, „nāc, palīdzi tīrīt sēnes,” bet man prātā tikai bezdelīgas.
„Nāc nu”, māte saka Lienei, „mazgājies un ej uz pārbaudi,” tur Lienei droši vien ko jautās un viņa nosarks. Pasmaidu, paņemu gailenīti un nogriežu sūnu piciņu: ja būtu bads, sūnas arī varbūt ēstu. Sūnās patīkami gulēt, var skatīties taisni uz augšu, vērot putnus - arī Lienei patīk sūnas, it sevišķi tās, zem kuŗām gailenītes.
Nezinu, vai Austrālijā būs sūnas.
OTRA GALVA
Satvert, sašķaidīt un ar niknumu izbradāt bija viņa pirmais impulsīvais nodoms, bet, savā elsošanā paklausījies, viņš atcerējās jūŗas viļņus, kas ar šļakatu lavīnēm gribēja apbērt pārgalvīgākās kaijas. Jau toreiz, kad viņš nobēga no kuģa, nikni sagrābis oļu kaudzi, viņš to meta pret debesīm, bet dažas cietā akmens lauskas ķēra viņu pa galvu un tā radīja nepatīkamus punus. Elpas trūkums un sauss kāšus viņam pastāvīgi uzmācās dusmu un prāta noliegšanas momentos, kad galvas iekšpusē, kā šķita, kāds rīkotos ar kaltu un lēnām no viņa atskaldītu pagātnes atliekas.
Dažreiz viņam radās paniskas bailes un, acis izbolījis, viņš nepazina vairs sevi spogulī, baidīdamies galvu pakustināt, jo likās, ka tur dziļi iekšpusē kas skalotos un par jaunu sajauktos. Pat Dr. Eberhards Rubinšteins, viņu noguldījis uz cietas un nejēdzīgi neērtas ādas imitācijas kušetes, ilgi raudzījās savā kabatas pulkstenī un ar bažām aplūkoja savu psīchoanalista diplomu, kamēr tas otrs - gaļas un nervu kaudze - pūlējās atrast lielo zirnekli, kuŗam, pēc ārsta diagnozes, vajadzēja iznākt ārā no auss, spirālveidīga un mataina kanāla. Auss kanālis, veselības leksikonā attēlots, izskatās pēc pervertas, ornamentiem noklātas baroka taures, kas droši vien izvilina muzikālai ausij ļoti nepatīkamas skaņas - tas bija viss, ko viņš šajā brīdī varēja atcerēties. Kāpēc vispār pasaulē ir skaņas ? Būtu tik jauki, ja liels, dziļš klusums aptvertu šīs planētas okeānus un kalnus, bez vēja, bez viļņiem, bez kaiju gaudām, bez oļu rīvēšanās, bez psichoanalista riebīgās, sausās balss sprakšķēšanas. Tā elpas trūkums viņam nepatika, jo tas viņu ierindoja, iemarinēja, iemina dubļos ar nešpetnu kāju.
„Kur jūs likāt manu saini,” viņš nikni prasīja analistam, bet tas jautājumu nedzirdēja un vēl arvien raudzījās savā kabatas spogulī.
Analists bija bezcerīgā stāvoklī, jo sieva tam bija likusi būt mājās jau pirms stundas, bet šis te, Jānis Dō, nepazīstams „X”, neatšifrējamas tautības un cilmes izdzimums, bija iemests viņa kabinetā kā atkritumu kaste, kuŗai nokritis vāks. Rubinšteins nevienu saini nebija redzējis, viņam saiņotas lietas riebās, jo tām bija grūti tikt klāt.
Viņš daudziem pacientiem netika klāt, un arī šim te viņš neko nevarēja darīt - nebija itin nekādas kommunikācijas, pat refleksi X-am nedarbojās, par smadzeņu procesiem nerunājot. Veltīgi analists centās to iegrūst aizapziņas sfairā, lai satiktos ar slepkavīgo Id, kas mājoja kaut kur šīs atkritumu kastes dibenā. Pievienojis anoda un katoda vadus pie pacienta pieres, analists pagrieza rādītāju līdz galam un nospieda sviru. Likās, ka zibens būtu pēkšņi eksplodējis kabinetā, bija manāma nepatīkama ādas deguma smaka, taču „X” nereaģēja nekādā veidā, bet vēl arvien izskatījās ļoti saniknots par kādu pārestību.
Izstreipuļojis no kabineta, viņš pie izejas brīnišķīgā kārtā ieraudzīja un pacēla meklēto saini - apaļu, garenisku, avīzē ietītu - varbūt tas bija viņš pats, viņa matērijas sakopojums ķīmiskai analīzei, droši vien nederīgai analizei. Galvā kaut kas nepatīkami šļakstēja un ausī spindza zirneklis. Par zirnekli viņš nebaidījās, jo zināja, ka simbiozē var ar katru sadzīvot, taču viņu uztrauca doma, ka zirneklis lēnām būvē biezu, stipru tīklu, kas viņu aizvien vairāk atgriež no ārpasaules.
„Pie velna ar ārpasauli,” viņš zobos nomurmināja, „tā tik un tā nav dāldera vērta.” Zirnekļa tīklos, viņš to zināja, aizķērās viņa domas: tur tās nomira, viņu nesasniegušas, nevienam pašam, ari viņam, nepazīstamas. Ja viņš būtu kāds ģēnijs, tad šis būtu genocīds - viņš reprezentēja ievērojamu un vecu Eiropas tautu, kas runā sanskritam radniecīgu valodu, bet tā šobrīd bija bez domām.
Taču ārsta kabinetā viņš bija sapratis, ka viņā mājo vēl viens viņš, kas prata izlīst cauri zirnekļa tīklam un viņam sniedza sīku informāciju balsī, kuŗu viņš, diemžēl, nesadzirdēja. Šī balss likās iznirstam no viļņu šļakatām, no viņa galvas šļakatām, un tai bija universitātes izglītība, bet tā runāja vispārējos jēdzienos: „Trimdinieku pasaules sūtība nav mērojama ar mūsu politisko iekārtu maiņas uzskaiti, bet tā ir jāievirza globālā plāksnē, saskaņojot visu organizāciju darbības.”
„Mūsu cīņa šajos apstākļos ir jāizvērš par solidāru pretkomūnisma kustību.”
Taču zirneklis ar tīklu neļāva domām aiziet līdz domāšanas nervam, un tā viņš par savu galvu netika skaidrībā, lai gan piedauzījis pie sienas viņš pārliecinājās, ka nervu gali, pieres ādai piestiprināti, vēl arvien reģistrē sāpju sensācijas. Ciešāk satvēris saini, viņš mēģināja salasīt avīzes burtus, bet nevarēja sevi piespiest koncentrēties. Elsādams viņš sāka kāpt.
Viņš lēca no akmens uz akmeni, pārlaipoja mākonim, izgāja cauri alai, ienira tunelī, peldēja pāri mārkam. Izkāpa slapjš, bet ar saini padusē, un sāka lēnām, bet uzmanīgi rausties augšā pa trepēm, kuŗām bija noplēstas visas margas. Te viņš kāpa un kļuva vientulīgāks gads pēc gada, viņš apsūbēja, apskapstēja, bet kāpa, viņam noplīsa kurpju pazoles, un kurpes viņš aizsvieda, bet sabijās, jo nedzirdēja tās atsitamies pret dibenu. Viņš bija augšā, pašā augšā, uz stalažām, kas, ar mizu apsietas, vējā šaubīgi plandījās kā izžauta veļa. Viņš nedzirdēja kaiju spārnu švīkas, jo bija pārāk dusmīgs par to, ka pat savu elpu viņš nedzirdēja. Taču viņš bija dzīvs, jo citādi šeit nebūtu uzkāpis; savu eksistenci viņš apzinājās, tāpat kā to, ka viņam vēl arvien padusē bija iespiests gareniski apaļais sainis.
Ar mešanu uz augšu viņam nekad nebija laimējies, tāpēc viņš šodien metīs lejup, lai sašķīst, lai saskaldās atomos un izgaro iōnosfairā, lai Rubinšteins papriecātos par savu Jāni Dō, lai beigās atšifrētu zirnekli, un lai otrs viņš apgūtu pasauli. Kāpēc viņš bija te iemarinēts?
Uzmanīgi nolicis saini sastatņu stūrī, viņš to rūpīgi sāka izlobīt, papīra druskas palaizdams vējā. Viņš saini izģērba līdz galam, novilka tam ādu, līdz kļuva redzama zvīņaina, zaļgani neglīta, gluda virsma.
Tā bija milzīgi smaga un perverti neglīta ūdensmelone.
Tāda pati kā viņa galva, tikai bez ausīm, acīm un mutes, bet tās iekšpusē bija dzirdamas šļakatas, un raugi, tur mazā iedobumā, galvu izbāzis, ņirgājās viņa zirneklis, savā tīklā kā atpūtas krēslā sēdēdams. Smagi elsādams un ar elpas trūkumu cīnīdamies, viņš tikai pa ausu galiem sadzirdēja bēru maršu, kas plūda no dziļās lejas, kur portorikāņu procesija slija lēnām un ar apdomu. Ar spēju kustību satvēris ūdensmeloni, viņš to nikni, ar rokām un kājām kulstīdamies, nogāza lejup no sastatnēm un, galvu izbīdījis uz priekšu, vērās dziļi uz leju. Tur tālu, tālu apakšā tā bija sašķīdusi – zirneklis, kājas spirinādams gulēja sarkanīgajā un sēklām piebārstītā javā, kas no asfalta lēnām garoja.
Grīļodamies un kļuvis galīgi bezspēcīgs, Arvīds Liepa sāka lēnām kāpt uz leju un, nekādu sajūtu galvā nemanīdams, likās it kā kļuvis bez galvas. Taču dzidrajā gaisotnē paskatījies viņš pārāk labi saredzēja trimdinieku pasaules sūtību.
