Tur viņa paceļas, zili tērpta, seju pret debesīm, eņģeļu pulkā, kamēr tie tur lejā ap atvērto zārku veltīgi brīnās, tiekdamies augšup.
Arī es brīnos - jau no pirmās reizes - un esmu gandrīz kļuvis par vienu no tiem tur lejā. Gandrīz - jo mana tiekšanās ir lielāka.
Pār viņu gravitācijai nav varas, bet lejā stāvētāju iegarenajās sejās - tādas tikai El Grēko prot gleznot - atainojas pretspēku spēle: antigravitācijas ilgas un gravitācijas vara.
Es mīlu madonnas. Un antimadonnas. Madonnas - neaizkaŗamās un neaizkartās jaunavas - pat tad, kad viņas iznesušas bērnu, viņas nav aizkartas - eņģeļi nes augšup, un viņu kājas nekad nekļūst netīras zemē. Antimadonnām, Marijas Magdalēnas māsām - Marija un Magdalēna, kuŗa svētāka? - aizkaŗamām un aizkartām jaunavām jāceļas pašām, un viņas ceļas pašas - kas ir daudz grūtāk - jo tāds viņām likums.
Viņš ieradās Čikāgā apaļu, smaidīgu seju maija rītā, jo spīdēja saule, un viņš no ziemeļiem devās pretī vasarai, kur gaidīja laime un līgava. Viņš sāka jaunu dzīvi.
Čikāgā bija jāmaina vilcieni. Viņš nesteidzās. Lēniem soļiem staigāja pa pilsētas centru - pirmo reizi Čikāgā un starp debesskrāpjiem - vērdamies augšup, kur namu dzegas ieauga skaidrajās debesīs. Debesskrāpja skelets - metalla kauli un ribas. Viņš nodrebēja un novērsās, jo viņam bija bail pat iedomāties strādniekus tur augšā. Viņam reiba, un domās viņš krita ilgi, aizvērdams acis, lai neredzētu zemi.
Gandrīz paklupa: pie kājām atvāzts vāks. Dziļumā aizlokās kabeļi kā resni nervi. Spīd vientuļa, draudīgi oranžsarkana spuldze. Sasaucas rupjas vīriešu balsis: Nolādēts, ka pat svētdien jālien šai alai - Ha, kurā alā tu biji vakar? - Un kādai - Ha, ha!
Pēkšņi no augšas sāka līt zvanu skaņas, atsitās mūŗos, bruģī, sašķīda atbalsīs. Baznīca. Debesskrāpja galā smails tornis, un šajā brīdī debesskrāpji visi kļuva par minaretiem.
Ezera apstādījumos - te koki bija tikko izplaukuši, svaigi - viņš apsēdās uz sola.
Varbūt viņš bija tikai iesnaudies, katrā ziņā viņš tikai pamazām nojauta, ka viņam blakus sēdēja sieviete. Un jo vairāk viņš mēģināja šo nojautu apspiest, jo skaidrāk tā iezīmējās viņa apziņā - vēl arvien aizvērtām acīm.
Dažreiz cilvēkus nojaušam, viņus pašus pazīstam no ķermeņa izstarotā siltuma, izgarotās smaržas, elpošanas. Bet viņš uz maņām nevarēja paļauties, jo pūta spirgts vējiņš piečalodams ausis un aizpūzdams sīkās smaržu un siltuma maiņas. Tāpēc bija savādi, ka viņš tik skaidri apzinājās: viņam blakus sēž viņa gaišzilā kleitā ar baltām aprocēm un baltu apkakli ar tumšzilu pūkainu jaku kā negaisa mākoni.
Arī loģika nevarēja palīdzēt, jo nejauša iespēja Amerikā sastapt noteiktu cilvēku ir vienreiz simt sešdesmit, nerēķinot bērnus, varbūt vienreiz simt miljonos gadījumu. Varbūtība mazinās, ja divi no šiem miljoniem mēģina attālināties kā pozitīvi lādēti elektrības lādiņi.
Jo mēs bijām pozitīvi. Mēs mīlējām viens otru bez vainas un gandrīz bez iekāres - ja vien nerēķina tās reizes, kad gandrīz, gandrīz - ticējām nolikumam un lūdzām Dievu. Mūsu mīlestība, gandrīz bez gravitācijas smaguma, mūs nesa pāri ikdienai.
Varbūt taisni tāpēc - šī pozitīvā lādiņa dēļ - mums vajadzēja pazaudēt vienam otru. Anti-gravitāciju nevar uzspiest, tā vai nu cilvēkā ir, vai tās nav. Manī tās nebija: es, no mākoņa izkāpis, atklāju, ka krītu. Sākumā šī krišana bija neparasta un gandrīz neticama; es kūlos rokām, mēģinādams lidot. Bet arī lidošanu nevar uzspiest vai iemācīties: vai nu tu esi putns vai eņģelis vai arī cilvēks. Es biju cilvēks. Un, kad biju nokritis, iemācījos rāpot. Un pēc laika - atvelkot elpu - staigāt. Mākoņi bija augstu pār mani.
Mana mīlestība. Cik tāla tā diena, kad mēs kopā altāra priekšā - ceļos, ar augšup paceltu skatu - lūdzāmies mūžīgo mīlestību. Un es - kāpēc gan? kāpēc? - pielecu kājās, atstāju viņu izbailēs vienu, teikdams: Kad mūžība pienāk, sauc mani, man jāiet pie šodienas! Un klupdams metos lejā no altāra.
Viņa klusēja. Tad - pieskārās viņa labajai rokai - viņš to sajuta - un viegli glāstīja. Viņš atvēra acis, uztvēra viņas skatienu. Viņa smaidīja - ne viņam - smaidīja.
Tā nevar būt tikai sagadīšanās, viņa klusi teica.
Bija labi dzirdēt viņas balsi. Bet tajā viņš atkal saklausīja mākoņaino noskaņu - kaut pats zināja, ka matemātiski vien tā nevarēja būt sagadīšanās - un atbildēja asāk nekā juta.
Tu zināji, ka es te būšu?
Varbūt, viņa vienkārši atbildēja.
Un tagad mēs vienkārši turpināsim?
Varbūt.
Jauki, mums ir tieši nedēļa laika. Mani gaida apaļa meitene ar sārtiem vaigiem, kas dzīvos ar mani mazā mājiņā un dzemdēs man pusduci - varbūt vairāk - apaļu bērnu ar sārtiem vaigiem.
Un tomēr varbūt. Kaut man pat nedēļas nav, jo man ir vīrs, kas ar mani dzīvo lielā dzīvoklī un —
Un?
Es viņu satiku turpat, tad pat, kad tu mani atstāji. Atceries?
Jā.
Viņš nometās ceļos tavā vietā - ievēro - un teica: Lūgsim, jo tev ir bēdas. Un viņš lūdz skaisti, jo bija mācījies lūgt.
Mācītājs?
Praktikants - tieši no semināra, pilns pārliecības siltuma. Kad mēs piecēlāmies, es jau biju gatava ar viņu doties atpakaļ. Tā notika - ievēro, viņš nometās ceļos tavā vietā, un tomēr, kaut arī viņš prot silti lūgt, tavi zaimi bija spēcīgāki, īstāki.
Viņš klausījās. Ciniskā atbilde sastinga. Stāsti!
Piedod, man tas bija tev jāpasaka, jo laika mums maz. Un ne tikai tas. Tu aizskrēji, jo mani iekāroji un nevarēji gaidīt.
Sastingusī atbilde atkusa: Jā, un es apbrīnoju tavu spēju teikt - nē.
Tad zini, viņa turpināja kā nedzirdējusi, bet tik noteikti, ka viņam bija jāaiztur elpa, lai visu dzirdētu, tad zini, arī es iekāroju tevi. Pat toreiz - beigas bija šausmīgākās - es tev gribēju skriet līdz lejā pa kāpnēm.
Bet neskrēji. Un satiki cilvēku, kas mācījies savaldīt mūžību un lūgt.
Viņas acīs iešāvās asaras. Viņa gribēja lūgties, bet turpināja: Tas nav svarīgi. Bet vai būtu bijis labāk, ja —
Un tagad tas viss tev ir. Arī mūžība! Tu esi apmierināta. Un es esmu apmierināts -man jābūt - jo pēc nedēļas es ņemšu apaļu līgavu ar sārtiem vaigiem, un mums būs pusducis apaļu bērnu.
Viņa atrāva roku, piecēlās, pagriezās pret pilsētu. Viņam bija bail, ka viņa tiešām neaiziet, bet viņš palika sastindzis.
Tad viņa nostājās viņam priekšā - saule viņas matos iemeta aureolu - un cieti teica:
Es esmu laimīga, ka atradu tevi un nelaimīga, ka mēs esam viens otram zuduši. Bet citādi nevarēja būt - tā bija jābūt.
Kāpēc? Tad šis brīdis nebūtu vajadzīgs, viņam bija jāturpina, kaut arī viņš zināja, ka viņai bija taisnība.
Tas ir vajadzīgs, viņas balss kļuva cietāka. Klausies! Es zinu, tu būsi laimīgs ar savu pusduci bērnu. Es priecājos, jo tie būs tavi; es tevi apskaužu, jo tie nebūs mani. Man vēl nav bērna. Es gribu kaut vienu. Es gribu kļūt māte, pilnīga, ar savu bērnu. Un ne tikai to: es gribu, lai reiz salūztu tava vara, mana vēlēšanās skriet tev līdz. Bet viņš manu vēlēšanos nav piepildījis.
Viņa satvēra viņa rokas un turpināja tik intensīvi, it kā gribētu ar saviem vārdiem iesūkties viņa apziņas dziļākajā šūnā. Es zinu, kāpēc neesmu pilnīga un kāpēc viņš mani nav piepildījis. Tu esi vainīgs. Es nekad neesmu gribējusi tavu varu lauzt, es nekad neesmu gribējusi kļūt tikai māte - kaut kā.
Šorīt viņš man kā noguris teica: vai tev nešķiet, ka kļūstam sveši? Es neizturēju, metos laukā, lejup, prom. Mēs netiekamies nejauši. Bet nu man jāiet.
Jā, viņš atbildēja.
Tu melo! viņa iesaucās, tu melo, man nav jāiet, tu zini, man nav jāiet, nē, tev ir taisnība, man ir jāiet.
Viņa apklusa un apsēdās viņam blakus, visu laiku skatīdamās viņam tieši acīs. Noskūpsti mani vēlreiz, iešu.
Vai tu esi droša?
Nē.
Un tad viņi gāja roku rokā, meklēdami pajumti.
Viņa teica: es gaidīju šo brīdi no pirmās reizes. Mums abiem toreiz bija taisnība, un tas nenotika. Nu mums nevienam nav taisnības, un - tam jānotiek.
Pie debesskrāpja baznīcas viņa apstājās. Uzbrauksim tur augšā. Templī.
Tad viņš zināja, ka viss bija zudis, bet mēģināja glābt: Vēlāk. Tā kādreiz bērnībā, dziļi aizņemts, viņš bija teicis mātei - vēlāk. Un māte, nepielūdzamā, mīļā, bija atbildējusi vienkārši — —
Tagad!
Viņam vajadzēja izvairīties. Un tāpēc viņš sāka pļāpāt: Man stacijā koferi, mantas, jānoņem no nākošā vilciena. Iesim!
Viņa pakratīja galvu, un viņš redzēja, ka viņa ir bēdīga; Ej! Kad esi galā, nāc. Es tevi gaidīšu tur augšā. Zilā kleita pazuda debesskrāpja durvīs kā viegls mākonis.
Pēc pusstundas viņš viņu gaidīja lejā. Bet viņa nenāca. Augšup viņš nedrīkstēja doties. Viņš gaidīja lejā līdz pusnaktij, bet viņa nenāca.
Viņš palika Čikāgā. No dienas dienā uzmanīja tempļa debesskrāpja durvis. Kas uzbraucis augšā, tam reiz jābrauc lejā, viņš domāja.
Reizēm viņš aizklīda uz mūzejiem - stundām raudzījās El Greko madonnā - vai parkiem. Naktīs gulēja ezermalā uz sola vai krūmājā.
Policija viņu meklēja, bet viņš to nezināja, un neviens viņu neatrada. Pat ne tad, kad viņu purināja no sola un lika doties "mājās", jo viņam bija uzaugusi bārda un viņa acis neganti spīdēja.
Kad izbeidzās nauda, viņš sāka pārdot kofeŗu saturu. Rudenī noīrēja istabeli, no kuras loga varēja redzēt savas baznīcas smaili. Otrā stāvā. Apakšā bija korsešu veikals, kur rubensīgas čikāgietes nāca un gāja, smīnīgu jaunekļu skatus vairīdamās.
Pagāja ziema. Bet viņa vēl nebija nobraukusi no debesskrāpja baznīcas. Varbūt viņš bija viņu palaidis gaŗām nepamanītu.
Tad kādā pievakarē - marta sākumā - tikko bija izgaisis pēdējais sniega kritums, pārdots pēdējais koferis, un viņam vairs nebija māju - viņš ieraudzīja viņu - bija pieci pēc pusdienas, jau krēslains un ielas pilnas ļaužu - ar bērnu rokās pazūdam celtnē. Varbūt viņa smaidīja.
Tā nevarēja būt nejaušība, jo to madonnas smaidu es pazīstu pat tumsā, ar pirkstiem viņas sejas apveidus taustot. Un es zināju, ka man jāspēj doties augšā - vēlreiz. Un es pacēlos.
Bet ailēs un tukšajos solos neviena nebija. Pie altāra kristījamais trauks bija sauss. Ārā ejot, sastapu aptīrītāju ar slotu, kas man laipni norādīja, ka templis esot slēgts. Iedimdējās zvani, es devos lejup, drīzāk kritu, celtuvim strauji uzsākot gaitu.
Viņš klaiņoja ielās. Pēdējo naudu nometa pagraba krogū uz letes. Izstreipuļoja laukā, atdūrās dēļu režģī, neatrada ceļu tālāk, atpūtās turpat, veŗoties augšup, kur pilsētas blāzmā mirgoja vientuļas zvaigznes.
Lejā - tur lēja pamatus jaunākajam nerūsējošam debesskrāpim - klaidoņi sildījās pie pamestas krāsniņas iesarkanās gaismas un sarunājās rupjām balsīm.
Pienāca sieviete. Tumšajā lakatā ielogotā seja bija gandrīz neredzama, bet veids, kādā viņa pie viņa noliecās, pieskārās viņa labajai rokai un vienkārši teica: "Iesim!" viņam lika celties. Lejā atskanēja skaļi smiekli. Viņš gāja, ne vārda neteicis. Kāpa lejup pa tumšām, cietām kāpnēm. Pagraba istabā ar apkvēpušiem griestiem sagaidīja kaila, dzeltena gaisma.
Viņa noņēma lakatu, novilka mēteli. Atklājās lēta oranžas krāsas kleita ar zilām puķēm. Viņš kļuva bērns, nokrita viņai uz krūtīm, piespiedās, šņukstēja nevarīgi. Viņa turēja viņa galvu ar abām rokām, viegli glāstīdama matus. Tad - -
tumšā kaktā ieraudājās bērns. Viņa viņu atgrūda, pieskrēja koka apelsīnu kastei, kuŗā, lupatās ietīts, gulēja mazulis. Paņēma rokās, sāka zīdīt. Vientuļā spuldze no augšas apspīdēja matus viņas sejā mezdama noslēpumainas ēnas.
Mazulis, ātri izzīdis vienu krūti, sāka atkal brēkt, apklusa, piesūkdamies otrai.
Vai tev ir nauda? Man jāpaēd, lai mazais dzīvotu.
Nav.
Tad ej.
Bet viņš nekustējās. Otra krūts zīdaini apmierināja. Viņš aizmiga, kastē ielikts.
Piedod, bet man jāiet. Es tevi pavadīšu augšā. Man jāatrod kāds cits.
Viņš kļuva dusmīgs, kaut arī viņai bija taisnība. Kāds?
Kāds.
Ko gan tu vari mazajam dot?
Sevi.
Un tēvs?
Kas zina.
Vai tu vispār atceries?
Nē.
Vai viņam vispār ir tēvs?
Tas nav svarīgi. Tas nepavisam nav svarīgi. Man viņa vajadzēja, un es viņu dabūju, vai nav vienalga? Un viņš izaugs liels un varens, un viņš būs tikai mans. Vai tu to saproti? Nē, tu to nesaproti. Tu nesaproti galīgi neko. Un tāpēc ej! Ej pie sievas un saviem bērniem, esi labs un cienījams ģimenes tēvs, un atnāc tad, kad tev ir nauda.
Man jāpaliek pie tevis, viņš klusi atteica, es zinu, man jāpaliek.
Ha, viņa iesmējās, acīm iedzirkstoties, piegāja viņam pavisam cieši klāt un cietā, klusā balsī teica: Tev nav naudas, tu man neko nevari dot. Ej!
Viņš tikko pakustējās. Tikai pacēla rokas, aptvēra viņas kaklu. Es palikšu!
Un viņai aizrāvās elpa, rokas nevarīgi kūla gaisu, kājas spēra, tad sabruka.
Viņš viņu nosēdināja gultā ar skatu - acis atstāja vaļā - uz griestiem. Viņam ienāca prātā, tos nomazgāt, istaba kļuva gaišāka.
Nākošajā rītā viņu modināja zīdaiņa brēkšana, bet viņam nekā nebija, ar ko izsalkušo barot. Tikai pievakarē apklusa mazā balss.
Trešajā pievakarē viņš mazo izcēla no kastes - tas bija kļuvis ļoti mierīgs - un ielika mātei klēpī ar skatu uz augšu. Pats stāvēja istabas vidū, kad ienāca viņi, skatīdamies uz to pašu vietu griestos, tieši dzeltenajā spuldzē, kur māte ar bērnu.
Viņš gāja līdz.
Ikviens grib kaut kam ticēt, kamēr ir dzīvs. Arī es. Un ikviens grib cerēt, ka viņa ticība - lai cik tā plaša vai šaura - piepildīsies. Arī es. Jo kas gan citādi paliktu cilvēkam no viņa paša?
Esmu notiesāts uz nāvi, gubernatora kungs, un tā ir pareizi. Bet nenotiesājiet mani uz neko. Jūs esat mana cerība. Piepildiet manu ticību. Jums tā liksies sīka, gubernatora kungs, bet man tā ir visa pasaules telpa.
Neļaujiet man mirt krēslā, saistītam pie zemes, ar ugunīgu elektrību no pazemes vadiem nosistam. Ļaujiet man mirt vertikāli, cik vien augsti iespējams, vēja pūsmā, starp debesīm un zemi. Es jums apsolu, man nereibs, jo es ticu - šī ir mana pēdējā iespēja, tas jums jāatzīst - sekot - celties augšup antigravitācijas nestam - manai madonnai. Vienīgi jūs varat mani glābt - ļaut manai dvēselei lidot - no nekā. Glābiet mani - pakariet mani, sitiet mani krustā, bet neļaujiet dvēselei sadegt. Jo tad tās vairs nebūs, un tā nekad nezinās, vai viņu tur kāds gaida, un ja gaida, nesagaida, un viss būs bijis nekas.
Kad nāca pirmais elektrības sitiens, viņš aiz melnā aizsēja vērās uz augšu un nevarēja atcerēties, vai tur kaut ko redzēja.
