 |
 |
|
DIVU |
Dr. Austra Rudzīte |
|
|
Lielā egle Mēnesnīcas rītu pusē sava jaunā mūža pēdējos gados ir tiktāl pastiepusies, ka spēj ielūkoties pa otrā stāva logu Rakstnieka istabā, lai pateiktu laburītu, kad sākas diena šai mazajā mājā. Rakstnieks ceļas agri. Eglei ir jāuzmanās, lai nenokavētu rīta sveicienu.
Rīta stundai zelts mutē, ir atzinis Rakstnieks un Makšķernieks: ziemā rīta pusē uzrakstās spirgti teikumi; vasarā zivis ir izsalkušas un meklē kumosa.
Kas šorīt? Vai egle ir aizgulējusies? No ezera laivu tiltiņa gala atskrien rīta vējš un sapurina šmaugo galotni: kam nepadevi laburītu, kam nemodināji Makšķernieku? Raudas un asari Mēness ezerā kļūst nemierīgi, viņu gaidīdami! Nekā!
Šorīt Mēnesnīcas durvis pulksten sešos neatveras, un tad daudzus rītus vairs ne. Makšķernieks gan pieceļas, pieiet pie loga, paveŗas egles galotnē, kas aizsedz skatu uz ezeru, bet laukā neiznāk.
Skats pārslīd istabas sienām, apstājas pie galda. Tur ir bērza tāss ar sveicienu no tālas malas.
Pasaules ceļus kavē tālumi un robežas. Ne vienmēr var nokļūt kur gribas. Ir citi ceļi, kam nav ne sākuma, ne gala. Ka neredzamas stīgas tie iet no cilvēka uz cilvēku. Un kā tie iet! Šķērsām un pāri visam, kas šķiŗ. Pa tādu neredzamu taku uz Mēnesnīcu ciemos nāk Tālais Dzejnieks:
Bišu kārēm sūra garša:
Ilgu sūrme medum klāt.
Ne ar svešu rožu smaržu
Dižo smeldzi saldināt –
Tikai Sapņu Mēnesnīcā
Vēl mums medus liekas salds...Citureiz viņš saka: „Man ļoti daudz spēka dod saruna domās ar Jums. Ja nav vairāk laika – kaut pastkartīti. Man daudz vārdu nevajag, pārējo izlasu ar sirdi.
Lai ir mierīgi! Lai ir gaiši!”
No Mēnesnīcas daudz vēstuļu un grāmatu atrod ceļu uz tālu zemes malu, kur zied zilā sila gundegas.
Mēnesnīcā ir sameklētas visas Rakstnieka grāmatas, kas trimdā iespiestas. Katrā autors ieraksta kādu labu vārdu Zilsilgundas dzejniekam.
Tā aiziet:
Nāves deja Aijas Liktenī – Atbalss manā dzīvē.
Pieminiet Latviju! Mazie pilsētnieki!
Vēja ziedi Vasarā Ganos Bez dzimtenes.
Augšzemnieki Kapri Ar makšķeri (velk) Naudu.
Ziemā Es stāstu savai sievai: Neskaties saulē, Uršulīt!Mēness ezera krastā krājas migla. 1961. gada novembris.
Rakstnieks ir Kerbekas slimnīcā. „Redzēs, vai ies kalnā vai uz leju,” viņš smaidīdams saka.
Ciemojamies šaurajā slimnieka istabiņā. Lasām tur uzrakstītos Lielpilsētas putnēnus. Spriežam, ka ies uz augšu, ja pēc tik ilga laika kas uzrakstījies.
Uz tālo malu vēl arvien nav aizsūtīta Baltā grāmata. Tā vēl nav uzvilkusi jaunās ciema drēbes. Rakstnieka grāmatu grāmatai vajag krāšņa tērpa.
Augšzemnieki aizgāja ietinušies Augšzemes galdauta stūrī, uz kuŗa kādreiz bija uzlikts mielasta šķīvis „Augšzemnieku” īpatnim Dūmam-Saliniekam, ciemojoties pie tēvoča Salienas Rezgaļos.
Baltai grāmatai vajag Neretas linu krekla, jo pats autors par šo grāmatu ir teicis, ka tai ar viņa paša bērnību ir tik daudz līdzības, cik ziedošai linu druvai ar gatavu kreklu. Bet krekli, vienkārtni austi, sen jau izdiluši. Tikai kādam Augšzemes dvielim vidus vēl turējās.
Beidzot Baltā grāmata ir uzposta, kā jau tālos ciemos ejot. Pirmo reizi, apmeklējot Rakstnieku slimnīcā, paņemu to līdz, lai tas ieraksta veltījumu. Ciemojoties neiznāca ierakstīt, atstāju līdz nākošai reizei. Otrreiz ciemojoties pie slimā rakstnieka, sēžam Zelta sprostā; mazā saulainā slimnīcas vestibilā, kam stikla sienu klāj lielas dzeltenas aizkara rūtis. Saule ir pielējusi to ar spožu gaismu, un aizkaru košais dzeltenums dara to zeltainu.
Ko līdz putnam zelta sprosts?
„Ir labi arī sprostā, kad pierod,” saka pats Rakstnieks.
Vai sprosts ieslēdz viņu tikai te slimnīcā? Vai tas nav svešuma sprosts, kuŗa sienas sabīdās arvien ciešāk un ciešāk? Un pati Mēnesnīca, jaukā vieta, sala, uz kuŗu stīgo daudzie neredzamie ceļi? Tā visiem izliekas jauka, jo tur dzied zelta putns.
„Kā ar rakstīšanu? Vai ir kas jauns uzrakstīts? Vēstule jaunajam draugam?” jautāju. „Nekā jauna. Mūsu kopējam draugam Jūs jau visu aprakstāt.
Pēc 50 gadiem otrreiz ierakstīju Baltajā grāmatā.”
Nesaprašanā raugos uz viņu. Kļūst savādi. Ko viņš runā? Pēc 50 gadiem tikai otrs ieraksts Baltajā grāmatā?
„Nu jā, pēc 50. Pirmo reizi tas bija 10. vai 11. gadā”
Kā no tumša egļu meža
Raugoties uz gaišiem laukiem,
Acīs atspīd debess zilums,
Tā no dzīves tumsas izviz
Saulesbaltas bērnu dienas,
Sirdi darīdamas gaišu.Es tomēr nekā nesaprotu, kaut arī zinu, ka tā Baltās grāmatas Ieskaņa.
... Godam lai noliekam labās
Kā ļaunās dienas,
Visu, ko godam valkāj’ši esam.Šis ieraksts pēc 50 gadiem ir Izskaņa Baltajai grāmatai un Rakstnieka mūža dienām, viņa pēdējais dzejolis, reizē arī pēdējā vēstule tālajam draugam, kas vēl nesen bija teicis:
Bērna roka pieneņsauli tur:
Sirdij nepieskārsies vēsmas saltas.
Paldies Jums par Balto grāmatu,
Kuŗa melnās dienas dara baltas.Pirms 50 gadiem, kad Rakstniekam gandrīz vai visa dzīve vēl bija priekšā, pietika ar debess zilumu un bērnu dienu baltumu, lai sirds būtu gaiša.
Kad tuvojās laiks nolikt „labās un ļaunās dienas”, tad ar Ieskaņas gaismu vien nepietiek.
Baltu dod papīrs un tāss,
Baltais ir kļuvis kails, tas tiesa.Cik tālu sniedzas šis „kailais”, grūti pateikt. Laiks, kad radās darbs pēc darba, ir pagājis. Vai tikai tās lapas, kas vēl gaida Rakstnieku, paliks neaprakstītas? Ir ieskanējies mūžības motīvs.
Vai nav arī jautājums par uzrakstīto? Rakstīts ir. Ir bijuši panākumi, arī slava. Bet vai ir izteikts tas, kas bija jāizsaka? Un kas tad ir šis lielais, kas jāizsaka? Noskaņa? Gaisma? Mūžība? Mūžības izteiksmei pietrūkst vārdu.
Godam lai noliekam labās
Kā ļaunās dienas.Dienas nav jātur ciet ar varu. „Godam lai noliekam,” saka gājējs ceļa galā. Kā apģērbu, kas godam valkāts, noliek pie malas, kad tas sadilis, tā arī mūžu.
Labās un ļaunās dienas mūžības priekšā ir saplūdušas kopā.
Rakstnieks met tiltu uz jauno dzejnieku, kas sacījis:
Ar mūžu citureiz ir dziesmai maz:
Kad skaistums skan, tad vajag mūžības...Jauno vel papīrs un tāss aicina rakstīt. Viņam vēl „skaistums skan”, kas ir jāizdzied. Bet arī viņš nojauš to, ka „baltais ir kļuvis kails”, jo „ar mūžu citureiz ir dziesmai maz”. Lai izteiktu to, kas būtu sakāms, vajag mūžības. Jeb vai pati mūžība ir tas, kas jāizsaka. Kas ir Rakstniekam sudrabs? Saules baltās bērnu dienas? Skaistums? Mūžība vai tas, kam nav vārda?
Zinām tikai, ka sudrabam ir vieta dzīves pelēkumā.
Notiek brīnumi: svārstīgā cilvēka dzīve kļūst par granītu. Sirmais Rakstnieks mūža beigās vairs nerunā par mākslu, kas jaunajam un vecajam ir kopēja, bet par dzīvi. „Tāda ir tava un tāda mana dzīve”: pelēcība, bet tai piejaukts sudrabs.
Piejauc pelēkam mazliet sudraba,
Un tas kļūs kā granīts.Vienam vajag granīta, lai dzīvotu,
Otram – lai aizietu.Pēdējie Ziemsvētki tuvojas. Mēnesnīca gaida saimnieku no slimnīcas pārnākam. Lielā egle loga priekšā stiepjas pāri citām galotnēm, lai redzētu, vai viņš jau nenāk no ezera otra krasta. Nāca!
Istabā Rakstnieks vispirms apstājas pie loga, smaidīdams vēro fantastiskos sniega veidojumus lielajā eglē. Tie viņam katru gadu sagādā prieku. Tajos viņš spēj saskatīt to, ko citi neredz. Šī ir sagaidīšanas rota, Ziemsvētku dāvana un arī Jaunā gada velte pārnācējam. Kā visa tur nav! Taisni kā Jaungada laimi lejot, var ņemt, ko grib: kaut vai kuģi ar visu enkuru braucienam tālumā.
Nē! Tālu viņš vairs nebrauks, to jūt sirds. Gribētos gan, gribētos... Vēl tā viena ceļa pirms lielā ceļojuma, bet... netikt jau... Ieskanas Tālā Drauga sveiciens:
Ar Tēvu zemes saules staru,
Ir manā sirdī ierakstīts,
Ka tikai latvietis būt varu,
Man sveša saule nepalīdz...„Vajadzētu par Tālo Draugu vairāk parūpēties,” Rakstnieks vairākas reizes ieminas, „varbūt tur vainīga mana nevarība, kas nu jau gadu kā neatstājas.” Mierinām, nāks pavasaris, kļūs labāk, varēs iet ārā, krāsies spēki. Pienāk un paiet pavasaris. Spēks nerodas.
Tie ir pirmie un pēdējie Jāņi, kad Rakstniekam jāpaliek gultā. Tikai uz brīdi viņš apsēžas lielajā krēslā, kur pāri augstajai atzveltnei pārkārtais ozola vainags pieskaras pierei. Kupla matu rota ap galvu velk sidraba loku.
85. dzimumdiena Sostes slimnīcā. Negāja uz augšu, gāja uz leju... Pienāca 25. augusts, ko Rakstnieks ļoti gaidīja, slimnīcā gulēdams.
Sostē pie Marijas slimnīcas baznīcas torņa pulkstenis noskaitīja viņa dzimšanas stundu. Baloži dūdoja, paspārnē salīduši.
Smidzināja.
Kas mazajā slimnīcas istabā rožu! Visādās krāsās. Arī no Tālā Drauga.
Citi apsveikumi vēl jāatved no Mēnesnīcas.
Ieejam Rakstnieka istabā. Tukās. Kluss. Vai Rakstnieks vēl šeit atgriezīsies?
Šai lielajā dienā sveicienu un sveicēju ir tik daudz, ka tie jubilāru nogurdina.
Jāatvadās.
Pieeju pie gultas. Jautāju: „Ko lai rakstu Tālajam Draugam? Jūs dzimumdienas vēstuli un divus veltījumus: Mirdzošās grāmatas atvērējam un Gleznotājam un Makšķerniekam saņēmāt.”
„Par maz, par maz!”
„Kā – par maz?”
„Par maz. Gribējās vairāk!”
Nesaprotu! Vēl vairāk gribējās? Kā vairāk?
Saprāts neatbild. Sirds saka: gribējās vairāk siltuma, paša cilvēka!
Baltais: papīrs un tāss bija. Uz tās varēja rakstīt, izteikt skaistumu. Tika arī rakstīts un labi rakstīts. Un tomēr nepietika.
Gribējās vairāk...
