Jaunā Gaita nr. 44, 1963

 

 

TĒLNIEKA PĀRDOMAS

Zigfrīds Sapietis

 

Vecā teika par mūžīgo progresu un grieķu klasiskās mākslas atdzimšanu italiešu renesansē ir mirusi uz visiem laikiem, tāpat kā pati atdzimšana. Šodien kultūras vēsture ir citāda nekā mūsu tēviem un vectēviem, citāda ir arī izpratne. Ar izrakumiem, pētījumiem un atklājumiem pēdējos 50 gados mēs esam uzzinājuši šodien to, par ko mūsu vectēvi pat nesapņoja. Mēs zinām to, ka kultūra nesākas tikai ar Ēģipti vai Grieķiju, bet ka tās sākumi ir meklējami pašas cilvēces sākumos. Zinām arī to, ka nekad nebija un nebūs nepārtraukta progresa, jo progress vienā kultūras nozarē bieži nozīmē atpakaļslīdēšanu otrā.

Ir skaidrs, ka nav runa par kultūru, bet kultūrām, kuŗas, dažādu tautu radītas, seko un nomaina viena otru; kā viļņi jūŗā, tā kultūras vēstures ilgajā, neapturamajā plūsmē, steidzas cita aiz citas, iet blakus, ietriecas viena otrā, saplūst un agrāk vai vēlāk nenovēršami ieslīgst vēstures dziļumos. Paliek vienīgi radītās vērtības - kā putas jūŗā; šīs vērtības mums ir jāpazīst un no tām ir jāmācās, tās salīdzinot, lai vērtētu, cita vērtēšanas veida nav. Katra kultūra ir uzdīgusi, bazējoties uz citu kultūru atstātām atliekām, uzaugusi, uzziedējusi - sazarojusi, novecojusi un beigās sabrukusi, atstājot atkal vērtības nākamās augšanas pabalstīšanai. Citiem vārdiem runājot, šis augšanas un miršanas raksts ir šāds: 1) primitīvais laiks, 2) zemnieciskais (rustiskais), 3) archaiskais, 4) klasiskais (augšanas kalngals), 5) izsmalcinātais (sofisticētais, iekšējā tukšuma apklāšana ar zvārgulīšiem un apdares mirdzumu) un 6) grimšanas posms. Tā tas ir bijis alu cilvēka mākslā, tā bušmeņu sasniegumos, Ēģiptes, Mesopotamijas, Indijas, Grieķijas, Etrurijas, Peru - Meksikas valstis; tā tas bija āfrikāņu kultūras laikā, Eiropas zemnieku rokdarbos un pilsētu mākslā, gan arī lielajos romāņu, Bizantijas un Gotikas posmos. Šis ritms ir gājis cauri arī visiem pēdējā laika -ismiem, ieskaitot romantismu, naturālismu, reālismu, impresionismu, ekspresionismu, dadaismu, kubismu. To mēs varam ļoti skaidri redzēt, salīdzinot seno Latgales māla zirdziņu - svaigu un zemniecisku, ar šāsdienas māla pīlīti - smalku, mirdzošu, bet bez dvēseles - nedzīvu; nolaizītu - teiktu lauku cilvēks. Tāpat raugoties uz senajām, taupīgi, bet gaumīgi rakstiem rotātajām latviešu klētiņas durvīm, mēs sākam apjēgt to jēlo tukšuma izvirtību, kuŗa izpaužas "modernā" laika tautiskajās mēbelēs un pūra lādītēs. Ja senajam latvietim raksts bija kaut kas, kas tika austs un griezts, tad šodien tas ir kļuvis ne divu dimensiju rotājošais elements, bet trīsizmēru forma virsmas apklāšanai. Es raugos šodien Latvijā gatavoto pūra lādīšu attēlos - viss, kas tur jaušams, ir ar desiņām un bumbiņām apklāta kubiska forma. Godīgi runājot, pašu lādīti grūti saskatīt, jo tā apkrauta vārda tiešā nozīmē ar barokveida (baroque) vieplīšiem. Šīs dzimtenē gatavotās "tautiskās" lietas nav nemaz labākas par tikpat tautiskajiem saplakšņa (vai kā daudzi saka: finiera) pelnu traukiem - trimdā darinātiem. Šis mūsu pašu, latviešu, piemērs ļoti labi rāda kultūras viļņa pacelšanos un grimšanu - pāreju no primitīvā izsmalcinātajā, izvirtušajā.

Nav svarīgi, vai tā ir māksla, rokdarbi vai amatniecība. Nav svarīgi, vai tā ir tradicionālā māksla vai individuālā (senajām tautām tas viss bija viena vienība), svarīgas ir vienīgi radītās vērtības. Lai kādi mēs būtu - tautas mākslinieki, vietējo tradiciju un piedzīvojumu, gadsimtos radītu un sijātu, balstīti vai individuāli, neatkarīgi radītāji, kas vispasaules kultūras vērtību apcirkņos mācījušies, pilnības jeb pilnīguma ideāla priekšā mēs esam niecīgi, jo šis ideāls ir mūžam neaizsniedzams. Šī patiesība ir reizē lāsts un svētība, kas dzen un spiež mākslinieku strādāt, mēģināt, neatlaisties visu mūžu, un šī patiesība ir tā, kas mākslinieku padara atšķirīgu no visiem pārējiem darba darītājiem, jo viņam katra diena ir citāda, katrs darbs citāds, kur nekas neatkārtojas, kur katra glezna, tēls, pods vai sega ir citādi kā jauna svaiga doma.

Kas tad ir māksla? Katrā ziņā visradošākā kultūras nodarbība vai nozare, ieskaitot tās māsas: literātūru, mūziku un deju. Nesalīdzināmi radošāka nekā pārējās divas kultūras nozares: filozofija - reliģija un zinātne. Nav iespējams pateikt īsos vārdos, kas ir māksla; lai to sāktu saprast, ir jāiemācās tās valoda, kas ir grūtāka nekā ķīniešu mēle vai kura katra cita valoda. Taču ķīniešu valodas iemācīšanas vien nevienu nepadarīs par ķīniešu dzejnieku.

Māksla nav ne bikses, ne svārki; to nevar ēst, nevar dzert; bez tās var dzīvot, neviens bez tās nav nomiris. Kamdēļ tā ir vajadzīga? Šeit atbildes var būt dažādas, bet tās nāk no neliela pulciņa cilvēku. Lielais vairums nedomā, ka māksla ir vispār nepieciešama, un nejūt nekādu vajadzību pēc tās. To mēs ļoti labi redzam pēc tā gauži nelielā darbu skaita, ko pārdod izstādēs, un to arī liecina tās daudzās istabas, kuŗās nav neviena zīmējuma, glezniņas vai daiļamatnieka gatavotas māla vāzes. Būšu melojis? Nē! Dievs mans liecinieks.

Mums arī būtu jābūt skaidrībā, ka mākslu negatavo fabrikās kā patēriņa preces - zābakus un skrūvju griežamos. Uz slīdošās lentes ražotie mākslīgā kaučuka zilonīši, kas daudzās smalkās dzimtās, uz magoņkoka plaukta sarindoti, kož viens otra asti vai arī metalla kārba cepumiem, ar ūsainu huzāru uz vāka nav mākslas ražojumi vai atspoguļojumi; tie ir tikai nožēlojami jēluma izpaudumi, nama mātes bezgaumes liecinieki. Tas pats sakāms par porcelāna fabriku "smalkajiem" tēliem un apgleznotām tējkannām ar apzeltītām malām, bieži ķīniešu vai holandiešu" stilā.

Kā jau minēju, nav svarīgi -ismi, nav arī svarīgi, vai māksla tiek uzskatīta un apzīmēta par abstraktu vai reālu, veclaiku vai modernu. Ir svarīgs vienīgi mākslas darba pārliecinošais spēks; ja tas pārliecina, tad mākslas darbs ir reāls, ja ne, tad visreālistiskākā, fotografiski darinātā glezna pārvērtīsies bezjēdzīgā. Modernais? Mode - Šodien visvairāk ieredzēts, rītu dubļos. Labais - jā, tas, lūk, ir mūžam pastāvīgs, tam nav ne jākrāsojas, ne kurpes ar adatu purniem jānēsā. Jo tu vai es esam labāki mākslinieki, jo ilgstošāki mēs esam - Šodien, rītu, gadsimtos, kas nāks. Jo tālāk tu turies, jo vairāk atstatu esi no šīs dienas -isma modes, jo savrupīgāks - oriģinālāks tu esi. Tu modernist, sarūsējušo naglu skulptūru un "grand sack" (lāpītu maisu) ražotni, tu, krāsu kleķu sviedēj un izbāztu putnu kārēj, vai tu arī apjēdz, ka tu esi tikai viens no tūkstošiem modernistu - tikai viens no lielā aitu bara. Aita. Tikpat liels aita kā tas godājamais akadēmijas prezidents, kas glezno astoņdesmit gadu sirmgalvi tādējādi, ka viņas mati atspulgo zeltu, viņas nagi ir perlamutrs, acis saka: man tikai astoņpadsmit gadu! Jūs abi, kā vecmodīgais, tā modernais, esat vienādi.

Visa lielā māksla ir primitīva un pārliecina ar savu vienkāršību. Nekas tā nepārliecina kā vienkāršība - pievilcīga vai atbaidoša. Nekas nav tik grūts kā vienkāršība, jo tur nav zvārgulīšu un mežģīņu tukšuma apklāšanai. Tikai liels gars var atļauties vienkāršības kailumu, kas neslēpj nekā, bet atklāj kā lielā lielumu, tā arī mēsla nožēlojamību. Parastais pūļa cilvēks baidās vienkāršības; taču tam tā nevajadzētu būt mākslā, un nebūtu jācenšas tukšumu aizstāt ar sarūsējušām naglām vai saldzeltainiem matiem.

Lai parādītu skaidrāk, ko domāju ar vienkāršību, mēģināšu pagriezt laika ratu atpakaļ. Laiks - 30.000 pirms Kristus. Vīrs, zems un muskuļains, ādās tērpies, iznāca no klinšu pārkares kaut kur Spānijā vai Francijā (ģeogrāfija toreiz nepastāvēja) un pazuda negaidīti... Kad mēs viņu atkal atradām, redzējām, ka viņš uzmanīgi sita - cirta drumslas no kāda akmens, mazāku cietu kvarca gabalu turot sažņaugtā dūrē. Bija neticami, ka viņš kaut ko no lielā akmens izcirtis, bez kalta un veseŗa strādājot. Pamazām mums šī mīkla kļuva skaidra, akmeni tuvāk aplūkojot. Lūk - jau akmenī pašā bija kaut kas, kas mudināja: atklāj, atbrīvo mani! Alinieks mums likās barbarisks, necivilizēts muļķis, un tomēr, vērojot, kā no akmens - klinšu izauguma veidojās tēls - sievietes ķermenis, mēs savus uzskatus sākām apšaubīt. Vai mēs būtu šai klints daļā ieraudzījuši to formu un ritmu, ko tur saskatīja alinieks? Vai mēs būtu šo formu atbrīvojuši ar tik elementāriem līdzekļiem un īstenojuši savu ritma izlasi tik iespaidīgi, tik vienkārši? Mēs aplūkojām klints izaugumu vēlāk, kad mūsu pirmtēvs devās sameklēt sev ko ēdamu, un redzējām, ka alinieks nebūt nebija muļķis. Viņa izcirstais vai izsistais tēls auga ārā no pašas klints, kā koks - daļa no dabas, kur nekas nebija lieks. Apakšējā daļa - gluda ar statenisku rievu, bija pārvērtusies sievietes kājās ar bagātām gūžām. Vēders un krūtis bija viena vienība - mūsu pirmtēvs bija izvēlējies divus dabiskos akmens punus - apaļus un izteiksmīgus un tos ar lielu rūpību apstrādājis. Akmens augšgals bija samērā mazs - Šaurs un ar grumbuļainu kraupi apklāts - acīm redzot, galva ar matiem, bet tā primitīvo mākslinieku bija maz interesējusi, tikpat mazā mērā kā sievietes rokas, mazas un nenozīmīgas, ar pāris līnijām akmens bluķa sānos iegravētas. Vai tā bija viņa sieva vai auglības dieviete? Kas to atbildēs? Nenoliedzami šis darbs bija skulptūra, bezgala pārliecinoša savā vienkāršības kailumā, savā formas un ritma izvēlē un savā novietojumā - dabā, kur šis akmens stāvēja, elpoja un dzīvoja.

Paraudzīsimies, kā strādā viens no mūsu laikmeta tēlniekiem. Lielā darbnīca pilna gaismas dienā, mākslīgās dienas gaismas naktī. Ceļamie krāni, saspiestā gaisa kalti, elektriskas mašīnas. Mūsu tēlnieks gatavoja tēlu - tas prasīja ilgu laiku: zīmējumi - uzmetumi, skices plastisinā, ģipsā, beidzot īstais lielums akmenī. Šeit tēlnieks strādāja, lietojot punktējamo mašīnu, kas pārnesa un palielināja punktus un atstatumus no mazās skices uz lielā akmens bluķa. Deguna gals, lūpu kaktiņi, acu zīlītes, ausu iedobumi, pieres izaugumi, krūtis, vēders, punkts sekoja punktam, augstums augstumam, dziļums dziļumam. Izmērs izmēram. Kad izmēru dziļums bija nodibināts, tēlnieks paņēma automātisko kaltu un samērā īsā laikā nokala nevajadzīgo slāni. Strādāja veikli un ātri, bet kaut kas saraustīts un nedzīvs piemita visai nevainojami nopulētajai virsmai. Stīvums, ko redz architekta zīmējumā, kad to salīdzina ar mākslinieka brīvās rokas veikumu; kā velces vilktās līnijas, sekojot sliedes taisnajai virsmai; no pieturas uz pieturu kā pilsētas autobuss. Nedzīvs stāvēja marmora tēls blakus savam pirmsākumam - skicei. Nedzīvs, matēmatisks pārnesums, kuŗā trūka pašas dvēseles - tā bija palikusi ģipsa metā.

Nekad neesmu aizmirsis sava pirmā profesora vārdus: Dziļumu dodiet, dziļumu! Šo teicienu viņš atkārtoja bieži, bet gadiem bija jāpaiet, lai sāktu saprast, ka profesors domāja kaut ko vairāk nekā telpas dziļumu vai perspektīvas illūziju. Dziļumu mūsu domās, vārdos un darbos! Dziļumu mākslā un ikdienas dzīvē - tad mēs ieraudzīsim vienkāršības kailuma lielo patiesību un nebūs jākrāso akadēmiskās "glancbildes", nebūs jāgatavo modernās lūžņu skulptūras. Tad pratīsim atšķirt īsto zeltu no apzeltītiem mēsliem, kuŗi agrāk vai vēlāk beidz savu mūžu atkritumu stūrī.

Tikai dziļam prātam, dziļām jūtām atklājas lietu dvēsele. Bez šīm īpašībām vislielākais virtuozs parādīs tikai seklu, nedzīvu ārpusi nemaz nerunājot par tiem 18-gadīgajiem "ģenijiem", kā latviešu, tā cittautu, kas pārpilda izstāžu telpas ar saviem "modernajiem oriģināldarbiem". "ģeniji", kas vienmēr piemin Pikaso (Picasso), bet cenšas aizmirst apstākli, ka lielais franču spānis var visu kā toņos, tā krāsās: vecmāmiņas portretu, ielas slaucītāja zābaku, diktātora domas vai vājprātīgā sapni un viepli sešās dimensijās. Lielie gari vienmēr mācās no lielajiem, no lielajām kultūrām. Ko gan mūsu modernisti zina no visa tā? Cirkus triki nav māksla. Fotografijas izdarībām un ģeometriskām sistēmām ir vieta skolu dabasmācību telpās, ne izstāžu sarīkojumos.

Dziļumu! Tad mēs redzēsim, ka būtībā visa māksla ir abstrakta un tāda vienmēr ir bijusi. Lai ko mēs zīmētu - iznākums būs viens: papīrs, grafits un illūzija, vienalga, vai mēs attēlotu suni vai sapni. Visi skaistie -ismi ir kritiķu - lietpratēju "oriģināldarbs". Lietpratējs, kā zināms, parasti ir cilvēks, kas stāsta citiem, kā darīt lietas, kuŗas viņš pats nezina kā veikt. Radošam māksliniekam, architektam, ārstam, lauksaimniekam nav jāplātās ar savu lietpratību, to rāda viņa darbs. Lai ierēdņi un diletanti jāj uz lietpratības zirdziņa, mēs pārējie radīsim.

Godbijību pret darbu! Necentīsimies izvarot materiālu, ļausim kokam, akmenim, mālam, bronzai elpot, dzīvot un paturēt savu seju un raksturu. Kā kosmētika sievietes sejai piešķiŗ prieka meitas atspulgu, tā materiāla apzeltīšana un spodrināšana parasti apliecina mākslinieka slikto gaumi. Necirtīsim tīklus no akmens, nepīsim grožus no māla. Ja mēs zinām, ko mēs varam sagaidīt no zivs, putna un govs, tad mums arī jāzina, kā, kur un kad materiālus mākslā lietot.

Mūžīgais progress? Vai neteiksim, mūžīgās pārvērtības? Arī tas nebūs pareizi, jo iepazīstot mākslas laikmetus, mēs atklājam, ka viss, ko Pikaso (Picasso), vai Braks (Braque) mēģina pateikt kā kaut ko jaunu, ir jau pateikts iepriekš peruviešu, alinieku vai kādā citā posmā. Viss, ko varam, ir izteikt godīgi mūsu pašu valodā to, ko mēs jūtam, ticam, pārdzīvojam kā mākslinieki. Mācīsimies no lielajiem gariem, no Džoto (Giotto), Rembranta, Rodēna, Pikaso (Picasso), Epsteina un daudziem citiem, kuru vārdi ir izgaisuši vēstures plūsmā. Tad nebūs jāseko pūlim, nebūs jāseko modes kliedzieniem. Lielie vīri to nekad nav darījuši.

Oriģinālitātes manija ir sērga, ar kuru sirgst šodien daudzi - kā ielas meitas, tā mākslinieki. Šeit intelliģences līmeņa paaugstināšana, iepazīstot milzu vērtības mūsu kultūras noliktavās, - bibliotēkās, mūzejos, celtnēs, pieminekļos un seno laiku drupās, varētu lieliski palīdzēt. Tad viens otrs sāktu saprast, ka klupšana uz banāna mizas nav balets, troksnis nav mūzika, katrs krāsu salikums nav glezna un sajukušā kliedziens nav ģenija iezīme. Lai mākslas darbs rastos, nepieciešamas trīs lietas: mākslinieks, darba rīki un materiāls. Visiem šiem trim ir milzu iespējas, bet arī noteiktas ierobežotības, kuŗām pāri tikt nestāv cilvēka varā.

Zigfrīds Sapietis

Riga Studio, Newbattle Cottage , Scotland.

 

DARBU ATTĒLI

AKMENS DVĒSELE. Labojot, pārbūvējot biezās akmens sienas - paplašinot logus darbnīcai, atradu šo gabalu, kas no pelēka lauku būvakmens pārvērtās tēlā. Darīju visu, lai tēls arī joprojām paliktu akmens - ar savu seju, savu dvēseli. Gatavots 1962. g. , augstums 56 cm.

 

PORTRETA GALVA. Veidots melnajā cementā (Fondu) 1958. g.

 

ĶERMENIS. Kļavas kokā kalts kā izcilnis. Mans pirmais mēģinājums atklāt dabas formu un ritmu un rādīt materiālu kā tādu. Esmu centies aizmirst visus akadēmiskos, sociālos un nacionālos -ismus. Kopš šā laika esmu darījis visu, lai mācītos cik vien iespējams no lielajiem gariem, senajām kultūrām; lai mācītos, kā būt pašam sev - ne "abstraktās" ne "reālās" mākslas vergam, ne veclaiku pielūdzējam, ne jaunlaiku modes sekotājam. Darbu gatavoju 1958. g.

 

TĪĢERIS. Veidoju plasticīnā un atlēju bronzā prof. Bogilda studijā 1959. g., kad kā Edinburgas mākslas akadēmijas un Dānijas valsts stipendijas ieguvējs divus gadus uzturējos Dānija un Italijā, studējot keramiku un tēlniecību.

 

LIETUVĒNS sāka atklāties tikai tad, kad biju nokalis lielā, sapuvušā, koka vēža saēsto celma ūdens piesātināto daļu. Pati serde bija cieta kā kauls. Šai kalumā tāpat kā visos pēdējos darbos, skices nelietoju, jo bieži darba dvēsele un svaigums paliek uzmetumā. Izmēri: 38x33x26 cm. 1962.g.

 

VARDE. Dabas formas un ritmi pārnesti no māla uzmetuma kokā - izkalti. Ritmu maiņai un pastiprināšanai izmantoju koka šķiedru. Lapas daļa no skiču mapes

 

OZOLS UN AKMENSMĀLS (stoneware). Uzkožamo galdiņš vai sēžamais. Virsma apklāta ar iegrieztām, iegremdētām akmensmāla plāksnēm - podiņiem 2 cm bieziem, ar krāsainām, blāvām vāpēm rotātiem. Dedzin. temperatūra 850o un 1280 o C. Izmēri: 71x46x 36 cm. Centos apvienot lietderīgo ar māksliniecisko. Ozola bluķa lielās un dziļās plaisas lielā mērā noteica darba kompoziciju.1963. g.