Andris Vītoliņš

 

Latviešu tautasdziesmu vākšanas celmlauzis Krišjānis Barons līdz savai nāvei 1923. gadā paguva pierakstīt gandrīz 218.000 dziesmu (t.i. četrrindas), no kuŗām 35.789 numurētas kā „pamatdziesmas”, pārējās – kā to paveidi. Līdz otrā pasaules kaŗa sākumam Folkloras krātuve savāca vēl 775.257 dziesmas, ar ko „pamatdziesmu” skaits palielinājās līdz 60.080. Darbs turpinājies arī okupētajā Latvijā. Savākto dziesmu kopskaits tagad būs krietni pāri miljonam. Nav mums uzglabājušies gaŗi episki dzejojumi, kā somu „Kalevala” vai vācu „Nibelunga”, kaut gan iespējams, ka tādi kādreiz mums bijuši.

1957. gadā Folkloras krātuvē Rīgā bija savākts ap 20.000 melodiju un to variantu. Salīdzinot ar pierakstīto tekstu skaitu, tas nav daudz. Jāatceras tomēr, ka bieži vien simtiem dziesmu dziedātas tai pašā meldijā, piem. Jāņu dziesmas.

Ir divi galvenie dziesmu paveidi – t.s. teicamās dziesmas un dziedamās dziesmas. Teicamās dziesmas ir ļoti senas, vienmēr saistītas ar „seniem rituāliem – kāzām, bērēm, kristībām, kaladošanu, ķekatām, talku u.t.t. To apjoms tikai kādi 3 vai 4 toņi, forma parasti 4 vai 8 taktīgs kvadrātisks teikums (klasiskais periods). Meldijas ļoti vienkāršas, pat primitīvas, bez kādiem melodiskiem rotājumiem pēc t.s. sillabiskā principa – noti pret balsienu. Paklausīsimies kādu šādu senu dziesmu – „Pūti, pūti ziemelīti” un „Sudrabiņa lietiņā lija” ar austrumu Latvijai (Latgalei) raksturīgo piedziedājumu „kaladū”. Pēc šīm meldijām dziedāti neskaitāmi pantiņi, kad ap Ziemsvētku laiku, īpaši jaunieši un bērni, gāja no sētas uz sētu, izģērbusies par ķekatām jeb budēļiem. Kā var spriest, šīs meldijas dziedātas unisoni vai arī pēc latviešu līgotņu un apdziedāšanās dziesmu klasiskā parauga (E. Melngaiļa „Jāņu vakars”, Latvian Music, Ep 1, posms soprāna solo un piedziedājums.) Teksta pirmo divrindu vienmēr uzsāk viena pati dziedātāja – teicēja jeb saucēja. Tiklīdz divrinda „pateikta”, pārējās dziedātājas jeb locītājas to tūdaļ uzķeŗ un atkārto, bieži tai pašā meldijā vai meldijas paveidā, izveidojot dziesmas otru pusi. Teicējas beidzamo vai priekšbeidzamo noti pārņem vilcējas, kuŗas šo noti ar skaņu a vai e „velk” līdz dziesmas beigām. Ja velkamā nots nesaskan ar dziesmas beigu noti, vilcējas parasti pārsviežas uz tonisko beigu noti tai brīdi, kad locītājas pirmo reizi sāk „locīt” otru teksta rindu. Še vēl viens paraugs: „Kalnā kāpu es dziedāti”, kur dzirdamas kokļu pavadījumā teicējas un saucējas. Diemžēl, trūkst vilcēju. (4 – L.M., Ep. 016).

Melngaiļa „Jāņu vakara” sākumā dzirdamas arī citas, daudz plašāka apjoma meldijas, jau minētās dziedamās dziesmas. Atšķirība pret teicamām dziesmām ievērojama. Pēc V. Dārziņa domām tam trīs iemesli:

1) Jāpieņem, ka teicamās dziesmas dziedātas slēgtā telpā, kur balss tā neskan kā ārā.

2) Teicējai bija jādomā par vilcēju spējām iekrist pareiza vietā un locītāju spējām sekot un atdziedāt. Šāda kopēja ierobežošanās radīja grūti izkustināmas tradīcijas.

3) Dziesmas radušās ļoti senos laikos.

Daudz seno bēŗu dziesmu teksti norāda, ka tās (un tātad arī to meldijas) cēlušās zemgaļu agrajā dzelzs laikmetā (no apm. Kristus dzimšanas laika līdz apm. 500 g. pēc Kr.). Archaioloģiski pētījumi liecina, ka šai laikmetā kapu vietai no lieliem laukakmeņiem savēla apļveidīgu žogu 4-12 m diametrā. Laukums žoga iekšienē bija kaps, pats žogs – kapa mala vai kapa sēta. Mirušo nolika kapā vienkārši uz zemes, apbēra ar nebiezu baltu smilšu kārtu, ko noklāja ar velēnu. Gluži kā dziesmā teikts „Apsegšos kalniņā Ar zaļo velēniņu”. ((Aunat mani baltas kājas, D. 45)).

Dziedamās dziesmas daudz plašāka apjoma nekā teicamās, to ritms komplicētāks, forma bieži īpata, metriskais veidojums izsmalcināts. Teksts bieži vien nav vairs četrrinda, bet gan gan jau gaŗāka balādiska forma, dažreiz pat 10-12 pantu (četrrindu) gaŗa. V. Dārziņa izskaidrojums:

1) Dziedamā dziesma laikam gan pa lielākai daļai dziedāta brīvā dabā.

2) Tā bija atsevišķas, mums nezināmas dziedātājas tieša, paražu un daudzbalsības neierobežota izpausme.

3) Tās laikam radušās daudz vēlāk, sākot ar apm. 900 g. pēc Kr. Tad sākās kuršiem un zemgaļiem vēlais dzelzs laikmets, tātad augstāka kultūras pakāpe. Pāris raksturīgi piemēri: Jāņa Mediņa 6 tautasdziesmas, (soliste P. Brīvkalne, L.M., Lp. 6). Meldijas ir oriģināli, bet par Mediņa orķestra apdari domas dalās. Ir ļaudis, kas to augsti vērtē, it īpaši teicamo, izdomas bagāto instrumentāciju, kamēr citi uzskata, ka vēlās romantikas un impresionisma iekrāsotā harmonika neatbilst meldiju struktūrai.

Visraksturīgākā latviešu tautas mūzikas īpatība ir līgotnes. Tās dzied vasaras vidū, Jāņu vakarā, naktī un dienā ar gaviļu pārpilno piedziedājumu „līgo”. Tajās apdziedāta senā dieva Jānīša ierašanās, kad saule visaugstāk pie debesīm, Jāņu bērnu staigāšana no sētas uz sētu, papardes zieda burvestība utt. Līgotnes laikam gan ir vienīgi latviešiem. Pat kaimiņiem lietuviešiem un krieviem to nav. Līgotnēs atrodam gan seno teicamo, gan jaunāko dziedamo dziesmu paveidus. Jau Melngaiļa „Jāņu vakarā” izmantoti līgotņu motīvi. J. Ķepīša „Līgo dziesmās” solistēm uzticētas senās, apjomā šaurās teicamās dziesmas, kur koris tēlo locītājas un vilcējas. Koŗa un vēlāk solistu grupas izpildījumā izskan krāšņās, plašāka apmēra dziedamās līgotnes (Ķepīša „Līgo dziesmas”. L.M., Lp. 021). Tautā vēl joprojām ļoti iecienītās melodijas izmantojis P. Jurjāns savos līgotņu apstrādājumos („Līgo dziesmas”, L.M., Lp. 021). (1) (Skat. nošu piemērus, kas numurēti 1-5):

J. Reinholds savās „Līgo dziesmās” izmantojis mazāk pazīstamas melodijas (L.M., Lp. 021). Te jāpiezīmē, ka J. Ķepītis, P. Jurjāns un J. Reinholds nepieder pie mūsu izcilajiem skaņražiem, kas jāņem vērā, apstrādājumus novērtējot. Visbeidzot
apzināti pāris primitīvi līgotņu sabalsojumi senajiem tautas instrumentiem koklēm, kas zināmā mērā atbilst Viduseiropas citrai (Kokļu ansambļa līgo dziesmas. L.M., Lp. 021).

Līgotņu gaŗums svārstās no 6-17 taktīm, to forma parasti asimmetriska. Pamatmetrs 4/8, jo gandrīz visas Jāņu dziesmas ir trochaiskas (t.i. uzsvērts, neuzsvērts). Daktilisko (t.i. uzsvērts, neuzsvērts, neuzsvērts) un līdz ar to trīsdaļīgo metru maz. Pie „līgo” parasti mainās taktsmērs no 4/8 uz 3/4 pie pirmā, uz 2/4 pie otrā „līgo”.

Austrumu Latvijā (Latgales vidienē ap Ludzu) pavasaŗos dzied t.s. rotāšanas dziesmas ar piedziedājumu „rotā” vai „rūto”. Tā ir veca paraža, godinot vasaras tuvošanos. (Rūtoj bite, D. 71). Rotāšanas melodijas bieži ļoti līdzīgas līgotnēm un nereti tiek sajauktas ar tām (2) (Ik vakara dziedāt gāju, Gr. 36).

Kaledošanas, t. i. Latgales ķekatu dziesmas jau pieminētas. Kaledošanas tradīcijas pazīst arī krievi. Minētas arī bēru dziesmas, kādu uzglabājies ļoti maz. Vēl dažas – „Tumsiņāi dienu gaidu” – taktsmērs mainās no 3/4 uz 2/4 (D. 119) (3) un „Jūdzat bērus, jūdzat raudus, Vediet mani smilktainē” – taktsmērs mainās no 4/4 uz 5/4 (D. 120). (4)

Latvijas vidienē izplatītas ganu dziesmas (5) („Kaimiņ’ Janka, laidies šurpu”, D. 113; „Citi gani, laidiet šurpu”, D. 114; „Līsti, lietiņ, vienu dienu”, D. 115). Tām ļoti raksturīgi gavilējošie locījumi, kuŗi nereti ir iekliedzieni augstā reģistrī toņkārtai nepiederošās skaņās (Gosniņ, mana raibaļiņa”, Gr. 61).

Šūpuļa dziesmas izplatītas vidus Latvijā. Visiecienītākā laikam gan būs „Aijā žūžū lāča bērnis”, kuŗa stāsta par mazajiem lācēniem, kam tēvs atnesa medus podu un māte ogu vācelīti („Aijā žūžū,” L.M. 019, un P. Jurjāna „Šūpuļdziesmiņas”, L.M. Ep. 06).

Daudz dažādas ir darba dziesmas. Senajiem latviešiem vārds „dzīvot” nozīmēja to pašu ko „strādāt”. Darbu pavadīja dziesma, kā to stāsta krāšņā „Dziedot dzimu, dziedot augu, Dziedot mūžu nodzīvoju” (L.M., Ep. 013). Tautā ļoti pazīstamas vēlākajos dzimtniecības un klaušu laikos (16.-19. g.s.) radušās bāra bērnu dziesmas, kuŗās izpaužas naids pret svešajiem apspiedējiem, piem., „Kas tie tādi, kas dziedāja Bez saulītes vakarā? Tie bij visi bāra bērni, Bargu kungu klausītāj’” (L.M., Lp. 019). Apstrādātājs Jēkabs Graubiņš bija viens no mūsu teicamākajiem skaņražiem un tautasdziesmu pazinējiem. Daudz dziedāta arī „Ej, saulīte, drīz pie Dieva, Dod man svētu vakariņ’. Bargi kungi darbu deva, Nedod svēta vakariņ’” (T.Ķeniņš, L.M., Lp. 8).

Taču lielā daļa latviešu tautasdziesmu ir līksmas, dzīves priecīgas. Dziesma palīdzēja izturēt daudzos kaŗa, posta un verdzības gadsimtus. Gribētos te atzīmēt kādu spilgtu latviešu tautasdziesmu īpatnību – galējību trūkumu, ar ko tās atšķiras, piem. no krievu. Prieks ir cildens, bet ne trakulīgs, bēdas apvaldītas.

Daudz dziesmu par arājiem un ecētājiem. Arāju dziesmās raksturīgi gaŗi, augsti toņi, kuŗus parasti velk, kamēr pietrūkst elpas („Arāji, ecētāji”, V. 79 un 80). Ecētāju dziesmas parasti neliela apjoma, pēc teicamo dziesmu parauga („Svilpo irbe”, D. 6). Latviešu tautas dzejai ļoti raksturīga slieksme ļaut dzīvajai dabai piedalīties cilvēku izdarībās, kā nupat dzirdētajā paraugā: „Svilpo irbe eglājāi, Svilpo puisis ecēdams”. Zobgalīgā dziesma stāsta par aršanu ar vēzīti („Ar vēzīti art es gāju”, V. 106). Krāšņas ir siena pļaujas dziesmas (E. Melngaiļa „Dziedāt māku, Dancot māku”, L.M., Lp. 2). Daudz apdziedāta ziedošā rudzu druva („Ziedi, ziedi, rudzu vārpa”, V. 153 un V. 162).

Latgalē mēdza rīkot talkas. Augu dienu strādāja, bet vakaros bija liela līksmošana un dziedāšana („Tolkadzīde”, V. 248). Ir dziesmas par kulšanu, malšanu un citiem darbiem. Melodiski augstu attīstītas pieguļnieku dziesmas. Tās parasti dziedāja puiši, vasaras naktīs zirgus ganīdami, piem. „Tumša nakte, zaļa zāle, Laukā laidu kumeliņu” (L.M., E. 07). Līksma meita stāsta par sudraba birzi, caur kuŗu ejot ne zariņa nenolauza („Caur sudraba birzi bridu”, L.M., Ep. 05). Jautras braucēju dziesmas, piem. „Nebrauc tik dikti” (L.M., Ep. 016). Puišiem ļoti patīk lepoties ar savu zirgu, piem. „Rikšiem bērīti es palaidu” (L.M., Ep. 03). Citreiz dravinieks stāsta par bišu dzenāšanu („Visu dienu bites dzinu”, L.M., Ep. 016). Nedaudz mednieku dziesmu, „Ar laiviņu ielaidosi, irbes šauti jūriņā” (V. 662). Ļoti daudz dziesmu par jūŗu un zvejniekiem. Latviešu tautas mūzikā blakus Jāņu dziesmām visbiežāk dziedātais teksts ir „Ai zaļāi līdaciņa”, kam ap 50 dažādu meldiju un to paveidu. Emīlis Melngailis apstrādājis korim visiecienītāko (L.M., Lp. 021). „Jūriņ’ prasa smalku tīklu” prot ikviens latvietis (J. Graubiņš, L.M., Ep. 013).

Kā jau minēts, dziesma pavadījusi latvieti visu mūžu. Saprotams, jo daudz apdziedātas līgavu meklēšana un precības. Laimīga sieva stāsta par labo dzīvi aiz vīriņa („Aiz krūmiņa aizvējiņa, L.M., Lp. 1). Lepna meiča dod roku tautietim („Tautiešami roku devu”, L.M., Ep. 05). Izzobo vecpuišus – „Cīruli, cīruli, kad ņemsi sievu?” („Cīruļa vedības”, L.M., Lp. 2). Taču kādreiz tautu dēlam iziet greizi, dzeŗot alutiņu – dzeŗ, kamēr otru nepazīst: „Zirgu savu znotu saucu, Siena kaudzi – līgaviņu” (J. Graubiņš, „Alutiņš, bāleliņš, L.M., Lp. 1).

Daudz dziedāta arī igauņiem pazīstamā „Pūt, vējiņi” (A. Jurjāns, L.M., Lp. 02). Pirmā četrrinda izskatās šādi:

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē;
Kurzemniece man solīja
Sav’ meitiņu malējiņu.

Pantmērs – trochajiskais. Katrā rindiņā četri uzsvari, tātad četras trochaja pēdas. Ik divi pēdas saslēgušās divpēdā jeb dipodijā. Katrai šādai trochaju dipodijai atbilst viena melodijas takts. Ik divi rindiņas saslēdzas lielākā vienībā, strofā, kam atbilst viena patstāvīga meldija, ja meldijai tikai četras taktis, kas samērā reta parādība, strofu dzied bez atkārtojumiem. Visbiežāk atkārto kādu rindiņu vai tās daļu ar vai bez dažādiem piedziedājuma vārdiem. Strofa veido dziesmas pirmo pusi. Klasiskajā dainu četrrindā tātad ir vienmēr divi panti. Vairāk par šiem jautājumiem varam uzzināt Jāņa Rudzīša rakstā ‘Latviešu tautasdziesmas un to aistētika’, ko līdz ar ierunātu skaņu lenti izdevis ELJA-s neklātienes kurss.

Latviešu dainās ir tikai krītošie ritmi – trochaji un daktiļi. Daktiļu dziesmu apm. 20 reiz mazāk nekā trochaju. Še vienai mūzikas taktij atbilst viena daktiļu pēda, piem.,

Incīti, kaķīt,
Eim’ abi ciemā,
Tu iesi namā,
Es istabā. ((Sk. K. 2))

Jēkabs Graubiņš kādā 1934. g. publicētā rakstā norāda, ka vairāk nekā puse no visām trochaju meldijām (pavisam toreiz Folkloras krātuvē bija ap 10.000 meldiju un to variantu, apm. par pusi mazāk nekā tagad) ir 8-taktīgas un tātad atbilst klasiskajam normālperiodam, Apmēram divi trešdaļās trochaju dziesmu ir divdaļīgs taktsmērs: 2/4, 4/4, 6/8, 6/4 un jaukts 2/4 + 4/4. Pie tam 2/4 taktu apmēram trīsreiz vairāk nekā visu pārējo divdaļīgo kopā. Trīsdaļīgs taktsmērs ir ļoti daudzām trochaju tekstu meldijām, tā kā 3/4 takts, (daktiļiem 3/8 takts) ir pēc 2/4 takts tā izplatītākā. Ļoti iemīļots ritms ir ♩♩♫ / ♩♩♫, piem., „Dziedāj’ tautu tīrumā” (L.M., Lp.9). Pavisam rets ir 6/4 taktsmērs, piem., nesen kā dzirdētajā „Pūt, vējiņi”. Jauktā taktsmērā – joprojām pēc Graubiņa – sacerēta apmēram ceturtā daļa trochaju dziesmu. Volfgangs Dārziņš divdesmit gadus vēlāk (1955. g.) nonācis pie visai atšķirīgiem secinājumiem: „Kā jau teikts, senajiem latvju dainotājiem tā dēvētais muzikālais kvadrātisms, t.i. melodijas uzbūves elementu simmetriska izkārtošana, ir bijusi grūti pieņemama lieta. Meldiju ir bieži mēģināts individualizēt, vai nu lietājot atkāpšanos no formas standarta veidiem, variējot ritmu, vai, visbiežāk, ievedot ritma maiņas, kā arī lietājot saliktu metru – reizēm pat lietājot visus šos paņēmienus kopā.

Viens no visvairāk lietātiem saliktajiem metriem ir 5/4 vai 5/8, kas sastopams tik bieži, ka rodas jautājums, vai tas nav uzskatāms par latviešiem raksturīgu nacionālo metru.” Ļoti jānožēlo, ka Dārziņš nevar matemātiski pierādīt šo atziņu, vienu no savām 3 tēzēm par latviešu tautasdziesmu raksturīgajām slieksmēm – (1) veidoties ar kvartu intervalliem, (2) vairīties no kvadrātiskas simmetrijas, (3) kārtoties senajās grieķu skaņkārtās.

Bez jau agrāk dzirdētajiem vēl pāris 5/8 taktsmēru piemēri: „Šūpo mani, māmulīte, Vieglajā šūpulī!”((D. 7)). Ievērojiet arī kvartu lēcienus! Latgaļu sieviešu koris kokļu ansambļa pavadījumā dzied „Ai galdiņi” (L.M., Lp. 020).

Lai izvairītos no kvadrātisma, kadenču t.i. nobeiguma taktīs metru bieži paplašina, tā „Skaisti dziedi, lakstīgala, Rīgas torņa galiņā” no 3/4 uz 4/4 (J. Vītols, L.M., Lp. 9).

Daudz lietāts saliktais taktsmērs (3+4)/4, piem., pazīstamajā „Aiz upītes es uzaugu” (P. Jurjāns, L.M., Lp. 9). Citas iespējas: 5/8 + 4/4, piem., Latgales dziesmā „Visu dienu Jumi jēmu Pa to lielo tīrumiņu” ((D. 10)). 5/8 + 4/4, piem., „Dobuļota tā pļaviņa”((D. 13)). 5/8 + 4/4, piem., „Spīdi nu, saulīte, ābeļu dārzā” ((D. 14)). Nereti metru maiņa rafinēta. Tā negaidīti parādās tikai vienā vienīgā taktī, bet tomēr iznīcina kvadrātisma sajūtu, piem., „Kūko dzeguze, Dzied lakstīgala” ((D. 20)). Metru maiņa var veidot savā starpā simmetriskas 4 taktu grupas, piem., „Ej projām, ledutiņ, Lai zālīte zaļojasi”. Še 2 grupās 4/8 + 3/8 + 4/4 + 5/8 katrā (L.M., Lp. 2). Nerēgulārā taktsmērā maiņa bieži ļoti iespaidīga, piem., „Kur tu skriesi, vanadziņi” (4/3 un 4/4) (L.M., Ep. 015). Raksturīgi, ka kādā retajā pārlatviskotajā vācu tautasdziesmā „Sēju jauku rožu dārzu”, 4/4 taktsmērs pārveidojies jauktā 3/4 + 4/4 ((D. 578)).

Par tautasdziesmu formu populārā rakstā neiespējami ko sīkāk paskaidrot. Interesenti var vāciski lasīt Šveices etnogrāfiskajā žurnālā „Antropos” Longīna Apkalna aprakstu par latviešu tautasdziesmām vai latviski Volfganga Dārziņa jau minēto rakstu „Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības” Imantas apgāda Kopenhāgenā izdoto Latvju dainu 11. sējumā, kā arī Jēkaba Graubiņa apceri „Latviešu tautasdziesmu mūzika” Dr. Luža Bērziņa izdotās „Latviešu literātūras vēstures” 1. daļā (Rīgā, 1935. g., izdevniecība „Literātūra”).

Graubiņš izceļ simmetriskas 8 taktu (izveidotas 4 + 4) formas un atkārtojumus, kamēr Volfganga Dārziņa interesi saista assimmetriskie veidojumi, no kuŗiem tikai pāris piemēru. Seštakts periodu izveido trīs divu taktu grupas, piem., „Kūko, mana dzeguzīte”. Īpatas taktsmēra maiņas – divi pirmajās 6/4, tad 4/8, 4/4, 3/4, 4/4. ((D. 52)). Kādā citā šīs meldijas paveidā pavisam cita uzbūve: 7 taktu periods sastāv no 4 un 3 taktu posmiem, pie kam beidzamais par vienu takti, ar visiem vārdiem, saīsināts ((D. 58)). Vienai no izcilākajām latviešu tautasdziesmām 18 taktis 3 teikumos, pie kam divi beidzamie atkārtoti „Kūko, mana dzeguziņa, Triju koku galiņā. Tev pietrūka triju koku, Man deviņi bāleliņ”((D.73)).

Jēkabs Graubiņš domā, ka senlatviešiem bijusi daudz savādāka toņkārtu izjūta nekā mums. Daudzas apdziedāšanās, rotāšanas, kaledošanas un līgo dziesmas ar jautriem un bezbēdīgiem tekstiem ietvertas toņkārtās, kur starp pirmo un trešo pakāpi ir mazā terca, kā, piemēram, mollā vai arī doriešu, friģiešu un eoliešu baznīcgammās. Meldijās ar nelielu apjomu grūti noteikt toņkārtu – tās tikpat labi var piederēt kā vienai, tā otrai. Nereti dziesma nobeidzas it kā ar pusbeigām, piem., friģiskajā budēļu dziesmā „Čigānosi taisotiesi, Trīs kulītes salāpīju” ((Gr. 37)), Gaiša, dzīvespriecīga rakstura meldijām dūra (jōniska) vai arī miksolidiskā toņkārtā, piem., „Sēju lielu rožu lauku, Ar ko daiļi pušķoties” ((Gr. 34)). Viens piemērs, kur dabiskajai molla toņkārtai (sestā pakāpe mazā seksta) atbilst skumji vārdi: „Ai, tu manu grūtu mūžu” ((Gr. 17)). Nepārprotami doriska toņkārta reta ((Gr. 56)). Reti arī sastopams molls ar ievadtoni, piem., pēc visām zīmēm spriežot ļoti vecajā „Ik vakara dziedāt gāju Sudrabiņa kalniņāi” ((Gr. 43)). Bieži sastopams nepilns diatonisms, kā t.s. ķīniešu vai skotu skaņkārtās bez pustoņiem (tādu secību dod arī melnie klavieŗu kauliņi) ((Gr. 58)). Jēkabs Graubiņš saskaitījis, ka iemīļotākais no lielajiem intervalliem ir tīrā kvarta uz augšu un leju. Raksturīgs piemērs „Maza biju, neredzēju, Kad nomira tēvs, māmiņ’„(L.M., Lp. 8). Pēc J. Graubiņa uzskatiem pārējie lielie intervalli to lietāšanas biežuma ziņā: tīrā kvinta uz augšu un leju, lielā un mazā seksta uz augšu, oktāva uz augšu, mazā septima uz augšu, mazā seksta uz leju. Nebojātās tautas meldijās nekad nav sastopami palielinātie un pamazinātie intervalli (izņemot pamazināto kvartu), mazā septima uz leju, lielā septima uz augšu un leju. Ļoti reti sastop lielo sekstu uz leju un oktāvu uz leju.

Jau minēts par teicamo dziesmu „daudzbalsīgo” dziedāšanu. Nobeigumā tikai daži piemēri no Latgales dziesmām: „Aiz kalniņa meitas dziedi” ((Gr. 63)), „Tolka, tolka tev, broleņi” ((V. 253)), un viens no Lielvārdes, „Rotāj, bite, rotāj saule”((V. 129)).

Lasītājs varbūt būs ievērojis, ka trūkst ziņu par meldiju radniecību ar citām tautām un par to precīzo vecumu. Diemžēl, abi beidzamie pasaules kaŗi šo darbu aizkavējuši. Kad un kas to veiks, nezinām.

 

 

LIETĀTIE SAĪSINĀJUMI:

a) Vienkāršās iekavās ( – ). L.M. – skanu plašu apgāds „Latvian music”. Cipari norāda skaņu plašu numurus.

b) Divkāršās iekavās (( – )). Numurs norāda iespiesto nošu piemēru numuru sekojošos darbos:

1) Gr. = J. Graubiņš, „Latviešu tautas dziesmu mūzika” Dr. Luža Bērziņa izdotās „Latviešu literātūras vēstures” 1. daļā. Izdevniecība „Literātūra”, Rīgā 1935. g.

2) D. = V. Dārziņš, „Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības” Imantas apgāda Kopenhāgenā izdoto „Latvju dainu” II sējumā.

3) V. = Jēkabs Vītoliņš, „Latviešu tautas mūzika”, 1. sējums. Latvijas valsts izdevniecība Rīgā.

4) Sk.k. = „Skolēnu koŗi”, 2. daļa, A. Kalnāja apgāds 1954. g.