PIEVILCĪGA, BET PĀRĀK ROTAĻĪGA DZEJA
Aina Kraujiete, ES ESMU VASARA dzejoļi, Upeskalna apgāds, 1963. g. , 100 lpp.
Krājuma pirmajā dzejolī Kraujiete sevi raksturo kā niekkalbi, kas no grāmatām vairās kā no nesenā mērī vaļā pamestiem kapiem un aizripo pasaulē kā zirnis -"zaļa un plika". Patiesībā šai dzejā atstarojas laba tiesa kultūras, bet dzejots tiešām vairāk par rosīgiem cilvēka dabas "vienkāršākajiem" aspektiem un ārpasauli nekā par gara dzīves greznību. Vasara - dažbrīd lietaina un drūma, ne vienmēr saulaina - cilvēkā un dabā ir galvenie motīvi Kraujietes dzejā.
Nodaļā "Es esmu vasara" ir vienpadsmit dzejoļi ar vienādu pirmo rindu; tajos tēlota dzīvā iztēlē radusies saplūšana ar dabu Latvijas vasarā. Šī "iejūtas dzeja" lasāma ar patiku, bet nav diezcik iespaidīga.
Spilgtāki ir vismaz divi no tiem dzejoļiem, kas ietilpst nodaļā "Pie mūzām". (Aiz pelēkās sētas" un "Ūtrupe katakombās"). Varbūt gara greznība un ar to saistītās parādības Kraujietei tomēr tuvākas nekā "vienkāršās", vasarīgās izjūtas?
Daži ļoti labi darbi atrodami nodaļās "Mozaikas" un "Zem krusta". Lielisks dzejolis ir "Tai dienā" (77. lpp., kurā "dies irae" motīvs parādās modernā skatījumā; šeit ir gan emociju rosinājums, gan spilgta, svaiga iztēle. Vispusīgi rosina un labs ir arī "Saules glābējs" (71. lpp.), kuŗā saule kāda ārprātīgā iedomās saplūst kopā ar viņa noslīkušās mīļās tēlu. Vērtīgas lirikas paraugs - ekonomiskās izteiksmes un vēl citu iemeslu dēļ - ir "Mozaīka no mēŗa laikiem" (46. lpp. ).
Kraujiete dzejo visvairāk brīvajā pantā. Vietām tas pēc kāda laiciņa sāk jau drusku apnikt - līdzīgi sonetiem sonetu krājumā. (Uz sonetiem Kraujiete, šķiet, raugās apmēram tā kā Sidnejas modes dāmas uz Austrālijas premjērministra Menzija divrindu žaķeti: šausmīgi vecmodīgs paskats!). Kraujietes dzejā bieži sastopamas asonances; tās rada tīkamu svaigumu. Pavīd dažādas alūzijas. Ir, protams, vēl citi paņēmieni, mazāk iezīmīgi.
Izteiksme nospodrināta, eleganta, gaumīga, bet vispārējā īpatnība, nokrāsa daudz mazāk spilgta nekā, piem., Taunam vai Saliņam. Šur tur tomēr dzirkstīga īpatnība, piem., šādā salīdzinājumā:
Piepeši vēra
ūdeņus negaiss kā netikle segas. (75. lpp. )
(Starp citu, šim dzejolim ir attāla līdzība ar Jeitsa "Three Things".)
Kraujietei visai raksturīgs ir humors, piem.
Arī plikņi, guļus un staipāmies, atsegtām nabām
gaida - pircējus. Tautu. (84. lpp. )
Labsirdīga humora vietā var iznirt arī diezgan kodīgs izsmiekls:
Un kamēr
kā neskaitāmi ūdens
kritumi miniatūrā
no skārdenēm alus šļakatodams skalojas -
kāpj dzejnieks vientuļs sārtā
par posta zīmi
degt pasaules vārtos. (82. lpp.)
(Taču - arī dzejnieks neuzkāpa sārtā... )
Nevar noliegt, ka Kraujietei piemīt izcili laba gaume, šarms un techniska veiklība, bet - par spīti tam, ka šais vārsmās netrūkst pārsteigumu, - viņas dzejā ir kāds virspusīgums un bālums, kas neļauj tai kļūt īsti nozīmīgai. Manuprāt, Kraujiete lielā mērā atbilst nepietiekami nopietnu mākslinieku paveidam, ko Gēte apzīmējis ar vārdiem "Phantomisten, Undulisten, Skizzisten"; nav gan tā, ka viņas dzejā būtu "Spiel allein" (tikai rotaļīgums) bet ir stipra nosliece šādā virzienā. Laikam tādēļ viņai nav diezcik daudz dzejoļu, ko var pamatoti apzīmēt par īsti labiem. Ja Kraujiete kļūs nopietnāka, varbūt viņas īpatnība saspilgtināsies un skatījums taps vairāk penetrātīvs. Tādā gadījumā no viņas laikam izveidosies ievērojama dzejniece. Pagaidām viņa tāda nav. Taču - Kraujietes pirmo krājumu var lasīt ar it manāmu patiku un interesi, kaut arī vietumā bez dziļāka aizkustinājuma.
Grāmata iespiesta 320 eks. ; tekstu ar roku salicis, iespiedis un iesējumu darinājis Roberts Jaskovskis.
Gundars Pļavkalns