DRŪMS RIETS
Valentīns Pelēcis, RIETĀ, Tilta apgāds, 1963. g. , 233 lpp., Jāņa Kalmītes vāks un zīmējumi.
Valentīns Pelēcis būtiski vai vismaz pārsvarā ir romantiskais cilvēks: individuālists, dabas un vienkāršas dzīves mīlētājs, kritisks un reizēm dumpīgs sabiedrības vērotājs, cilvēks ar bagātu jūtu dzīvi un rosīgu iztēli. Viņš ir arī zemnieks, kam agrāk bijušas vairāk vai mazāk ciešas saistības ar savas dzimtās puses zemnieku sabiedrību. Tagad šādu saistību vairs nav, un svešā, daudzējādā ziņā netīkamā vide pastiprinājusi romantiķa psīchisko vientulību. Notikumi, kas pārveidojuši pasauli, Pelēcī radījuši vilšanos, skumjas, rūgtumu, necerību - dvēseles paģiras (sk. dzejoli 174. lpp.), no kurām vairs netiek vaļā. Dzīve jau manāmi pietuvojusies nobeigumam. Tādēļ nav jābrīnās par šīs grāmatas drūmo pamatnoskaņu, kas kristallizējas pāris iezīmīgās rindās:
Dieva saulrietā sārtā
Melns dēd cilvēka mūžs.
Būdams romantisks mākslinieks un zemnieks, Pelēcis ienīst moderno pilsētu, kas saistās ar samērā nedabisku dzīves veidu, visādiem "pseudonotikumiem", "slavenībām" un to ākstībām, "televīzijas personībām", pārbaudīto formulu publikas gaumei pieskaņotā pusmākslā, ļaudīm, kas dažā ziņā it manāmi līdzinās masu ražošanas produktiem u.t.t. "Pilsētas nolādēšana" un dažs cits dzejolis šo naidu apliecina pavisam skaidri. Pilsētai Pelēča iztēlē piemīt nevis "modernā romantika", bet gan kaut kas riebīgs un slimīgs:
Pie kājām
līp ielu smirdīgais piķis,
un acīs
sarkani zaļas
mirkšķinās reklāmu vātis.
Pelēča dzejā bieži spoguļojas romantiskā mīlestība - spēcīgas, siltas jūtas, maigums, smalkjūtība, bet varbūt arī zināma slieksme uz narcisismu. Neviena reāla, cilvēciskām vājībām apveltīta sieviete nespēj apmierināt psīchiski vientulīgā, prasīgā romantiķa alkas un piepildīt viņa sapņus. Tādēļ, sapņošana par sievietes ideāltēlu allaž turpinās. Virzam bija "kalnu roze" - "radītā no rožsmaržas un bēdām" resp. no krāšņām iedomām, vilšanās un mocošām ilgām. Pelēcim ir šai "kalnu rozei" radniecīga "Nekurienes Mīļā" vai "mākoņu dūja", kas nekad nerādīsies tuvumā, (Virza to zināja it labi: "Bez kādas cerības šis kailais apgabals".) Dzīvē bieži sastopams kaut kas mazāk tīkams; moderno erotiku pārstāv šāda aina:
Raugi, kā kārdina miesa
nailona zeķes
zeltainā miglā
un sarkana papēža smaile
kaisli ieduŗas
tumšbrūnā spļaudekļa peļķē.
Pelēcis nebūt nav vienaldzīgs pret "miesas un asiņu" sievietēm, bet nav dzīvē vērojamu sieviešu ideālizētājs Raiņa garā, un viņa dzejā parādās gan pievilcīgais, gan nejaukais:
No bībeles izkāpa,
sarkanā kārībā tērpušās:
Aēla un Aeliba,
Ecēķiēļa nešķīstās māsas.
Maigākas par ziediem,
asākas par dzeloņiem.
Viņas palika ar mani
starp bitēm un ābelēm.
Svešajā vidē Pelēcis jūtas nelāgi; netrūkst drūmu vērojumu un satirisku dzēlienu. Bieži paužas ilgas pēc dzimtās puses:
Svešu mākoni lūdzu:
ņem mani un aiznes
lielajam miegam
- šķūnītī mazā
ar lubiņu jumtu
un Pededzes sienu.
Pelēcis lieto gan tradicionālās formas, gan - visumā sekmīgāk - brīvo pantu. Izteiksme daudzreiz skarba un zemnieciski tieša. Vietām tā, diemžēl, diezgan pavirši veidota, neizvēlīga. Šur tur gaužām salda sentimentālitāte, Dzejolī "Kalmītes rija" pirmais pants pārāk prozisks; tas pats iebilstams pret dažu citu pantu vai rindu, kam nav satiriskas nokrāsas (satirās var atļauties lietot drusku mazāk "dzejisku" valodas ietērpu). Labākajos dzejoļos izteiksme tomēr ļoti spilgta, svaiga un adekvāta.
Šai grāmatā, atklāti sakot, netrūkst arī pavāju "peršu"; kopiespaids būtu labāks, ja tās nebūtu uzņemtas krājumā. Turpretī labākie dzejoļi ("Paģiras", "Kāda atmiņa", "Arājs", "Banāla romance" , "Raudzītājs", "Tā klusām", "Zem vītola", "Seklajā kūtī", "Svešuma rudenī" u.c.) lasāmi ar interesi un īstas mākslas baudu.
Gundars Pļavkalns