KRĀJUMS AR VIENU ŠEDEVRU
Knuts Lesiņš, SMILGAS SAULRIETĀ, dzejoļi, A. Kalnāja apgāds, 1962. g.
Knuts Lesiņš ir ievērojams rakstnieks, kas sacerējis diezgan daudz daiļprozas un paretam arī dzejolis. Viņa nedaudzie dzejoļi - divi no tiem datēti ar 1930. g. - beidzot sakopoti šai glīti izdotajā krājumā.
Lesiņa dzeju grāmatā mani visvairāk saistīja "Okupācijas romance" (47. lpp.). Tas ir īsts šedevrs, ar kādu varētu lepoties mūsu vislabākie liriķi. Gaisotne un psīcholoģija šai dzejolī ir lieliska! Šeit "fosilizējušies" apstākļi, kas bija vērojami Vācijā pēc nacistu valsts sabrukuma. Sievietes visumā it kā esot būtiski praktiskākas, mēdzot pieņemt esošo, nespārdīt pret dzenoli un krist ap kaklu uzvarētājiem - sevišķi jau uniformētiem. Tad nu varbūt puslīdz dabiski, ka netrūka "reālpolītiski" ievirzītu daiļavu, kas Kristīnes un Mendijas praktisko ideālu gaismā lūkoja iemantot "Česterfīldu, šokolādi" un citus jaukumus - protams, rēķinoties ar "miesas skādi". Uzvarētājos tas droši vien palīdzēja rosināt pašapziņas inflāciju, kas manāma minētā dzejoļa ceturtajā pantā:
Starmešus bolīdams, pierūc zem loga
Jaunākais modelis - zināms jau - Fords.
Trīsreiz skan taure, kad nospiež tai pogu,
Sadrebas koki: kāds baigakords!
Sekojošais pants, kuŗā "okupētā" daiļava rādās vaigā, vēl vairāk citēšanas cienīgs:
Ārā nāk daiļava-skropstas kā daktis,
Lapsāda plecos - cik nodevīgs vaigs!
Aizslīd kā haizivs melns auto pret nakti,
Pasmaida laimīgais, kūp 'Lucky Strike's.
Bet "ielā zem loga" paliek daiļās un raksturā glumās jaunkundzes necilais mīlētājs, kuŗa ieceres pēkšņi satriektas sīkās drumslās. Neveiksminieks, kas vēl nesen varbūt bijis uzpūtīgs "kungu tautas" eksemplārs, bet tagad pamatīgi krities cenā, nu tenterē mājup - apmulsis, bezgala vīlies un dziļi sāpināts... "Okupācijas romance" man dažā ziņā mazliet atgādina Bairona "Donu Huanu" un šķiet apmēram šīs poēmas mākslinieciskajā līmenī.
Pārējie krājuma dzejoļi necilāki, lai gan netrūkst rosinošu un patīkamu rindu. Pārsvarā skumīgas, pesimistiskas izjūtas, gan ne bez zināmas "pasaules krāšņumu" piedevas. "Ar saulrietu pār zelta smilgām". (17. lpp. ). Reizēm viegla sentimentālitātes piekrāsa, piem:
Pret sauli smaidā atpavēršot seju
Un laižot smieklā burbuļus, kā prieks -
Tā aizpeld mana vasara uz leju.
Kāds paliks krastā vientulis un lieks.
Pavīd arī rakstniekam Lesiņam raksturīgais labsirdīgais humors ("Kucēna vārdības", "Ķiršu zars un princis" u. c.).
Lesiņa vārsmās (līdzīgi raksturīgajam V. Pelēča dzejā) dažkārt parādās romantiskā mīlestība - sevišķi spilgti dzejolī "Veltījums" (9. lpp). Arī Lesiņš ir viens no mūsu daudzajiem romantiķiem; viņa lirikā paužas visai subjektīvs skatījums, dabas apjūsmošana, sapņi, ilgas, jausmas u.c. romantiskas iezīmes.
Lesiņa dzejas stiprā puse ir drīzāk spēcīgs emocionāls rosinājums nekā spilgtas gleznas un pārsteidzošas kombinācijas. Bet gadās arī vārsmas, kas iztēli tūdaļ pārņem savā varā:
Melns suns izlaka sauli līdz galam,
Nodzisa zeltaino egļu rindas,
Salūza gaiss kā no pēkšņa sala,
Vējš drusku smeldza pie akas vindas. (68. lpp.)
Lesiņš pārsvarā lieto tradicionālās formas veikli, bet bez rūpīga slīpējuma; var manīt zināmu paviršību.
Cerams, ka šis krājums nebūs Lesiņa "pēdējais vārds" lirikā. "Okupācijas romance", "Bērzi šalc", "Tumsā" un dažs cits dzejolis šķiet liecinām, ka viņš spētu sacerēt diezgan prāvu devumu vērtīgas lirikas, ja nedzejotu tikai "starp citu" un mazāk paļautos uz improvizāciju. Varbūt Lesiņš beidzot tomēr pievērsīsies lirikai nopietni, iezīmējot kādu straujas attīstības līniju? Galu galā -
Zem katra sliekšņa ceļi treji
Kā zelta čūskas gaidot dus. (25. lpp.)
Gundars Pļavkalns