Aina Zemdega

 

 

 

BĒDAS

 

 

Akmens siltajai mugurai

pieglaužu savu,

tikpat siltu un brūnu

un smagu.

Domāju —

palikšu tā

līdz smagums izkusis

noritēs.

Bet jūtu —

viss apgriezies otrādi —

akmens virs manis,

un debesis

dziļi lejā.

 

          *

 

Vai mani kā sauju smilšu

niekodamies

no delnas delnā bārstīsi,

izlīt ļaujot?

Vai

varbūt es būšu

valgs zemes māls,

ko tavas rokas veidos

par putnu vai zvēru?

Un sevī nesīšu visas tavu pirkstu pēdas

un liktens zīmes, nāvi un bērnus,

ar savu elpu ja spēsi man

dzīvību iedot.

 

 

 

 

 

 

 

Valda Dreimane

 

 

 

 

POSTA ZĪMĒ

 

 

Pēdu aiz pēdas

es noveļu velēnas,

saplosu zāli —

 

Asinīs pirkstu gali,

bet bēdas

kļūst līdzi elpai lēnas

un līdzi zināšanai:

drīz būs silti,

drīz ierakusies būšu visās smiltīs.

 

          *

 

Bridu,

kā melnu zīdu

ūdeni vilku sev pāri

līdz krūtīm,

līdz matiem —

 

Neveries,

nesauc arī:

es neredzu, neatceros

nekā.

Atvarā

esmu, logs bez rūtīm,

smagums bez mīlestības.

 

 

 

 

 

 

 

Baiba Bičole

 

 

 

BAIGIE ŪDEŅI

 

 

No gaišiem namiem

Iznācu krastā,

No ūdeņu sēklas

Mitrā un grūtā,

Un pēkšņu baiļu acīm

Vēros —

 

Melna, melna

Un smaga

Līdzīga kvēpušam mūrim

Saslējās jūŗa,

Bez ritma, bez viļņu,

Mēma

Debesīs svērās

Un ieņēma gaismu.

 

Saistīta

Baiguma tauvā

Paliku stāvam,

 

— Pēkšņi no stingušā melnuma

Izlēca,

Izvērpās

Atvāztas rokas,

Viesuļu ātras

Šāvās uz mani,

Sagrāba,

Atlauza mani

Kā gliemeža vāku,

Pielēja ūdeņu nāves.

 

 

 

 

 

 

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

KĀDS HAMLETS

 

 

Nomodā acis vēro,

Kā straume tumsa un plaša,

Aizsprostus pārrāvusi,

Aizplūst pār laukiem un ēkām.

Mute nesaka neko.

Domas — neizķēmotas, ģiedras —

Vairs nemudina glābt un atjaunot,

Jo šķiet par vēlu,

Daudz par vēlu.

Reiz.

Pirms gadu gadiem,

Jau lūkojos naksnīgā straumē —

Kārdināts, tomēr izbiedēts;

Tagad šausmu vairs nava.

Ja aizsniegšu dienas tālīnās,

Trūdēs nokautas alkas,

Allaž ņirgāsies spogulis,

Būs sīkuši visi spēki;

Pasaule blāvāka vērtīsies,

Nāks baigāka vienpatība.

Ko gan gaidījis esmu? —

Maz, gandrīz neko.

Bet nu sāku gaidīt daudz;

Varbūt padzīšu bezjēgas mokas,

Varbūt gaisīs ļaunie un trulie,

Varbūt aizsteigšos —

Labprāt un vingri,

Nicīgs un jauns.

 

 

 

 

 

 

 

Velta Sniķere

 

 

 

 

* *

 

 

Lēnīgais laiks,

Kur vairs nav salaušanas,

Un neplīst spoguļi.

Viss visa spogulis.

 

Sāpīgās ardievas

No ainām iepriekšējām

Izjauca pēdējo,

Kas spēja sakārtoties.

 

Sudraba ūdeņi,

Kur citkārt zeme bija.

Un krāsu daudzbagātība,

Jo varavīksna lija.

 

 

 

 

 

 

 

Astrīde Ivaska

 

 

 

AUDĒJAS MĀJĀ

 

(Somijā)

 

 

Lietus atspole auž

rudens rasainos autus.

Ai vientuļā audējas māja

lielu silu malā!

Tavs linu galdauts ir vēss

un smaržo pēc ūdens.

Ilgi tanī dzīvos

laiksnes un ūdens zāles.

Gaisam šodien ir dūmu garša. Drīz

tavas takas aizaudīs sniegs.

 

 

 

 

 

 

  

Roberts Mūks

 

 

 

 

MŪSU TĒVS

 

 

Kad visa pasaules telpa būs apbraukāta

Un visās zvaigžņu ieliņās būts, —

Es mīlēšu Jūs atkal,

Būdams vecāks un zinošāks,

Ka ir vajadzīgi gaismas gadi,

Lai aizbēgtu no sevis

Un ieraudzītu,

Cik tuvu Jūs esat vislielākā tumsā.

 

Varbūt tad mēs visi ieraudzītu,

Ka bēgt no Jums ir tas pats kas — Jūs meklēt

Un ka atrasts, Jūs it kā bēgat no mums.

 

Mūsu Tēvs, kas neesat debesīs...

 

 

 

 

 

 

 

Ieva Prīmane

 

 

 

 

TĀ EJU PIE TEVIS

 

 

Kā svētceļniece kāpj

Divisimt deviņdesmit septiņus kāpienus pie sava orākula,

Tā eju pa Tavas grāmatas lapām

Pie Tevis,

 

Līdzīgi viņai, kas

Basām kājām vai uz ēzelīša,

Es nesteidzos;

Katra Tava dzeja

Kā lapa zelta ābelē

Jau atspoguļo

Tevi visu, vienu.

 

 

 

 

 

 

 

Velta Toma

 

 

 

 

VELĒTUVĒ

 

 

Reizēm

eju

uz tuvējo

velētuvi —

Ūdeni

ne smeļu,

ne nesu,

par kvartu

var

mašīnā

izmazgāt veļu.

 

Negaidīta,

simts

vai divisimts

gadus veca

roka

trīc

man uz pleca —

kā atmata

vaigs

sīku krunku ziedos:

 

— Piedod! —

dziedošā

valodu mistrā

ukraiņu

māmuļa saka:

— Aizmirsu,

kā iemet kvartu! —

 

Klikt! Velētuvē

varam tikt,

par kvartu —

putas šķīst,

straume gulgo,

Lielupē un Dņeprā

meitas

valodās un dziesmās

skalo veļu...

 

— Man vedekla smalka,

domā:

Dievs cepuri valkā!

Es?

Domāju: Dievs

kailu galvu

debesīs staigā.

(Zemnieces viltībiņa

vaigā):

Bet, ja Dievam

ir sieva,

tā lakatu valkā,

tādu kā baznīcā

vai talkā. —

 

Straume gulgo,

Lielupē un Dņeprā

meitas

valodās un dziesmās

skalo veļu...

 

— Šai zemē

ne raud,

ne smejas.

Vedeklai nepatika

mana vecās zemes

seja,

lika,

lai citur dzīvot

eju. —

Veļa žāvējas,

rūc, kratās.

Skatīšos —

tā

līcī klāta

balta bližģēs

Lielupes un Dņepras

krastos...

 

— Tagad

pie mazdēla.

Satikšana.

Pats, pati

skolotāji.

Māja

par klusu —

žēl,

ka nav bērnu...

Atbraucu tikai pērn.

Viegla te dzīve,

smagi te sirdij!

Vēlētos

zemi —

dusēšanai

Ukrainā.

 

Stop!

 

Māmuļa

ceļ

un loka veļu:

— Tīrs jau būs,

bet

nebūs

mugurā,

ne gultā

saules. —

 

 

 

 

 

 

 

Kārlis Ābele jun.

 

 

 

 

KRĀSAS

 

 

Kad savas vasaras

vēl varēju uz pirkstiem saskaitīt,

un, nelīdzot asarām,

jo vēlējos pagaŗus matus kā lielajiem zēniem,

daudzzarainas liepas ēnā

ik pāris nedēļas māte man nodzina pakausi gludu kā olu,

reizē adatainu kā ezim,

skaidri nezinu,

bet, liekas, jau tad — kad visu pasauli vēl varēju

sildīt savā bērna delnā kā rieksta kodolu —

jau tad man patika krāsas.

 

          *

 

No sapņu varavīksnām

līst žilbinošas lāses

un pilda ar ņirbošu reibumu smadzeņu kausu —

jūŗas virsmā tā viļņi virmo saulei austot,

jaunai dienai dzimstot.

Nenorimstot

raibu drumstalu virpuļiem,

plaukst un novīst domās dīvaini ziedi:

tie sirdi dedzina ar savām starojošām drīksnām

kā nokaisētiem irbuļiem;

tie bezkrāsainu vienmuļību kliedē,

no kuŗas sausiem glāstiem vairoties

mana dvēsele ietinas krāsās —

spilgtās, spulgojošās krāsās.

 

 

 

 

 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

 

ĀRPRĀTĪGO NAMĀ

 

(Fragments)

 

 

Viņš esot tas,

Kurš reiz jau esot krustā sists,

Zīds un pirmais komūnists,

Tas esot viņš pats,

Tā viņš apgalvoja,

Tas, ko ārsti

Šeit nu labot mēģināja,

Dzīvei nederīgu,

Nelaimīgu.

 

Kādai dzīvei?

Varbūt nāvei lēnai.

 

Man viņš teica,

Nemeklē Golgātu, draugs:

Lubjanka, Katīna,

Aušvica, Kipra,

Vorkuta, Šarpville,

Babītes priedes,

Buchenvalde,

Budapešta,

Birminghēma — Tenesī,

Hirošima,

Alžīra,

Varšavas geto

un tā vien tālāk,

bez gala, bez skaita

no nāves nāvē

šī cilvēces progresa gaita.

Tā ir Golgāta

Mūsu — mūžīga.

Nemeklē Pilātu, draugs,

Tas esi tu pats

Un miljoniem citu.

Nemeklē taisnību, draugs,

jo cilvēks,

pārlasot biržu bauslības lentes,

betona teļu ceļ.

Alelujā.

Skatlogu gaismā.

jau saredz tas debesis,

lūgšana — skaudības lāsts,

piecdesmit otrā stāvā

mītot pats dievs.

Taisnībai aizsien ar nēzdogu acis.

 

Nemeklē, netaujā,

nešaubies!

Pakļaujies, iekļaujies!

Šai dzīvei derīgs topi!

Nu, topi!

Jeb...

 

Tev sāp?

Cik maksā sāpes?

Tu mīli?

Vai tas ērti?

Tu sapņo un ceri?

Vai tas droši?

Pakļaujies, iekļaujies —

tas ērti un droši.

Tu tici?

Kam?

Redzi,

Vai redzi,

melni eņģeļi

mocekļus baltus

prom uz debesīm nes.

Redzi,

vai redzi,

balti eņģeļi

mocekļus melnus

prom uz debesīm nes,

uz debesīm lielām

un vienām.

Dzirdi,

vai dzirdi,

dzied debesīs dziesmu:

par melnajo čūsku,

kas jūŗā maļ miltus.

 

Izslēgt šo traci

izdzēst un noslāpēt.

Pasaules iekārtai drauds.

Galdnieki, turpiniet

naglot krustus.

 

Vai tu vēl tomēr tici?

Svētīgi tie,

kas asiņu dūkstājā dzīti,

skaistuma alkstošām sirdīm

taisnībai kājas skūpsta,

mīlējot meklē,

meklējot cerē

un cerējot tic.

Tic,

ka pēc Golgātas kalna

Tomēr reiz nāks

Augšāmcelšanās.

 

Tā viņš teica.

 

 

 

 

 

 

 

Jānis Klāvsons

 

 

 

 

APOLOGIA PRO VITA NOSTRA

 

 

Dienā pēc dzejnieka nāves vējš viņa istabā atvēra logu,

Un viņa pēdējie papīri izkaisījās pa visu pilsētu;

Pienaglojās pie baznīcu krustiem, ieminās asfaltā, ieauga kokos.

Palika tur tie mūžīgas zīmes pasaules sejā,

Dzejniekam ejot pie Dieva.

Ļaudis, kas redz tālāk par ēnām,

Šīs zīmes vienmēr tur atradīs, arī naktī un sniegā.

Katrreiz skatoties pilsētā redzēs tie dzejnieka seju,

Atspīdam smaidā namu sienās un logos.

Koki, stingri un zaraini, viņa rokas atgādinās,

Un vasarā lapu troksnī skanēs viņa balss: „Sveiks!”

 

Bez dzejnieka zīmēm ir arī citas.

Operas skatuves grīdā zīmi atstāja dziedonis, kas tur dziedāt beidza.

Upes vilnī dzīvo gleznotājs, kuŗam ūdeņi mīļi.

Pelikānos mūžīgs paliks kautrīgais satiriķis.

Melnā krāsā ieiet kāds cits pakluss jauneklis.

Dieva mācekļi, čaklie un slinkie, palīdzam Kungam pasauli veidot —

Tie, kas vēl dzīvi esam, lai savas zīmes radīt neaizmirstam.

 

Pirmā pēc Dieva pasauli veidoja māte un meitene.

Saviem skūpstiem, glāstiem un siltiem vārdiem

Mācīja tās mums sauli un ūdeņus redzēt,

Arī sajust lepnās sejās un cietos mūŗos vietas,

Kur varam vājumu atrast un stipru uguni iedegt,

Atrast vietu savai rakstīšanai,

Lai pirksti mums nepaliktu kabatās dūrēs sažņaugti

Un mūsu augumi neatdoti.

 

Daudzi balti ļaudis vēlāk mūs uzmeklēja.

Deva, bieži nezinot, mums kaut ko trauslu un pašu nesaprastu,

Deva dāvanu tumsā.

Lai mēs visu šo dažādo devumu savā miesā savienotu,

Glabātu un tad no šīs miesas veidotu,

Priekā un mīlestībā.

Tā mūs, baltas lapas, aprakstīja, lai mēs varētu rakstīt.

 

Nedzeniet mazu zēnu prom no gaišas sienas,

Viņš šai sienai grib kokus un putnus dāvāt.

Nesmejiet vīru, kas koka mizā vārdus raksta.

(Vārdi, kokā atrasti. Dzejnieka sveiciens. Vīrs to augošu ieraudzīja).

 

Mazas zīmes izaug par lielu pasauli,

Un pasaule atkal atgriezās mazās zīmēs.

Esam zīmes un zīmētāji.

Ja zemi nepiemeklēs Lielais Analfabētisms,

Tad dzīvosim vienmēr.

 

 

 

 

 

 

  

Gunars Saliņš

 

 

 

 

METAMORFOZES

 

 

Aizvien vairāk un kairāk

es līdzinos zemei:

 

mani nu apsēj,

mani nu pļauj,

mani nu govis

ēzdamas mauj,

augstu un zemu izmauj mani —

kas to būtu domājis,

ka manī tādas meldijas!

 

Un ezeri manī nolaidušies

un upes,

zivis nārstā vizinās

garenas un strupas —

ai, mana kaislā makšķernieka daba!

 

Un vēl, par ūdeņiem runājot,

akas, manas akas:

tur meita lēca

vārpstiņai pakaļ

un nonāca

manā

pazemē —

 

tur maize pārcepties draud,

tur aitas steigšus jācērp,

tur večuks, kas jau tūkstoš gadus

pirti grib.

 

Labā meita virszemē

atgriezās apzeltīta,

debesīs uzdejoja

par saulīti.

To nu man pārmet —

ka skuķim galvu sagrozījis...

 

Bet būs jau labi,

neuzspiediet precēt,

jo man tāpat

ap viņu patīk tecēt —

 

lāgiem tumsā man ūdeņi, lāgiem lauki —

saldi ar ūdeņiem gulēt, ar laukiem skriet —

ar laukiem skriet,

ar akmeņiem sapņot

un domāt domas ar salmiem un sienu —

tāpēc laikam sajutos

tik svētlaimīgs.

 

Un sajūtu arī aizvien kairāk un kairāk,

ka atgriezīšos tur, no kurienes ņemts. Un tad

no maniem māliem

Dievs lai pīlītes taisa

un iepūš viņās

dziesmu no zila gaisa.

 

 

 

 

 

 

 

Andrejs Irbe

 

 

 

...AIZBĒGU UZ ZIEMEĻRĪTIEM, IT KĀ...

 

- - - - - - - - - - - - -

— Un tā tu aizej pa sudraba lediem,

vairīdamās

āliņģu puķes, kas saplaukušas un ir starainas

aprīļa saules staros.

 

Kuŗā atspīdumu putenī tu zūdi, kuŗā ziedā? —

Griežas žilbinādami balti saules virpuļi. —

Nežēlīgā saule!

 

— Vai satiksimies sērmūkšļu vārtos

Jāņu vakarā?

Kalmēs?

Pīpenes ziedā?

Jeb vai baltā mākonī virs pļavas

līdz kuŗai nokāpt mums vairs nejaus nežēlīgs dievs?

Mums vajag

zemes zem kājām.

 

- - - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - -

Es aizbēgu uz ziemeļrītiem

it kā briežu medībās,

lai vismaz tā ar tevi būtu kopā —

jo tu esi dienvidvakaros.

Abi pie ūdeņiem stāvam — ar muguru viens pret otru.

 

- - - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - -

Kalnos, upju gravās, zilos sālsūdens līčos,

saules piemirdzēta straumē, viršos un biškrēsliņos

meklēju tevi.

 

Bite

klusēdama sūca medu, vējš kustināja smilgas

un tālumā, laivu selgā vilkdams, pukšķināja motors.

Viss debesjums bija tukšs, liels un tīrs zilums...

Saulē skatīdamies, iegrimu sūnās starp pelēku klintsragu sāniem:

To visu es gribēju redzēt kopā ar tevi.

 

— Vienīgā doma. Beidzamā doma,

pirms visu domu izkušanas.

 

- - - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - -

Tu esi aizmaldījusies kādās saltās tālēs.

Ar kādiem zemes zirnekļu tīkliem,

ar kādas jūŗas šalkšanu lai tevi atpakaļ saucu?

 

Ūdeņi un bērzi

sauli ņem plaukstās un debesīs atpakaļ met —

aizšalc gaisma skrējienā, pirkstiem nepieskārusies.

 

Kaut tu ik atspīdumā, ik bērza tāsī raudzītos

kā mīklā:

mīklu atminēšanā tu atminētu

pati sevi.

 

- - - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - -

Tikai īsu sprīdi

gar lielajiem ūdeņiem

atpakaļ iet:

 

Kur bija tā vieta, kur nomaldījāmies?

 

Malduguns?

Zilzaļa spārnu liesma pirkstos dega,

brīnuma spāre.

 

- - - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - -

Vai rasa, kas iebira tavās kurpēs, bija

aizsapņojusies,

ieaijāta mēness staros ieķērušos zvaigznāju skanēšanās,

ritēdama rotāt mežmalas smilgas

aiz ezera, kur migla bija izlaidusi

izžūt savus vasaras lijās samirkušos matus?

 

Aiziedama paņēmi līdz savējos

iekritušu rīta blāzmu, jūŗas dziļumā skalotu

tumšu dzintaru skatos.

 

Atpakaļ nāc —

ar svelmainu vēju plosīšanos!...

 

- - - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - -

Zeme ar debesīm sarunājas

ezeru acu valodām,

krastmalu skropstām.

 

Ūdeņos vakars sabeŗ dienu

ēnas. Viļņi tās aiznes,

lai krastmalās iekristu nakts kā miljardiem

melnu plēņu.

 

Zemes ezeru acis gaismu

atpakaļ met

ilgāk par zaļajiem krūmiem un kokiem,

dzintarainu mirdzumu saulrietā.

 

- - - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - -

Zelta straumēm plūst vasara starp klinšu

pelēkiem pirkstiem,

aizskalo līdz sērmūkšļu sarkanos dzintarus:

krastmalās balandas aug

sudraba salnās ziedēt.

 

Migla, ko atnes salstošo ūdeņu dvaša,

aizķeras dadžu un ušņu

rūzgano kapsētu krustos un stāv, greznota

sarkano lapu lāpām,

pie vasaras kapa.

 

Nokautais vasaras gailis rītausmai dzied

aizsaules laidarā:

vēji skrien virpuļot krītošās zvaigznes un sniegu,

rītos virs apvāršņa sārta

gaiļa sekste.

 

- - - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - -

Es tev rakstu

ar neredzamām rindām aiz redzamajām,

ar neredzamiem vārdiem aiz redzamajiem,

aiz tām skaņām, kuŗas lemts katram dzirdēt,

aizslēpju nepateiktā vibrēšanu.

 

— Aptausti katru vārdu, zilbi, skaņu!

 

- - - - - - - - - - - - -

 

 

 

 

 

 

 

Ojārs Jēgens

 

 

 

 

GRĪZIŅKALNA POĒMA

 

 

Bij dziļa ziema

(Uz pavasara pusi).

Laiks: krievu gads

Un vieta: Grīziņkalns.

 

— Ceru: Piektā gada parks

Manis dēļ nenosarks. —

 

Bij pavēls vakars

Un pulka iets

(Pērnavas un Zvaigžņu ielas)

Roku rokā un dzirdami pukstošām sirdīm.

 

Bij lēzenas un apsnigušas kāpnes

Un galā — apledojis sols.

Palejā pilsēta ar retiem logiem,

Pāri galvām tumsas ārēs

Auksti mirgo ugunspuķes.

Laterna kā mēness spīd

Kupenās kā mākoņos.

Sniegā dzirkstī

Pulkiem sīku zvaigžņu.

 

Lūpas silta elpa silda,

Auksti pirksti drebot jūt

Pukstam siltu sirdi.

Nosalušu degungalu

Apsildu pie vaiga.

 

Un tā

Ar siltu elpu un miesu, un vārdiem

Dziļā ziemā

Mīlestība plauka.

 

Ilgi, šķiet man, projām būts,

Zvaigžņu iela,

Zvaigžņu pulki,

Treju zvaigžņu republika!

 

Ceru: baltais Grīziņkalns

Manis dēļ nenosarks,

Manas pirmās mīlestības. —

 

 

 

 

 

 

 

Eduards Freimanis

 

 

 

 

UZ TILTA

 

 

Pieskāros tilta margām:

Tūkstošu delnu glāstu

Jutu siltajā kokā.

Draudzīga dzīvība plūda ap mani

Un savā rokā

Manīju tūkstošu dvēseļu druskas.

 

Sapratu: biju pievienots

Tūkstošu draugu pulkam.

Vaicāt gribēju katram,

Vai tas pār tiltu vēl pārnāks

Paņemt pie sevis

Pamesto dvēseles drusku.

 

 

 

 

 

 

 

Valdis Krāslavietis

 

 

 

 

KLUSĒŠANAS LAIKS

 

 

Ir tik daudz, runāts un runāts,

bet pateikts nav vēl nekas;

ir tik daudz jautāts un jautāts,

bet atbildes vienmēr vēl nava.

 

Koku un putnu gudrību

esam jau aizmirsuši,

bet iemācījušies neesam nekā.

 

Tas, kurš visam atbildi zina,

ir novērsis savu ausi,

 

tāpēc klusēsim un ļausim,

lai putni dzied,

lai koki šalc —

klusēsim —

jo pierunāts jau ir tik daudz.

 

 

 

 

 

 

 

Kārlis Kurbads

 

 

 

 

RĪTĀ

 

 

Izaug no mežu biezokņiem

Saules sarkanais redīss.

Kur mani vedīs

Šī diena?

 

— Vakar es biju pie jūŗas,

Šodien meži man zaļo.

Un rītu varbūt

Es iekāpšu debesīs

Pa kalnu taku.

 

 

 

 

 

 

 

Indra Gubiņa

 

 

 

 

MĪKLA

 

 

Tu man prasi:

Kas var būt par adatu asāks,

Par ozola stumbru cietāks,

Par dzirnu akmeni smagāks,

Un par vērmeli rūgtāks?

 

Es tev atbildu smaidot:

Tas pats, kas par ziedlapu maigāks,

Par gaišu sapni saldāks,

Par debesi dzidrāks,

Un par sauli siltāks.

 

Mēs taču zinām abi,

Nekas, nekas nav tik mainīgs

Kā vārdi.

 

 

 

 

 

 

 

Inārs Brēdrichs

 

 

 

 

MĒS

 

Kad atnāks latviešiem tie laiki,

Ko citas tautas tagad redz?

J. Rugēns, Tautas atmodas sākumā.

 

 

Es iekāpju tramvajā

Kā vardē zaļā

Un abiem sāniem vaļā.

Man gribētos teikt,

Balsī klusā vai skaļā —

Vienalga,

Bet teikt tikai latvju mēlē:

„Vienu biļeti, lūdzu,

Ar pārsēšanos!”

Bet sauktu par aušošanos

To konduktors šis,

Un pilsoņi iesāktu paļāt.

 

Es radio uzgriežu

Klausīties ziņas —

Kā bandīts dažs bēg no sprosta,

Un varas laiž pasaciņas.

Bet skaļruņa vadi

Nenes balsi,

Ko gribētos dzirdēt,

Kaut gaidot paietu gadi:

„Šeit Rīga,
Madona, Kuldīga, Liepāja...”

Balss klusē.

Ēteris vibrē kā stīga.

 

Kamdēļ?

Vai cilvēks to pateiks?

Jeb atbildi pazemē meklēt

Vai mākoņu plaukstās?

Jūŗas dziļumā seklā

Vai saules karstumā aukstā?

Kamdēļ?

 

Nāk ielā pretim man malajs

Un kafijbrūns indonēzis.

Bērni brīvībai esat

Kopš likten's jums vaļā vēzis
Kā nirējs gliemenes spītīgo vāku,

Lai gaismā nestu pērli

Ar varu

Vai viltīgu māku.

 

Draugi,

Stāstiet, kā latviet's to radīs?

Sakiet, pa neceļiem kādiem

Vēl citi mūs grūstīs un badīs,

Līdz beidzot latviet's pats sevi

No mūžības mīklas

Ārā vadīs?

 

Dažs tautiet's slīgst bada biedos,

Bet dažu māc pilna māga.

Dažs cenšas visu aizmirst.

Cits visu saprast un piedot.

Kuŗš no mums nav vēl jucis?

Kuŗš kuŗam spēj prātu iedot?

Kaunīgums,

Remdenums,

Ļenganums,

Mērenums,

Salkanums,

Pliekanums,

Tas ir mums,

Paliek mums

Pilsonisks ieguvums.

 

Kā meklēt,

Kur atrast

Vēl nemiera dievišķo dzirksti,

Ja pats līdzi citiem

Dzīves tukšajā tuklumā mirksti?

Es tomēr gribu ko darīt.

Dzirdiet? Gribu!

Gribu, pirms mani pirksti

Ietveŗ sevī sauju nedzīvu smilšu.

 

Varbūt tā sevi es vilšu.

Varbūt. Bet vērts būtu tomēr,

Jo kļūtu tā svabads

Un tīrs kā Bungatiņš sestdienā vēlā,

Un līdz ar to glābts...

 

Bet tagad

Sirds miesā smilkst

Kā suns, kas nav ūdeni lacis,

Un jaunu gaismu meklē man acis.

Krūtīs dun vētrainas šūpas,

Un jaunu dzīvību slāpst

Manas ilgi kaltušās lūpas!

 

 

 

 

 

 

 

Zeltīte Avotiņa

 

 

 

 

GAISMAS RAKSTS

 

 

Viegli kā balti gārņi

Ceļas un zūd

Mākoņi pamalē.

Nav spēka ēnai,

Nevienai ēnai

Pasaulē!

 

Austras koks, saules koks

Pār manu mūžu:

Sazaro gaismu

Tavs smaids.

 

 

 

 

 

 

 

Monika Zariņa

 

 

 

 

ŠOVASAR

 

 

Paiet dienas.

Rožu smarža

aizver durvis —

nava atveŗamo vārdu,

nava tevis.

 

Rožu vārti vedināja —

nebij spēka

pieiet tuvāk burvju lokam,

nebij spēka tavām rokām

tālāk aicināt...

 

 

 

 

 

 

 

Aina Kraujiete

 

 

 

 

PILSĒTNIEKS ZAĻUMA BADĀ

 

 

            I

 

— esot pusnaktij rada

šī stunda, jo saule bulā.

Kas pārvērtīs ķirbi par karieti —

aizbraukt lai varētu,

kur smilgas, pelašķi, vanagzirni līdz jostai,

lauku magonēm sēklas čab un skostas

kājām pirkstgalus bada.

Tur labprāt bradātu

lai zāle, dzīva zāle zem pēdām škiezdamās kņud un āda

krāsojas stādu

sulās.

 

II

 

Stādu sulās noziestu ādu,

zaļš, lokans kā kāpostu kāpurs

grib pilsētnieks ārpus

neona spuldžu kā burvja novilktiem maģiskiem apļiem

kāpaļāt —

 

lēkāt

uz skudrām un skujām izrakstīta kājceļa pāri vētras

atšķeltam sērmūkšļa zaram, pilnam pusgatavu ogu —

 

iemērcēt lielus

straumē spirgtā kā piparmētras

un, ļaujot zivju miklajām mutēm apmaigot kāju pēdas,

 

piemirst nospiedumus

saules kausētā darvā ar steigu un putekļiem reizē

pamestās ielās —

 

laipot pa laika apmīļotiem, glumiem

oļiem, tad brīdi kā virvju dejotājam žonglēt uz greizi

grāvim pārmesta dēļa

 

un smiltīs sēdus

sūkt gaisu kā citronlimonādi

bez ledus —

 

lai vēlāk

pievakarē rādītu

bālasinīgām pilsētas meitenēm, kas augstu logos,

savu zaļuma spēku.

 

 

 

 

 

 

 

Rita Gāle

 

 

 

 

REKURIR DZIESMA

 

 

Vijvaloda, vijies,

  skani, dziesma sena!

Trīs gadus saimniekam

  vīns rūga vātīs,

Šonakt jāņogu

  reibumu dzersim.

 

Balts linu kamols

  rit rasas zālē.

Vijas vainagi,

  vijas meldija —

Vijvaloda, vijies,

  skani, dziesma sena!

 

Neceļas ugunis,

  neveļas muciņa.

Trīsgadu reibums,

  sasējis mēles,

kvēl mūsu plaukstās,

  deg mūsu kājās.

 

Pusnakts spožumā

  mēness danci lecam.

Vainagi gurdinot

  guļ vēl uz pleciem.

Aizsapņota līgošana

  cauri mežu mežiem skan.

Krītam zem ābeles

  dziedāt.

 

Jauna rīta zaļumā

  putns sauc zarā:

Rekurir! Rekurir!

  Re-kur-ir dziesma!

 

 

 

 

 

 

 

Andrejs Pablo Mierkalns

 

 

 

 

MANI STUDIJU GADI

 

 

Jā, toreiz man padevās

Īsts līdakas lēciens

Pāri Reinai uz Purtales pili.

 

Es jau domāju, ka bez sievietēm

Neiztiks. Angļu valodas skolotāja,

Es nodomāju, viņu pirmo reizi ieraugot.

 

Toreiz es parasti valkāju bereti,

Bet, lai izskatītos pastiprināti

Vīrišķīgāks, es labprāt būtu

Uzaudzinājis ūsas un valkājis

Sombrero, tā kā mani vārda

Brāli Latīņu Amerikā.

Musjē, kā saka Jānis Poruks,

Neizklausās slikti, bet

Seņor — vēl labāk.

 

Bet viņa, viņa bija veselas

Augstskolas Mīlas Karaliene.

Mēs sastapāmies kursu

Starpbrīžos, steidzoties no

Vienas universitātes zāles uz

Otru, un tie bija īsi, bet

Laimīgi brīži.

 

Viņai par prieku es labprāt

Būtu pašam velnam pārdevis

Savu dvēseli un saņemto

Sīknaudu sabēris viņas

Mazajās balles kurpītēs.

Jā, viņa nāca no augšas,

No ziemeļiem un apmeklēja

Skandināvu klubu šad tad.

Viņa ir tā Ziemeļzemes

Meitene, kas šad tad

Parādās manās dzejās ar

Ziemeļu debesu skaidrumu

Un ziemeļu saules spožumu

Acīs un sirdī.

 

Nu jau tas sen atpakaļ,

Bet es viņu atceros katru reizi,

Kad dzirdu dienvidamerikāņu

Mūziku. Jo mani studiju

Gadi tik tiešām pagāja brazīliešu,

Meksikāņu un argentīniešu možo

Aizraujošo ritmu un krāsaino

Spilgto melōdiju zīmē.