Galva
D
zintars Freimanis
Ir kāds ne visai svarīgs sarunu veids, ko mēs dažkārt, laikam, cienījam ikviens — vismaz tie no mums, kas vairs neatrodamies gluži plaukstošā jaunībā. Mēs pārcilājam atmiņas. Nereti mums liekas, ka, jo sīkāks un nenozīmīgāks gadījums, jo patīkamāk pie tā kavēties, jo mūs tad pārņem šķitums, ka mēs paši un mūsu sarunu biedri būtu iegājuši mums vien pieejamā un pazīstamā valstībā, kuŗā laiks ne nieka nav spējis ne sadrupināt, ne aizpūst.
Man šāda sarunāšanās nesen iznāca ar skolas biedru Ernestu, ko nebiju redzējis vairāk nekā desmit gadu. Apciemoju viņu vasaras atvaļinājumā. Ernests man izrādīja nesen iepirktu māju, uzcienāja ar dārza pavardā cepinātu gaļu un, kad sieva ar bērniem bija nozuduši guļamistabā, apsēdināja mani lievenī, iespieda rokā vēsa dzēriena glāzi un mudināja atcerēties vecos laikus. Mēs ļāvāmies seju un notikumu plūsmai, izbaudīdami bezrūpību, ko dod atziņa — patiesa vai iedomāta —, ka pārlaistajā gadu pulkā neko vairs nevar un arī nevajag grozīt. Tikai labi pavēlu, kad apkārtnes mājās sen jau bija izdzisušas ugunis un tikai pavisam rets braucējs brīžam aizzibsnījās pa attālo lielceļu, es sāku ievērot un brīnīties, kādēļ mans sarunu biedrs tikpat kā nemaz nerunāja par to, ko darījis tūlīt pēc skolas beigšanas. Kad savā laikā bijām tikušies Vācijā, arī tad viņš par to nebija runājis. Tiesa gan: daudz viņš, droši vien, nebija piedzīvojis vienā vasarā un rudenī līdz Latvijas atstāšanai, jo kaŗavīrs viņš nebija kļuvis, tikai darbojies bēgļu izvietošanas iestādēs. Man tomēr likās, ka drusku viņš būtu varējis pastāstīt, tādēļ izmetu pāris jautājumus.
Kopīgajās skolas gaitu atmiņās iztraucēts, Ernests brīdi klusēja, tad atteica:
"Nekā jau nebija. Gandrīz nekā."
Kad es iebildu, ka pēdējais rudens — pēdējais rudens tur — mums visiem bijis šādā vai tādā veidā nozīmīgs, viņš iesaucās:
"Nozīmīgs, jā! Noteikti. Par daudz nozīmīgs. Kādēļ zinātnieki neizgudro laika mašīnu, ar ko atgriezt atpakaļ pagātni? Laiks un telpa taču neesot nekas absolūts; tā tagad māca. Telpa jau ir tikpat kā iekaŗota. No zemes lodes jau protam atrauties. Cik tad vairs tālu līdz Mēnesim, Marsam! Bet laikam — laikam neviens neķeras klāt. Un tomēr, ja to kāds spētu! Atgriezt atpakaļ bijušo laiku! Visi citi atklājumi tad kļūtu par nullēm šī vienīgā priekšā!"
Sapratu, ka Ernests nerunāja nopietni. Varbūt es ar savu ieminēšanos par pēdējo rudeni Latvijā biju negribot atsaucis kaut ko viņa apziņā, ko viņš nevēlējās atcerēties. Tādās reizēs jau cilvēks nereti mēdz atgaiņāties ar joku vai pārspīlētu iedomu, kā to nupat bija darījis Ernests. Bet nē: nevarēja būt, ka viņš nepavisam negribētu runāt par savām tā laika atmiņām. Ja arī tās viņu satrauca un noskaņoja citādi nekā valodas par skolas dienām, viņš taču tika teicis, ka vēlētos atsaukt toreizējo laiku atpakaļ.
"Kuŗā gadā tad tu atgrieztos, ja varētu?" es jautāju.
"1944."
"Kādēļ taisni tajā? Vai tad labāk nepārcelties uz bērnību vai ģimnazijas laikiem? Uz tiem pašiem, par ko mēs nupat runājām? Vēlreiz just, kā smaržo Rīgas ielu asfalts pēc rudens lietus, ejot agrā rītā uz pirmo ģimnazijas klasi — vēl ne krievu, ne vācu gadus nenojaušot — ko gan labāku var iedomāties vai vēlēties! Bet tu — izraugies pašu pēdējo gadu. Es tevi nesaprotu."
"Jā, pēdējo. Jo tas bija izšķirīgais."
"Nu labi, izšķirīgais. Bet vai tad tu domā, ka šī 'laika brīnummašīna' spētu kaut ko grozīt izšķirīgajos notikumos? Kādi tie bijuši, tādi tie paliktu. Atgriezies atpakaļ bijušajā laikā, tu tos tikai pārdzīvotu vēlreiz. Tas viss."
"Taisnība", Ernests sacīja, "notikumi negrozītos. Bet es pats, atsevišķais individs, es domāju, ka es varētu izturēties un rīkoties arī citādi."
"Kā tad tu izturētos?" es jautāju. "Nebēgtu? Paliktu un dzīvotu tur?"
"Dzīvotu? — Nē, ne tur. Un ne te."
"Tātad vispār nedzīvotu?"
"Uzminēji."
"Un kas ar to būtu iegūts?" es jautāju atkal.
"Iegūta būtu illūzija. Illūzija par mērķtiecīgi atdotu dzīvi. Šauteni rokā, vaigu pie dzimtenes velēnas — vai tu neatceries mācījies, ka tas esot pats skaistākais un cēlākais cilvēka uzdevums?"
"Bet tu to nosauci par illūziju."
"Jā. Jo manā uztverē illūzija ir viss. Labāk sakot, par illūziju var kļūt viss. Viss, kam pieķeŗamies un uz ko paļaujamies: paša un citu izjūtas, atziņas, vērtības. Daudzu cilvēku apziņā, protams, par illūziju nekad nekļūst, jo saista viņus vienmēr. Bet, ja nu man manas gaitas, manas saskares ar ļaudīm, mani pasākumi un mērķi sāk likties ik brīdi mazāk un mazāk nozīmīgi, — ko tad? Ja es esmu nobriedis atziņai, ka katrs mans vārds un solis varētu visuma priekšā tikpat labi būt, kā arī nebūt, — ko tad?"
"Tad paliek vismaz paša uzņemtie šāsdienas pienākumi," es atbildēju.
"Diemžēl. Un tikai laika mašīna varētu tos anullēt."
Klusums pēc viņa atbildes šķita neērts. Tomēr tieši tagad sarunu pārtraukt negribējās. Lai būtu kaut ko sacījis, es ierunājos:
"Nu, bet kas kaitēja Vācijas laikiem? Cikkārt es tevi tad satiku, man vienmēr likās, ka tu vēl biji gluži bezbēdīgs. Varbūt vari laika mašīnu griezt atpakaļ uz tiem gadiem."
"Nē, tad es vairs nebiju bezbēdīgs. Arī toreiz man jau bija līdz tas pats, kas tagad... Vienmēr un visur."
Varbūt nevajadzēja Ernestu vairāk iztaujāt? Taču viņa pēdējie vārdi prasīt prasījās tālāka jautājuma. Un es vaicāju ar mazliet gribētu, mazliet negribētu zobgalību:
"Kas nu tev liels varēja Vācijā būt līdz? Viena, divas lādītes, — vairāk jau ne!"
Ernests satrūkās:
"Tu atceries, kas man bija līdz?"
"Taisnību sakot, nē."
"Tiešām ne?"
"Nē, kas tur ko atcerēties!"
"Tad nāc!" Ernests strauji piecēlās un pagriezās uz durvīm. Es apjuku.
Vai viņam bija padomā kāds joks? No sena skolas biedra daudz ko var sagaidīt. Bet viņš izskatījās pārāk nopietns, pat nobālis palsajā lieveņa spuldzes gaismā. Nekā neteikdams, es sekoju viņam. Pa pakāpieniem pagalmā nokāpušus, mūs apņēma pilnīga tumsa.
Ernests uztaustīja mājas pagraba durvis un tās atvēra. Iededzās spuldze, un mūsu ēnas izpletās pār sienām. Amerikas pagrabi, vismaz jaunās mājās, nemēdz būt ne sevišķi baigi, ne romantiski. Velti tur gaidīt piesmakušas, zirnekļu pietīklotas ejas, tumšus kambarus sarūsējušām, smagām atslēgām. Tāds, protams, nebija ari Ernesta pagrabs. Tomēr kailās, vēsās bezlogu sienas, pilnīgais klusums un neziņa par mana dīvainā biedra nodomiem drusku drausmināja.
Kaktā iegājis, viņš labu laiku līkājās gar nekārtīgu papes un koka gabalu grēdu, līdz izvilka noputējušu, tumšu un, kā likās, aizslēgtu lādīti. To padusē iespiedis, viņš pamāja man doties atpakaļ.
Atgriezāmies lievenī. Apsēdāmies. Ernests novietoja atnesto priekšmetu galda vidū starp dzēriena glāzēm. Tur tas izskatījās vēl tumšāks un cietāk noslēgts nekā pirmīt pagrabā.
Vēl arvien Ernests nebija teicis ne vārda. Vai viņš pārbaudīja manu ziņkārību? Šķita jau par ilgu. Vai ar viņa domām un rīcībām maz bija viss kārtībā?
Neiedrošinādamies nekā jautāt, mēģināju izgudrot, kas lādītē varētu atrasties. Vēstules? Varbūt tiešām: senu dienu romantikas liecinieces, paslepeni pagrabā turamas, tikai vecvecam skolas biedram atklājamas. Jeb vai, varbūt, tur glabājās nevis intimas atmiņas, bet gan liecības par pēdējām liktenīgajām Kurzemes norisēm: kāda kritušā mantas, ko Ernests lūgts nogādāt piederīgajiem, bet nav paspējis, un kas nu visus šos gadus mākušas viņa sirdsapziņu?
"Tu mini, kas tur atrodas?" Ernests ierunājās.
"Jā."
"Neuzminēsi."
"Nu tad pasaki."
"Tur atrodas..." Ernests teica, bet apklusa. Tad, elpu ieņēmis, viņš pabeidza lēnā, uzvērtā skaidrībā:
"Cilvēka galva."
Pus sekundi man šķita, ka glāzes galdā salīgotos aiz tumšā priekšmeta svara. Bet nē, viss bija mierīgi. Viss bija gluži tā, it kā Ernests nekā nebūtu teicis. Vai viņš vispār bija ko teicis? Tomēr, Man nav dzirdes hallucināciju. Es biju dzirdējis viņa atbildi, es dzirdēju klusumu pēc tās, un es dzirdēju arī viņa balsi, zemu un piesmakušu, kas turpināja:
"Ņēmos toreiz ar bēgļu izvietošanu Kurzemē. Viendien ienāk pie manis Roberts. 'Kur tu!' es iesaucos. 'Taču domāju, ka esi pazudis: kā aizbrauci toreiz uz Tukuma pusi, tā paliki ielenkumā.' Jā, palicis gan, bet mežā. No krūmiem šaudījis krievus. Citi arī, kamēr nodoti. Visiem lodes pakaušos, šis viens tikai izsprucis. Slapstījies. Kad krievi no turienes izsisti, turpinājis pusslepenu dzīvi, jo, lūk, gribējis sadzīt rokā toreizējo nodevēju. Sadzinis arī. Sieviete. Jauna. Un strādājot tagad tanī pat bēgļu pārvaldē, kur es! Vārds tāds un tāds. Vai es pazīstot? Kā nu nepazīšu: aptumšoti vakari, cieša kopā spiešanās patvertnēs pa gaisa trauksmju laiku... Lai es uzrādot! Bet ko es? — Pateicu viņai, lai bēg. Robis nikns. Nu, paiet laiciņš. Tad paklīst ziņa: atrasta beigta, bez galvas. Vienu vakaru ienāk Robis un sāk par to tēgāt. Es: 'Gan jau atradīs vainīgo un galvu arī!' Viņš: 'Nē, vainīgais būs prom, bet galvu vari glabāt tu — atmiņai par palīdzēšanu nodevējai! Ir pamatīgi un hermētiski iesaiņota, nejutīsi ne nieka.' To teicis, viņš pamet man šo te lādīti un pats pa durvīm laukā."
"Un tu? Tiešām glabāji?"
"Ko citu? Nest drošības iestādēm? Es taču neietu uzdot Robi! Paklusām aprakt? Nedroši, var kāds redzēt. Vienkārši nomest? Vēl nedrošāk! Un tad — taču cilvēks — meitene — ko es kādreiz — vismaz drusku — — Un tad man sāka likties: katram mums varbūt ir sava nasta, lielāka vai mazāka, redzama vai neredzama, un manējā ir šī. Varbūt tās nekad nebūtu bijis, ja es nebūtu ar uzspodrinātām slimības apliecībām iesēdies tanī bēgļu izvietošanas birojā... Varbūt. Bet ar katru dienu man sāka likties vairāk un vairāk, ka es vienkārši nejaudāju no šīs nastas tikt vaļā. Es kļuvu pat māņticīgs. Jo — brīnies vai ne — neviens muitas ierēdnis, nevienu robežu pārbraucot, man nav licis to atvērt. Un tāpēc arvien noteiktāk un noteiktāk es esmu jutis, ka šī lieta kļūst par manis neatņemamu daļu. Tā pieder man un es piederu tai, un es no tās netieku un netikšu vaļā. Nekad."
"Vai tev ir šīs lādes atslēga?" es iejautājos, pats nezinādams, kādēļ. Redzēt tās saturu es taču nevēlējos.
"Tādas man nekad nav bijis, un tas ir labi."
"Kadēļ labi?"
"Jo tad varētu notikt, ka man kādu dienu ienāktu prātā to atdarīt. Nedomā, ka es nobītos, cilvēka pīšļus ieraudzījis. Par tādiem mēs reiz kļūsim visi. Tajos es spētu nolūkoties pavisam mierīgi. Bet vai tu domā, ka es mierīgi spētu pieņemt arī to izsmieklu, kas man būtu jāpieņem, ja izrādītos, ka mana nasta, varbūt, ir tikai — TUKŠUMS?"