Gunars Irbe

 

 

Kālab, ieejot pilsētā, mums nepieciešams suns?
Tālab, ka nojukuši ir mūsu auri,
Tālab, ka mūsu pret mēnesi kaucošais izmisums ir caurs.
Pasaule ir piedzērusies. Nolaizi viņai seju!

Vai domājat, ka uz paradīzi mūs aizvedīs kāds gids?
Nē! — Aklo suns,

Labirintu pavedienam kādu matu zīds.

Lasīdams šo dzejoļa fragmentu no Linarda Tauna manuskripta, taustos gar smalko pavedienu atpakaļ uz istabu Ņujorkas Rietumu 41. ielā. Uzkāpju pa spirāļkāpnēm; un nams runā uz mani, sienas dzied; un tāpat kā tonakt, kad atgriezāmies no klaiņojuma pa Grīnvičas labirintiem, uz nama jumta izmisīgi ņaud kaķis. Pa logu Linarda istabā mirkšķina Menhetenas ugunis.

— Linard, vai tu mīli šo pilsētu?

 

n

 

Tilts, ko metu atpakaļ — pāri laikam, jūŗas jūdzēm un spītīgu mākoņu brīžiem baltām, brīžiem violeti sārtām druvām, ir kāda melodija no Rietumu puses stāsta (West Side Story). Ne tāpēc, ka mēs kopā sēdēdami būtu to klausījušies. Bet tāpēc, ka ir nepieciešams kāds pavediens, kas aizved atpakaļ tur, kur it kā uz ekrāna logā robota Menhetenas panorāma, ielu uguņi un svelmaina tveice gaisā. Un ne tikai tāpēc. Rietumu puses stāsts — jā, vai šīs melodijas, ja ne stāsta ārējā norise pati (un tomēr — arī tā!), nevarētu kļūt par simbolisku pavadmūziku mums pašiem. Jo — kur tad esam? Taču rietumos; un tas, kas ar mums notiek, ir mūsu rietumu puses stāsts: mūsu soļi rietumos, mūsu izmisums — rietumos. Šī pasaule nav žēlsirdīga. Brīvība nekad nav žēlsirdīga.

— Linard, vai tu mīli šo pilsētu?

Atbildes nav.

Ņujorka ir liels sārts, samests no ieceļotāju mantu kastēm, sabrukušām cerībām un ilgām atpakaļ, kuŗas neved mājup. Rītu pusē okeāns; un tie, kas šeit izkāpa, bija nosodīti sākt jaunu dzīvi bez atkāpšanās.

Vai Linards Tauns mīlēja Menhetenu, Ņujorkas sirdi?

Ar mīlestību ir savādi. Ir cilvēki trimdā, kas nevar aizmirst Rīgu. Viņi sakās mīlam Rīgu. Citiem tā ir Liepāja, Ventspils, Cēsis. Varbūt kāds lauku novads, Staburags, Lubānas klani vai Zemgales līdzenums.

Tādu cilvēku ausīs jautājumam, vai latviešu dzejnieks Linards Tauns mīlējis Menhetenu, Amerikas Savienoto Valstu dižmētropoles sirdi, vajadzētu skanēt kā nodevības izaicinājumam. Atbilde — jā, būtu nodevība pati.

Ar mīlestību ir savādi — jā. Mēs varbūt nemīlam ne Rīgu, ne Stokholmu, ne arī Menhetenu, bet mīlam savu sapņu pilsētu, to vietu, kas kļuvusi par mūsu dzīves nošu līnijām, uz kuŗām rakstām savas vienīgās dzīvības stāstu, visus tā gaišos zvanu toņus, visus tā murdošo, tumšo un dzelmaino ūdeņu toņus, kas aplenc mūs, dzīvojot tur, kur esam. Pilsēta ir akmens, dzelzbetons un stikls. Dzīvību šim sakrāvumam dod cilvēks un tā uz akmeņiem atstātās redzamās un neredzamās pēdas.

Linardam Taunam ir cita atbilde uz šo jautājumu viņa dzejoļu krājuma pašā pirmajā dzejolī, kam sākumā rindas:

Es gribu pārbaudīt, vai mana pilsēta ir tāda,
Kā manos sapņos rādās.

Un dzejoļa beigās:

Mēs nesapņojam pilsētu. Mēs esam sapnis,
ko pilsēta sapņo.

Varbūt tā ir atbilde. Personificēdams pilsētu, iedodams tai dzīvības dvašu, autors uzticējis sevi šai pilsētai, pazemīgi kļūdams par tās sapni.

Vai pilsēta pamostas un sapnis beidzas?

Bet varbūt tā ir dusoša nerimtīga sapņotāja, kas virknē sapni aiz sapņa un nekad nepamostas pati savā kaut kādā nomodā? Pilsēta ir dusoša matērija, akmens, dzelzbetons, stikls. Tās dzīvība ir tās sapņi, tūkstošiem, miljoniem sapņu: katrs cilvēks — viens sapnis. Pilsēta nebeidz sapņot, tikai sapnis beidzas. Pilsēta dus naktī, rīta blāzmā, kas nāk pār līci, dienvidus tveicē, naktij izbirstot kā miljardu miljardiem sīku saules plēņu no sadegušās dienas sieta. Tā vienmēr guļ, tikai tās sapņi traucas pa tās asinsvadiem un nervu šūniņām, lidinās pār to kā dūcoši putni. — Tā varētu būt!

Manā uztverē — latviešu dzejnieks Linards Tauns pieder savai sapņotājai — Menhetenai. Viņš ir nodaļa, pavediens mūsu Rietumu stāstam — neatdalāms, nepārceļams.

 

n

 

Jānis Rudzītis, rakstīdams dzejnieka nekrologu, piemin kādu rindu, ko Linards Tauns ierakstījis viņam veltītajā grāmatā:

„...mēs nekoķetējam ar modernismu, mēs viņu mīlam”.

Ja ir kāds cilvēks, kas iedomājas, ka t.s. modernie dzejnieki raksta dzejoļus, lai koķetētu, tad lai šis cilvēks kāpj strautā nomazgāt savu māņu ticību! Nevaru iedomāties Linardu Taunu sēžam Rietummenhetenas apdrupušās īres mājas astotajā stāvā (ja pareizi atceros) uz apdilušas segas, starp laikrakstu žūkšņiem, krustu šķērsu samestām grāmatām un — koķetējam. Esmu redzējis viņu ar nepabeigta manuskripta loksni rokā, lasot un ieklausoties dzejoļa mūzikā, bet — tā nav koķetērija. Tā ir tāda pati ieklausīšanās, ar kādu zemnieks ieklausās diendusas tveices klusumā, vai nedzird kaut kur iedunamies pērkonu; tā ir tāda pati klausīšanās, ar kādu strādnieks pārbauda savas mašīnas dziesmu. Šī dzeja ir pilsētas sapņa protokols. Bet dzīvei, ko dzīvo cilvēks, tā ir īstenības protokols. Mēs zinām, ka šādi protokoli nereti satur formulas, kuŗas mēs nesaprotam un kas tādēļ mums šķiet nesakarīga ķeburu, burtu un ciparu savirknējums uz balta papīra. Ir jāielasās šajās formulās, lai tās runātu uz mums savā skaidrajā, atklātajā valodā. Tāpat ar moderno dzeju.

Ja Linards Tauns bija Menhetenas pilsētas sapnis, tad viņa paša sapnis un mīlestība bija modernā dzeja:

Paņemu lapu,
Ķieģeļu, krāsas lapu un...
... Turpinu rakstīt,
Turpinu
Plīvurus atsegt un aizsegt.

Lasīdami Linarda Tauna dzejas formulas, nemeklēsim atsegt plīvuru, kas pārklājies pār viņa paša nodzīvoto, pilsētas izsapņoto dzīvi. Uz ķieģeļsarkanā papīra — un tādu es to redzēju Linarda rokās 1962. gada vasarā — rakstītais lai palīdz mums pašiem atsegt un padarīt izprotamākus mūsu un visas pasaules cilvēku dzīves raksturus.

Pirmo reizi sastapu Linardu Taunu 1959. gada vasarā. Bija viena no tām tveicīgajām dienām, kas ik vasaru guļ rindā viena aiz otras pār Ņujorku. Bez krekla viņš stāvēja atvērtajās durvīs un teica: Sveiks! Tad steidzās vilkt kreklu mugurā, jo tik tālu ciemiņu nevarot pieņemt neapģērbies. Bet tāds, kāds viņš bija, viņš šķita it kā vasaras puisis, kas izkāpis no siena vāla, kur atkritis pļāvēja diendusā. Viņa sirsnībā bija siena siltums, viņa acīs — tālu Latvijas vasaru gaisma. Tik vienkārša bija mūsu tikšanās. — Bet viņš spēja iedegties, aizsvilās (bet dega ar iekšķīgu siltumu, ne kā izšauta raķete), kad pārrunājām latviešu dzejas brīvības lietas, kuŗas diez no kādas alas izlīduši tumsības gari tikko bija deklasificējuši ar dekrētiem. Ap Linarda galvu Menhetenas tveicē smaržoja jaunās, brīvās latviešu dzejas pirmā pļāviena smaržas, un tajās „naida cēlēju” balsis skanēja kā ļaunās pamātes dusmīgais: „Tikko nopļāvām pļavu, sakrāvām žepuros — dīgst atkal!...” — Jā, dīgst atkal, visās malās — dīgst! Un nebeigs dīgt!

Otrreiz tiekoties, braukājām pa Menhetenas ielām Gunara Saliņa mašīnā, klīdām pa krodziņiem. Nakts bija silta, tveicīga — atkal bija vasara, 1962. gads. Nakts vidū pārradāmies mājās. Ķieģeļkrāsas papīrs ar Linarda dzejoļu rindām ziedēja iedegtās spuldzes gaismā, pie kuŗas lasījām — vecos latviešu dzejniekus, to latviešu dzejas celmlaužu darbus, kuŗu vārdus daudzi vairs neatceras, un kuŗus, kā stāsta, jaunie autori nicinot. Kaut kāds no šiem „stāstītājiem” būtu tonakt dzirdējis Linardu Taunu izsaucamies:

„Bet kas par dzeju!”

Latvju enciklopēdijas papildsējumā sacīts: Linards Tauns (īstā vārdā Arnolds Bērzs), dzejnieks, dzimis Ragaciemā 1922. gada 13. oktobrī kā pagasta rakstveža dēls.

Mēs varētu pierakstīt lappuses apakšā: Miris Ņujorkā 1963. gada 30. jūlijā kā latviešu dzejnieks Menhetenā. Bet arī šajā reizē gribas teikt tāpat, kā teicām kādas citas aiziešanas reizē:

Neticu tavām bērēm...

Šī neticība nebūs jānomazgā, laiks un īstenība apliecinās tās skaudro realitāti Linarda paša vārdiem dzejolī Visu Dvēseļu Dienā:

Šai dienā maigas meitenes man pasniedza puķes it kā dzimšanas dienā.
Bet vai tad es būtu varējis piedzimt Visu Dvēseļu Dienā?
Lai labāk šai dienā viņas ņem vienu zaļu lapu
Un uzliek to uz mana nākamā kapa.

Šīs bija refleksijas par kādu detaļu mūsu Rietumu puses stāstā. Linards Tauns tagad atdusas Ņujorkā, tuvu savai Menhetenai, savai sapņotājai. Zināsim — ar to šī pilsēta pieder arī mums. Jo kaut kur aiz visām robežām, kas cilvēkus šķiŗ, ir straumes, kas cilvēkus vieno. Šai straumē ieplūdusi arī Linarda Tauna mīlestība, viņa dzeja. Turēsim rokās tās formulas un lūkosim tajās saredzēt paši savus likteņus un visu to, kas ap mums, vēlēdami latviešu dzejniekam

— ar labu nakti!