Latviešu stāstniecībā tagad valda tāds paņēmiens, ka rūpējas tikai par ārējo notikumu joslas izstrādāšanu, kas stāstā vispār nav nemaz nepieciešams. Retumis tai pievieno paseklu psīcholoģisko joslu ar personu darbības psīcholoģiskajiem motīvējumiem, apmēram tā, kā to dara vēsturnieki savos darbos. Garīgās joslas iespējamību stāstā daudzi rakstnieki acīm redzot apšauba. Tas, kas stāstā visnepieciešamākais mūsu stāstniecībā bieži vien pavisam atmests. Laba daļa mūsu stāstniecības tagad risinās t.s. naīvā reālisma garā. Mūsu rakstniecības lielākai dajai uzspiests t.s. sociālistiskais reālisms.

Arī naivais reālists un apzinīgais vai piespiestais reālists, protams, neiztiek bez domāšanas. Arī reālistiskas ievirzes rakstniekam visi stāsta notikumi ir jāizdomā. Bet, ja domāšana aprobežojas ar paticamas ārējo notikumu virknes sacerēšanu, tad tai nav nekādas atziņas vērtības. Tāpat bez atziņas vērtības ir nenotikušu notikumu psīcholoģiskā motivācija. Tā ir tikai konstruktīvs līdzeklis.

Īstā ieskatīšanās cilvēka dvēselē sākas tikai aiz darbības motīvu joslas. Tikai dvēseles sakari ar ārējo notikumu joslu ir skatāmi cēloniskā un mērķtiecības kārtībā.

Latviešu stāstniecības pagrimšana, kas sākusies jau 30. gados, notiek, rakstniekiem atsakoties no trīs notikumu joslu patstāvības un samazinot vai pavisam atmetot garīgo un psīcholoģisko notikumu joslas.

 

n

 

Guntis Zariņš raksturojams vispirms kā viens no tiem jaunajiem latviešu rakstniekiem, kas savos stāstos apzinīgi iekārto visas trīs darbības joslas, kas savos stāstos risina un krusto trejādus notikumus — garīgos, psīchiskos un ārēji reālos.

Visvairāk Zariņš iemīlējis psīchisko joslu, tādēļ tās iekārtošanā parādījis visvairāk izdomas un dažādības. Bet viņš nekad neaizmirst arī garīgo joslu. Zariņa stāsti vienmēr ir problēmu risinājumi, tie vienmēr ir atziņtiecīgi. Zariņa stāsti vienmēr ir garīgas aktivitātes rosinātāji.

Daži Zariņa stāsti iekārtoti divu joslu struktūrā — garīgo un psīchisko notikumu — un risinās kā sapņi vai ārprāta vizijas. Vairumā stāstu Zariņš iekārto arī reālo notikumu joslu. Viņš ir veikls vides tēlotājs, bet vides tēlojums un apraksts viņam nekad nav pašmērķis.

Lai gan šie paņēmieni nav nekāds jaunatklājums, mūsu rakstniecības pašreizējā situācijā trīs joslu struktūras atjaunošanai ir gandrīz jaunatklājuma eksplozīvais spēks.

Lai te nenotiktu kāda netaisnība, jāpasvītrā, ka līdzīgi nopelni ir arī citiem G. Zariņa laika biedriem mūsu stāstniecībā, piemēram, M. Zeberiņam, I. Šķipsnai, A. Irbem, J. Turbadam.

G. Zariņa sasniegumu iemesls tomēr nav kādas vecas un labas latviešu stāstniecības tradicijas turpināšana. Liekas diezgan nepārprotami, ka Zariņš savu stāstu iekārtošanas prasmi mācījies no cittautu paraugiem. Viņš pats pieminējis kā iemīļotus paraugus Kafku, Rilki un jo sevišķi franču filozofu un rakstnieku Ž.P. Sartru. Ar to Zariņa krusttēvu un krustmāšu skaits gan nebūs nobeigts. Savus priekštečus latviešu rakstniecībā G. Zariņš nepiemin.

G. Zariņa iemīļotie paraugi norāda, ka viņa domu pasaule iekārtota eksistenciālisma zīmē. Viņa kompozīcijas un tēlošanas paņēmieni turpretī atgādina Kafkas sirreālismu.

 

n

 

Ar stāsta iekārtošanu trīs joslu struktūrā tomēr neizsmeļas ne rakstniecības iespējas, ne stāstu rakstnieka uzdevumi. Rakstnieks var būt ne vien psīcholoģiski un garīgi produktīvs, viņam var būt arī aktīva attieksme pret valodu. Rakstnieks var būt valodas veidotājs, viņš var būt produktīvs jaunradītājs arī valodā.

Valodas iespēju atklāšana un izmantošana rakstniecību tuvina tām mākslām, kas nav atziņas paveidi un ir bez tiešas atziņas vērtības. Glezniecība un mūzika izdara pārgrupējumus izteiksmes vielā (glezniecībai izteiksmes viela ir apveidi un krāsas, mūzikai — skaņas), ar šiem pārgrupējumiem neizteikdami kādu domu, tie tomēr ierosina uztvērējā kādas tuvāk nenosakāmas noskaņu virknes, kuŗās uztvērējs pārdzīvo savas esmes kāpinājumu. Glezniecības un mūzikas darbs notiek rotaļas un eksperimenta kārtībā. Rakstnieks var tāpat rīkoties ar valodu, un tas dod viņa darbam, tā sakot, vienu dimensiju vairāk. Valodu var lietot ne vien domu un pārdzīvojumu izteikšanai un reālo norišu aprakstīšanai, bet blakus tam arī vēl pašmērķīgi vai dekoratīvi.

Šo otru rakstniecības iespēju un uzdevumu lauku — valodas veidošanu — G. Zariņš kopis vēl ļoti maz. Līdzīgi tiem, no kuŗiem viņš mācījies, Zariņš ir ļoti steidzīgs rakstītājs. Viņš dodas pakaļ ātri skrejošai domai un pārdzīvojumu zibenīgajai gaitai, un par rotaļāšanos ar valodu viņam neiznāk laika domāt.

(Fragmenti no laikrakstā Latvija Amerikā publicētās sērijas)