Tīģeŗi un Lauvas
Tālivaldis Ķiķauka
Tīģeŗi vakarvakarā apēda Lauvas, — baltajā maizes pūkā iekodies, teica Džonis Klaivs, un acu priekšā tam kā miglā atausa aina viņa paša savrupmājas pagrabā, kur tas kopā ar Čarliju un Diku bija raudzījušies televizijas kastes ņirbošajā stiklā.
Džonis, kājas uz rakstāmgalda uzlicis, lēnām atvēra termospudeles galu, izspieda korķi un baltā plastikas cilindrā sev ielēja pārmērīgi stipru un nevajadzīgi saldinātu kafiju. Karstais šķidrums rīklē patīkami aizskaloja salātu atliekas, un roka kabatā neapzinīgi tiecās pēc cigaretes.
Aizsmēķējis, viņš atbildi nesagaidīja, bet ierunājās:
— Lauvu uzbrucējs aizmeta par tālu; Tīģeŗu flankeris noķēra un dabūja pirmo. Taču Tīģeŗu aizstāvji līniju noturēja — bija jāsit pret vēju un dziļais noķērējs atgrieza cūkādu līdz pat 30 jardu līnijai. —
Čarlijs bakstīja zobus, apatiski raudzījās uz griestiem un domāja par savu spēkratu remontu, kas vēl nebija samaksāts. Vakar viņš bija saņēmis otro atgādinājumu no apdrošināšanas firmas. Čarlijs par Tīģeŗiem nedomāja vairāk kā par savu gaŗlaicīgo darbu, kas viņam ienesa samērā niecīgu, bet diezgan drošu algu. Džona entuziasms viņam nekad nepielipa, tāpat kā kožļājamā gumija, kuŗu apzinīgi viņš nekad nepielipināja galda apakšai.
— Čarlij, — teica Džonis, — man jābūt šodien mājās taisni pēc pieciem, jo Mērija grib iet pie frizieŗa. Man jāpieskata bērni un jāizlasa avīzē, ko Henlijs raksta par Tīģeŗiem. Pēc tam man jāiedarbina zāles pļāvējs un jānogriež dārzā mauriņa zāle; nu jau augusi vairāk nekā nedēļu. —
Džonis Klaivs, jeb kā tas viņa pasē bija pārskatīšanās dēļ ierakstīts — Jānis Kļavenieks — jutās šajā brīdī ļoti laimīgs. Tāds viņš nebija juties ilgi, lai gan apzinājās, ka šī laime bija viņa paša pūliņu auglis. Viņš bija desmit gadu laikā no sevis izperējis Džoni Klaivu, caurmēra iezemieti, lai gan svešo valodu izrunāja ar nelabojamu akcentu un vārdiem nevarēja izrunāt īpatnējās "th" skaņas. Taču piesavinājies sulīgākus izteicienus un atturēdamies no jebkādas reakcionāras, iezemiešiem nepiederīgas temata izvēles, viņš bija iekaŗojis sev pilntiesīgu lomu: biroja kollēgas viņu bija uzņēmuši savā barā, ar visu to, ka, pie alus glāzes mazliet ieskurbis, viņš ar sievu Mēriju nereti izmainīja galīgi nesaprotamas skaņas, kas draugus mazliet baidīja.
To Džonis apzinājās un mēģināja izvairīties no ikkuŗas vārdu izmaiņas par savu pagātni. Kad biroja biedri izstāstīja joku par dīpīti, kas pirmo reizi ēd baltmaizes riku, Klaivs smējās līdz asarām, un viņam pat neienāca prātā, ka viņš pats pirms desmit gadiem ar lielu papes vizītkarti pie pogas bija izlādēts no kuģa. Toreiz tam pasē ar lielu zīmogu bija iespiests — Landed Immigrant.
— Džoni, cik gadus tad tu te birojā jau strādā? — Tu taču te biji jau tad, kad es sāku strādāt pirms sešiem gadiem. —
Klaivs paraustīja plecus. Kļuvis manāmi nopietns, viņš centās atcerēties, bet trūka jebkāda pavediena — vai tad viņš te bija bijis jau visu mūžu? Nē, tas nevarētu būt — viņš te bija ienācis no kādas fabrikas, kur agrāk bija strādājis maiņās.
Maiņās bija viss mainījies, diena bija sagriezusies ar nakti, rīts ar vakaru, pusdiena ar pusnakti. Viss bija savērpts neatšķetināmā pavedienā, kuŗa mezglojumi bija kļuvuši ne vien nesakarīgi, bet pat fiziski piepūlēja. Tikai braucot savā automašīnā, viņš dažreiz atcerējās kādu pagātnes notikumu. Braukt viņam patika — dzīve pēkšņi kļuva pilnīga, un tik grūti bija apstāties. Viņš ļoti nemīlēja stāvēt un necieta nekādu gausu darbošanos, dīkdienību. Pārdomas viņam likās sliktākas par atraugām.
Džonis bija šāsdienas cilvēks — bez pagātnes un bez nākotnes. Tādēļ viņš dievināja šodienu. Šodien avīzē bija trekniem burtiem iedrukāts, ka Tīģeŗi ir apēduši Lauvas, un Džonis tam ticēja. Viņš ticēja visam, kas bija rakstīts lielajā avīzē. Viņš ticēja arī Čarlijam un tādēļ atbildēja:
— Mani te pieņēma apmēram gadu pirms tu te sāki strādāt. Vai atceries, ka vakar avīzē teica, ka Tīģeŗi dabūšot pa kaklu? Bet kas notika? Tīģeri Lauvas nolaizīja un apēda galīgi jēlas. —
Čarlijs sāka knibināties ap savu pusdienu skārdeni un pa roku galam aizmeta plastikas vīstekļus. Džonis domāja par vakarējo futbola spēli un priecājās, ka šejienes komanda bija ieguvusi vieglu uzvaru. Arī viņš bija šejienes cilvēks, tāds pats kā Čarlijs, Diks un citi pārējie. Viņam šī pasaule bija viss, šejienes ziņas viņš lasīja kāri un ar saviem kaimiņiem priekšpilsētā vienmēr izrunājās par pašvaldības korrupcijām, par iezemiešu draudzes naudas grūtībām, par ceļu slikto apkopšanu.
Pašvaldības vēlēšanu dienā Džonis sevi bija nodevis rīkotāju ziņā: viņš izvadāja vecus, pensionētus vecīšus, apprasījās par laiku un priecājās par lielisko dienu.
Džonis vienmēr priecājās par katru saulainu dienu: to viņš atgādināja visiem birojā, šefam, draugiem un pēdējā laikā bija sācis atkārtot sievai Mērijai.
— Ei, Dik, — viņš iesaucās, — vai šodien nav burvīga diena — tik saulaina un silta. —
Diks krēslā iztaisnodamies piekrita: diena tiešām bija burvīga, silta un saulaina. To pateicis, tas, rokas ļengani nokarinājis, atlaidās popētajā krēslā.
Džonis mazliet apjuka, jo bija kļuvis viens. Nebija kollēgu, birojā bija neveikls klusums. Pie sienas tikšķēja pulkstenis. Darbs atsākās tikai pēc pusstundas. Kur palikusi avīze? — iedomājās Džonis un sāka visapkārt lūkoties, taču to neatrada. Ko lai nu iesāk? Varētu palasīt šejienes ziņas, viņam iešāvās prātā. Interesanti, ko Perijs sacītu par vakardienas spēli? Bet viņš būs šovakar uz televizijas ekrāna — tad jau pateiks, kā īsti bija.
Īstenība ir tā, ko mēs sev visapkārt redzam, nodomāja Džonis, cigareti pelnu traukā izbužinājis. Viss pārējais ir tikai māņi, veikla iestāstīšana. Tā domādams, viņš atcerējās, ka viņa zāles pļāvējam bija aptrūcis degvielu. Mājās braucot, vajadzēs apstāties supertirgū un nopirkt kādu galonu.
Pulkstenis pie sienas nozvanīja, un visi trīs, iztraucēti no miega un domām, ātri uzrausās kājās, piesēdās pie saviem rakstāmgaldiem un steidzīgi sāka cilāt papīra žūksņus.
Pēc piecām minūtēm biroja durvis spēji atvērās un galvenais šefs veikli iemetās iekšā, paraudzījās visapkārt un, ieraudzīdams Džoni, priecīgi ierunājās:
— Labi, Džoni, tu jau atkal ņemies dūšīgi. Tā vajag. Saki man, vai tu gadījumā nerunā kādu svešvalodu? —
Džonis mazliet nobāla, sastostījās, norija kaklā kumosu, bailīgi paraudzījās uz Diku un Čarliju, tad taisnojās:
— Mazliet atceros vāciski, zinu pāris vārdu arī krieviski.
— Un latviski? Vai tad tu tādu valodu arī neesi dzirdējis? Man te viens vecāks vīrs piedāvājas par slaucītāju, bet ne vārda nerunā angliski. Viņš esot no Latvijas, tik daudz es sapratu. —
Džoņa seju pārņēma sviedri, viņš kļuva sarkans, lillā un dzeltenīgi nevesels. Lūpas viņam raustījās, un viss apkārt sāka griezties. Kāds neapzinīgs pavediena kamols viņa iekšienē sāka milzīgā ātrumā riņķot, acīm gaŗām zibēja ainas, kā skatoties caur ātrvilciena logu. Viņš atsitās pret zemi — Viņam bija nelabi: viņš bija slims — viņš vairs nejutās kā vietējais.
Uzslējies kājās, viņš skatījās visapkārt un šefam aiz muguras ieraudzīja vecāku vīru, pagalam apmulsušu. Tad viņš sevi savaldīja un, visus spēkus sakopojis, ar mokām izgrūda:
— Ļoti žēl, bet to valodu nemaz nepazīstu. Arī vāciski un krieviski tikpat kā esmu aizmirsis. — Šefs paraustīja plecus un izgāja.
Džonis Klaivs bija krizi pārcietis; viņa miers lēnām atgriezās, un viņš sāka justies atkal ka parasti. Nenocietās un ieprasījās par jaunu Čarlijam:
— Tas ir pavisam neiespējami, ka vakarvakarā Tīģeŗi apēda Lauvas. — Atbildi nesagaidījis, viņš piemetināja:
— Ārā sāk jau apmākties; vakarā droši vien līs. Pēc pāris nedēļām varbūt jau snigs — tad visi sūdzēsies par ziemu. —
Paskatījies uz Diku, viņš ievēroja, ka tas viņā nemaz neklausījās.