Jānis Klīdzējs
TĀLU DZĪVO MANA MĪĻĀ
Romāna „Dzīvīte, dzīvīte...” nodaļa
Tā sapņot vaļā acīm, pilnīgā nomodā, neesot veselīgi. Sevis palaišana tādā savvaļā mazinot sekmīgumu darbu un panākumu laukos un atsvešinot no ikdienas realitātes. Liekas, ka es nemaz nebūtu veselīgs: sapņoju bieži par lietām, cilvēkiem, jušanām un notikumiem, kā nav bijis, nav, varbūt nekad nebūs vai arī ir tālu.
Vecais Čū atkal mani atmodina no ceļojuma pa tālumiem un sejām, no kuŗām reiz manā dzīvē ienāca gaisma un mīlestība.
„Sil-Yan-Pai-Pip, skumīgs?”
Viņš stāv pie žoga un smaida ar visu dzelteno un draudzīgo seju. Čū ir par vecu, par dziļu pats savā ķīniešu valodā ieaudzis, lai varētu izrunāt tādu vārdu kā — Silvestrs Jaunāpīpe. Arī angliski viņš zina apmēram tikai simt vārdus. Tas viss nekas. Mēs saprotamies tīri labi.
„Tāpat, vien. Šo to pārdomāju,” saku Čū un pamāju uz viņa pusi ar roku.
„Sirds... Domas... Dzīve...” pateicis šos vārdus, viņš pakrata galvu un aiziet atpakaļ savā dārzā.
Nekā daudz par sevi neesmu viņam stāstījis. Viņš kaut kā zina. Varbūt es sapņoju savus nomoda sapņus arī ar pieri, seju, kluso muti un vēja sajauktajiem matiem. Esmu iesviests šinī pasaulē, un krišana un atduršanās jāturpina pašam.
Par ko es domāju brīdī, kad mani atmodināja Čū? Nē, nemaz nedomāju par sievu Valdu, kas mani atstāja Vācijas nometnē ar trīs mazajiem un, kāda fantastiska impulsa dzīta, atgriezās Latvijā, lai, kā viņa teica, izvestu no turienes ārā kādus viņai svarīgus cilvēkus. Var jau būt, ka viņa devās projām tāpēc, ka nastas, kādas dzīve bija viņai uzkārusi mugurā, bija kļuvušas gaŗlaicīgas un smagas. Varbūt tas notika arī tāpēc, ka neviens no mums abiem nezinājām — kāpēc gan īsti mēs kaŗa laikā bijām sākuši dzīvot kopā? Varbūt to zināja tikai mūsu abu anatomija un fizioloģija. Lai kā nu būtu, bet man šad un tad gribētos dzirdēt, ka vismaz bērni par viņu piedomātu un parunātu biežāk. Māti piemin tikai tad, kad saņemam pa retai vēstulei. Citādi viņi izturas tā, it kā tiem mātes nekad nebūtu bijis.
Lielā meita Lila, — tā gan spēj sarunāt. Savu runu viņa ir analizējusi un atradusi tai savu apzīmējumu: Mani vārdi ir dzīves faktu apzīmējums, kam noplēsts liekais iesaiņojums.
Savus noplēstos vārdus viņa reiz nodārdināja manās ausīs tā:
„Ka bērni būtu mīlestības mērķis, tas viss ir tikai leģenda, ar ko tēviem un mātēm savas jušanas papušķot. Bērni ir divu reprodukcijai nobriedušu dzīvnieku bioķīmiju nejaušas satikšanās rezultāts. Ņem par labu, tētuk.”
Man nemaz nepatīk apzinīgi pielaist savās domās, ka Lilai būtu taisnība. Tomēr kaut kur dziļumā zem manām pieļautajām domām kasās un urbjas mana personīgā jaunības vēsture: kas tad īsti tas bija, kas Valdu un mani savilka kopā? Tad es sasparojos un savās domās uzkliedzu: Lila, vai tu turēsi muti vai nē!
Kur tas manu sapņu iesākums palicis? Vai es nedomāju par Zuzīti, kad Čū nokāsējās pie žoga?
Apsēstos uz dārza durvju kāpnēm.
*
Zviedz tas telefons atkal kā plēsts. Steidzīgi soļi aizdip, durvis veŗas un aizkrīt ar sparu, kaut kur pa ceļam apgāžas krēsls. Tad dzirdu, ka beidzot tur mērķis ir sasniegts — priecīga balss iekliedz sevi klausulē. Tā ir Lila.
Vēl tikai pirms pusgada tādās skrējienu sacensībās pie telefona metās visi trīs reizē — Lila, Ons un Burbuls. Tagad viens otram kājas apmīda tikai Lila un Ons, ja abi ir mājās. Burbuls vairs tā nedrāžas. Nav arī tā, ka viņa būtu beigusi mīlēt pie šā runīgā aparātiņa. Pārmaiņa tikai tāda, ka viņa aiziet pie tā nesteigdamās un arvien biežāk sāk sacīt klausulē savu apņēmīgo — nē.
Neesmu nekāds telefona ienaidnieks — man pašam ar to daudz darīšanu. Tikai tas, ko šis dara mūsu mājās, vairs nav nekāda vienkāršā zvanīšana — tā ir tāda kā laupītāju trauksme, kas piebrēc visus kaktus gandrīz pēc katras pusstundas no jauna. Tā tas ir atkārtojies jau pareizinātus 365 vakarus. Ja man vienam būtu teikšana, šo sirēnu jau sen būtu noskrūvējis un pārlaidis pār sētu kaimiņa kukurūzas krūmos. Mūsu kaimiņš ir šis pats ķīnietis, vārdā Čū, cilvēks ar sirsnīgu zemnieka instinktu. Aiz savas garāžas viņš audzē tomātus, pats savas sēnes, koka silēs rīsu un kādu duci kukurūzas krūmu. Vakaros viņš darbojas stundām pa savu divdesmit solu zemi. Rakņājas, rušina, laista un dzied savu vectēvu valodā. Tanīs brīžos es viņu apskaužu. Arī man aiz savas garāžas vajadzētu iesēt rudzus, miežus, zirņus un iestādīt kartupeļus, un tad varbūt arī man gribētos dziedāt. Tā es sēdētu ziedošu kartupeļu vagā un dziedātu tāpat kā toreiz, kad manī skanēja, smeldza un sāpēja reizē tā pirmā, vārdā nenosaucamā jušana un man gribējās apskaut un savās rokās paturēt visu tās zemes un debesu tālumu. Man gribējās noskūpstīt sārto saules rieta kvēli, kas sedzās pār Ančupānu kalniem, jo aiz tiem dzīvoja Zuzīte.
Vēl nekad nebiju viņu noskūpstījis. Katrreiz, kad viņu satiku un gājām kopā lielos ceļa gabalus no skolas, man viņa likās par maigu un skaistu, lai es viņai tā uzreiz ne no šā, ne no tā uzbruktu ar tādu savu rupjo iekāri kā — skūpstīšanos. Arī vēl cits kas mani atturēja — manās domās viņu vēl augstāk pacēla viņas ciešanas, kas viņai bija jāpārdzīvo gandrīz ik gadus no jauna: pavasaros viņas mājās pietrūka maizes, un viņas tēvam bija tālu jādodas peļņās, un Zuzīte skuma un raudāja par savu tēvu, māti, mazajiem brāļiem un māsām. Arī mūsu mājās Nabadzības Karaliene pīpēja savu rūgto pīpi jo bieži, bet šāda tāda maize mums bija. Toreiz es gruzdēju domās un ilgās šo nabadzības pasauli pārtaisīt, iet skolās un zināšanās līdz pasaules galam, atrast tik lielu gaismu un spēku, lai visi tumšie logi un apkritušie skursteņi nodrebētu no šīs jaunās balss un jaunā darba. Tad es varētu sākt palīdzēt visiem, visiem, kam jācieš. Paņemtu Zuzīti pie rokas un teiktu: tev nekad vairs nebūs jāraud. Nevienam nebūs jāraud tāpēc, ka nav maizes. Nevienam un nekad. Man pašam lūpu kaktiņos tad bija asaru sāls...
Divdesmit seši gadi aizgājuši no tām rūgteno sapņu dienām, kam gribējās maizes, taisnības un gaismas. Tie ir gājuši degdami, eksplodēdami un sabrukdami pār sevi kā kāds Alpu avalančs. Tie ir gājuši smīnēdami, slepkavodami un cilvēkus pasviezdami gaisā no savām mechaniskajām liešķerēm pār pasauli kā kādus akmeņus un nemaz nevaicādami — kā, kāpēc un kur kāds nokritīs. Pa brīžiem tie ir ari pasmaidījuši, smējušies un centušies mudināt, lai ļaudis steidzas ar abām rokām izrakt ārā no savām nokavētajām dzīvītēm ko un cik nu katrs vēl spēj. Tagad notiek rakšana. Arī es pats roku un roku. Esmu apracis ap sevi tādus kā jaunus kalnus. Brīžiem liekas, ka šie paša uzraktie kalni būtu jau aizauguši pasauli, tālumu, dzimteni, paša dvēseli un visu to, pēc kā es ilgojies, mīlējis un kādreiz bijis gatavs upurēt savas domas, darbu, dzīvi un visu labāko, kas manī bijis kā cilvēkā.
Sakožu zobus niknumā pret sevi pašu. Man gribas pastumt projām šos kalnus no manis paša domām un jūtām. Man paliek žēl tā visa toreiz justā un līdz galam neizjustā: Kāpēc es biju toreiz voilaks tāds un Zuzīti nenoskūpstīju? Kāpēc es nekā neizdarīju, lai Zuzītei un visiem citiem, kam tās nebija, būtu maize?
Man toreiz bija sešpadsmit. Tikpat kā manai meitenei Burbuļam šodien. Kur tu esi, Zuzik? Vai tev maizes ir gana? Kādas tavas dienas, dzīve, domas, jušanas un ceļi? Varbūt tu nemaz neesi starp dzīvajiem vairs?
Nezinu nekā, nekā. Manī sasāp šī neziņa un galvu nospiež zemāk.
Nemaz vēl nepaskatījies nojaušu, ka istabā man nemanot būtu kāds ienācis un tagad mani novēro. Tā var būt tikai Lila, to es zinu bez redzēšanas. Lēnām pagriežu galvu un paskatos ar pus aci. Viss ir tāpat kā kuŗu katru citu reizi — viņa skatās manī līdzjūtīgi, un ap viņas muti staigā tas pats pētītājas, novērotājas un manu noslēpto jušanu iztulkotajās smaids.
Viņa ir pamanījusi manu pus aci.
„Mans nabaga tētuks...” Lila tāpat vien smaidot nopūšas. „Tu atkal nodarbojies ar skumšanu. Vai ar pagātnes mīlēšanu? Un ar gremdēšanos sevī, protams. Vai tā nav?”
Nemaz negribas atbildēt. Šie viņas psīcholoģiskie mikroskopi un tālskati nevienu vien reizi ir mani ērcinājuši. Tu, tētuk, jūties un domā tā un tā tāpēc, ka tavā personības struktūrā tas un tas ir samezglojies jau tavā agrajā bērnībā un šis un tas ir aizdambējies tavos vēlākajos gados, un tāpēc tavas personības sistēmas nefunkcionē saskaņā viena ar otru. Tu kļūsti grūtsirdīgs, apstājies un skaties tikai atpakaļ... Tā un tā un vēl šitā. Nu, nu, meitēn — vai tu domā, ka esmu kāds nodzīts zirgs, kas pārēdies zaļa āboliņa vai pārdzēries miltu ūdens, un tagad tam ir baušlaks? Vai arī tu domā, ka esmu kāds nodzīts Oldsmobīlis, kam eļļa jāmaina ik nedēļas?
„Tu nekā neatbildi,” viņa nosaka klusāk. „Esi atkal dusmīgs, vai?”
Ko tad lai es te atbildētu? Tā nav pirmā reize, kad viņa man sāk lasīt pa lekcijiņai. Neatlaidīgi ir centusies uzzīmēt manu psīcholoģisko profilu, kā viņa tā gudri to saka. Un vēl atvaicā — vai es saprotu? To visu viņa darot, lai pilnīgi saprastu un izprastu savu tēvu un viņa dzīvi. Tik tālu tas viss būtu laba lieta. Cita lieta ir tā, ka mana lielā meita, kas savā kolledžā studē psīcholoģiju tikai otru gadu, ir sākusi pārāk lielā steigā pārņemt savā gādībā un aizbildniecībā manu dzīvi, domas, jušanas un uzvešanos. Vai tad te sāks notikt vecīšu smadzeņu mazgāšana, vai? Zinu, ka viņa man grib tikai labu vēlēt un darīt. Tikai šis labums man ne visai patīk, tā ir tā lieta. Pie tam viņa nebeidz un nebeidz likt manu pagātni mierā.
„Lila, ja tu man esi un gribi būt tik gudra meita, tad pasaki — kuŗā grāmatā ir rakstīts vai kuŗa būtu tā zinātne, kas pierādījusi, ka nākotne, par kuŗu neviens nezina it nekā, būtu labāka, skaistāka, tīrāka, mīlamāka nekā pagātne, kuŗu mēs kā nekā zinām, izjūtam un šā vai tā saprotam? Tā neskaidrās nākotnes glōrificēšana ir tikai tāds modes bļāviens un savā ziņā izvairīšanās no atbildības par tagadni, par šodienu, par visu to, ko mēs darām un nedarām šodien?”
Lila sastostās tikai īsu brīdi. Viņu nav viegli nobīdīt sāņus no viņas domu tekas. Manai meitai ir smadzenes, un par to es priecājos. Man šad un tad ar viņu ir paticies ielaisties domu sporta sacensībās.
„Tētuk, kad tu iekarsti, tu man vienmēr esi paticis. Tādās reizēs tu diezgan trāpīgi sašauj māla baložus. Bet paliek arī netrāpītie. Ir tiesa, ka par nākotni mēs zinām ļoti maz. Lieta tomēr tā, ka nākotne ir mūsos, nākotne esam mēs paši. Tā ir mūsu rīcībā. To mēs cik necik varam taisīt un veidot. Tas tā nav ar pagātni. Tā ir tikai skumjas. Reizēm cildenas sēras. Tā ir saplēsts spogulis, kuŗā nevar redzēt pat pats sevi visu. Esmu mēģinājusi. Neredzu sevi visu, lai kā pūlētos. Bet tavā gadījumā pagātne ir gandrīz slimība... Piedod, tētuk.”
Šinī vietā es jau varētu pacelt balsi un sākt kliegt. Labi, ka tu sacīji — piedod! Nevaru teikt, ka tava psīcholoģija būtu gluži tukša. Tu proti laikus pateikt — piedod.
„Man tādas deviņpadsmitgadīgas psīcholoģijas dakterienes nepatīk,” saku savaldīgi un mierīgi. „Tu to zini, Lila.”
„To es zinu,” viņa smaida vēl krāšņāk, nāk man klāt un apglāsta ar savu silto delnu manu zodu. „Nebūtu sava tēva meita, ja es nezinātu tādas lietas, kas manam tēvam nepatīk. Bet zinu arī to, kas man nepatīk pie tevis. Patiesībā, nevis nepatīk, bet vairāk sāp. Un tas ir tas, ka tu esi par jaunu, lai visu laiku savās domās un jušanās ceļos nometies un saliecies rāpotu pa šauru pagātnes cementa cauruli. Pēc savas dabas, pieredzes, drosmes un personības vispār tu neesi radīts rāpošanai. Tev jātiek no tās noteku caurules ārā. Tev no jauna jāpieceļas kājās. Tavai galvai ir daudz domu un sirdij daudz jušanu, kuŗas vērts pacelt šāsdienas vējos. Pie tam, tu neesi nekāds sakrampējies vecis. Tev ir tikai četrdesmit divi.”
Šis un tas man sāk patikt no viņas teiktā. Tas nekas, ka viņa manu saistību ar pagātni tā ne visai glīti sauc par rāpošanu. Aizraujas meitene. Tad jau pārspīlē.
„Labi, labi, mana gudriniece... Vai tu nezinātu, ka šodien, te — šinī pasaulē, vai kā to saka — kultūrā būt vecākam par divdesmit pieci vai labāk — trīsdesmit skaitās gandrīz jau nepieklājība? Tāda vecīša eksistence vien jau ir apvainojums visiem tiem, kas ir jaunāki. Visiem tiem, kam ādas ir svaigas, muskuļi labi izstādāmi uzvalkā, kleitā vai peldkostīmā un smaidi elastīgi, kaut arī nepersonīgi.”
„Tas? Nūjā — tas...” viņa novelk gari un domīgi. „Tas nav no īstas cilvēku jušanas nācis. Tauta tā nedomā. To taču tu pats ļoti labi zini. Tas viss ir tikai reklāmu un preču sludinājumu pētniecības institūtu izgudrojums.”
Tad it kā ne no šā, ne no tā Lila sāk manī tā cieši kā satrūkusies skatīties, un viņas acis plēšas arvien platākas. Viņa iesit sev ar abām plaukstām pa vaigiem un iekliedzas:
„Vai, kā es visu aizmirsu! Celies! Skrien! Steidzies! Cilvēks tevi gaida!”
Nekā nesaprotu. Kur tad lai es skrietu un steigtos pie tā cilvēka, kas mani gaidot?
„Pie telefona!” viņa beidzot saka.
„Pie telefona? Dzirdēju, ka zvanīja, un tu aizgāji un izrunājies,” tā saku, kā skaidrību meklēdams.
„Bija — jā. Reizi man. Izrunājos. Tā bija otra reize, kad zvanīja tev.”
Nevaru atcerēties, ka būtu telefonu dzirdējis zvanām otru reizi. Tad atceros kaut ko citu — kā lai es būtu to dzirdējis, jo biju kartupeļu vagā.
„Neliec cilvēkam gaidīt,” Lila mani mudina. „Tur kāds no policijas ar tevi grib parunāties. Ļoti laipns cilvēks.”
Man no mutes izkrīt tāds kā ledus gabals:
„No policijas? No policijas un — ļoti laipns cilvēks, tu saki?”
Lila pamāj: „Ļoti laipns, tā ir.”
Kaut ko tādu tev, cilvēkam, var saliet ausīs tikai paša meita, kas studē psīcholoģiju. Manas atmiņas par policiju ir tādas — kad tā tevi meklē, labāk atvadies no ģimenes un sāc jau laikus parakties pa atmiņām, ko tu esi teicis pret Staļinu vai Jauno Eiropu.
Labi, ka tas viss ir aiz gadu gadiem un aiz okeāna. Te var iztikt ar vienkāršākām lietām. Un tomēr domāju steidzīgi: Vai es būtu savu mašīnu kaut kā nepareizi novietojis? Varbūt nebūšu mašīnu labi atspiedis pret ietnes malu un tā sākusi slīdēt no šīs piekalnes lejā un kādu nositusi? Tāds karsts nelabums sāk augt zem krūtīm. Lila to tik vien zina kā visu būšanu aizmirst it kā nebijušu. Beidzot še tev: tevi gaida ļoti laipns cilvēks. Šiem tagadnes bērniem it viss — ir tāds — nekas.
Paceļu klausuli pie auss un aizsmakušā balsī saku: „Es ļoti atvainojos, ka liku jums tik ilgi gaidīt...” Lila stāv man aiz muguras un diktē:
„Saki viņam, ka tava meita vainīga... Saki viņam, ka tava meita tāpat dulla kā tie visi pusaudži... Saki kaut ko tādu...”
Klausos, klausos, un policijas balss nesaka ne vārda. Tad atjēdzos, ka klausulē dūc tikai monotonā skaņa. Tas laipnais cilvēks nav varējis sagaidīt mūsu psīcholoģisko debašu beigas un pateicis — velns viņus parauj.
„Nezinu, vai nu vairs viņš būs tik laipns,” saku arvien vairāk sākdams norūpēties. „Izgaidījies un aizgājis.”
„Tas nekas,” saka Lila un sāk domāt ātri. „Viņa vārds bija Mekklūrs.” Viņa ātri atrod policijas iecirkņa numuru, griež telefona ripu un sāk runāties.
„Es vēlētos runāt, lūdzu, ar oficeru Mekklūru,” viņa gandrīz iedzied klausulē.
Tad viņa pamāj man:
„Tūlīt viņš nāks. Un es tev saku, ka viss būs labi.”
Dzirdu, ka viņa jau sāk runāties ar to pašu Mekklūru. Pats neticu savām ausīm, ka mana paša meita varētu kaut ko tādu spēt un varēt. Tā ir tik salda drāma, un viņas balss ir tik maigi karsta, ka pat man, viņas tēvam, nav šaubu, ka ar tādu minūtes laikā varētu izurbties cauri pēdu biezam ledum, to kausējot vien.
Tad lielā steigā viņa visu vainu sagāž uz sevi, mani nomazgā baltu kā eņģeļa krekliņu.
Arī man bailes no policijas un visādām varbūtējām nelaimēm ir tā kā pagaisušas. Muti vaļā es klausos un vēroju savas Lilas pēkšņi improvizētā skeča uzvedumu un domāju: Kas šī mana meita Lila ir vairāk — latviete vai jau tikpat kā iedzimtā amerikāniete? Viņa ir jau apbruņojusies ar saviem kalkulētajiem sievišķības ieročiem tikpat pamatīgi kā vietējās, kuŗas tos lietā iepriekš aprēķinātas saldas un vētrainas ofensīvas veidā, lai vīrieti varētu nosist no kājām skaidra prāta trīs minūšu laikā. Ja tas nepadodas, tad tāds pēc viņu nomenklatūras nav nekāds īstais un labi audzinātais vīrietis. Tāds neaptēstais, kam ķīmiskie reaģenti nav kārtībā un kuru ir tik garlaicīgi pāraudzināt. Tāds, kas padodas, ir jau vārīts. Vairs atliek tikai garšot. Tad apēst. Vai ari izspļaut. Arī man pašam ir gadījies vērot dažas iedzimtas šinīs mājturības procesos.
Beidzot Lila ielej savu pēdējo salduma karoti klausulē:
„Oficer Mekklūr, tik tīkami ar jums runāties... Noteikti jā, cilvēku pazīšana un saprašana ir jūsu ikdienas darbs... Nē, ne mazāko šaubu... Un jūs palīdzat viņu problēmās... Ko — es?... Mana problēma — būt dzīvē laimīgai... Vīrieši?... Man patīk tādi... nopietni... nosvērti cilvēki... Interesanti viņus saprast... Jā, apmēram... Piedodiet manu pirmītējo aizmiršanu... Steiga un tā... Lūdzu, jā... Un te nāks mans tēvs... Ar Dievu...”
Man atliek tikai galvu nogrozīt. Lai nu kā, bet tā psīcholoģija uz goda.
Ticis pie runāšanas, gaidu, kas tad nu būs par lietu. Mekklūrs vispirms noslavē Lilu:
„Jums tā meitene ļoti apdāvināta. Gaiša personība. Viņai būs liela nākotne.”
„Paldies.”
„Tagad parunāsimies par lietu,” viņš atsāk. „Meitai es negribēju stāstīt. Tā ir tāda lieta, kas jārunā ar vecākiem... Bet vispirms, jāatzīstas, man ir grūtības ar jūsu uzvārdu. Kā tas būtu pareizi?”
Sākas tā mana vārda būšana atkal. Kā vienmēr. Esmu jau pieradis burtošanas mākslā. Reizēm to daru pat sapņos.
„Džei-ei-jū-en-ei-pī-ai-pī-ī... Jaunāpīpe... Tā tas ir. Silvestrs Jaunāpīpe. Lai tas būtu vieglāk, darba vietā visi mani sauc par — Silu. Saka — Sil...”
„Mister Sil Jaupip... vai ir kaut cik pareizi?”
„Ir jau labi.”
„Mister Sil Jūpip... ha... hmmm... Mums jārunā par jūsu puiku Toniju. Vai Tonijs bija viņa vārds?”
Man sāk mesties silti. Policija interesējas par puiku? Vai Tonijs bija viņa vārds — šis saka. Kristīts — Antons, paši esam viņu iesaukuši par Onu, vai Oniku, kā nu kuŗo reizi. Viņa draugi un draudzenes un skolā viņu sauc par Toniju.
„Tonijs, tā ir” beidzot saku, tā kā atjēgdamies.
Man aiz muguras Lila ir kļuvusi klusāka.
„Ons policijā?” viņa nočukst.
Es mēmi pamāju.
Tad Mekklūrs turpina:
_ „Nekas jau pārāk nopietns nav. Tikai nepatikšanas, ka mums viņš bija jāaiztur. Lieta tā, ka šodien, tā ap saules rietu, Šeridena Parka apstādījumos, tur pie upes, pieci puikas, starp tiem arī jūsējais, bija atklāti dzeŗot alu, un ir aizdomas, ka arī kaut ko stiprāku. Tas vēl nebūtu nekas. Parasti par dzeršanu policija puikas nostrostē, pieraksta vārdus un palaiž mājās. Šoreiz lieta tā, ka iejauktas arī meitenes. Trīs paskata pēc tīri jaukas un intelliģentas meitenes. Tas viss arī vēl nebūtu nekas. Bet klausaities tālāk — viena no tām meitenēm atrasta mašīnā bez kleitas, īsi sākot — bez nekā. Puikas šai apkārt un — kā jau varat iedomāties — eksperimentē. Nezinu, par cik un kā jūsējais iejaukts eksperimentos, bet tur nu viņš bija. Cik viņam gadu?”
„Septiņpadsmit,” saku un laikam nopūšos.
Sadzirdējusi, ka te pie telefona kaut kas notiek sakarā ar Onu, arī Burbuls metas ārā no savas istabas un parauj Lilu pie piedurknes:
„Kuš!” atcērt Lila. Viņa jau no mazatnes ir pieradusi abus, Onu un Burbuli, komandēt. Varbūt tāpēc šie abi ir tik draudzīgi un turas kopā un, kur tikai izdevība, abi kā viens cērtas pret Lilu.
Mekklūrs turpina:
„Septiņpadsmit? Tas ir tāds juceklīgs un dumpīgs vecums. Vai mēs abi paši par sevi to neatcerētos? Gribas sākt dzīvot uz savu roku, ar lielu steigu un sparu. Gribas izpētīt pašam un ļoti tuvu, kas tas tāds par skaistu zvēru ir tā dziesmās apdziedātā, filmās izmīlētā un žurnālu vākos izkailinātā sieviete. Vai jums tā nebija?”
Padomāju: bija, jau bija — kā nu nebūtu. Bet man bija bailes un kauns.
„Tā ir tāda būšana...” tā nosaku.
„Pilnīgi pareizi,” turpina oficers. „Tā ir tāda traka būšana. Arī tad, kad tu, cilvēks, jau paliec vecāks. Kur nu vēl puikām. Bet nu lieta ir tā, ka viņi par zaļiem, lai visu izdomātu līdz galam. Kāds velns viņus dzen rīkot tādu izstādi publiskā parkā? Visi zinām, ka tādas lietas notiek. Ja jau vajag, būtu tās lietas ar savām partnerēm nokārtojuši kaut cik privātāk. Tā kā viņi notverti parkā, tad likums iet savu gaitu. Jūsu Tonijs tagad ir jauniešu centrā, 480 Baznīcas ielā. Aizturēšanas dienā vecākiem ir tiesības apmeklēt savus bērnus katrā laikā. Tikai žēl, ka šodien jūs viņu nevarat dabūt ārā. Pirmās 24 stundas jāpaliek turpat. Tā tas likumā. Tad nu redzēs, vai jauniešu tiesa ir pietiekami ieinteresēta noklausīties formāli šo lietu. Jauniešu tiesnesis Bilders ir lāga vīrs. Viņš vispirms ar puikām un meitenēm, kam jānāk pie viņa tiesas sēžu galda, izrunājas tā tēvišķīgi un draudzīgi. Tad beigās viņš tos nodrebina tā, ka šiem pāriet patika, vismaz uz kādu laiku, mīlēties pa parku malām. Tas ir tāds vīrs, es jums varu apgalvot. Viņš arī jūsu Tonijam var līdzēt. No savas puses, no savas pieredzes es jums gribētu ieteikt — dodiet savam puikam tādu pamatīgāku seksuālo izglītību un audzināšanu. Kaut kā dabūjiet viņa smadzenēs iekšā, ka sieviete savā ziņā, sevišķi mūsu dienās, ir tāda... kā bumba ar pieslēgtu pulksteņa mechanismu, kas cilvēkam var uzspridzināt visu mūžu dažās minūtēs. Ko tāds septiņpadsmitgadīgais lai iesāk, ja tam ar šādu tādu meiteni gadās bērns? Tādās reizēs parasti rodas nevis viens raudātājs, bet trīs uzreiz. Mister... Jau... Piedodiet, man neiet lāga ar jūsu uzvārdu...”
„Jaunāpīpe...” lēnām saku klausulē un pats dzirdu, ka mana balss ir aizsmakusi.
„Mister Jaupaip, žēl, ka man ar savu telefōnēšanu bija jāsagādā jums visas šīs rūpes. Nekā darīt, tas ir mans darbs un mans pienākums. Kad es biju puikas gados, jāatzīstas, ka mans pakausis bija ar visādu dullumu pieurbts. Tavs puika tikai ar meitenēm ālējas. Ar mani bija ļaunāk — es pat zagu. Atceros — kopā pavisam esmu sēdējis četras reizes tanī jauniešu centrā, kur tagad jūsu Tonijs. Laikam tieši tāpēc tagad no manis ir iznācis policijas oficers jauniešu lietās. Ja jums kāda vajadzība sakarā ar Tonija lietu, lūdzu zvaniet droši katrā laikā. Ar Dievu.”
„Paldies. Ar Dievu... Vēl vienu minūti, lūdzu — kā bija tā jauniešu centra adrese?”
„480 Baznīcas ielā.”
„480 Baznīcas ielā,” es atkārtoju...
Izeju naktī un sēstos mašīnā.
Ir un paliek manā dziļumā kāda sajūta, kas it kā liek un liek man pašam sev vaicāt: Kas es esmu šodien? Jaunāpīpe? Yan-Pai-Pip? Jaupaip? Vai arī visi trīs samaisīti un sajaukti kopā?