zenta mauriņa

georgs seferiss

bēglis, patriots, nobeļa prēmijas laureāts

Poēzija sakņojas cilvēka elpā. Kas notiktu ar mums, ja mēs beigtu elpot? Dzejai neeksistē mazas un lielas zemes, tās valsts ir cilvēku sirdis. Nobeļa svētku runā.

Grieķu dzejnieks Georgs Seferiss, kas saņēma Nobela prēmiju 1963. g., ir tīrs liriķis. Mūsdienās lirika nepieciešama kā valnis pret vienaldzību un bezdvēseles literatūru. Šis augsti izglītotais viedais dzejnieks latvietim tuvāks nekā iepriekšējo gadu laureāti, jo pazīst pamestības un izdzītības izmisumu.

Viņš ir dzimis 1900. g. 29. februārī Smirnā, tātad Nīcšes nāves gadā. 1914. g. turki viņu un vecākus izdzen no iemīļotās pilsētas. Ilgu laiku viņš strādā diplomātiskā dienestā Londonā un citās zemēs. Viņš prot vairākas svešvalodas. Nacionālsociālistiem iebrūkot Grieķijā, Seferiss aizbēg uz Krētu. Kad ienaidnieki ieņem arī šo salu, viņš bēg uz Dienvidāfriku, vēlāk spiests uzturēties vai, pareizāk sakot, nīkt Ēģiptē un Itālijā. 1944. g. viņš atgriežas izpostītajā, izdedzinātajā tēvijā. Viņš rakstījis dzejoļus un esejas, tulkojis T.S. Eliota dzejoļus grieķiski, bet viņa paša dzeja ir apbrīnojami vienkārša, tieša, skaudra un tvirta kā Grieķijas akmeņainā zeme. Dominē substantīvs un konkrētība. Viņa balss nav dārdīga, tā arī nav īpaši plaša, viņš ir efektu naidnieks, viņa stils ir askētisks, viņam derdzas patētika un lieki izgreznojumi. Viņa orķestrī nav ne bungu, ne pūtēju instrumentu, bet katrā esejā, katrā pantā jūtam sirmvecu izsmalcinātu kultūru. Pareizi viņu saprot tikai fantāzijas apbalvots lasītājs, kas pats piedzejo daža laba panta sākumu un beigas. Seferiss savu mākslu apzīmē ar grieķu vārdu „tapeinōs”, tas nozīmē, ka tā ir pazemīga. Un tomēr ne vēsts no idilliskuma vai žēlabainības, pāri viņa pasaulei velvējas dzidras zilas grieķu debesis, visur dzird šalcam jūŗu.

Kā katrs īsts dzejnieks, viņš cieši ievēro tradīcijas, kur jāaizstāv neaizkaramas vērtības. Argonauti, Andromeda, Orests mums kā tuvinieki pienāk klāt, Kristus tēls paviz pamalē kā šķīstsiržu simbols. Bet Seferiss ir arī veco galdiņu sadauzītājs, ja tie izrādās apsūnojuši un sadrupuši. Vai visi viņa dzejoļi saistīti ar Grieķiju, bet noslēpumainā kārtā viņš pratis tipiski grieķisko pacelt vispārcilvēciskā plāksnē. Kā jaunlaikos vēl tikai N. Kazancakis, varenu romānu sacerētājs, viņš mūs ieved tagadnes Grieķijas jūtu un domu pasaulē. Ar Sokrātu viņu saista mežonīgais daimons, kas viņam liek cilvēkiem teikt arī netīkamo. Kā Odisejam visas zemes skaistums nevarēja aizstāt iemīļoto Itaku, tā arī Sefirisam vienīgā vieta, kur viņa kokle pilnskanīgi skan, ir Grieķija. Bet viņš neidealizē savu dzimteni, viņš redz tās postu, nabadzību, vienmuļību: „Trīs klintis, izkaltušas priedes, pamesta svētnīca un drusku augstāk tā pati ainava...” Tā pati ainava monotoni atkārtojas līdz apvārsnim.

Viņa dzejas centrā stāv svešinieks (Xenos). Statujas tiek uzglabātas muzejos, bet svešiniekam resp. bēglim tversmes nav nekur. Seferiss pazīst svešniecības lāstu. Katram cilvēkam, un sevišķi radītājam, nepieciešama vientulība, bet ne jau bēgļa pamestība, ne jau „šī mūžīgā gaidīšana, dvēseles sagraizīšana gabalu gabalos.”

Bēgļa domas nevienam nav vajadzīgas, kā vēja sanestas skujas tās rēgojas durvju priekšā — mēslu kaudze. Bezdzimtenes cilvēka liktenis līdzīgs akmenim, ko pagrūdusi sveša, neredzama roka. Viņš pazīst vēju, kas asina nazi uz mūsu nerviem. Un beidzot, atgriežoties mājās, trimdinieks jūtas vēl nomāktāks:

Salauzti mēs atgriežamies mūsu mājās
bezspēcīgiem locekļiem,
izkaltušās mutēs
sāls ūdens un rūsas garša. —

„Altāri guļ drupās, draugi aizmirsti, palmu lapas — samītas dubļos.” Kā Grieķijas simbols figurē statujas ar mūžam nemainīgo smaidu. Dzīvot viņpus šīm statujām nozīmētu laimi un nāvi.

Kaŗš un iekšējās ķildas pārvērtušas zemi par drupu kaudzi, bet baigāk nekā mākslas pieminekļi sadauzīts pats cilvēks vilšanās un naidā. Viņa dzīves izjūta traģiska: dzīve — tikai cits vārds neizprotamai nenovēršamībai.

Bet par spīti asajam, blaivajam, skaudrajam skatam, viņš apliecina dzīvi un grib mirt nesalauzts kā klints. Kādā apbrīnojami vienkāršā, aprautā sešu rindu dzejolī viņš pats sevi un savu lasītāju zvērina izturēt, arī pēc aukstākās ziemas un melnākās nakts atkal zied mandeļu koki un jūŗa viz saulē. Problēma, ap kuru vijas visi dzejoļi, motīvs, kas izraisa visskaudrākās sāpes, visgaišāko prieku ir — cilvēka dvēsele. Mazā krājumā, kas iespiests grieķu un vācu valodā un kuŗā 30 dzejoļu, dvēseles motīvs atkārtojas 12 reizes. Ka visa liela māksla, tā arī Seferisa dzejoļi rakstīti cilvēka dēļ. Bez sapratēja atbalss cilvēks jūtas kā tuksnesī svešumā un dzimtenē. Dvēsele sevi var pazīt, tikai spoguļojoties citā dvēselē. Šis motīvs ir vecmodīgs un mūžīgi jauns. Mēs dzīvojam laikā, kur godalgas tiek izsniegtas viscītīgākiem sportistiem, visbezbailīgākiem kosmonautiem, visneķītrākiem autoriem, bet Georgs Seferiss sola godalgu dvēselei.

Kā vārds mīlestība tā arī vārds līdzcietība ļoti reti tiek lietoti viņa dzejā, bet tie ir pazemes avots visos viņa darbos. Smeldzīgi viņš atceras visus draugus ciešanu ceļos, kas mira bez cerībām, ka kāds tos kaut reiz pieminēs, „kas nogrima aiz marmora drupām kā krauklis”.

Viens no stiprākiem Seferisa dzejoļiem veltīts Euripidam, ģeniālajam traģiķim, kam bija jāmirst svešā zemē. Leģenda stāsta, ka nikni suņi viņu saplosījuši. Tātad jau toreiz eksistēja nikni četrkājaini un divkājaini radījumi. Vai arī leģendas jēga, ka Euripidu, stāvot vakara slieksnī dzimtenes ilgas plosīja līdzīgi nikniem suņiem? „Gaŗās bezmiega naktīs es lūkoju izdibināt, no kurienes gan ceļas cilvēku posts un bēdas,” — šos Euripida vārdus būtu varējis rakstīt arī Seferiss.

Visi viņa raksti ir kvēlu miera ilgu un dziļas ticības apdvesti, ka tieši pazemotās un izmocītās tautas visvairāk sekmēs mieru: „Mēs, kam nekas nepieder, viņiem mācīsim mieru.” Un citā vietā lūgsna: „Dāvini mums mieru arī šaipus miegam.”