Noēvelētas sajūtas
Richards Rīdzinieks
Seja viņam ir liela, plata un smaidoša kā žurnāla joku zīmējuma mēness, un es viņam prasu, kas notiktu, ja nelaimīga cilvēka sirdi pārgrieztu uz pusēm kā ābolu.
Viņš smaida vēl vairāk, sākdams mierīgi ar pirkstu urbināt degunu, bet neatbild. Pat sienas klusē, un es jautāju tālāk, vai no pārgrieztās sirds tecētu dzīvības dārgākā sula vai žults. Melna, kodīga un ļauna žults.
Viņš smaida. No radio, kas nolikts blakus papīrkurvim, sāk skanēt Veila dziesmiņa: "Denn für dieses Leben ist der Mensch nicht schlecht genug, doch sein höh'res Streben ist ein schöner Zug..."
Mēness seja nemainās, un mani pārņem dvinga, nevarības dusmas, naids par to, kas es esmu, naids uz visu man apkārt. Es redzu vairs tikai smejošo viepli, es gāžos uz priekšu un situ! Situ, lai pārtrauktu, lai laiks atkal sāktu kustēties! Es gribu izdzist. Es situ vēl un vēl.
Klusums. Miers. Vienā mirklī visu ir apņēmusi tumsa, un tad it kā tāla mūŗa gaitenī atskan smieklu atbalss. Griezīga, necilvēcīgu smieklu atbalss.
▪
Pil krāns. Tāpat kā kādreiz labi neaizgriezts manā dzīvoklī, kad biju precējies; man bija ģimene, un rītos cēlos agri, lai paspētu tikt laikā uz darbu. Ūdens plikšķ. Es spiežu dūri deniņos, lai spiedīgā sāpe neļautu sajust tecēšanu. Plik! Plik! Plik!
Es lokos un stenu. Kliedz tikai tas, kas kaut ko cer. Es gribētu cerēt! Būt akls, aprobežots un cerēt. Cerēēēt!
Plik! Plik! Plik!
Bet tad es atrodos uz palodzes. Un reizē guļu gultā augšpēdus, iespiedis dūres deniņos, un atrodos uz palodzes. Es redzu pats sevi guļam ar aizvērtām acīm un rīta gaismu, pārvarot krēslu, pāri kaimiņu nama jumtam. Es pat redzu ūdens pili pie krāna!
Tā mana daļa, kas guļ augšpēdus gultā, nekustas, ir kā sastingusi mīdīta tārpa stāvoklī.
Miris? Vai schizofrenija sadalījusi mani divās daļās? Nekas man nesāp. Bet ja manas miesas guļ gultā, tad tur ir palikusi arī mana nervu sistēma. Kā man varētu vairs sāpēt? Smadzeņu šūniņas? Šūniņas, kas nēsā līdz senas sāpes un žēlumu pēc skaistā, kas reiz bijis? Acis?
Viss ir kluss. Ūdens pile atdalās no krāna, man liekas, ka es pat redzu to izšķīstam ultrarapidi pret izlietuves dibenu sīkās pērlītēs.
Viss ir labi. Cilvēki? Draugu, kuŗu vairs nav? Viņiem ir labi. Varbūt tikpat labi kā man tagad. Ļaudis ir apaļas šūnas ar enerģijas kodolu vidū. Ļaužu attiecības apaļās slīd vienas ap otru - kā lodīšu gultnē. Citas ir šķautnainas, deformētas — tās saduras disonancēs. Saspiestajās vietās šūnu kodols ir neaizsargāti vārīgs, šķautņi ir ļauni asi. Es varētu uz papīra uzzīmēt, kā šūna veidojas: ar nelielu, vienmērīgu telpas spiedienu tā izaug liela ar pašķidru konsistenci, biezā atmosfairā apmēri būs mazāki un konsistence blīvāka. Šķautņi ir neurastenija, schizofrenijā šūna ir saspiesta kā gurķis. Viss ir matēmatika — pat dvēseles.
Ārā pa ielu ļaudis steidzas uz darbu. Strādnieki, jo ir agrs, un parazītu klase vēl guļ. Pašreiz lec saule. Brīnumainā saule, ap kuŗu kā atomu sistēmā joņo mazākās bumbiņas. Ja varētu, es smietos par sevi un ļaužu niecīgumu. Pašapziņā piepūtušies neglīti radījumi, lielīgi par savu gudrību, techniku, skaistumu un spēku, bet kuŗu gudrie pat nesaprot, kādēļ zāle aug.
Pa ielu gāzelēdamās iet sieviete ar neparasti resnām kājām, vecmodīgā noplukušā mētelī, mans alter ego guļ gultā, dūres iespiedis deniņos, un krāns pil: plik, plik, plik!
▪
Es redzu tev cauri. Tu sēdi man pretī un stāsti to, ko es jau sen zinu; es varētu tev teikt tavus vārdus priekšā, tava mute kustas, dažus teikumus tu vaibstīdamies mēģini uzsvērt kā svarīgus.
Kad tu ievelc cigaretes dūmu, es redzu, ka tas gaisa vados saspiests plūst tavās melnajās plaušās, kas atkal izšļūkot daļu izpūš ārā.
Es redzu, nedomā, ka ne, kā tev nupat pārtrūka doma — alkoholā nolietotās smadzenes to padarījušas par gabalos sadrupušu rūgušpienu.
Patlaban tu stāsti par mīlestību. Vai tu domā par seksuālu kontaktu, vai tev ir žēl, ka tev kādreiz ir bijis neziņas skaistums? Es jautāju tikai joka pēc, jo es taču zinu, ka tu runā, lai izliktos svarīgs. Jo ja es domāšu, ka esi dūšīgs, gudrs un varens, tad arī tev pašam būs vieglāk tam ticēt.
Ā, tagad tu esi patriots! Liels, bezkompromisu cīnītājs! Ja tu būtu piedzimis krievs, tu būtu šodien liels, bezkompromisa komūnists. Ja tu būtu viduslaiku muižnieks, tu liktu pērt zemniekus un mainītu viņus pret suņiem. Un, ja tu šodien nevēlētos kļūt par nodaļas vadītāju, tu mēģinātu jāt muļķus kā arodbiedrību darbinieks!
Neskaisties! Visi jau pūlas kaut kā izdzīvot. Arī es. Vienam tikai veicas labāk, otram sliktāk. Ja būtu ēvele, ar ko noēvelēt visus pieņēmumus, kas tev pielipuši jau no tekainīša gadiem, tavs skats uz pasauli būtu vēl kailāks nekā man. Viss ir matēmatika.
Tagad tu stāsti par darbu. Nudien, ja būtu dumjāks, tev noticētu! Tu esi centrs. Tavā darbā ir tik patīkami. Labi biedri, labs darbs. Bet kreisā acs tev raustās, tā ka tik labi tu nemaz nejūties. Ja es tev par to jautātu, tu atbildētu: "Virsstundas. Visu pagājušo nedēļu strādāju virsstundas."
Tabakas dūmus velkot iekšā, plaušas tev cilājas kā kalēja plēšas. Piekvēpušas, čīkstošas plēšas. Mati tev ir atkāpušies līdz pusgalvai, un arī māgas aparāts vairs nav kārtībā.
Tev nav ko skaisties; katrs organisms jau reiz nolietojas, bet tu mani uzjautrini ar savu pašapziņu, jo tu, lūk, esi pasaules naba — visa sākums un beigas. Un tev tiešām ir taisnība, jo tāda pasaule kā tava patiesi ir tikai viena. Protams, ir miljardiem citu pasauļu, tikpat ievērojamu un tikpat nožēlojamu, bet tāda kā tava, ir tikai viena.
Un tāds uzpūties tu sēdi man pretī pie galda. Piepūties, kā pieelpojot tavas piekvēpušās plaušas.