olģerts rozītis

 

asociatīva metode

dzejas baudīšanā

 

Bieži dzirdēti pārmetumi tā saucamajai mūsu laiku dzejai. Nereti saka, ka šī dzeja esot neskaidra. Taču jautāsim, vai šai ziņā ir kāda principiāla atšķirība starp 20. g.s. vidus un citu laikmetu dzeju. Dzejā vienmēr bijušas un būs „nesaprotamas vietas”. Neskaidrības ir Dāvida psalmos (vienalga, kādā valodā; tātad tā nav tikai tulkotāja radīta neskaidrība vien.) Neskaidrības ir Dantes Dievišķā komēdijā, tādas ir Miltona Pazudušajā paradīzē un Gētes Faustā, Raiņa Ugunī un naktī (nemaz nerunājot par Galu un sākumu). Neskaidrības ir visur. Arī tautasdziesmās. Daļu neskaidrību var izskaidrot ar vēstures zināšanām, t.i. laika tecējumā jēdzieni mainās, citas, turpretim, tā nevar izskaidrot un ir neskaidrības, kas dzejai dod jaukumu pašas par sevi.

Tādas „neskaidrības” mums it kā norādītu, ka šī Dieva pasaule nav vis līdzīga kādam cilvēka konstruētam aparātam, kur katram ritenītim ir savs viegli saprotams un tikai viens uzdevums. Bet ne tā dzīvē un dzejā.

Ņemsim vienu no jaukākajām latviešu tautasdziesmām: „Ar laiviņu ielaidos irbes šauti jūriņā ...... irbīt manu zeltspārnīt, tu gul’ jūŗas dibenā. Es laidīšu zelta āķi līdz taviemi spārniņiemi, līdz sparniņu galiņiem.” Irbe ir tipisks zemes putns, kādēļ to šaut jālaižas jūŗā? Varbūt senāk par irbi sauca citu putnu nekā tagad, un par jūŗu arī kaut ko citu? Ir norādījumi, ka vārds jūŗa nozīmējis ezeru, bet kaut arī tā, neatbildēti jautājumi paliek. Kāpēc irbe jūŗas dibenā? Vai putns tūliņ grimtu? Vai vieglais, gaisam lemtais, spalvainais ķermenis kādu laiku nepeldētu ūdens virsū? Taču mēs varam priecāties par šo dzeju un paaudžu paaudzēm esam to darījuši, nemaz neizpētot visas irbju medību techniskās detaļas. Neskaidrībām tātad var būt divēja funkcija dzejā. Vienkārt, tās pašas par sevi iedarbodamās lasītājā it kā dod tam dzelmes perspektīvu, norāda, ka dzejā mīt noslēpumi. Otrkārt, šādas neskaidrības ir it kā intellektuāls izaicinājums lasītājam, tās uzdod viņam mīklu, kas jāatmin, un tādā kārtā lasītājs spiests ilgāk kavēties pie dzejas.

Šīs esejas galvenais uzdevums illustrēt kādu metodi dzejas prieka pavairošanai. Saucu, to par asociatīvo metodi. Kvantitatīvi visilgāk kavēšos pie Dz. Soduma dzejoļa „Balāde par Gustu” (JG 34.), bet pirms tā gribu pakavēties pie Ed. Virzas soneta „Cilvēks” (Laikmets un lira, 1949. g. izd. 79. lpp.), lai parādītu, ka šī manis ieteiktā metode derīga ne tikai „modernajai”, bet pakalpo arī klasiskas dzejas baudījuma padziļināšanai.

Še nu es stāvu ciets un līdzīgs stipram vaŗam,
Tās tāles vērodams, kur dziest kā pēdējs stars
Šo trīs simts sešdesmit un piecu dienu bars,
Kas it kā nikni zirgi aizdrāzās man gaŗām.

Atstājot pie malas visus daudzos pirmā panta jaukumus, kā, piemēram, trešās rindas dipošo ritmu, kas rada zirga auļu akustisku asociāciju, pakavēsimies tikai pie vienas gleznas pirmajā rindā. Te ir divi jēdzieni: „Še es stāvu ciets” un tam pretī: „līdzīgs stipram vaŗam.” Abos šais jēdzienos ir pretruna. Dzejas baudītājs tūliņ pašā dzejoļa sākumā ir konfrontēts ar mīklu. No elementārām skolas ķīmijas mācībām zinām, ka vaŗš ir mīkstmetalls un ka tam ir visādas īpašības, bet ne cietība, nedz arī stiprums. Taču šī pretruna ir tikai šķietama, tā viegli izlīdzinās, tikko ņem palīgā vārda „vaŗš” senatnīgo nozīmi, kas ir citāda kā šodien lietojamā. Tautasdziesmās dažkārt daudzināti „vaŗa zobeni” — tie nav mūsdienu mīkstā, iesarkanā metalla kaldinājumi, tie vikingu laiku bronzas cīņas ieroči. Un tūliņ ar šo netiešo dzejnieka mājienu paveŗas vesela asociāciju kambaŗu virkne, mēs varam staigāt pa tiem un domāt savas klejotājas domas. Cilvēks ir cīnītājs dzīvē? Vai varbūt viņš pats nav cīnītājs, tikai ierocis kāda cita diža kaŗavīra rokā? Cilvēks ir ciets un ass un neelastīgs? Varbūt tā tas bija tikai sirmā senatnē? Varbūt, tāpat kā mainījies vārds „vaŗš”, pārvērtusies arī cilvēka daba? Varbūt tagad cilvēks ir mīksts un lokans kā tagadējais vaŗš? Taču katrā ziņā, cilvēka īsteno dabu uzminēt gribēdami, mēs nevaram paļauties tikai uz šīs dienas šķitumu vien, mums reizē ar to jāiegaumē cilvēka pagātne, viņa vēsture, tā cilvēkam nāk visur līdz kā ēna, no tās viņš nevar atbrīvoties. Viss tas būtu zudis, ja Virza būtu bijis „skaidrs” un „precīzs”, ja dzejnieks būtu izvairījies no „anachronisma” un mūsdienu valodā nebūtu iejaucis senatnīgo vārdu, ja viņš savā ritmā būtu ielāgojis vārdu bronza, viss šis fons būtu zudis. Ar šo Virzas sonetā gūto atziņu esam jau pavisam tuvu pietuvojušies Soduma balādes pamattēmai — cilvēks nav tikai no ārienes viežams individs, viņš sevī nes daudz, katrā cilvēka solī tam nāk līdz viņa daudzo gēnu pulks — vai viņa senči, rēgainā dancī griezdamies, ir tie, kas rausta nabaga individu sev līdz.

Tagad paraudzīsimies detaļas, kā modernais dzejnieks to rāda modernajam lasītājam. Viņš to dara, uzdodams lasītājam virkni mīklu, šo mīklu atminēšana ir daļa no dzejas baudījuma. Atbilžu bez šaubām ir vairāk. Te tālāk minēšu kāda lasītāja atrisinājumu jautājumiem, kuŗus viņš ieraudzījis. Citi lasītāji ieraudzīs citus jautājumus, un tiem būs citas atbildes.

Dz. Soduma balādes pirmā rindā viens vārds: Irr. Kālab viņš tik spocīgi rakstīts? Kādas asociācijas tāds rakstības veids mums rada?

Asociācijās par senatnīgumu, par vecā Stendera un agrākiem laikiem, kad, latviešu valodā rakstot, lietoja daudz dubultotu līdzskaņu.

Nākamā rinda: Viens. Kālab šis vārds izcelts pats par sevi, atsevišķā rindā ?

Laikam, taču, lai pasvītrotu to, lai akcentētu vientulības sajūtu.

Tik tālu mēs tātad varam nojaust, ka cilvēks ir viens, bet ka tas nevar būt brīvs no pagātnes, no vecām, sen atmestām vērtībām.

Nākamā rindā: tāc. Kālab atkal šī savādā rakstība?

Ja „irr” mums norādīja uz tiem laikiem tālā pagātnē, kad latviešu valodas rakstību noteica tādi, kas īsti to nemaz neprata, tad šī rinda viņus pielīdzina jauniem iesācējiem bērniem, kas vēl nav iemācījušies latviski rakstīt. Bet vēl viena, dziļāka atziņa izriet no šī blakus nostatījuma. Vecums un jaunums sastopas. Senatnē latviešu valodas likteni lēma sveštautieši, kas nebija lāga papūlējušies latviski iemācīties, tagad to lems paštautieši, kas arī nav papūlējušies, kas nav tikuši pāri pamatskolas 1. klases gramatiskajām zināšanām, kas, gluži kā vecā Stendera laika biedri, latviešu valodai klāt jauc svešu valodu patapinājumus, kā to rāda nākamā rinda, kuŗa, starp citu, sākas ar vārdu „jauns”, apstiprinot šo mūsu asociatīvās domāšanas virkni:

jauns scholars vārdā Gusts.

Mēs tātad esam jau iepazinušies ar Gustu, ar vientuļo individu, ar „scholaru”, tātad ar zināt kāru puisi, kas stāv īsajā laika spraugā starp pagātni un nākotni.

Kas viņš tāds ir?

(pasē rakstīts Kategors Imperats)
viņš dzīvo Vilimantikā
bez tēva, mātes, sievas it nekā.

Tēvs, māte, sieva — tie ir nepieciešamie elementi sugas turpināšanai, tikai tad, kad vīrs sev iegūst sievu un no vientuļa puiša pārvēršas par tēvu, sievu par māti padarījis, tikai tad viņš vairs nav tukšinieks, kam itin nekā nav, tik tad viņš var teikt, ka viņš kaut kam pieder, tik tad, kad individs iesaistījies šai tēvu un māšu virknē, viņš iesaistās par locekli nācijā tikai tad, kad viņš ļauj gēniem savienoties.

Kur Gusts dzīvo? Vilimantikā. Šis vārds var interesēt mūs divējādā nozīmē. Vienkārt, ar savu uzbūves techniku, viņš radīts kā daudz mūsdienu jaunvārdu, vārdu sastumšanas ceļā, vairāku vārdu elementiem sablīvējoties vienā vārdā. Bet! Vai gluži tāpat nenotiek ar gēniem, kad rodas vientuļais individs, dažādi elementi sablīvējas vienā.

Otra nozīmība: Vilimantikas vārdam ir akustiska asociācija, šis vārds atskaņojas ar vārdu romantika. Gusts ir romantiķis? Pilsētas romantiķis, jo viņa mitekļa nosaukums gēnu radīšanas technikā pusi savas īpatnības guvis no romantikas un pusi no — jā, no kā? Laikam taču no franču vārda — „la ville” — pilsēta, jo daudz pilsētu apzīmējumos šī zilbe figurē kā pilsetniecības norāde. Piem.: Džeksonville u.c.

Mēs savās asociāciju virknēs laikam ietu par tālu, jā vārdnīcu šķirstot ņemtu palīgā latīņu „vilis” — lēts, un teiktu, ka mums te darīšana ar lētu romantiku. Pieminu to tikai, lai brīdinātu no aizraušanās ar šo asociatīvo metodi un parādītu, cik viegli ir pārslīdēt atļautām robežām. Vilimantika? Un vai šis vārds akustiskas asociācijas ceļā mums arī neatgādina vārdu — cheiromantija? Bet vai galu galā nav tā, ka Gusta būtības zīlēšana, viņa garīgās mītnes vietas sazināšana un izsekošana viņa gēnu rotaļām nav savā ziņā, līdzīga cilvēka rakstura, un likteņa „izpētīšanai,” pēc delnas līnijām?

Bet nu atpakaļ pie Gusta pases. Kāpēc vispār pase te minēta? Pase ir dokuments, kas pierāda pavalstniecību, piederību kādai kopībai, un nule mēs redzējām, ka Gusts ir tāds, kas nepieder nekur. Viņš ir viens, viņam nav itin nekā, viņam nav piederības (tādēļ arī šī pases lieta likta iekavās, gluži kā gēnu iedarbība ir slēpta, ārienei nemanāma, tā arī — kaut gan Gustam nav itin nekā, viņam tomēr ir kabatā pase, no savas piederības, no saviem senčiem, tu, cilvēka bērns, neatbrīvosies vis, tie nāk kā ēna līdz.) Pases mūsdienās mēdz mainīt, un Gusts ir tādā pases maiņas garastāvoklī, viņš it kā mīņājas uz sliekšņa, viņš grib izlīst no sarās ādas, atbrīvoties no savas senču pases, tik, diemžēl, zēns nevar veikt neveicamo, pats sevi pie savām kurpju auklām gaisā nepacelsi, no gēniem vaļā netiksi.

Un ko mēs izlasām Gusta pasē? Kategors Imperats.

Tas ir dīvains sablīvējums. Un tikpat bagāts, jo katram pārveidojumam ir sava asociāciju virkne, un katra kaut ko noskaidro Gusta būtībā.

Vispirms — Kategors Imperats mums atgādina slaveno Kanta kategorisko imperatīvu, šo mūsu tēvu un vectēvu laikmetu filozofijas un ētikas alfu un omegu. Un kas ir kategoriskais imperatīvs? Vienkāršos vārdos tā ir teze — dari otram tā, kā tu gribi, lai tev dara. Un Gusts šim pavēlējumam seko paklausīgi, balādes tālākā tecējumā mēs uzzinām, ka viņš ceļas rītos agri, daudz staigā svaigā gaisā, ēd noteiktos laikos, ir pieklājīgs pret darba devējiem, saticīgs ar kollēgām un pēcpusdienā nezaudē labo omu.

Taču Gusta pasei ir arī vēl citāda asociatīva vērtība, Gusta kristībvārds „Kategors’’ ir pārveidojums, Kanta formulā tas ir īpašības vārds „kategoriskais”, te turpretim viņš kļuvis par substantīvu. Tāda paaugstināšanās, tāda sugas mainīšana notiek ne tikai gēnu mistiskajās rotaļās vien, tas, kas dažreiz ir tikai īpašība, tikai tribūts — mīlš, bīstams, tīrs — iegūst patstāvīgu, aktīvu eksistenci — mīla, naids, šķīstība (arī vēlēšanās izravēt visu nešķīsto ar sakņu saknēm), tas pats process notiek arī vārdu došanā: Klāra ir latīņu adjektīvs clara, tā latviskais tulkojums ir — Skaidrīte. Un Gusts pats? Taču laikam saīsinājums no vārda Augusts, kas ir latīņu īpašības vārda „augustus” (izcilais, dižais, cēlais) substantizējums personas vārdā. Gusts pēc pases tā tad ir kategoriskais, nepiekāpīgais, bezkompromisa vīrs — Kategors.

Šai formā Gusta pases priekšvārds mums tomēr izraisa arī vēl citas asociācijas.

1. Kategors — Pitagors. Kas bija Pitagors? Pitagora teorēmas tēvs. Skolā, mācītais sen jau aizmirsies, bet vai Pitagora teorēmā nebija viena vieta, kuŗai ar pierādījumu netika pāri, kur vajadzēja ņemt postulātu, nepierādāmu apgalvojumu palīgos? Vai tātad arī šī asociācija mums nepaveŗ kādu aizkariņu, Gusta būtības mīklu minot?

2. Kategors — Igors. Borodina Kņazs Igors, lepnais valdnieks, kas kritis āziātu gūstā un tur dzied savu slaveno dziesmu: „es izglābšu savu godu un slavu.”

Arī Gusta paša rakstītais uzvārds Imperats mums dod līdzīgus minējumus par Gusta personības būtību. Imperats, tāpat kā Kategors, ir adjektīva substantizējums. Imperātīvais ir tas, kas pavēl. Gusts tā tad pieder pavēlnieku ģintij. To arī norāda drusku citāds šīs asociācijas modificējums. Imperats — imperators — valdnieks. Tie, kas klausīja Kanta kategoriskajam imperatīvam, palaikam bij 19. g.s .politiskās modes doktrīnas imperiālisma sekotāji. Viņi jutās labāki par citiem — labāki, varenāki, kulturālāki, izglītotāki, kustīgāki, dziļāki, ētiskāki par tiem, pret kuŗiem viņi juta savu pienākumu, savu misiju pavēlēt.

Imperatam ir arī vēl cita divpusīga asociācija — Imperats — prāts. Kanta laika biedriem, 19. g.s. pašapmierinātajiem imperiālistiem, augstākais pavēlnieks bija prāts. Taču Gusta pasē skatoties, asociāciju ar vārdu „prāts” mēs nesaņemam tieši, bet aplinkus: „... perāts’’, nevis „...prāts”. Iestarpinātā „e” skaņa padara vienzilbīgo „prāta” vārdu divzilbīgu un liek mūsu ausij taustīties pēc kāda savienojuma ar priedēkli, kam būtu šī „e” skaņa. Neprāts! Ne „ārprāts”; tam nav „e” skaņas; ne „bezprāts”; tas par garu, un „z” skaņa nomāc „e”; bet „neprāts”. Kādas nianses tas mums paveŗ? Vai tas mums neliecina, ka pilsētnieks, romantiķis, savas rokas līniju zīlētājs, vientuļais bezpavalstnieks Gusts, kuŗu vajā pagātne un kas bīstas nākotnes, kam gan ļoti gribētos dzīvot ērtajā prāta un Kanta ētikas pārvaldītajā pasaulē, bet lāga nevar, jo visur pretī tam rēgojās prāta noliegums — neprāts, ne bezprāts, bet neprāts, tāds stāvoklis, kuŗā prāts nav valdnieks.

Vai tas nav tas Gusts, par kuŗu Sodums dzied savā balādē? Vai ir?

 

 

dzintars sodums

 

autora komentāri

 

Balāde bija „intellektuālas dzejas” mēģinājums, domāts ne tādēļ, lai izraisītu jūtas, bet gan asociācijas un sava veida atziņas pārdzīvojumu. Oļģerts Rozītis to uztvēris un sniedzis virkni interesantu asociāciju. Te savukārt dažas piezīmes.

Balāde rakstīta maiņu balsīm, 3 sieviešu balsīm un nopīpētai vīrieša balsij. Iespiedumā atbiruši balsu apzīmējumi. Pirmie trīs vārdi bija domāti, lai tos noskandina vienu aiz otras trīs balsis. Tad sāk džinkstēt instrumenti un 4. balss turpina: „jauns scholars vārdā Gusts.”

Vārda Kategors Imperats izskaidrojums ir teicams. Šo vārdu allaž pie sevis esmu piedomājis, kad gadījies dzirdēt, ka tagadējā literatūrā trūkst „mūslaiku varoņa”. Tā ir diezgan nesaskanīga persona, Nīčšes mazdēls, mammas Demokratijas audžu dēls, tam kūmās stāvējuši Freuds un Einšteins. Vienbrīd viņš kaut kādu ideju un iedomu dzīts iet kā dulls, ne par sevi, ne citiem nebēdādams, idejas un „nākamo paaudžu” dēļ ar mieru darīt pāri apkārtnes cilvēkiem. Citbrīd pacietīgs un ziņkārs pētīt, celt, uzklausīt, skaidrot. Viņa izskats ir caurcaurēm „stilīgs”, stingras vienkāršas formas, tieksme pēc kvalitātes, individuālisma. Viņa pretstats un brālēns bizantietis (kā to saukt?) ir „jūtīgs”, drānas ar plīvojošiem galiem un malām, viņā mainās aizrautība un bezcerība, sivēns un svētais u.t.t. Būtu dzīvojuši Bairona laikā, viņiem būtu jābrauc labot pasauli uz Grieķiju. Mūsdienās viņi dodas uz Āfriku, tur gar dzelzceļu līnijām un telpīgās dārzu pilsētās notiek dažādas Daugavmalas bermontiādes un saratogiski liepājniecismi.

Tāda asociatīva metode ir jauka rotaļa, un vielas tai netrūkst. Cilvēkam, kas ieguvis vidēju izglītību un šo to lasījis, smadzeņu atmiņas lokā riņķo vairāk 100000 jēdzienu un vārdu. Jāpiespiež kāda emocionāli pielādēta vārda podziņa, un no rotējošā iemāku loka izbirst kaudze asociāciju. Tā ir būvēts Džoisa līksmākais darbs Finegana modus (modus — mosties plus latīņu modus, maiņa), Tas lasāms vismaz četros valodas slāņos: 1. literārais stāstījums, „kas notiek”, 2. vārdu un asociāciju simbolvērtība, 3. detaļu un piesauktu vārdu, to sakarību radītas mistiskas nojautas un to pārdzīvojums un 4. darbu tur kopā ar gribu mesti plaši loki, kur tos mana, tas rada ētisku pārdzīvojumu.

Šīs rotaļas lieliski prot tipografi, kam ik dienas nākas laist caur galvu tūkstošiem vārdu, jēdzienu, burtu formu. Viņiem gan neinteresē augstāk minētie 4 slāņi, uztvere citāda. Piem., 23. datumā koridorā stāv un sarunājas strādnieks un ierēdnis. Starp viņiem iziet sietuves klīsteŗa vārītāja ar baltu puķi pie krūts. No tipografu viedokļa, sešvalstu pārstāvis te saskatīs tikai seksuālu aktu. Turpretim politiski izglītots 7-valstu piekritējs saredz politisku ainu: 1) Zviedrijā ir 2 sociālistiskas un 3 pilsoniskas partijas; 2) notiek to apvienošana baltā, laimīgā, vienotā valstī, divi pirksti uz auto stūres, laimīgs skats uz priekšu un atbilde katram jautājumam pareizas ticības garā. Ko šajā ainā saredz pirktspējīgs konsuments? Vīrieša smēķu kvalitāti un sievietes apģērba griezumu.

Rozīša metode skaidrot dzeju ir jauka rotaļa. Tā uzurda tos slāņus, ko lieto simbolu loģika un tās ikdienā lietotais veids, tā sauktā s-valoda, rotaļas ar slengu, vārdu daļām, simboliem un to nojautām, skaitļiem, personu vārdiem. Ar to rotaļājas Sarojans savā romānā „Veslija Džeksona piedzīvojumi”, to piemin Somijas zviedru rakstnieks Villijs Kirklunds, kas pievērsās elektroniskām matemātikas mašīnām. Kaut kur lasīju, ka kaŗa dienestā iesaukts jauns ņujorkietis, atbildot uz jautājumu, kādas valodas prot, anketā ieraksta: ņujorkiski un s-valodu. Tā nav viņa vaina, ka tikai šās divas. Droši vien viņš šajās valodās prata izteikties un formulēt savas atziņas un jautājumus tikpat labi kā universāls akadēmiķis. Nezinu, cik lielā mērā vajadzību pēc s-valodas rada depresija, skābekļa trūkums asins sastāvā, nikotīns, vitamīnu trūkums.

Jā, ja simbolu un asociāciju maiņas izmanto kā rotaļu, tā ir jauka spēle. Tai var būt arī sava praktiska nozīme. Maz vēl pētīts, kā asociatīvas simbolu ķēdes izmantot ārstniecības nolūkos psīchiatrijā, lai atlobītu dvēseles samezglojumus. Ar lielu iedvesmas spēku nesta, no tās var rasties šekspīriska TV-dramatika. Bet beidzamā Rozīšu raksta rindkopa, Imperāts-prāts-neprāts rāda šās rotaļas velna nagu. Ļaunāk, ja šo rotaļu pieņem kā zinātnisku metodi. Šī no Vācijas nākusī sērga plaši plosoties ASV universitātēs. Kaut ko skalda un loka un briesmīgi pierāda. Vai arī izmanto praktiski, lai ar simbolu loģikas palīdzību iespiestos citu cilvēku psīchē. To izmanto reklāma. To izmanto darba vietās. Ar zināmā veidā sakārtotu darbu sēriju darba devēji nomāc spurainos, un darbinieki savukārt kaitina pārāk centīgus vagarus. To izmantoja Hitlera laika pēdējās vācu filmas, skaitļu un krāsu simboliku. To izmanto dažādas ekstrēmas organizācijas, lai iebiedētu, samulsinātu. Ar to, liekas, rīkosies nākotnes propaganda, lai piemēslotu laužu prātus un ar simbolu sakarību palīdzību spridzinātu psīchi. To izmanto buršiskai āzēšanai, lai izsmietu „neizglītotos”. Psīche ir neaizsargāta pret šādām varmācībām, tai jāuzņem, ko sniedz acs un auss. Varbūt nākotnē katram apzinīgam pilsonim būs jāuzbūvē savā psīchē kāds aizsargsprosts, tīra prāta siena, kas liek klausīt tikai īpašam, skaitļu kōdam. Un ja nu tad kļūdās korrektors vai ziņotājs, masām top dots nepareizs skaitlis? Vai arī tīra prātu siena, kas diriģē darīt un runāt un reaģēt tikai uz to, kas praktisks un lietisks? Vai par to netaps pārāk dārgi maksāts, zaudējot tūkstošiem jauku nianšu un noskaņu”? Lai Dievs pasarga, tādā neuzticībā dzīvojot, dzīve var kļūt par grūtu.

Simbolu loģika īstenībā piederas Vīnes filozofu skolai, Virajam ar gaiļa kāju, knābi un vamža padusē iežmiegtu pergamenta vīstokli. Nacionālsociālistu vajātie intellektuāļi to iznesa ārpus Eiropas kontinenta (sal. ar hugenotiem, kas iznēsāja dažādu amatu prasmi). Viņu prāts bija nepelnītu ciešanu un spaidu apzīmogots. Simbolloģiķis Vittgensteins teica Londonā savas lekcijas tumšā istabā aiz nolaistiem logu aizkariem. Tāpat kā vēsos, smaržīgos vakaros rabīni rotaļājās un reizē šausmināja savus mācekļus ar kabalu, tāpat rotaļājas dažādi ordeņi un patriotiskas biedrības. Dažs ieķēpājas tiktāl s-valodā, ka nezina vairs ne rīta, ne vakara, rīkojas ar priekšmetiem pēc to simbolu, ne praktiskās vērtības. Arvien vairāk saprotu, kāpēc Gertrūde Šteina rakstīja: „roze ir roze ir roze”, un ar to pilnīgi pietiek, lai varētu skaidri izteikties.

Gusta tikšanās ar saviem gēniem ir manuprāt pavisam reāla, tikpat reāla kā Gulivera tikšanās ar liliputiem un milžiem, kā Nilsa Holgersona ceļojums uz zostēviņa muguras, kā Pantagrela dzimšana caur mātes ausi, kā ceļojums uz mēnesi putnu vilktā kalešā. Tā ir klasiskā fantastu un ūtopiķu pasaule, tajā ir patīkami dzīvot. Tur redz spilgti, bez kādiem simbolu un asociāciju trikiem.

Cik manāms, jaunie latvieši ar vairākvalodu izglītību labprāt cienī simbolu, vārdu daļu un pārnestu nozīmju rotaļas. Ja patur vērā, ka ar cilvēka dabu saskanīgākos rezultātus tomēr dod spēja sintezēt, meklēt sakarību lokus, šāda detalizācija var būt tikai jautra. Un lai ļauts norādīt uz kādu pavisam svētīgu šās rotaļas seku. Tā nāk par labu latviešu valodai. Latviešu valodai, šai filologu bufetēs turētajai servīzei un tikai svētku gadījumos lietotajam pūra lādes saturam nemaz nenāk par ļaunu, ja to izpurina un apskata katru vārdu un jēdzienu pamatīgāk no visām pusēm. Rīgā latviešu valodu raksta uz paraduma pamata, krauj teikuma robežās iekšā pikām kā biezputru. Jaunie ļaudis pasaulē runā taupīgu latviešu valodu, teikums tuvojas matemātiskai formulai ar zināmām apsvērtām vārdu attiecībām un gradācijām. Un, liekas, taču katrs teikuma loceklis viņu psīchē atspoguļojas sekundes desmitdaļā vismaz divās valodās. Tās latviešu valodai ir diezgan pamatīgas šķīstītavas.