jānis rudzītis
ilze šķipsna
jāņa jaunsudrabiņa balvas ieguvēja
Pie Jaunās Gaitas pastāvošo Jāņa Jaunsudrabiņa balvu pirmajā piešķīrumā ieguvusi Ilze Šķipsna par stāstu krājumu Vēja stabules, ko 1961. gada beigās izdeva Tilta apgāds. Dzimusi Rīgā 1928. gada 17. februārī intelliģentā, literārām interesēm apveltītā ģimenē, dzimteni viņa zaudēja 16 gadu vecumā. Cik zināms, iedzimtais talants pēc tam vēries Zinaīdas Lazdas personības ietekmē Kārļa Skalbes ģimnāzijā Fišbachā. Sekojušas humanitāro zinātņu studijas Erlangenā un Teksasā. Ja pareizi atceros, sevišķi Vācijas gados Ilze Šķipsna domāja par dzejnieces lauriem, bet pēc ierašanās Amerikā visnotaļ ir pievērsusies prozai, un šī izšķiršanās atzīstama par pareizu. Viņas pirmā grāmata Vēja stabules nebūt nav tikai ar nākotnes cerībām saistīts talanta pieteikums, bet arī noteikts ieguvums mūsu stāstniecībā — ieguvums, ko devusi trimdas laikā nobriedušo jaunās paaudzes rakstnieku pārstāve.
Liels svars piešķiŗams tam, cik vērīgs un asprātīgs bijis rakstnieks vielas izvēlē, kādas jaunas zemes viņš atklājis, ar kādām acīm tās skatījis. Jo lielāks svars rakstnieka izdomai, kā savu vielu pakļaut literārajai formai. Bet galu galā vistiešākais elements rakstnieka radošajā darbā ir un paliek valoda. Tā ir reizē materiāls un līdzeklis. Cik plaši un pamatīgi kāds apguvis savu valodu, kā prot ar to rīkoties, ko spēj sasniegt ar valodas palīdzību, no tā lielā mērā atkarīgi panākumi vai nesekmība. Iepazīstoties ar mūsu jauno prōzistu darbiem, vairākkārt ar nožēlu nācies atzīt, ka viņiem gan ir dotumi, teicama skola, interesantas ieceres, svaigu virzienu meklējumi, tomēr pārāk pavirši viņi savā valodā. Ir pat gadījumi, kad vajadzētu runāt par gaužām nepietiekamu valodas pārvaldīšanu.
Tieši valodas ziņā Ilze Šķipsna pašlaik paceļas pāri visiem citiem mūsu jaunās paaudzes prōzistiem. Tas ir taisni brīnums, šī pamatīgā latviešu valodas pārvaldīšana, kas vērojama Šķipsnas stāstos, ja zinām, ka dzīve viņu vairāk nekā citus jaunos spiedusi būt bilingvistei un sastapties ar bilingvisma draudīgajām konsekvencēm. Latviešu valodas vārdu krājums Šķipsnai bagāts. Rīkojoties ar to, viņa spējusi paturēt gramatisku tīrību, kas vairākiem jaunajiem ir pasveša lieta. Ilzes Šķipsnas frazeoloģijā atkal un atkal gadās sastapties ar tik īpati latviskām idiomām, kā liekas, tās būtu izmetis Blaumanis vai Jaunsudrabiņš. Pamatīgi pārvaldīdama savu tēvu valodu, zinādama bagātās nianses, kas slēpjas tās leksikā un frazeoloģijā, Ilze Šķipsna prot to piemērot katra stāsta raksturam, katras tēlotās personas psīchiskajai satversmei, veikli iegremdē zemtekstus, risina stāstījumu vai tēlojumu ar „dubultas domāšanas” efektiem. Lai pārliecinātos par šo vietumis tīri virtuozo dažādumu un veiklumu, der salīdzināt izteiksmi, piemēram, tādos stāstos, kā Lora, Augusts brauc uz Ņujorku, Elsiņa kundze izveseļojas, Elēģija un Vasaras ēnas.
Sākot lasīt Vēja stabuļu pirmo stāstu Lora, var nobīties, ka jaunā autore padevusies ērtajam „tautas stāstnieku” žanram. Kaut kas no tā parādās arī gaŗajā stāstā Augusts brauc uz Ņujorku. Bet jau Loras pēdējās lappuses un vairākas sīkdaļas stāstā par Augustu liecina, ka Ilze Šķipsna nevar un nevēlas būt tikai „tautas stāstniece”, kas samierinātos ar diskutējamu popularitāti. Viņa nostājas starp mazāk populāriem, „mazāk saprotamiem” modernistiem. Ja arī Šķipsnas stāstu tēli nāk no „tautas”, ja arī tie pavisam necili, pat naīvi un komiski cilvēki, tajos meklēts kaut kas tāds, par ko interesējas dziļumpsīcholoģijas un psīchoanalizes paveidi ar urbšanos zemapziņas slāņos un mīklainā liktenībā. Ar to agrāk pazīstami tēli dažkārt ieguvuši jaunus radiniekus jaunā tēlojumā. Piemēram, Jānis Galenieks stāstā Elēģija taču atgādina kādu no Kārļa Skalbes pasaku pazemīgo dvēseļu īpašniekiem, un tomēr viņš ir arī pavisam jauns tēls, jaunā, savdabīgā tēlojumā. Gadās, ka Ilzei Šķipsnai laimējies sniegt pavisam ko nebijušu. Manuprāt par meistardarbu tādā sakarā jāmin Bārene, kur kādai meitenei audžu māte uzspiedusi savas mirušās meitiņas lomu tā, ka nav vairs iespējams izbēgt no mazās nelaiķes likteņa līdz pēdējām konsekvencēm. Liktenības motīvs šai stāstā parādās tik savdabīgā veidā, kā neviens cits to nav tēlojis. Pēc Bārenes ir vēlēšanās jo sevišķi izcelt Elēģijas turpinājuma stāstu Vasaras ēnas, kur tik īpatnā kārtā tēlots, kā mazai meitenei pamostas apjauta par dzīvības brīnumu.
Urbšanās zemapziņas slāņos, mīklainas liktenības un dīvainu sakarību tēlojums Ilzei Šķipsnai tāpat kā daudziem citiem mūsdienu prōzistiem licis samazināt rūpes par viegli izsekojamas fabulas risinājumu un stingri komponētu sižetu. Galvenais ir šis tēlojums, nevis vēstījums. Kā tēlotāja Ilze Šķipsna rīkojas ar liriskiem pustoņiem. No otras puses, šai modernajai stāstniecei sveši modernistu triki, kur tiek sagudrotas visādas mīklas tikai tāpēc vien, lai darbs būtu mazāk saprotams, kur pat chaoss dažkārt kļuvis par pašmērķi. Kaut parasti visai vaļīga un tikai vieglām līnijām iezīmēta, Ilzes Šķipsnas stāstos tomēr jūtama pārdomāta uzbūve, kas tos ļautu saukt par novelēm.
Šad tad par kompozicijas jautājumiem būtu varēts padomāt vairāk. Piemēram, stāstā Augusts brauc uz Ņujorku kā ekspozīcijas elementam liels svars naudas kollekcijai. Tā savu nozīmi patur arī pa ceļam uz Ņujorku, bet, kad Augusts nokļuvis Ņujorkā, šai kollekcijai svars pazudis, lasītājs jūtas vīlies. Tādos stāstos, kā Otrā krastā un Bez sāpēm, manuprāt fabulas pavediens un sižeta līnijas tomēr varēja būt kaut cik skaidrākas. Dārza svētkos asprātīgajā suņa stāstā Ilzei Šķipsnai nav bijis viegli viscaur palikt „suniskai”, un nezvai nebūtu bijis labāk pirmās personas stāstītāju atmest.
Ar Ilzi Šķipsnu esam ieguvuši jaunu, ļoti varīgu prōzisti. Viņas panākumus noteic un noteiks iedzimtais talants, simpātiskā intelliģence un rūpīgs darbs, kur pāri triku meklēšanai celta formas atzīšana. Jāņa Jaunsudrabiņa balvas tradicija guvusi laimīgu sākumu.
 No JG47: Jaunsudrabiņa pirmo prozas balvu JG 3. literāra kokteiļa autori un organizētāji: 1. rindā no kreisās – V. Toma, L. Zandbergs, Jaunsudrabiņa balvas laureāte I. Šķipsna, V. Dreimane, I. Gubiņa, M. Čulītis, A. Kundrats; otrā rindā – O. Jēgens, A. Olte, G. Liepiņš, A. Zemdega, V. Zeps, R. Gāle, V. Nollendorfs, N. Priedīte, T. Ķiķauka, P. Vasariņš un I. Batraks. J. Kreilis |
