Prērijā
Ilze Šķipsna
Mīļie, es šorīt pamodos prērijā!
Mīļie? Bet jūsu jau nav. Es pats jūs tikai dažkārt izdomāju un piesaucu, tāpat kā neticīgie palaikam piesauc Dievu.
Te jūsu nav. Te ir prērija, kuŗā es katru rītu mostos kā pirmajā dienā, kad vēl nekā nav bijis, ne pasaules, ne arī manis. Tas, ko es vēl vakarā domāju un jutu, darīju vai gribēju piedzīvot, rītā ir nenozīmīgs. Parasti es to pat vairs neatceros, jo prērija ir kā delna, no kuras viss nobirst viegli un bez miņas. Kādreiz tā ir pelēki zaļa, citreiz lāso mēļi zilga vai dzeltenīgi sārta, bet tomēr paliek nemainīga, jo vienmēr klāji iestiepjas apvāršņos, nekā neaizklājot skatam, nekā tam arī neatklājot. Patiesi, prērija ir neskaudīga, jo nepūlas man nekā aizsegt vai noslēpt. Cik tālu es redzu un ko, tas atkarīgs no manu acu stipruma un varēšanas.
Zināmā mērā tas gan atkarīgs arī no gaismas. Tā te ir dzidra un dziļa, ar tālām, saulē iemirkušām malām, un vienmēr klātesoša. Cita te nekā nav — ne koku, kas plestos pār galvu un nomāktu mani ar savu zaļumu un auglību, ne mīklainu kalnu, kas slietos gaisā kā pārmetumi, ne upju, kas kā neapstādināms nemiers tecētu manās dzīslās, ne arī jūŗas, kas ar baigi mechanisku mūžības šalkošanu aprītu prērijas klusumu un manu nomodu.
Es te esmu jau ilgi. Atnācu šurp, lai būtu nomodā, vienmēr klātesošs kā gaisma. Tikai naktī un miegā nekā nav, tādēļ rīts un es, mēs piedzimstam ik dienas par jaunu. Es parasti guļu zemē un rītu ieraugu, tiklīdz apvāršņos iekvēlojas saules pirmais atspīdums. Ja uznāk viesuļvējš vai lietus, es saviju vieglu būdu no vālēm un sīkkrūmiem, kur nu kuro reizi gadās. Nākošā dienā to parasti aizpūš zemes vējš vai izkodina saule — esmu tādu būdu vijis daudz, vienai dienai vai naktij, un tās visas ir sen nobirušas no prērijas delnas. Kas tās par zālēm vai krūmiem, es nezinu, esmu tās iesaucis gan par zilbārkstīm, gan vējdzirnekļiem, gan čūskacīm, gan par lāčauzām, gan zeltlapēm un lapsastēm, bet šos vārdus, augus plūcot, pie sevis atkārtoju tikai ieraduma pēc un neatkarīgi no tā, vai man rokā smilga vai cers. Cits manā vietā būtu iegaumējis lapu paveidu, izskaitījis ziedlapas un izmērījis saknes, izpētījis visu, kas vien dabaszinātniekiem ir svarīgs, bet es to nespēju, jo neesmu ziņkārīgs. Tas patiesībā par maz teikts. Manī nav slāpju pēc zināšanām, šīs cilvēka-dzīvības kroņa spilgtākās zīmes. Es piedzimu bez šādām slāpēm, un neesmu iemācījies tās just, lai gan mācīts tiku.
Puika! Puuuuiiika! Izmācījies?
Jā.
Septiņreiz astoņi?
Piecdesmit divi.
Atkal!
Bulgārijas galvas pilsēta?
Bukareste.
Tiešām!
Budapešta.
Nu būs pēriens.
Bukareste, manā Bulgārijā ir Bukareste!
Muļķis tu neesi, tikai slinks. Pēriens, pēriens!
Auu!
Te, prērijā, man nekas nav jāzina, nekas jādara. Es varu būt. Es pārtieku no ogām un sīkajiem augļiem un saknēm, no pundurplūmēm un savvaļas rāceņiem, kameņu medus un kādreiz prērijas putnu olām. Es pārtieku tikpat labi, kā Aizmirstais Henrijs, kas ganās, kur pagadās, un lieki nedomā par to, kā rodas viņa barība. Tas nav nepieciešami, jo tā vienmēr izaug un ir, tāpat kā mēs paši.
Aizmirstais Henrijs man pirms ilgāka laika pats pieklīda, un es nešaubos, ka zirgs bija izbēdzis, atmaldījies šurp no kādām tālām un apdzīvotām ielejām vai kalniem, kur tas nenoliedzami bija pazinis cilvēkus. No manis viņš nebēga, droši vien tāpēc, ka es viņu nepūlējos ne siet, ne saistīt. Tā nu man pašam bija savs zirgs kā Donkichotam, tikai esmu aizmirsis, kā Donkichota zirgu sauca, un tāpēc savējo nokristīju par Aizmirsto. Es vispār visu aizmirstu; nekad neesmu spējis atcerēties vārdus, faktus, skaitļus, formulas, filozofijas sistēmas vai dzejoļus, kāpēc man kļuva arvien grūtāk sarunāties ar cilvēkiem, jo es nespēju arī pūlēties ap neiespējamo un mani biedri savukārt atteicās ticēt, ka es varu saprast reizes rēķinu, to no galvas nemācēdams, vai apjēgt universu, ne nieka nezinādams par kosmoloģiju.
Aizmirstais toties man arvien vairāk atgādināja Henriju, ko man grūti izskaidrot, jo es vairs neatceros, kas bija Henrijs, taču zirga garenā galva, tumšās, uz augšu pavērstās acis, naīvi apjukušā un reizē dziļi mierīgā izteiksme man atgādināja kādu, kas laikam tā saucās. Aizmirstais Henrijs mīlīgi bubina, kad dzird šo vārdu, tāpēc ir iespējams, ka viņš patiesi kādreiz tā dēvēts. Viņa nezināmā pagātne mani mazliet biedē, jo noslēpumainas sakarības met tumšas ēnas, bez tam zirgi ir arī neaprēķināmi. Kā šorīt — kur Aizmirstais Henrijs šorīt palicis, kādos savceļos aizklīdis? Esmu pie viņa pieradis, viņš mani traucētu tad, ja noklīstu pavisam un vairs neatgrieztos. Mežonīgos prērijas zirgus es nespētu noķert, tie ir par ātru un veiklu, es varu vienīgi noskatīties, ka tie kādreiz aizauļo gar apvāršņa malu un pazūd. Sausā laikā tie saceļ putekļu grīstes, pavasaŗos turpretī viņus pavada krāsainu ziedputekšņu migla, bet prērijas plašumā un gaismā tie ir tik niecīgi un īslaicīgi, ka izzūd un izplēn, nepametuši pēdu.
Aizmirstais Henrijs labprāt ļauj sev sēsties sirmā mugurā (esmu kalsns un viegls), un kādreiz mēs jādelējam pa prēriju visu dienu. Es laižu, lai viņš rikšo, kur viņam pašam patīk, un viņš mani ir iznēsājis pa dažādiem līkloču ceļiem. Prērija ir milzīga, bet mēs nevaram apmaldīties, jo nekur neejam. Esmu senāk diezgan minis tādus ceļus, kuŗiem ir mērķi, esmu gājis, klupdams un krizdams un elsādams. Es patiesībā esmu ceļojis jau kopš tās dienas, kad, mazs puika būdams, no pēriena bēgdams, izlēcu pa logu, iekritu mātes lefkoju dobē un pārlauzu kāju. Noķerts, es toreiz gulēju zemē, plosīju puķes un šķaidīju ziedus, un ar katru ķermeņa audu sajutu un ienīdu lefkoju pārmērīgo smaržu, kas man iesprūda kaklā un aizsprostoja elpu. Manī vairs bija tikai viena dziņa — bija jātiek prom, pirms nosmoku.
Vakarā sūrstēdams, ar kāju ģipsī un čokurā savilktiem vēdera muskuļiem, es pacēlu savu vēl neaizlūzušo balsi, kas drebēja pati aiz savas pārdrošības. Es iešu prom, es teicu, bet neviens jau man neticēja, katram taču bija redzams, ka es nekur nevaru aiziet.
Neaizmirsti aiztaisīt durvis, smēja tēvs, un es neaizmirsu.
Tikai nesit, teica māte, un es to izdarīju tik klusi, ka neviens nekā nemanīja.
Atraksti, teica māsa.
Ja proti, teica brālis, bet es nepratu un nekad neiemācījos.
Tad viņi vēl smējās, jo domāja, ka viss, kas šķiet absurds, ir vai nu jocīgs vai arī svēts. Mana klusēšana tika izskaidrota ar to, ka man sāp kāja. Pacieties, pāries, viņi teica, zinādami, ka es nekad neesmu varējis paciesties. Kad pēc gadiem es tiešām aizgāju prom, es jau pazinu ilgas pēc prērijas, es ilgojos pēc brīvības tā, kā tas čaklajiem un ziņkārīgajiem, pacietīgajiem un veiklajiem varētājiem nekad nebūs saprotams.
Mīļie, jūs redzat, cik atklāts un godīgs es esmu. Tas tāpēc, ka šeit man nav nekādas vajadzības izlikties par stiprāku vai gudrāku nekā es esmu, man nav nevienam nekas jāpierāda, ne ar vienu jāsacenšas, jo es nekā negribu, atskaitot prērijas gaismu un nomodu, kas nekā nemaksā, tikai dzīvi. Tāpēc es varu arī mierīgi atzīties, ka reizi vai divas esmu piejājis tik tuvu prērijas malai, ka ne ar acīm redzējis, bet asinīs sajutis, ka tūlīt aiz apvāršņa sākas pasaule. Aizmirstais Henrijs to sajūt vēl pirms manis, un viņa soļi pēkšņi kļūst nemierīgi, kaut nemaina virzienu. Tad es viņu saņemu aiz siltās trauslās auss — iemauktu un pavadas mums, protams, nav — un maigi pagriežu sāņus. Mums nav nekā, ko pasaulē meklēt, mēs esam no tās izglābušies, mēs mierīgi dodamies prom no pasaules malas.
Esmu vienmēr devies prom.
Ej, kur tu iesi?
Prom.
Bet šis ir tikai starpbrīdis.
Es zinu.
Tu esi slims?
Nē.
Ko es iesākšu viena?
Baudīsi.
Tev nepatīk baritons?
Jā. Bet es nespēju ilgāk klausīties, mani spīdzina...
Kas tad?
Tava laimīgā seja un Rigoletto.
Varbūt tā bija cita rotaļa, cits mirdzums — es neatceros, jo aizbēgu. Tagad es par tādām lietām daudz nedomāju, jo domāšana mani nogurdina un arī nekā neatrisina un neatklāj. Domas ir viltīgas un bīstamas, tās prot vairoties un sarežģījas kā sētas zediņi, aizklājot skatu tā, ka beigās var vairs redzēt tikai viena aploka tiesu.
Es zinu. Esmu bijis pa visu pasauli un visur atradis sētas, sprostus un saites. Esmu visu redzējis, bet atnācu prērijā, lai redzētu un neaizmirstu, ka nekā nav, ka viss ir tikai gaismas rotaļas, kuŗas ziņkārīgie varētāji kā ģeniāli, bet neapzinīgi bērni uz mirkli pārvērtuši miljardos veidos un vielās.
Esmu bijis pa visu pasauli, vienmēr uzvarēts, vienmēr izbēdzis. Esmu gandrīz noslīcis pasaules pārmērīgajos krāšņumos un bagātībās, gandrīz noslāpis šausmās un izmisumā kā melnu dūņu purvā, gandrīz apreibis visuvarenības augstajā tornī, gandrīz aizmidzis senu paaudžu hipnotiskajā dziedāšanā, gandrīz kļuvis ārprātīgs apsnigušas kalnu stigas pēdēja galā, gandrīz ticis akls apsolītās paradīzes iznīcinošajā spožumā. Es vairs negribu tikt apsēsts — ne mantas, ne varas, ne slavas, ne naida, ne mīlestības apsēsts, es negribu tikt ieņemts ne no skaistuma, ne mūžības, ne gara, es negribu runāt mēlēs, valdīt pār jūŗām un okeaniem, uzvarēt telpu, kļūt par dziesmu vai mirdzēt kā tūkstoš varavīksnes. Es negribu būt ne sēkla, ne sējējs, ne zeme, no kuŗas izceltos jauns un alkatīgs krāšņums, neapvaldāmas ziedēšanas dārzi vai aumaļīgas tumsas džungļi, kas aizaugtu priekšā mana nomoda apvāršņiem.
Tāpēc es neiešu meklēt Aizmirsto Henriju, ja viņš būs pieklīdis pasaules malai par tuvu. Es negribu nejauši iespert kāju pasaulē kā dūkstī vai irstošās smiltīs, jo tad es nespēšu izrauties un aiziet prom. Tūkstoš roku pacelsies man apkārt, tūkstoš balsu turēs kā viltīgu zvejnieku tīkli, tūkstoš novērstu seju paredzēs manu likteni. Pasaules krāsainā ņirbēšana nolaidīsies pār manām acīm kā vizuļojošas aizkaru bārkstis, koki uzziedēs virs manas galvas kā kvēlojoši saules sargi, nami un ielas sanēs visapkārt neprātīgā dzīvības murdēšanā, un uz maniem plakstiem sabirs smagi skūpsti kā skanoši zelta gabali.
Jā, es atceros arī to, ar šausmām atceros arī to.
Laid!
Nāc!
Laid mani, laid!
Nāc!
Es būtu pārdevis dvēseli deviņiem velniem un ar prieku saspridzinājis zemes lodi par vienu tavu nakti, par tavām rokām uz sevis, par tavas mutes siltumu, par vienu smaidu, par skatu, par balss skaņu — ak Dievs! Tas jau nebiju es, tā bija saspriegusi, asa, kaisla stīga, ap kuŗu es biju apmests kā vienkāršs mētelis, kas gadījies pa rokai — slepus stīga, kas pārkarsēta vibrēja un gandrīz iznīcināja mani, padarīja neredzīgu un nedzirdīgu izdedzināja apzinu un nomodu, pārvērta bultā, kas šaujas uz mērķi ātra un akla — !
Esmu atbrīvots, esmu atbrīvots!
Prērijas gaisma ir dziļa un dzidra, mans nomods ar to saplūst, un mēs apklājam pasauli.
Lūk, es biju aizmirsis Aizmirsto Henriju — kur gan viņš palicis? Šodien klusajā prērijā ir pilnīgs klusums — nedzirdu ne augsta putna izplestos spārnus, ne smilgas liekšanos, ne ķirzakas ēnas sanēšanu. Nedzirdu zirga elpu, bet neiešu viņu meklēt, lai gan man nav jābaidās, ka viņš varētu aizklīst pārāk tālu. Viņam ir prērijas zirga apziņa, un viņš atpakaļ cilpā aiz laba prāta nelīdīs. Kāpēc lai viņš par sauju auzu un labu vārdu vilktu visas pasaules vezumus? Kas viņam tiktu no smagām pūra lādēm, pilnām izrakstītu villaiņu un māsiņas asaru? Kāds labums zirgam no dziļi izartas vagas un zemes smaržas, no priecīga saimnieka balss tikko malto miltu vezumā vai arī no mizotiem baļķiem jaunajai istabai, kas beigās satrunēs vai nodegs līdz ar visiem pakšiem? Jo viss iznīkst pats no sevis vai arī katastrofās.
Tu kaŗā neiesi?
Nē.
Ticība aizliedz?
Nē.
Bail?
Nezinu.
Kāpēc tad?
Nav nozīmes.
Kam?
Kaŗam un mieram, miršanai vai dzīvošanai.
Tad jau tikpat labi vari arī iet.
Jā, tikai neesmu spēcīgs un nespēju panest mokas.
Bet ja kāds tev pašam uzbruktu? Ja tev būtu sieva un bērni un ja mājā iebruktu laupītāji un tev būtu pistole rokā?
Man nebūtu pistoles.
Nu labi, bet tev būtu dūre, vismaz.
Nē, tikai roka.
Un mīlestība to nesavilktu dūrē?
Mīlestību neesmu pieminējis.
Bet ko tu darītu, Henrij?
Bēgtu. Prom.
Esmu vienmēr gājis prom, atraisījis un sarāvis visas saites, maigās tiklab kā varmācīgās. Es zinu, ka absurdais nav ne jocīgs, ne svēts, tikai absurds. Varbūt, ka gudrie spēj būt brīvi savās važās, stiprie varbūt spēj iztaisīt prēriju no lielpilsētas, svētie redzēt apvāršņus cauri tumšzaļiem mūža mežiem. Es neesmu ne gudrs, ne stiprs, ne svēts, tāpēc aizgāju prom.
Bet kas tā par ņirboņu, dīvainu ņirboņu apvāršņa malā? Un troksnis, nodilušu pakavu troksnis? Aizmirstā Henrija pakavi — un tur jau viņš nāk, ātrāks par vēju, plīvojošām, gaišām krēpēm — degošām krēpēm! Un aiz viņa uguns, prērijas ugunsgrēka nemierīgā, nepareizā, nāvīgā gaisma.
Aizmirstais Henrijs nokrīt pie manām kājām un mežonīgi vārtās sausajā zālē. Gaiss šķīst viņa izmisīgajos zviedzienos, šaušalīgie gārdzieni aplīp ar gruzdošas spalvas aso smaku. Pakavi mirdz saulē un ugunī, bet par abiem mums izdodas noslāpēt liesmas un izsist dzirksteles, kas sakritušas zālē. Aizmirstais Henrijs dreb šausmās, caur karsto ādu zem savas plaukstas es sajūtu, kā viņa ķermenis vārās bailēs kā lava, un tikai mans pieskāriens to notur uz vietas, Nabaga zirgs! Viņš bija piegājis par tuvu pasaules malai aizdedzies kā lāpa pats un aizdedzinājis manu prēriju. Vai viņš tagad kārpīdamies gaidīja, ka es uzlēkšu viņam mugurā, lai tad skrietu ātrāk par liesmu un izglābtos — pasaules otrā malā? Pasaule taču mūs iežogo no visām pusēm, mums nav kur bēgt. Nabaga zirgs!
Savu darbu es paveicu ātri un veikli, ar Aizmirstā Henrija paša pakavu, jo viņš bija tā apmāts, baiļu un zirga uzticības savažots, ka ļāva man notriekt asi nodilušo pakavu, nemēģinādams izrauties. Manas acis piešķīda ar asinīm, kas kopā ar kodīgajiem dūmiem aptumšoja redzi, bet es pēkšņi biju kļuvis spēcīgs un veikls, jo zināju, ka tālāk man vairs nav kur bēgt, ka man jācīnās un jāuzvar.
Vietā, kur Aizmirstais Henrijs bija vārtījies, zāle bija jau pietiekami izdegusi, un es raku un skrāpēju bedri ar kailām rokām un zirga pakavu. Ugunsgrēka sīkšana pārvērtās šņākoņā, sīkā liesmu ņirbēšana pieņēmās un izauga uguns plūdos. Es raku un raku — kas gan būtu varējis paredzēt, ka man vēl tik šausmīgi vajadzēs pūlēties? Rokas tirpa, pirksti asiņoja, grebjoties cietajās smiltīs — es biju domājis, ka esmu mūžīgi atbrīvojies, ka važas un saites savij un pārrauj cilvēks pats, kas var aiziet prom, ja vien grib, bet pasaule sniedzās pēc manis ar uguns rokām, lai mani sadedzinātu vai arī iedzītu atpakaļ savā aplokā. Henrijs, neapzinīgais Henrijs nebija spējis atturēties no klīšanas gar pasaules malu!
Es raku un raku un smējos — zināju, ka šis bija mans varoņdarbs, kas man pasaulē nekad nebūtu bijis iespējams. Man bija jāsmejas par darbiem, ko būtu ar sirds drebēšanu un dvēseles mokām darījis, ja būtu palicis dzīvot pasaulē. Es būtu pārbaudījies skolās, atstājis tēva māju, aizgājis karā un varbūt pārnācis, bildis meiteni, pieņēmis un uzteicis darbus, radījis bērnus, varbūt iesitis kādam sejā, varbūt izdevis trīs gadu algu par kādu skaistu nieku, izstāstījis labākam draugam, ka viņa sieva to krāpj, uzrāpies kādā kalnā, apracis kādu mīļo, lieliski piedzēries, un, ja galīgi nepieciešams, pielaidis kaut kam uguni vai pastrādājis slepkavību. Pa starpu būtu bijis jāpietiek ar vēl niecīgākām lietām, un pats es to nemaz nebūtu zinājis, jo tikai prērijā kļūst redzams, cik viss viegli un bez miņas nobirst no gaismas delnas.
Bedre bija izrakta un uguns tuvu. Aizmirstā Henrija asinis bija notecējušas, es nodīrāju viņa ādu un aizgrūdu saputroto ķermeni un drausmīgo galvu pēc iespējas tālu prom. Pats es ielēcu bedrē, pārvilku pāri asiņaino ādu un tūlīt sāku grebt tuneli bedres sānos, ar rokām mezdams smiltis pirmajā telpā. Varēju dzirdēt, kā šņācošās, sprakstošās liesmas pievēlās klāt un ar mežonīgu rēcienu iecērtas beigtajā zirgā. Nāvīgs karstums un biezi, smagi, varmācīgi dūmi iespiedās manā slēptuvē, kopā ar verdošām tauku un asins straumēm, kas tecēja gar bedres malām un būtu mani sadedzinājušas, ja es nebūtu tik sīks un spējis saritināties tuneļa galā kā gluma slieka. Es biju akls, bez elpas, sačūlots, ieracies zemes bedrē, bet es biju nomodā un brīvs.
Kad liesmas bija pārvēlušās pāri, karstums mazliet noplacis, es izlīdu no bedres un atradu, ka no prērijas atlicis tikai pelnu tīrums, bet apvāršņos bija gaisma — pamazām dziļā un dzidrā prērijas gaisma atgriezās, un es to sagaidīju kā pats sevi.
Es varu iztikt bez vējdzirnekļiem un zilbārkstīm, kameņu medus un put nu olām. Neesmu izvēlīgs — vakarā ēdīšu apdegušo, izsvilušo Aizmirsto Henriju un pazemes saknes. Rītā es pamodīšos kā pirmajā dienā. Prērija būs pelni un gaisma, un es vairs neatcerēšos, ka reiz man bija zirgs, kas klīda uz pasauli.
Mīļie, jūs teiktu, ka esmu necilvēks. Varbūt. Bet Henrijs jau bija tikai zirgs, un ja es gribētu, es varētu aiziet uz pasaules malu un klausīties, kā apzinīgie pieguļnieki sauc un ūjina:
Henrij! Heeeennnrij! Atgriezies!
Bet es nekur neiešu, prērija ir līdzena, mierīga un pelēka, un man te ir labi. Vienīgi te es varu būt nomodā un klātesošs kā gaisma. Pasaule man uzsūtīja liesmas, un es tās uzvarēju. Es nekur neiešu un vairs man nav arī jābaidās, ka jūs gribētu nākt pārogļotā iznīcības laukā. Es jau jūs te nelaidīšu — ja vajadzēs, celšu sienas un sētas, celšu nezināšanas, nevarēšanas un nejūtības žogus, lai jūs nenāktu ar savu nemitīgo rosību, plūdiem un ugunsgrēkiem, radību un iznīcību. Jūs jau te nespētu dzīvot, jūs nespētu panest prēriju, tāpat kā es nespēju panest pasauli; jums te vienkārši apniktu, un jūs aiz gaŗlaicības sagūstītu gaismu un aiz pārgudrības ar to mētātos kā ar saules zaķīšiem un taisītu spīguļojošus laika un dzīves kavēkļus.
Es jūs prērijā laidīšu tikai tad, kad būsit pamodušies un nāksit šurp miermīlīgā un lēnā procesijā — piekusuši un salūzuši, vai arī kā spalvas viegli, kā gari eteriāli; drūmām pierēm un šausmīgām acīm vai arī apskaidroti smaidot — sev pa priekšu nesdami atmiņas par nebijušo laimi kā plīvojošus baltus karogus.
Es zinu, ka jūs ilgi nenāksit , mani mīļie. Mīļie? Bet jūsu jau nav, jo es jūs nemīlu. Es nemīlu nevienu un neko, esmu brīvs.
Prērijas gaisma neko neatklāj, neko neaizsedz skatam. Patiesība ir grūta un nemainīga. Un dzīve, ak Dievs, cik gaŗa!