Linards Tauns
* *
Šodien es dzīvoju sašķelts —
Ar viņu stikliem —
Starp vāzēm un glāzēm.Bet es varu iet pa ielu arī vakardienā,
Iegriezties ar Gijomu un Vincentu
Zupas virtuvē,
Kur māla krūzītes dreb dziedot rindā
Un šķind
Tik lielu prieku kā bēdas.Ar Gijomu un Vincentu
Mēs sataustām viņu priekus un bēdas,
Izstiepjot rokas, kas līdz Tēbām slaikas.
Visa radība priecājas un ir nolādēta
Vienā un tai pašā laikā.Un tad es arī esmu
Tēbas dārza svētkos
Uz paviljoniem.Nama kundze, paviljona kundze,
Nē, viņas mute nav auglis,
Viņas lūpas uz manām lūpām
Ir karstie smilšu vēji.Un Tēbās uz paviljoniem
Es redzu šo pārdzidro ainu —
Sejas smailas, sejas gaŗkaklainas,
Sejas platvēderainas,
Sejas glazūrainas
No māla, no irdnes aug.
Vai itin kā zāle,
Vai kā sikamoras koks un pīnija
Un vīni?— Ā,
Gluži tāpat kā aug
Vīna krūzes.Un sejas iet dziedot rindā
Un šķind
Tik lielu prieku kā bēdas.Vīnielējēji un kaprači,
Vai es dzirkstu pacelts saulē vai esmu aprakts,Ir sajūtīgi mani jutekļi, —
Tās karstās smiltis, kas uz manas mutes,
Ir mana mīļā.Pēkšņi es redzu —
Mana mīļā pieceļas.Viņa pieceļas kājās un šūpojas
Un trīstūkstoš gadus
Plūst manās lūpās.