s e p t i ņ i k r i t i e n i
guntis zariņš
Kopš ilgāka laika es nevaru naktīs gulēt. Tikai tad, kad fiziskais nogurums vai miega zāles salauž domas, tikai tad — es... es krītu!
p i r m a i s k r i t i e n s
Caur mākoņiem es raugos uz haizivs izbalējušiem kauliem. Tie iesprausti zemē, un pāri tiem ņirdz mēness platā mute. Es krītu! Ieķeŗos mākoņa malā. Pretim smejas haizivs asie zobi. Sifilisa un gonorrejas saēstas ielas, pilsētas, zemes!
Es krītu!
Krītu!
Krītu!
Pretim ņirdz mēness. Zeme kaukdama tuvojas!
Haizivs atver savu muti!
Bārdas naža asmens slīd, griež, griež...
griež,
griež!
o t r s k r i t i e n s
Stāvas kāpnes. Izmītas, nolobītas, grumbuļainas. Akmens drumstalas sabirst zem kājām. Putekļi. Karstums kā veseris skalda pat akmeni.
Es kāpju!
Kāpju!
Lēnām. No stāva stāvā. Apstājos pie katrām durvīm un raugos — Klauvēju...
Nav atbildes?
Nav atbildes!
Pēdējam stāvam nav jumta. Karstuma pilnas debesis. Karstums kā oktipus mani satveŗ — nevienam nav atļauts kāpt tik augstu!
Mani sviež!
Kājas slīd...
Tumsas mute!
Nav gala —
Kritienam!
t r e š a i s k r i t i e n s
Siena! Stāva siena! Kalns? Nams? Cilvēks? Gluma un auksta — kā... kā kas?
Siena?
Kalns?
Nams?
Cilvēks?
Kalns? Kalns! Es stāvu pie kalna, kas man jāpieveic! Pelēks milzenis — kā neizsapņoti sapņi, negulētas naktis, neizteikti vārdi...
Man tika teikts! Tev jāuzkāpj!
Kas to teica?
Cilvēki?
Dievs?
Kas?
Es kāpju. Kāpju. Kāpju. Kalna galā krusts. Kāds cilvēks sauc pēc ūdens! Mirdzošs putekļu vainags... Kāds cilvēks sauc pēc ūdens!
Ūdens! Ūdens?
Man jākāpj!
Gar sienu rit ūdens. Retas skaidras lāses. Manas plaukstas ir pilnas ar dzīvības sulu — ūdeni!
Manas atvērtās plaukstas sniedzas pretim izslāpušai mutei!
Gandrīz...
Gandrīz es sasniedzu Viņa muti...
Mitra, auksta siena. Kādēļ tā atraujas?
Kādēļ?
Es krītu!
Pieglaužas uz brīdi...
Atraujas!
c e t u r t a i s k r i t i e n s
Milzu svece deg. Cilvēki rāpjas augšup. Nagi plēš mīkstos taukus. Arī es ... ? Uz rokām līst dedzinošas asaras.
Milzu svece deg!
Liesma — tīra, sadedzinātāja liesma! Dzeltenais savijas ar sarkano — vainags mirdz! Deg un mirdz!
Tikai uz augšu!
Tikai pretim liesmām!
Tikai uz augšu!
Kāda asara iekrīt manās acīs. Liela, dedzinoša — iekrīt manās acīs. Akla tumsa!
Sadegušo dvēseļu tauki!
Aklums!
Bezdibenis!
p i e k t a i s k r i t i e n s
No apļa aplī. No loka lokā. Arvien ātrāk, arvien straujāk! No malas uz malu, no sākuma uz beigām.
Karuselis?
Griezies! Griezies! Griezies!
Zeme? Kur ir zeme? Kur palikusi zeme? Kas ir zeme?
Griezies! Griezies! Griezies!
Pretim smejas sejas. Kas tās tādas? Cilvēki?
Persona! Persona! Persona!
Kādēļ es nesmejos?
Ha, ha, hā ... !
Hi, hi, hī!
Es smejos!
No apļa aplī. No loka lokā. Pretim ņirdz atvērtas mutes...
Es krītu!
Smiekli —
ha, ha, ha,
hi hi, hi!
Es krītu!
Es smejos!
Iela!
Pretim smejas akmeņaina iela...
s e s t a i s k r i t i e n s
Elles meitas. Deg — rokas, galva. Deg! Mute ir sausa kā izkulta rija. Deg! Visa pasaule deg!
Elles meitas! Elles meitas mani nes uz savām liesmu rokām. Arvien ātrāk.
Arvien ātrāk!
Ā t r ā k !
Nes mani? Sievas? Elles meitas? Pāri liesmām? Uz augšu vai varbūt uz leju?
Pāri liesmām vai
pretim liesmām?
Sviedri nokalst no karstuma. Rokas meklē kaklu. Krūtis — kādēļ tās neelpo? Lūpas asiņo... Kādēļ?
Es krītu!
Uz leju?
Uz augšu?
Liesmas mani saņem!
s e p t ī t a i s k r i t i e n s
Iela? Ceļš? Ielas — kā ģeometriski zīmējumi. Mājas — kā kastes — sarkanas, dzeltenas, zaļas, zilas, pelēkas... Ielas tīras. Cilvēki apdrošināti! Vairojas kā truši. Liela tīrības gaisma!
Man jākrusto iela —
jāiet pāri ielai —
jāiet!
Lielā tīrības gaismā es eju pāri ielai. Eju pāri ielai lielā tīrības gaismā! Un tad?
Es krītu!
Es esmu ieminis
SŪDĀ...
Cilvēka sūdā! Lielā spodrības gaismā es esmu ieminis —
CILVĒKA SŪDĀ!
Es dzirdu lūztam manas kājas stilbu. Kā atombumba manā galvā eksplodē šis troksnis.
Atombumba?
Sāpes?
Sadegšana?
Es iekāpu tikai sūdā!
Vai es krītu? Vai es guļu? Vai es esmu nomodā?
Es esmu nomodā!
Es esmu nomodā!
Šī ir īstenība!
Es esmu nomodā!