1. Kas ir literatūra?

Jānis Andrups: Vienā teikumā atbildot uz jautājumu: Kas ir literatūra, jālieto jēdzieni, kas savukārt definējami un liek pieņemt kādu aistētisku vai filozofisku sistēmu. Pašreizējam nolūkam var noderēt šāda definīcija: Literatūra ir cilvēcisko pārdzīvojumu valodiska izteiksme tēlos. Pēdējais jēdziens — dzejas tēli rāda, ka ar šo definīciju domāta aistētiski pārdzīvojamā rakstniecības daļa — daiļliteratūra.

Anšlavs Eglītis: Jēdzieniem literatūra, filozofija, māksla utt. precīzas definīcijas nav iespējams konstruēt. Atceros, Volfgangs Dārziņš kādā literātu sanāksmē, apnicis klausīties spriedelēšanā par definīcijām, lūdza, lai teoretizētāji vispirms pamēģinot nodefinēt kādu pavisam vienkāršu lietu, piemēram, kas ir slapjums? Lai kā nopūlējās, arī slapjums izrādījās nedefinējams.

Dzintars Freimanis: Pārāk grūti definējams jēdziens. Ja aptuvena definīcija nepieciešama, skat. kādu enciklopēdiju.

Gundars Pļavkalns: Manā uztverē literatūra vai t.s. daiļliteratūra ir mākslas (plašākā nozīmē) literārais paveids, sacerējums, kas apmēram vienlaicīgi rosina dažādus psīches aspektus (prātu, iztēli un jūtas). Literatūra, kas kaut cik iezīmīgi rosina tikai intellektu, vispār nav māksla un līdz ar to zināmā nozīmē nav īsta literatūra. Andrejam Pablo Mierkalnam netrūkst šādu vienpusīgi intellektuālu, izteiksmē pārāk lietišķu dzejoļu, kam nav emociju gaisotnes un spilgtas iztēles, kas būtībā visvairāk līdzinās filozofiskajai, nevis mākslinieciskajai literatūrai.

Ilze Šķipsna: Vienkāršam jautājumam vienkārša atbilde: literatūra rakstītājam ir dzīves veids, lasītājam laika kavēklis vai arī otrādi.

Valdis Zeps: Pieņemu, ka jautājums attiecas uz beletristiku, tātad to literatūras daļu, kuŗā aistētiskais motīvs pārsvarā pār lietderīgo. Tāpat pieņemu, ka vēlama kāda personīga definīcija, jo vispārpieņemtās definīcijas atrodamas ikkatrā vārdnīcā. Diemžēl, esmu rakstījis bez personīgas definīcijas, tikai tad, kad vēlējos rakstīt un arī tikai to, ko vēlējos, bez citiem apsvērumiem. Vai mana darba rezultātā radās literatūra vai ne, par to, kā varbūt atceraties, ir zināmas domstarpības.

 

2. Vai eksistē tikai viena — pasaules — literatūra, un Indrāni ir Ķiršu dārza atblāzma un atspīdums?

 

Andrups: Tā kā valodiska izteiksme var notikt tikai kādas tautas valodā, tad, stingri ņemot, ir tikai atsevišķu tautu literatūras, bet nav pasaules literatūras. Vienas tautas kultūras lokā notiek literāro darbu radīšana, bet pasaules mērogā risinās literāro vērtību apmaiņa — darbu lasīšana, rakstnieku ietekmēšanās u.t.t. Tauta tātad ir daiļliteratūras jaunrades vide, bet pasaule — radīto vērtību patēriņa vide. Rakstnieks, radīdams savus darbus, izmanto savas tautas kultūras tradīciju — valodas attīstības pakāpi, tautas īpatnējo skatījumu, un tieši tāpēc pasaules daiļliteratūras plūsma ir tik daudzkrāsaina un bagāta, ka tā rodas no atsevišķo tautu atšķirīgajām straumēm.

Jo dziļāk kāda darbs izsaka savas tautas vienreizīgumu, jo lielāks tas paceļas mākslinieciskā vērtējumā un pasaules ievērībā. Tikai tā radās Šekspīrs, Dante, Gēte un mūsu platuma grādos Rainis un Valtari. Literatūras dziļi nacionālais raksturs dara auglīgu literāro vērtību izmaiņu starp tautām. Ja izdotos visas literatūras nonivelēt līdz vienai valodai un vienai kultūras tradicijai, nebūtu vairs ko izmainīt. Tā būtu situācija, kad visi cilvēki runātu vienā valodā. Ar to brīdi pasaule kļūtu par daiļliteratūras radīšanas vidi, un būtu radusies pasaules literatūra vārda tiešā nozīmē. Tas ir mērķis, uz kuŗu solās vest austrumu režīms ar savu illūziju par vienas padomju tautas izaudzināšanu.

Literatūras nacionālais raksturs atļauj katras tautas autoram risināt citādā uztverē līdzīgas laikmeta problēmas. Tam labs piemērs ir lugas Blaumaņa Indrāni un Čechova Ķiršu dārzs. Chronoloģija rāda, ka Indrāni nav Ķiršu dārza atblāzma. Blaumanis Indrānus uzrakstījis 1903. g., tie publicēti 1904. g., Ķiršu dārzs publicēts 1904. g. Pirms Indrānu uzrakstīšanas Blaumanim nebija iespējas ar Ķiršu dārzu iepazīties. Problēmas ir līdzīgas, bet ne vienas un tās pašas. Indrānos — divu paaudžu nomaiņa ar trešo, jaunāko paaudzi (Noliņš, Edžiņš) fonā, kuŗā pavīd abu iepriekšējo paaudžu ideālu noriets un cīņu veltīgums. Ķiršu dārzā — dižciltīgās muižnieku kārtas bankrots, saimniecisko noteikšanu pārņemot mantīgajai, bet nedižciltīgai vidusšķirai.

E g l ī t i s : Literatūru ir tikpat daudz kā rakstu valodu, jo nevienu dzejas darbu nav iespējams pilnīgi pārtulkot kādā citā valodā. Ķiršu dārza vai Indrānu motīvi atradīsies katrā dzimtā, nemaz nerunājot par tautu. Tās ir pārāk vispārcilvēciskas parādības, lai runātu par „atspīdumiem”.

F r e i m a n i s : Tikpat labi varētu jautāt: vai eksistē tikai cilvēce, nevis atsevišķas tautas? Eksistē, protams, tiklab viena, kā arī otras. — Indrāni gan, laikam, nebūs Ķiršu dārza atblāzma un atspīdums, jo, pirmkārt, Blaumanis bija audzis vācu, nevis krievu kultūras un literatūras atmosfairā un, otrkārt, Čechova Ķiršu dārzs ir sarakstīts apmēram tad pat, kad Blaumaņa Indrāni; tātad, plašu un spilgtu atblāzmu tas vispār vēl nebija paguvis mest. Var gan saskatīt abu lugu starpā zināmu radniecību: vecā un jaunā sadursmi, aistētisko un materiālo vērtību konfliktu. Tās ir vispārcilvēciskas problēmas, ar ko sastopamies dažādu tautu literatūrās dažādos laikos. Šādas kopīgas problēmas tiešām ļauj runāt par vienu — pasaules — literatūru, bet to izpaudums un izstrādājums ir katrā gadījumā citāds un savs.

P ļ a v k a l n s : Domāju, ka jārunā par pasaules literatūru apmēram tā, kā mēdz runāt par cilvēci. Pēdējo sastāda rases, kuŗām savā starpā ir daudz kopēja; netrūkst arī atšķirību, bet būtiskais ir kopējs. Līdzīgā kārtā visās literatūrās atspoguļojas tie paši pamatelementi, bet ir arī labi pamanāmas, samērā virspusīgākas atšķirības. Atšķirību dēļ ir pamats runāt par nacionālām literatūrām, bet šīs literatūras būtiski ir gluži pietiekami līdzīgas, lai tās varētu uzskatīt par sastāvdaļām pasaules literatūrā. Nacionālās atšķirības ir ļoti vēlamas, jo citādi pasaules literatūra kļūtu apnicīgi vienveidīga. Jālūko gan izvairīties no provinciālisma. Indrāni ir laba luga tādēļ, ka tā spilgtā veidā parāda izjūtas, kas kopējas visai cilvēcei un var rasties arī gan krieviskos, gan japāniskos ķiršu dārzos, bet tai pašā laikā atspoguļo kādas tautas dzīvi zināmos laika un vietas apstākļos. — Atklāti sakot, domāju, ka literatūrā vispārcilvēciskais svarīgāks par nacionālo; bet nesvarīgs nav arī nacionālais.

Šķipsna: Domāju, ka viena pasaules literatūra eksistē tikai tādā nozīmē, kā eksistē tikai viena cilvēce. Universālliterātūrai, ko daudzināja jau Gēte, ir vajadzīgi universāli cilvēki, un tādu ir maz. Kādēļ automātiski jāpieņem, ka Indrāni būtu Ķiršu dārza atspīdums? Drīzāk varētu būt otrādi, jo Indrāni (1903) parādījās gadu pirms Ķiršu dārza (1904).

Z e p s : Šāds uzskats ir pārāk liess vienkāršojums; rakstnieku vairums raksta apzinādamies, ko citi pirms viņiem rakstījuši vai līdz ar viņiem raksta, parasti ne tikai savas tautas robežās. Ja viņu darbi nav vairāk vai mazāk apzināti citu rakstnieku darbu atdarinājumi, tad tie ir mēģinājumi pateikt kaut ko citādu, kas arī ir sava veida oriģinalitātes trūkums, (Oriģinalitāte vispār mūsu laikos daudz pārvērtēta, kas savukārt var būt reakcija pret viduslaiku pārmērībām otrā virzienā.)

 

3. Kam rakstnieks atbildīgs: a) sev, b) sabiedrībai, c) tautai, d) nevienam?

 

Andrups: Rakstnieks dzīvo vienlaicīgi kā individs un kā sabiedrības un savas tautas loceklis un tāpēc visās trīs šais eksistences pakāpēs vienlīdz atbildīgs. Ja dažreiz šo triju joslu intereses var nonākt sadursmē, tad rakstnieka sirdsapziņa rāda īsto ceļu, un viņa izšķiršanos novērtē vēsture (Piemēri: no vienas puses Andrievs Niedra un Sudrabkalns, no otras puses Medenis, Elza Stērste.)

Eglītis: Ja pieiet šim jautājumam tīri praktiski, tad rakstnieks var būt atbildīgs tikai pret to, kas spēj atbildību prasīt un vajadzības gadījumā uzlikt sodu komūnistu pasaulē tāda vara ir partija, kas rakstnieku pagalam ierobežo, rietumu pasaulē — policija, kas tikai gaužām reti apķīlā kādu grāmatu. Tā kā rietumu pasaulē rakstnieka brīvība ir tikpat kā neaprobežota, nopietnākie rakstnieki, domādami par sabiedrības resp. tautas labklājību, uzliek sev zināmus ētiskas dabas ierobežojumus.

Freimanis: Atbilde atkarīga no tā, kāds katra individa pasaules uzskats. Ja individs atzīst atbildību vispār — vai nu pret sevi vai sabiedrību vai tautu — , tad viņam jāatzīst arī rakstnieka atbildība šajās pašās sakarībās. Uzskats, ka rakstnieka darbam būtu piemērojams citāds atbildības kritērijs ir pieņemams tikai par tik, par cik ar to saprot tīri aistētisko vērtību prioritāti mākslas darbā; tas nav pieņemams, ja ar to saprot rakstnieka vienaldzību pret to, kā viņa darbs ietekmē lasītāju. — Protams, atbilde būs citāda tiem, kas atbildību vispār neatzīst. Arī šāds uzskats ir iespējams.

Pļavkalns: Domāju, ka rakstniekam vajadzētu būt atbildīgam galvenokārt attieksmē pret mākslu un sevi pašu, jo viņam jārada īstas mākslas darbi un jāpauž nozīmīgais paša personībā. Iztapšana sabiedrības uzskatiem un prasībām gaužām viegli noved uz slidena ceļa mākslas vērtības ziņā, tādēļ nebūt nav ieteicams pārcensties... Ja jau māksla, tad māksla. „Apgaismošanai” un stiprināšanai labāk noder ievadraksti, runas, sprediķi, filozofiskas apceres etc. Kādēļ jūgt graciozu jājamzirgu smagā vezumā, ja var to darīt ar Beļģijas smago? Bez tam tā kā īstai mākslai laikam gan maz ietekmes uz dzīvi, tad nav paticams, ka mākslinieciski labs, bet ideju ziņā ķecerīgs darbs tautu varētu nozīmīgi „samaitāt”. Domu, kas sabiedrībai pavisam nepieņemama, arī vislielākais literatūras ģēnijs nespēs darīt populāru. Ja sabiedrībai kāds dumpīgs uzskats vairs nav gluži nepieņemams, tad ļoti iespējams, ka tas iekaros atklātu atzīšanu arī tad, ja neviens rakstnieks vai dzejnieks to nesludinās. Šķiet, ka ķecerīgi rakstnieki reizēm pauž to, kas sabiedrības uzskatos jau sācis pamazām, bet neatvairāmi iznirt. Neredzu iemesla, kādēļ rakstniekam vai dzejniekam jājūtas diezcik atbildīgam pret sabiedrību.

Šķipsna:  Sev. Ja rakstnieks ir kāds tautas vai sabiedrības apzinīgs loceklis, tad atbildība pret sevi noteiks viņa attiecības arī pret tām.

Zeps:  Rakstnieks var uzņemties kādu atbildību vien vēlas, bieži ar lieliskām sekmēm; tikai vajadzētu atcerēties, ka visi mēģinājumi šādu atbildību uzspiest (uztiept) ir beigušies ar literāri mazvērtīgiem rezultātiem.

 

4. Mērnieku laikus latvieši laiku pa laikam mēģinājuši noliegt, Virzas Biķeri — sadedzināt, tāpat savā laikā daži akadēmiķi cīnījās un panāca, ka Latvijas Universitāte nepieteica Raini apbalvošanai ar Nobela prēmiju. Vai tas tādēļ, ka mēs esam sentimentāli iekrāsota liriķu tauta ar 2 tipiskiem motīviem: ‘Smildziņa ziedēja sidraba ziedus’ un ‘Kad es būšu miris, kaps lai stāv man pliks’?

 

A n d r u p s :  Ja latvieši ir liriķu tauta, tad tas liecina, ka dzejas vārds latvietim nepieciešams kā viens no dzīvošanas elementiem. Pretējas domas, kas kādreiz bangojušas ap dažiem literāriem darbiem, tikai rāda, ka interese par tiem bijusi plaša. Ja mēs literatūru vienmēr tikai slavētu, mēs tai nepakalpotu, bet nodarītu ļaunu. Latvietis nav sentimentāls, un sentimentālais nav latvisks. Sentimentālisms mums ievazāts ar vācu ziņģēm, ar krievu romancēm un šais „gaišos laikos” ar radio un televīzijas izbrēktām masu dziesmām, ar Sinatras tipa smeldzināšanos. Šos pielipušos putekļus der nomazgāt lielajā, neredzamajā latviešu gara pirtī ar kuplu bērza slotu.

E g l ī t i s : Tas viss noticis tieši visnesentimentālāko un neliriskāko latviešu rakstura īpašību dēļ un palaikam zināmu politisku motīvu iespaidā.

F r e i m a n i s : Nē. Iemesls ir tas, ka allaž ir bijuši un būs dažādi lasītāji un literatūras vērtētāji ar dažādām aistētiskām, ētiskām un polītiskām nosliecēm.

P ļ a v k a l n s : Mēs, diemžēl, esam nereālistiski pašapmierināta, diezgan provinciāla tauta, kam nav sevišķas cieņas pret kultūras brīvību. Laiks
laboties!

Šķipsna: Citiem vārdiem, vai nespējam panest brāļus Kaudzītes, Raini un Virzu tāpēc, ka esam liriski vājuļi? Bet te runa par atsevišķiem akadēmiķiem, nīdējiem un dedzinātājiem, kas ir neapšaubāmā mazākumā, un tos vienādot ar tautu ir domāšanas kļūda. Jeb vai, par spīti Kaudzītēm, runas vīriem spēks roka, ko tie nospriež, tas joprojām paliek — arī tad, ja viņi nav literatūras lietpratēji?

Z e p s: šis jautājums, kā viens otrs šai aptaujā, uzrakstīts tikai tautas kūdīšanai. Kas gan būtu iebilstams pret klišejām? Labi izstrādātai tradicionālai tēmai, piemēram, citētai Smildziņa ziedēja u.t.t. var būt izcila mākslinieciska vērtība.

 

 

5. Rūdolfa Blaumaņa zvejnieki uz ledus gabala, Ernesta Hemingveja vecais vīrs (Vecais vīrs un jūra) un Semjuela Beketa Klaidonis (Gaidot uz Godo), tāpat vairāki raksturi igauņu jaunākajos romānos ir dzīvi un vitāli un pārsteidz ar savu pārdrošo vienkāršību tādēļ, ka tos nav samaitājusi kultūra. Turpretim latviešu šāsdienas romānistu radītie tēli ir bāli, jo viņi ir pārāk daudz lasījuši, tie interesējas par mākslu, gudri runā par dzīves jēgu, polītiku utt. Vai mūsu autori apzināti vai neapzināti nemēģina pasargāt mākslu no saskaršanās ar dzīves īstenību?

 

 

A n d r u p s : Blaumaņa zvejnieki uz ledus gabala, Hemingveja vecais vīrs un Beketa klaidonis ir simboliska izteiksme cilvēciskām situācijām, kādās var nonākt ikviens, gan mācītais, gan nemācītais. Dabai tuvais cilvēks mēdz dominēt t.s. ziemeļnieku romānos, un labu dalu no tiem padara par diezgan pliekaniem Hamsuna pirmtipu atdarinājumiem. Starp romāniem, ko devuši Sarma, Anšl. Eglītis, Kārkliņš, Kovaļevska, var atrast dažu labu, kas ievērojami pārsniedz literārajā vērtībā „lielos ziemeļniekus”.

Eglītis: Jo primitīvāks raksturs, jo vieglāk to monumentālizēt. Triepienu ar vienu krāsu var uzlikt ļoti spilgtu; tiklīdz to saskalda sīkākās niansēs, tas liksies bālāks. Tā kā cilvēku, kuŗus kultūra nebūtu lielākā vai mazākā mērā „samaitājusi” un saskaldījusi tikpat kā vairs nav, tad tēlot vienkāršotus monumentālos cilvēkus nozīmē atrauties no dzīves īstenības.

F r e i m a n i s : Dzīves īstenība ir arī „gudra runāšana” par mākslu un dzīves jēgu, ne tikai peldēšana uz ledus gabala, cīņa ar milzu zivi, vai gaidīšana uz neko (resp. uz Godo). Ja „gudrie runātāji” dažkārt iznāk bāli, tad tā ir tikai rakstnieka talanta vaina. Bāli un garlaicīgi reizēm iznāk arī tie modernās literatūras tēli, kas rādīti ar „pārdrošu vienkāršību”.

Pļavkalns: „Gudrā prātošana” var būt neparasti interesanta un var iekļauties ļoti labā mākslā, ja tēlo arī cilvēka dabas pirmatnīgos, slēptos, „prastos” aspektus, nevis tikai gara greznību. Šai ziņā var daudz mācīties no Oldesa Hakslija romāniem. Mākslai jāsaskaŗas ar dzīves īstenību gan bibliotēkā, gan viesistabā, gan krogū, gan fabrikā, gan klosterī, gan bordelī. Nav ieteicams specializēties tikai uz bibliotēku vai bordeli, jo tā var iedzīvoties mazasinībā vai vulgaritātē. Mākslai nav jābūt „salonspējīgai”, nav jāsaskaņojas ar „cimperlīgu” dāmiņu gaumi (īsti intelliģentas un kultivētas dāmas šādās lietās palaikam ir daudz saprātīgākas); bet ar erotiku un atklātību vēl ne tuvu nepietiek. Vajadzīga vispusīga, dziļa mākslinieciska pieeja.

Šķipsna: Šis nav jautājums, bet apsūdzība, pie tam neloģiska. Vēl vieglāk par pārdroši vienkāršiem tēliem sveštautu literatūrā atrast piemērus krāšņiem, pārdroši superkomplicētiem tēliem. Mūsu romānos sastopami abējādi tēli, visi nebūt nav bāli. Vienkāršība pati par sevi nenodrošina ne vitalitāti, ne spilgtumu, tā var būt arī nedzīva un garlaicīga. Starp citu, pieminētie klaidoņi Beketa lugā nav nekādi vienkārši, dabiski klaidoņi, tie ir ‘izēdušies kultūras putras kalniem otrā pusē un cita nekā nedara, ka vien sarunājas par dzīves jēgu resp. bezjēgu. Ka jēgas meklēšana nepiederētu pie dzīves īstenībām, skan kā joks.

Z e p s : Apšaubu uzskatu, ka kaut kāda zivs jūrā būtu lielākas dzīves īstenības pārstāve nekā diskusija par mākslu. Tēlu bālumam iemesls būs jāmeklē citur.

 

 

6. Vai literāti varētu palīdzēt mūsu pagātni „nostādīt pareizākā perspektīvā”? Vai tas vajadzīgs?

 

 

Andrups: Katram latvietim, kas grib par mūsu pagātni interesēties, ir iespēja no trimdā izdotajām grāmatām iegūt pavisam pilnīgu perspektīvu. Neprasīsim, lai tā visiem būtu viena. Mūsu vēstures īsais kurss mums nav vajadzīgs, jo mēs gribam brīvi domāt un gribam būt brīva tauta. No mūsu rakstniekiem tāpēc gaidīsim nevis pareizāku, bet mākslinieciski pārdzīvotu pagātnes atspulgu, tādu, kas saskan ar viņu sirdsapziņu.

E g l ī t i s : Jā.

F r e i m a n i s : Palīdzēt var allaž, ja vien atrodas literāti, kas „pareizo” pagātni ieveido vērtīgos literāros darbos. Nedomāju tomēr, ka pagātne līdz šim būtu tikusi nostādīta sevišķi „nepareizā” perspektīvā.

P ļ a v k a l n s : Par šo jautājumu neņemos spriest.

Šķipsna: „Pareizāk” pēc kādas mērauklas? Kaut rakstnieku darbos parādās visādu pārliecību pārstāvji un piemēri, to izvēle un nostatījums atkarīgs no rakstnieka personīgā redzējuma, tātad ir subjektīva liecība. Šādu liecību par mūsu pagātni nevar būt par daudz, pieņemot, ka tās nav tīši viltotas.

Z e p s : Principā tas nav rakstnieka uzdevums. Bet sk. atbildi trešajam jautājumam.

 

 

7. Vai sociālistiskā reālisma literatūra un māksla dzimtenē ar laiku neietekmēs mūsu tautas domāšanu?

 

 

Andrups: Sociālistiskais reālisms ir tikpat miglains mērķis kā īstā padomju cilvēka izaudzināšana. Ne viens, ne otrs nav radies un neradīsies. Grāmatu noiets Latvijā rāda, ka grāmatas, kas rakstītas, kā to pavēl partija, stāv plauktos, bet saskaņā ar rakstnieka sirdsapziņu rakstītos darbus izpērk tūkstošos (Skalbes, Jaunsudrabiņa, Medeņa grāmatas).

Eglītis: Par cik sociālistiskais reālisms ietekmējis latviešu domāšanu dzimtenē, grūti spriest, bet tas ir ietekmējis dažu latviešu domāšanu rietumu pasaulē, t.i. to, kas tik dedzīgi iestājas par „kultūras apmaiņu” ar Padomju Latviju.

Freimanis: Ļoti iespējams.

Pļavkalns: Ietekmē gan, bet ietekme droši vien būs niecīga.

Šķipsna: Protams — kaut gan nevar tikpat droši paredzēt, kādā virzienā.

Zeps: Nepārprotami ietekmēs, kaut arī varbūt ne tādā virzienā, ka to cer šīs literatūras proponenti.

 

 

8. Vai no tā fakta, ka Padomju Savienības pozitīvisti neko labu nav varējuši uzrakstīt, var secināt, ka pozitīvisms literatūrā „neiet”?

 

 

Andrups: Pozitīvā varoņa meklēšana ir tendence, un tā, kā visas tendences ierobežo autora brīvību un līdz ar to mazina iespējas sniegt maksimālās aistētiskās vērtības, kas kādam autoram būtu pa spēkam.

Eglītis: Pozitīvisms literatūrā „neiet” un nekad nav „gājis” tāpēc, ka tas nav māksliniecisks virziens, bet politiskas dabas spaids, kam ar mākslu nav nekā kopēja un kas mākslai kaitīgs.

Freimanis: Nē. Padomju Savienības pozitīvisms nav pozitīvisms vispār. Ja kāda rakstnieka pozitīva ievirze ir patiesa un neuzspiesta, tad viņa sacerējumi „iet”. Vai, piemēram, Jānis Veselis, kuŗa Blāzmas staigātājus ar izcilu atzinību JG 43. numurā novērtējis Gunārs Irbe, būtu negātīvists?

Pļavkalns: Tieši tā — un to pašu var secināt arī no citu pozitīvistu ražojumiem.

Šķipsna: Nē.

Zeps: Sk. atbildi trešajam jautājumam.

 

 

9. Lūdzu izteikties par sekojošu dialogu.

Andrejs Irbe: Vai mums līdzās citiem darbiem nederētu uzrakstīt Kaupēnu trimdā?

Lond. Av. pārst.: Kamdēļ tieši par laupītāju Kaupēnu, vai tad nav nekā prātīgāka?

Andrejs Irbe: Nepieciešamas spilgtas personas, kaut, arī tās ir negatīvas. Rakstniecība nevar pastāvēt bez krāsainiem raksturiem. Trimdas sabiedrībā šādu krāsainu raksturu netrūkst. Taču arī mums trimdā manāmas tendences pēc laķētās literatūras, ko varētu uzskatīt par deģenerējušos pozitīvismu.

 

 

Andrups: Pozitīvajam varonim kā pretstatu varētu minēt Kaupēnu, kas bija pirmā kaŗa pēclaika pavadparādība Latvijā. Ja kāds rakstnieks plašā gleznā notēlotu to laiku, varbūt ka dažās lappusēs būtu pieminams arī Kaupēns, Adamaitiss u.c. lielceļu laupītāji. Jāpiezīmē gan, ka Kaupēns nebija nekāda spilgta personība, bet viduvējs kriminālists ar savu daļu drosmes un uzņēmības. Ka arī trimdā būtu uzradies kāds Kaupēna līdzinieks, nav vēl pamanīts. Trimdas Kaupēna notēlošana tāpēc būtu fantāzijas darbs un spilgts paraugs tādai laķēšanai, kur strādāts tikai ar melno laku. Negatīvisms literatūrā ir tikpat īss strupceļš kā pozitīvisms.

Eglītis: Šis jautājums aplūkots jau 3. atbildē par autora brīvību un atbildību. „Laķēto” literatūru trimdā neesmu manījis, jo nav taču ko „laķēt”.

Freimanis: Ja kāds tiešām spēs laupītājam Kaupēnam pieburt vienreizēju personības spilgtumu, — lasīsim ar interesi. Tikai — neba nu negatīvo personu meklēšana būs kāda brīnumzāle pret krāsainības trūkumu. Melns nav krāsaināks par baltu, un melnuma mums nemaz tik ļoti netrūkst jau tagad.

Pļavkalns: Var rakstīt par Kaupēnu, ja to dara psīcholoģiski penetrātīvā veidā un ar svaigu, gaumīgu izteiksmi. Nav ieteicams rakstīt kaut ko īsti līdzīgu parastajiem kriminālromāniem.

Šķipsna: Rakstniecībai nepieciešami spilgti tēli. Tālākais katra rakstnieka paša ziņā.

Zeps: Neauglīgs.

 

 

10. Ja mākslas uzdevums dot aistētisku pārdzīvojumu, vai lasītājs tādu var gūt literāro darbu perversos un bezjēdzīgos notēlojamos?

 

 

Andrups: Māksla sākas tur, kur cilvēka pārdzīvojumi ieveidoti aistētiskā izteiksmē. Tātad tikai izteiksme ir aistētiska, bet pārdzīvojumu saturs var aptvert visas cilvēka iekšējās pasaules rosības. Nav šķēršļu arī perversas parādības ietvert aistētiskā izteiksmē, bet ja kāds autors kavējas tikai pie tām, tad viņš ir vai nu tendenciozs, ja grib ar to rādīt un tiesāt sabiedrību, vai arī rāda tikai pats savu iekšieni, par kuŗu citiem var arī nebūt intereses.

Eglītis: Lasītāji ir pārāk dažādi. Perversi noskaņots lasītājs jūsmos par aprakstu, no kuŗa cits riebumā novērsīsies.

Freimanis: Lasītājs, kas meklē aistētisku pārdzīvojumu šī vārda īstajā nozīmē — skaistuma pārdzīvojumu — , nevar tādu gūt perversos un bezjēdzīgos notēlojumos, vismaz, 95 procentos gadījumu ne. Atlikušie 5 procenti attiecas uz izciliem talantiem, kas, kā, piemēram, franču 19. g.s. dzejnieks Bodlērs, spēj un grib sasniegt tādu stila meistarību, ka aiz tās gandrīz pazūd pretīgums pret notēloto objektu, kas var būt pat pūstoša maita. Vairums mūsdienu autoru, turpretī, pasniedz nejēdzības kā nejēdzības, nevis kā formāli pārkausētu mākslas darbu. Par šiem rakstniekiem jūsmo tādi lasītāji, kuŗu gaume vairs neprasa tradicionālo skaistuma pārdzīvojumu. Par gaumi jau nemēdzot strīdēties.

Pļavkalns: Liekas, šeit runa par darbiem, nevis par kritiku. Perversitāti un bezjēdzību var tēlot mākslinieciski; tādā gadījumā rodas aistētiskais pārdzīvojums. Ja tēlojums nav māksliniecisks, tad nāk vēmiens. Svarīgs šeit ir galvenokārt kā, nevis ko.

Šķipsna: Aistētisma teorijas ļoti sarežģītas. Domāju, ka perversais (t.i. „ne no dabas”, šī vārda visplašākā tulkojumā) un bezjēdzīgais (t.i. absurdais) ir aistētiski pārdzīvojams tādā nozīmē, ka tas var sagādāt prieku. Priecāties var gluži bez jēgas, lai gan tas nenozīmē, ka viss bezjēdzīgais vienmēr un visiem sagādās prieku.

Zeps: Vairums no mums sen zaudējuši to svēto vientiesību, ka rakstītam vārdam un lasītāja pārdzīvojumam jāizskatās apmēram vienādiem. Tikai literāri analfabēti vēl joprojām uzskata rakstnieka tēlus un ainas kā tiešas autora domu un nolūku kopijas. Tie nu tad arī lai labāk nelasa „perversus un bezjēdzīgus” notēlojumus.

 

 

11. Vairums latviešu trimdinieku pielūdz, materiālos ieguvumus, bet neviens autors nav parādījis šo īpašību spilgtā un vienreizējā tēlā. Vai materiālisma atkailināšana bīstama tādēļ, ka tā skaŗ mūsu eksistences pašus pamatus jau kopš māju iepirkšanas laikiem 19. gadsimtā, un mēs visi būtībā esam lieli materiālisti?

 

 

Andrups: Ka latvieši būtu lieli materiālisti, ir apgalvojums, kas prasa pierādījumu. Māju iepirkšana 19. g.s. nebija dzīšanās tik daudz pēc materiālām vērtībām kā pēc saimnieciskas neatkarības, bez kuŗas nav iespējama politiska neatkarība. Salīdzinājumā ar citu tautu piemēriem latvietī materiālisms pagaidām vēl neduras uzbāzīgi acīs. Vairumā gadījumu tas liekas pavisam veselīga īpašība. Protams, ja to nelīdzsvaro vajadzība pēc kultūras vērtībām, tad tas liek celt greznus mājokļus, kas paliek tukši un bez gara. Kovaļevskas Putnu mamma ir pietiekami spilgts un vienreizējs piemērs dzīvei, kuŗā dominējusi dzīšanās pēc ārējā spožuma un materiālā labuma.

Eglītis: Materiālo labumu „pielūgšana” sakņojas latviešos diezgan dziļi. Dainu tautietis vai bāliņš arvienu ir glīti ģērbies, palaikam vēl ar padārgu caunu cepuri galvā, viņam allaž ir labs, kopts kumeļš, un arī mājas, no kuŗām tas nāk, ir kārtīgi turētas. Nevīžīgs, netīrīgs, sava slinkuma dēj nabadzīgs „bītņiks” vai proletārietis ir latviešiem būtiski svešs. Ja dainu latvietis arvienu brauc „izrakstītās kamanās”, tad arī mūsu dienu latvietis, ja vien iespējams, nebrauc vecā norūsējušā Fordā, bet jaunā, mirdzošā Thunderbirdā. Apvainot trimdas latviešus kādā īpašā materiālismā ir netaisni. Bez materiāla pamata nav īstenojama nekāda nopietna kulturāla aktivitāte. Būs grūti atrast kādu tautu vai tautas daļu, kas samērā ar savu skaitu ziedotu tik daudz līdzekļu grāmatām, gleznām, saviem nacionāli mākslinieciskajiem sarīkojumiem un sūtītu tik daudz mīlestības dāvanu savas tautas trūkumcietējiem. Var saprast, kāpēc „vienreizējais” latviešu ierāvēja tips mūsu literatūrā lāgā nemateriālizējas.

Freimanis: Kas saka, ka materiālisma atkailināšana bīstama? Varbūt, tikai neinteresanta un nespilgta?

Pļavkalns: Rakstniekiem — drusku pārspīlēti izsakoties — droši vien bailes no linču tiesas... Nedomāju, ka atklātība nopietni apdraudētu mūsu nacionālās intereses. Neba jau mēs visi „esam lieli materiālisti”, bet pat tie „mākoņstūmēji”, kas nopietni interesējas par gara dzīvi, mēdz šķielēt arī uz biezu naudas maku, brangu māju, jaunu auto etc. Citiem vārdiem, mērena slieksme uz materiālismu ir arī daudziem skumīga izskata „gara bruņiniekiem”; prātīgiem ļaudīm, protams, piemīt vēl jo dedzīgākas alkas pēc laicīgiem labumiem un diezgan vispārējs sančopansisms.

Šķipsna: Vai še runa par to pašu tautu, kas pieminēta 4. jautājumā? Kas zina, ko vairākums pielūdz? Ieskats, ka pielūdz materiālos ieguvumus, varbūt pat radies mūsu literatūras ietekmē, kur materiālisti mudž bariem, dažādās spilgtuma pakāpēs. Censties pēc „vienreizēja materiālista kā tāda” būtu neauglīgi, jo šāds raksturs pārāk ierobežots, lai noderētu par galveno varoni.

Z e p s : Šis jautājums atkal satur pats savu atbildi, komentāri te lieki. Gluži nevaru saprast, kas domāts ar „materiālisma atkailināšanu”. Vai JG redakcija vēlas, lai visa pasaule zina, ka latvieši pelna naudu un pērk mājas? Kādā veidā tas „skartu mūsu eksistences pamatus”? Kas tie eksistences pamati tādi ir? Jeb varbūt JG redakcijai prātā kāda bīstamāka parādība, piem., samērā mazais latviešu skaits humanitāro zinātņu laukos, ko varētu uzskatīt par sava veida garīgu pašnāvību?

 

 

12. Kopš kura laika un kāpēc „veselums” literatūrā nav vairs noteicējs, bet literāras montāžas un epizodi jau tiek uzskatīti par gatavu darbu?

 

 

A n d r u p s : Angļu literatūrā pagājušā gadsimta beigās, vācu literatūrā ar ekspresionismu un latviešu literatūrā kopš trīsdesmitajiem gadiem (Ādamsons, Bendrupe, Anšl. Eglītis) sākās tendences nerādīt cilvēku vairs kā veselumu, bet vai nu iekšskatā, vai ārskatā. Pēc otra kaŗa daļā jaunās literatūras dominē tikai viena pārdzīvojuma tēlojums. Nav iemesla teikt, ka tas būtu strupceļš, drīzāk jaunu apvāršņu meklējums. Ne tikai literatūra, bet visas mākslas šai laikā drudžaini meklē jaunus izteiksmes līdzekļus un šajos meklējumos atkāpjas no klasiskās aistētikas, kurā dominē viengabalainība, veselums un loģiska skaidrība. Aristoteļa deklarēto pamatprincipu atmešana nav nekas jauns, tas ir noticis jau viduslaiku mākslā un romantismā. Šā gadsimta daiļliteratūra intensīvi klauvē pie aizapziņas durvīm. Tā grib runāt tieši uz aizapziņu un izteikt tās saturus. Runāšana uz aizapziņu visvieglāk iespējama ar vārdiem, kas tieši no tās izniruši, neejot cauri loģikas formējumam. Tāpēc arī modernajā literatūrā daudz fragmentāra un loģikai nepakļauta materiāla. Tā ir nenobeigtā, atvērtā forma, kurai itāliešu literatūrzinātnieks Umberto Eko devis vārdu Opera Aperta. Šādas formas darbu baudot, lasītājam dota liela brīvība to pārdzīvot un iztulkot ar savu individuālo pieeju. Atvērtās formas mākslas darbs aicina baudītāju piedalīties nemitīgā tā jaunradīšanā. Patiesībā jau mākslas darbs nepastāv jutekliski uztveŗamās zīmēs, kuŗās tas ieveidots, bet tikai cilvēka pārdzīvojumā. Bet ne vienmēr un ne katram autoram aizapziņa runā. Nelaimes sākas tad, ja moderno meklējumu epigoņi ar prātu saliek fragmentārus un nesaprotamus vārdus, lai kļūtu moderni, pirms kļuvuši dzejnieki, un ar modernisma krūšu nozīmēm ielauztos literatūrā.

Eglītis: Montāža un epizodu virknēšana ir ļoti veci literāri paņēmieni. Spilgti montāžas paņēmieni ir korāns, bībele, talmuds, indiešu sutras. Viss atkarīgs no tā, cik interesanti darbs uzrakstīts. Ja teksts garlaicīgs, to neglābs nekāda viengabalainība.

Freimanis: Jā — kāpēc? Kas gan var izskaidrot modi? — Bet, ja nu tomēr meklējam pēc kādiem sākumiem, tad, varbūt, atradīsim tos dažādo Eiropas tautu romantismā, kas ticēja cilvēka radošajam ģēnijam un pieņēma par vērtībām spontānus jūtu izvirdumus, neprasot pēc līdzsvarotas formas. Ticība ģēnija lielumam mūsu dienās krietni sašķobījusies, toties ērtā zemapziņas izmesto fragmentu pasmelšana — nostiprinājusies.

Pļavkalns: Neesmu literātūrvēsturnieks. Cik zinu, lirikā impresionisti sāka apcirpt attēlojamo vielu, atmetot visu, kas no zināma viedokļa nelikās sevišķi svarīgs; atsevišķas gleznas tomēr bija loģiski sasaistītas. Ekspresionisti koncentrēja izteiksmi vēl vairāk un atmeta loģiskās saistības starp atsevišķām gleznām, izveidoja t.s. kollāžu. Līdzīgi rīkojās imažīnisti un sirreālisti. Ja izteiksme ekonomiskā un spilgtā veidā „pārraida” nozīmīgo un liecina par „iekšējo formu”, kādēļ literāras montāžas un iespaidīgus epizodus nedrīkstētu uzskatīt par gataviem darbiem? Galvenais, īsti rosinošais ir pateikts; nav liekas pļāpāšanas.

Šķipsna: Prātā vispirms nāk spāņu piedzīvojumu romāni 16. g.s., kam sekoja līdzīgi citās valodās un kas visi sastāvēja no mazsakarīgiem epizodiem. Mūslaiku literatūras palaikam epizodiskam raksturam pamatā ieskats, ka cilvēks pats nav nekas vesels un ka patiesība ir relatīva. Tās mainīgam mirdzumam var mēģināt piekļūt tuvāk, procesu nenoapaļojot un nepapildinot ar savienotājiem audiem, ar kuru palīdzību prāts un atmiņa vēlāk organizē un pārveido mūsu epizodiskos un saraustītos pārdzīvojumus arī dabā. Darba, idejas iekšējais veselums tāpēc nav mazāk svarīgs.

Zeps: „Veselums” modē ir bijis senajos laikos un atdzīvināts renesanses laikā, vismaz tais žanros, ko uzskatīja par respektējamiem. Bez kaut kāda kompozicijas principa jau laikam nestrādā neviens — varētu strīdēties vienīgi par to, vai stalažas drīkst publikai rādīt vai ne.

 

 

13. Vai Valdemāra Kārkliņa apgalvojums par 2 plāksnēm un Gunša Zariņa un Vitauta Kalves runa par 3 plāksnēm literāros darbos nav tikai reklāma, kas nostāda vecos labos klasiķus muļķu lomā? Cik plāksnēs rakstīja Šekspīrs?

 

Andrups: Ikviens īsti vērtīgs mākslas darbs ir pārdzīvojams un tulkojams vairākās plāksnēs. Tas tiklab sakāms par Šekspīru, kā par visu laikmetu lieliem māksliniekiem. Šī mākslas darbu īpašība piešķir tiem tik ilgu eksistenci, kamēr cilvēki tos pārdzīvo, un liek katrā laikmetā pārrakstīt no jauna mākslas vēsturi.

Eglītis: Plākšņošana ir literatūrkritikas mode. Plākšņu iespējams konstruēt tik daudz, cik liela teorētiķa fantāzija. Vienā plāksnē nemaz nav iespējams rakstīt, lai kā gribētu. Visprimitīvākajā rakstu fragmentā būs saskatāmas dažādas gan ētiskas, sociālas, politiskas, aistētiskas u.c. plāksnes.

Freimanis: Dažādas plāksnes var būt un var nebūt; tās nav literārā darba vērtības kritērijs. Nezinot sakarību, kādā izteikušies Vītauts Kalve un Guntis Zariņš, nevaru par šo jautājumu spriest konkrētāk.

Pļavkalns: Liekas, ka dažādas plāksnes var saskatīt — un apšaubīt — gan vecmeistaru, gan modernistu darbos. Katram literāram sacerējumam taču ir vairāki aspekti (idejiskais, psīcholoģiskais, poētiskais, varbūt sabiedriskais, simboliskais u.c.); tas, protams, attiecas arī uz Šekspīru. Kas tur tik sevišķi pasvītrājams? Katrā ziņā — šī „saplākšņu rūpniecība” kritikā mani neko vis nesajūsmina.

Šķipsna: Līmeņi un plāksnes, resp. vairākas nozīmes mākslas darbos bijušas vienmēr. Ieskats, ka kritika to apšaubītu, ir aplams. Patiesībā no daudznozīmības grūti ar bēgšanu izbēgt — pat sarunas teikumam bieži, apzināti vai nejauši, ir vairākas nozīmes, no kuŗām parasti uzņemam tikai to, kas šķiet atbilstam apstākļiem. Citu nozīmju ieraudzīšana, tāpat kā vienas izolēšana, ietilpst mākslas ietvaros. Mūsu dienās plāksnes tiek apzinīgi lietotas kā īpaša rakstīšanas technika; tās nav tik sistemātiskas kā allegorijas un ir plašākas par simboliem un, mainoties un krustojoties, var atklāt sakarības, kas citādi nav ieraugāmas. Diemžēl, plāksnes var kā autoriem, tā kritiķiem kļūt jo viegli par sportu, kas ir aizrautīgs, bet arī bez nozīmes.

Z e p s : Nezinu.

 

 

14. „Latviešu trimdai literatūra ir vairāk labu kritiķu nekā rakstītāju.” „Latviešu literatūras attīstību trimdā visvairāk kavē recenzentu un kritiķu nevarība un tieksme slavēt visus, kas spējīgi samaksāt par savu pirmo grāmatu.”

Kam taisnība?

 

 

Andrups: Nav šaubu, ka mūsu kritika iet krietnu gabalu aiz literatūras attīstības. Grāmatu izdevēji un arī paši autori trimdā meklē savām grāmatām uzslavas reklāmu rakstītājus, bet ne objektīvus apcerētājus. Uzklausīt patiesību par jaunu darbu mēs vēl neesam iemācījušies. Mēs nesaprotam arī, ka literatūrai pakalpo tikai patiesības teikšana un tajā skarto problēmu pacelšana dažādu ieskatu krustpunktos.

Eglītis: Ir taisnība, ka trimdas kritika tiecas būt saudzīga — lai neatbaidītu nedaudzos jaunpienācējus un pārāk nesarūgtinātu vecos autorus. Mums ir pietiekami daudz spējīgu kritiķu, bet trūkst plašāku kritisku analīžu par literārām problēmām, atsevišķiem autoriem vai to nogrupējumiem. Izdevēji domā, ka kritiķu grāmatai būs mazs noiets. Ievērojot mūsu lasītāju samērā augsto līmeni, saistoši uzrakstītām kritiskām esejām manuprāt būtu lielāki panākumi nekā dažam viduvējam romānam.

Freimanis: Taisnība tam, kas labāk informēts. Kas attiecas uz mani, tad neesmu saskaitījis ne vārīgos, ne nevarīgos rakstniekus un kritiķus.

Pļavkalns: Visumā ņemot, mums nav pietiekama iemesla būt diezcik varenā sajūsmā ne par mūsu kritiķiem, ne par rakstītājiem. Atsevišķi labi darbi tomēr lasīti gan dzejā, gan kritikā.

Šķipsna: Pēc manām domām, rakstnieki visumā čaklāki un nopietnāki par kritiķiem.

Zeps: Nedomāju, ka uz kādu no šiem apgalvojumiem varam lūkoties nopietni, kaut arī otrā teikumā izteiktās domas raksturo stāvokli, kas parasts trimdas un mazo tautu literatūrā. Cik varu apjaust, latviešu trimdas literatūra ar to sevišķi neslimo.

 

 

15. Dzejas zelta putniņa vienīgais uzdevums ir palīdzēt mums dzīvot un sapņot. Jā vai nē?

 

 

A n d r u p s : Dzejas zelta putniņš lai čivina pūdera piedūmotās guļamistabās un tai literatūrā, ko Aina Kraujiete sauc par puķu podu dzeju. Tas nevar palīdzēt ne dzīvot, ne nomirt, pat ne sapņot. Tiem, kas grib dzīvot, nav nekas pretī sastapties dzejā arī ar dažu melnu kraukli. Ja dzejai nebūtu eksistenciālas nozīmes cilvēku dzīvē, tā nebūtu radusies, un katra dzeja, kas šo uzdevumu nespēj veikt, ir lieka.

Eglītis: Tā kā puslīdz viss, kas notiek pasaulē, tiek darīts, lai palīdzētu dzīvot vai nu visiem vai kādai zināmai grupai, tad tas pats uzdevums būs arī dzejas zelta putniņam.

Freimanis: Nepazīstu tādu zelta putniņu. Ja tas eksistē, tad var jau būt, ka viņa uzdevums tiešām ir tāds, kāds minēts jautājumā. — Ja, turpretī, runājam nevis par putniņu, bet par pašu dzeju, tad kādēļ gan lai arī tas uzdevums nebūtu — palīdzēt mums dzīvot? (Un sapņot, jo sapņi ir dzīves daļa.) Jeb vai lai dzeja mums palīdzētu mirt? Arī to tai neliegsim darīt, ja tā to, varbūt, dažkārt spēj.

Pļavkalns: Apmēram tā. Dzejas uzdevums, manuprāt, ir papildināt un atsvaidzināt cilvēka dvēseles dzīvi un sagādāt mākslas baudu. Tiem, kam ir attiecīgās intereses, dzeja tiešām palīdz dzīvot saskaņā ar viņu ievirzēm un sapņot viņu raksturam atbilstošā veidā. Citi iet uz „ķinīti” un atsvaidzina dvēseli, skatoties aizraujošas šausmu filmas, Brigitas Bardo daiļumus etc., etc.

Šķipsna: Kāpēc dzīvot un sapņot? Kāpēc ne dzīvot un smieties, dzīvot un raudāt, dzīvot un just, dzīvot un domāt, dzīvot un atskārst? Visas darbības ietilpst dzīvošanā, un tādā nozīmē, jā — dzeja palīdz dzīvot vairāk.

Zeps: Kas ir „dzejas zelta putniņš”?

 

 

16. Latvijas valsts esot sadzejota, deklarējis kāds latviešu dzejnieks. Kā ir šodien? Vai mūsu ‘dzejās un sejās’ pavīd kāds rainisks vaibsts, kas varētu mūsu miglainos atbrīvošanas un pašnoteikšanās centienus celt saulītē?

 

 

Andrups: Akuratera vārdi „Latvijas valsti mēs esam sadzejojuši” attiecināmi uz lielu skaitu dzejnieku, sākot no atmodas laikmeta līdz brīvības cīņām. Trimdas laikā Andr. Eglītis, Lazda, Strēlerte lielā mērā palīdzējuši izteikt mūsu nacionālo pārdzīvojumu. Trimdā izaugušajai dzejnieku paaudzei šis pienākums vēl veicams. Latviešu tautas pašnoteikšanās un valsts atgūšana ir mūsu šā laika lielākā ideja. Sekmes tās īstenošanā nav atkarīgas tikai no mums, bet tas neatbrīvo nevienu latvieti no pienākuma šai idejai kalpot. Miglaina šī ideja varētu kļūt tikai tiem, kas izšķīrušies pievienoties renegātu armijai, kuŗā varam skaitīt ķeizarieni Katrīnu I, dažu agrīnu intellektuāli, kārklu vāciešus, skalu krievus, „latviskās izcelsmes” amerikāņus, naturalizētos angļus, jaunzviedrus un Maskavas priekšā izkusušos dzimtenes latviešus. Katrai tautai ir savs nobirums. Kodols mums vēl stiprs.

Eglītis: Raiņa stāvokli nevar salīdzināt ar mūsējo. Rainis varēja savus darbus publicēt Latvijā un tieši uzrunāt „tautu”. Mūsu apstākļos dzejot „rainiski” būtu nelietderīgi un pat komiski. Ja paceltos dzelzs aizkars, trimdas dzejā tūdaļ rastos jauni, agresīvāki motīvi.

Freimanis: Ne visai daudz.

Pļavkalns: Valsti nevar sadzejot. Domāju, ka šeit saskatāma illūzija par dzejas sabiedrisko ietekmi.

Šķipsna: Kuŗš dzejnieks tā teicis un vai tiešām lietojis vārdu „sadzejota”? Nedomāju, ka starp Raiņa un mūsu laiku būtu velkama tiešā parallēle. Pirms varēja rasties valsts, bija jārada tās ideja, arī latviešos pašos. Tagad, jācer, nekā miglaina brīvās Latvijas idejā nav. Toties mūslaiku dzeja ar savu smalko septīto maņu un drusku slepeni par ideju pārvērš mūs pašus.

Zeps: Mūsdienu raksturi ir atturīgāki, pazīst savu motivāciju labāk nekā Raiņa laikā. Tāpat apstākļi mainījušies — „valsti sadzejot” nebija viegli toreiz, tagad tas droši vien neiespējami, vismaz ne ar rainiska vēriena rindām savu ļaužu vidū. Tas gan nenozīmē, ka varonības un neatlaidības rezerves latviešos tagad būtu mazākas nekā toreiz.

 

 

17. Vienu no latviešu trimdas teātru slimībām Anšlavs Eglītis krāsaini notēlojis lugā „Cilvēks grib spēlēt”, bet Zviedrijā pēc lugas „Kā zaglis nāku” izrādes izteiktas bažas, ka Mārtiņš Zīverts varētu būt komūnists.

Vai ir pazīmes, ka, trūkstot aktieriem un savai zemei, trimdas teātrim sāk pietrūkt arī gaisa?

 

 

Andrups: Teātra entuziastu saimes vēl darbojas visās zemēs daudzos centros. Nav novēršams, ka tās ir amatieru vienības, kaut dažā lielā latviešu centrā, kā Ņujorkā, ar labu gribu varētu varbūt pastāvēt arī profesionāls latviešu teātris.

Eglītis: Bažas, ka Mārtiņš Zīverts varētu būt komūnists, saprotams ir ļaunprātīgas. Mans iespaids, ka pagaidām trimdas teātrim vēl netrūkst „gaisa”, tāpat arī aktieru, kas grib spēlēt.

Freimanis: Jautājums drusku chaotisks. Ko nozīmē — „pietrūkt gaisa”? Pietrūkt vielas, ideju, materiālās bāzes, publikas intereses...? Nenoliedzami, daudz kā pietrūkst, kā jau to tik griezīgi parāda Anšlavs Eglītis savā lugā. Un tomēr — tikai šo pašu pietrūkumu dēļ varēja rasties vienreizēji spilgtais „Cilvēks grib spēlēt”! — Kas attiecas uz bažām pēc izrādes „Kā zaglis naktī”, tad to izteicēji spēj gan, kā liekas, lepoties ar stingru pretkomūnistisku stāju, bet ne ar Zīverta lugas izpratni.

Pļavkalns: Atklāti sakot šaubos, vai brīvvalstī būtu daudz vairāk gaisa. Varbūt pēc daudziem gadiem... Neesmu gan nekāds eksperts teātŗa lietās.

Šķipsna: Cik manu no laikrakstiem, teātri darbojas pilnā sparā.

Zeps: Sk. atbildi uz 14. jautājumu.

 

 

18. Jāzeps Vītols Rīgā atstājis koncertzāli, kad tur atskaņots kāds 12 toņu sistēmas izveidotāja Arnolda Šēnberga darbs, bet 1963. g. sākumā Longins Apkalns ieskaņojis Štutgartes radiofonā 12 toņu technikā aranžētu ‘Dancotāju zirgu ņēmu,’ un ‘Ej, saulīte, drīz pie Dieva’.

Vai Jums ir zināma kāda parallēle latviešu literatūrā?

 

 

Andrups: Stāsts, ka Jāz. Vītols būtu atstājis koncertzāli, kur atskaņots kāds Šēnberga darbs, pieder leģendām. Mūsu tautasdziesmās nav 12 toņu, tāpēc to melodijas neder par tēmām 12 toņu technikā rakstītiem darbiem. Teorētiski varētu iedomāties, ka diatoniskajām tautasdziesmu melōdijām pierakstīts pavadījums 12 toņu technikā, bet ko gan tad melodijai dotu pavadījums un pavadījumam melodija? Visa mūsu jaunā lirika meklē jaunas toņkārtas un dara to ar labām sekmēm un labu stila izjūtu.

Eglītis: Pirms vairāk nekā pusgadsimta sociālists Jansons-Brauns kaislīgi uzbruka „dekadentiem”; tagad dekadentu paņēmieni atdzimst Andreja Irbes u.c. jauno prozistu darbos un tiek augstu cildināti kā „pagrieziens” latviešu literatūrā.

Freimanis: Nē.

Pļavkalns: Dažam ļoti nepatīk modernāka dzeja. Bet varbūt mūsu lirikai (un līdz ar to zināmā mērā mūsu literatūrai) izdotos atbrīvoties no anonimitātes, ja publicētu īsti labi pārtulkotu latviešu modernās, „trakās” brīvpanta lirikas antoloģiju — teiksim, palētā, paplānā, bet glītā izdevumā? — Pasapņot jau var...

Šķipsna: Nē.

Zeps: Nav.

 

 

19. Ko Jūs sakāt par Irmas Grebzdes lasītājas vēstuli Jaunās Gaitas 43. numurā?

 

 

Andrups: Irma Grebzde, būdama pasaules redzēšanā reāliste, JG 43. numurā aizstāv reālismu. Cits rakstnieks ar citādu pasaules izjūtu aizstāvēs citādu skatījumu. Rakstniecībai nepakalpo iepriekš nospraustas programmas, bet spilgta vienreizība — individuāla un nacionāla.

Eglītis: Par literatūras izplēnēšanu abstrakcijās nav ko bažīties. Rakstīts vārds daudz grūtāk abstraktējams nekā skaņas vai krāsas. Šinī sakarībā daudz citēta Hamleta izteika: Bez domām debess vārdus neņem pretim. Izdevēji reizēm ņem. „Ulisa” slavenais autors Džems Džoiss sarakstīja un atrada izdevēju biezai „abstraktai” grāmatai, kuŗā nebija neviena saprotama vārda, tikai dažādi „neskanīgi” burtu un balsienu veidojumi, teikumiem līdzīgos sakārtojumos. Kā ūniku šo grāmatu pirka samērā labi. Tomēr nav dzirdēts, ka būtu iznākusi vēl kāda pilnīgi abstraktas prozas grāmata. Abstraktas dzejas rakstījuši vairāki mūsu dzejnieki, no visjaunākajiem Velta Sniķere un Andrejs Pablo Mierkalns. Īss dzejolis izskan gluži amizanti, bet veselu krājumu abstraktas dzejas nenāktos vieglāk izlasīt kā Džoisa grāmatu. „Pusabstrakts” stils — it kā nesakarīgu sapņu ainas, apsēsta cilvēka vai ārprātīgā domu lēkāšana ir ļoti sens paņēmiens. Savā reizē to būs izmēģinājis gandrīz katrs rakstnieks. Tas ļauj iesaistīt stāstījumā svaigu krāsainību, kā dekoratīvu, tā psīcholoģisku. Šo stilu labprāt lieto pravieši un pareģi, jo ļaužu interesi mīklainība un „mistika” palaikam saista vairāk nekā ikdienišķi skaidri precizētas atziņas. Par nelaimi ērtais, pateicīgais pusabstraktais stils derīgs tikai fragmentāru noskaņu un vispārīgu izjūtu tēlošanai. Tikko jāattīsta kāda sarežģītāka doma vai jāsniedz noteiktāks raksturojums, arī vismodernākajam autoram gribot negribot jāatgriežas pie ienīstās banālās, triviālās un nolietotās loģiskās un sakarīgās izteiksmes.

Freimanis: Kā visi tīšām pārspīlēti izteicieni, tā arī šī vēstule nav vispārināma, bet attiecināma tikai uz dažiem gadījumiem, resp. tikai uz dažu autoru dažiem darbiem. Tomēr arī tad, droši vien, ne paši autori, nedz viņu cienītāji neatzīs, ka viņi „nesaprotami muldējuši”, bet gan sacīs, ka lasītājiem jācenšas „tikt viņiem klāt”, vai arī, ka loģiska saprašana vispār nav vajadzīga. Fakts tomēr paliks, ka, ikvienu modernu vai pārmodernu sacerējumu klajā laižot, attiecīgajam rakstniekam ir un būs jāizšķiŗas: vai nu iecirtīgi pieņemt, ka aiz dīvainajiem vārdu un jēdzienu sakārtojumiem tiešām atrodas izcilas vērtības un ka draugu teiktos slavinājumus neizraisa tikai solidaritāte un tieksme būt progresīviem, vai arī — darīt tā, lai vairums lasītāju un pat tik atzīta rakstniece kā Irma Grebzde par viņu sacerējumiem neraustītu plecus un nevīpsnātu. — Piebildīsim tomēr, ka ne vācieši, ne franči mūsu dienās nav atpakaļ pie „vecā labā reālisma,” vismaz, krietnā daļā savu rakstnieku ne.

Pļavkalns: Dažs modernās prozas gabals šķiet tiešām drusku par „traku.” Taču — uz vietas stāvēt nevar, kaut kas jāmeklē.

Šķipsna: Domāju, ka kāda taisnība visiem, un kā rakstnieki, tā kritiķi dažkārt nonāk galējībās, savus ieskatus aizstāvēdami. Tradicionālais reālisms ir konvencija, kuŗā varam visdrošāk saprasties, kas ir milzīgi svarīgi. No otras puses, šis reālisms nav sevišķi reāls, jo mēs ne jūtam, ne domājam tik sakarīgi, ne arī uztveŗam pasauli tik faktiski. Tās pašas īstenības vārdā var meklēt citus izteiksmes līdzekļus un veidus, kas vairāk atbilst raskstnieka pasaules uztverei un izjūtu norisei. Robeža starp jēgu un bezjēgu nav konstants lielums. Jēga ir kā autora, tā lasītāja atbildība, abiem vajadzīga pacietība un garīgs vingrums, un maldīties var kā viens, tā otrs.

Zeps: Acīm redzot, Irmai Grebzdei patīk reālisms. Kaut ko vairāk viņas vēstulē izlasīt būtu netaktiski. Pārsteigums lasīt, ka V. Kalve brēc. Turpmāk būs ausīgāk jālasa.

 

 

20. Vai šodien latviešu literatūra aug un veidojas a) dzimtenē, b) trimdā?

 

 

Andrups: Latviešu rakstniecība tālāku attīstību (it sevišķi lirikā) aizsniegusi vienīgi trimdā. Taču novērtēsim ar pienācīgo cieņu un apbrīnu dažu Latvijas autoru mēģinājumus izrauties no nonivelētās pelēcības, kas īpaši jūtama lirikā, kur arī nemiernieku visvairāk.

Eglītis: Trimdā.

Freimanis: Savā veidā un savu iespēju robežās — tiklab te, kā tur.

Pļavkalns: Trimdā aug un veidojas samērā daudz vairāk. Šeit tomēr mazāk nebrīvības.

Šķipsna: Visur, kā spēj.

Zeps: Trimdas raža pēc sēnalu atvētīšanas nebūs maza. Sliktāka — prognoze par literatūru Latvijā. Padomju liberālisma šedevri, kā tā pati Diena Ivana Denisoviča dzīvē vai arī Jevtušenko Autobiogrāfija ir literāri mazvērtīgi un neatkāpjas no partijas līnijas, augstākais ar to nepārtraukti neuzbāžas. Provincēs, kā tagadējā Padomju Latvijā, ļaudis saprotamu iemeslu pēc ir vēl uzmanīgāki. Tā kā bez valdības ziņas neiespiež ne rindu, tad par kaut kādu literatūras augšanu un veidošanos Latvijā grūti runāt.

 

 

21. Ēriks Ādamsons 1928. g. literārā simpozijā žurnālā Daugava teica: „... latvju modernais rakstnieks, kas guvis universitātes izglītību, bet zaudējis savu seju, savu gaumi un stilu, lai mēģina atkal atmodināt savā dvēselē to daiļāko, vērtīgāko un retāko — īpatnējo latvisko šarmu!”

Kāds būtu Jūsu ieteikums modernajam latviešu rakstniekam pašreiz pēc 35 gadiem?

 

 

Andrups: Ērika Ādamsona sauciens pēc īpatnēji latviskā kā augstākā mērauklā der arī tagad, pēc 35 gadiem. Moderno latviešu rakstnieku gaida vēl arvien nepiepildītais uzdevums — parādīt pasaulei latviskā iekrāsojumā cilvēka pārdzīvojumus kā individam, sabiedrības un tautas loceklim.

Eglītis: Tas pats.

Freimanis: Būtu aplami pieņemt, ka universitātes izglītība — vai arī citi iespaidi un ietekmes — rakstniekam katrā ziņā liek zaudēt savu seju, gaumi un stilu. Līdz ar to nav nepieciešamības atkārtot Adamsona padomam līdzīgu ieteikumu.

Pļavkalns: Tāds, kas būtībā atbilstu maniem prātojumiem par pasaules literatūru un nacionālajām atšķirībām (atbildē otrajam jautājumam).

Šķipsna: Šim jautājumam atbildi meklēju pati.

Zeps: Mūsu apstākļos vajadzētu atturēties no programmatiskas pieejas daiļradei. Viskļūmīgāk būtu aģitēt par literatūras latviskumu, patriotiskumu un taml. Domāju, ka vairums esam apzināti latvieši, patrioti u.t.t. un vienam otru šai virzienā bakstīt nav mērķtiecīga nodarbe. Šo to tomēr varētu darīt vispārējā trimdas literatūras līmeņa celšanai, ir daudz sīku velnu, kuŗus vajadzētu sist. Tā, piemēram, varētu mūsu dzejoļus patīrīt no „krūtīm tvirtām matu cirtām,”, „acu dzīlēm zaigām”, „vērsmēm draiskām, kairām” un tamlīdzīgām muļķībām. Tāpat varētu nešķiest laiku, strīdoties par reālismu, pozitīvismu u.c. Pasaules literatūras strāvojumus neietekmēsim. Pietiek, ka apzināmies savu vietu laikā un telpā un rakstām kā cilvēki, kas esam, nevis kā tādi, par kādiem sevi iedomājamies. Iedoma, fantāzija, bez kuŗas literatūra nonīktu, ir visnabadzīgākā, kad to lietojam paši sevis apzināšanai. Tad tā rada neoriģinālus cilvēkus, šabloniskus un gaŗlaicīgus autorus. Bet pietiek par iedomām. Padomus jau tā kā tā neviens neuzklausa.