OTTO BONGS

tikšanās ar senām kartēm

 

 

Plašās pasaules lielais raibums apžilbina mūsu acis, pārsteidz ar savu lielo dažādību, ja vēl neesam aizmirsuši brīnīties. Bet ir mirkļi, kad mūsu ausīs šis lielais pasaules troksnis ir it kā pārtraukts, lai vēstītu, kas citādi paietu gaŗām nepamanīts.

Tas ir tad, kad negaidot uzduramies kādām pēdām par tās pasaules stūri, no kuŗa esam cēlušies, no kā esam nākuši; kad atrodam svešā krastā, bieži vien arī ar svešinieku rokām darinātu Latvijas vai Baltijas seno attēlu vai aprakstu, kas rāda kādas līdz šim vēl nezināmas dzimtenes sejas vaibstus, skatītus caur šo svešuma prizmu. Tādi svešās zemēs izkaisīti attēli bieži vien ir senās kartes.

Jau sākumā liekas iezīmīga lielā kontūru atšķirība no tām dzimtās zemes krastu kontūrām, kādas esam iegaumējuši, skatot modernās, pareizās kartes. Proti, lielākās atšķirības ir seno vaŗa grebuma klasiskā laikmeta, tātad 16. g.s. kartēm. Parīzē uzgājām šo mazo 1578. gadā vai mazliet agrāk pasaules slavenākā Plantīna spiestuvē Antverpenā iespiesto Livonijas karti. Vecais Sēnas krasta bukinists, pie kā karte karājās veselā citu zemju seno karšu žūksnī, pat zināja, ka šī spiestuve tagad pārvērsta par laikam lieliskāko Gūtenberga „melnās mākslas” muzeju mūsu vecajā kontinentā ar zīmīgām senām presēm, iespiedumdarbu žāvēšanas ierīcēm u.t.t. Un lai gan viņa dzirdētais stāsts bija plašs un saistīja, kartes cena bija tāda pati kā blakus uz stieples uzkārtām tās pašas sērijas Polijas vai Spānijas kartēm. „Lūk,” vecais sengrafiku tirgotājs beidzot piemetināja, „kā jūs tagad nācāt un priecājāties par atrastu Livonijas karti, tā citi meklē savas dzimtenes kartes, tikai ar atšķirību, ka rietumzemju kartēm ir daudz lēnāks noiets nekā Austrumeiropas kartēm. Laikam cilvēkam jāzaudē dzimtene, lai viņš atzītu tās vērtību un to meklētu svešās zemēs, tā kā jūs tagad pie mums Parīzē...”

Ne visur senās kartes ir tik samēra viegli dabūjamas. Ir pat tādas, ko lielākais kollekcionārs ar visgaŗāko mūžu nekad neiegūs, jo vienīgie eksemplāri ir drošās rokās. Pie tām pieder 1539. g. Venēcijā iespiestā zviedru prelāta Olava Magnusa lielā kokgriezuma karte, kas ir pirmā mums zināmā karte, kur attēlotas Baltijas kontūru zīmīgākās pazīmes: Kurzemes pussala, Rīgas jūras līcis, Igaunijas salas u.t.t. Pēc prof. Dr. A. Spekkes publikācijām šo karti pēdējā laikā arī latvieši iepazinuši, tāpēc sniedzam te tās tieši pēc Minchenē esošā oriģināla gatavotu Baltijas centrālās bibliotēkas uzņēmumu (pamazinājums, jo oriģinālā attālums starp Latvijas un Igaunijas galvas pilsētām ir 14,5 cm.). Kartē redzami pēc vēlā viduslaiku kartogrāfijas parauga apvidus zīmējumā ieliktie attēli – Livonijas ne visai draudzīgās attieksmes ar Krieviju, slēpotāji sasalušā jūŗā un pašos Igaunijas ziemeļaustrumos 12 pēdu gaŗš kuilis!

Līdz šim bija zināms tikai viens vienīgs šīs kartes eksemplārs Bavārijas valsts bibliotēkā rūpīgi seifā glabāts. Pirms dažiem gadiem zviedri pēc veltīga piedāvājuma Bavārijai, sākuši šo karti meklēt visā Eiropā, vai nebūtu vēl kāds eksemplārs atrodams. Un tiešām, 1962. g. decembrī Zviedrijas presi apstaigāja vēsts, ka neatlaidīgai meklēšanai tomēr beidzot bijis panākums – Šveicē atrasts otrs šīs kādreiz tikai ap 100 eksemplāros iespiestās kartes oriģināls, ko Upsalas universitātes bibliotēka tad par apm. $41.000 ieguvusi savai kollekcijai. Pretstatā šādām lielformāta kartēm (1539. g. karte pilnā apmērā ir 125 x 175 cm. liela), kas savā laikā lietotas par sienas kartēm un tāpēc, iznākot nākamai pareizākai kartei iznīcinātas, atlantos publicētās kollekcionāru aprindās sastopamās dubultfolioformāta kartes saglabājušās tik pietiekami lielā skaitā, ka tikai pēdējā laikā kļuvušas grūtāk dabūjamas.

Holandieša Vilh. Blaua (Guil. Blaeuw) pirmoreiz 1641. gadā iespiestā Livonijas kartē bez ļoti pareizām Baltijas kontūrām kā arī Igaunijas, Kurzemes un kaimiņzemju ģerboņiem, mums iezīmīga lielā atšķirība starp Vidzemes un Dienvidigaunijas plašo upju un vietu vārdu klāstu, un samērā maz nosaukumiem Kurzemes pussalā un Ziemeļigaunijā, par Lietuvu, Krieviju un Skandināvijas zemēm nemaz nerunājot. Šī atšķirība izskaidrojama ar pamatmateriāliem, jo zviedriem, valdot pār Vidzemi, bija plašāka ģeogrāfiskā informācija.

Šo „parasto” formāta karšu laiks ilga vairāk nekā gadu simteni. Laikā no 1641. līdz apm. 1758. g. gatavotas lielākā daļa no tām Livonijas kartēm, kas tagad visbiežāk atrodamas Viduseiropā, kur tās arī cēlušās. Pazīstamākie autori ir Joh. Bapt. Hōmanis (Homann) Nirnbergā(sākot ar 1712.), Mat. Seutters Augsburgā un Tob. Konr. Lotters, turpat (abi ap 1740.-1755. g.). Šajos darbos vietvārdu un kontūru aina sastingusi un pilna ar kļūdām. Tas arī toreiz nepalika nepamanīts. 1774. gadā Rīgā iznāca arī latviešu literātūras vēsturē pieminētais Aug. Vilh. Hupeļa plašais darbs „Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland”, ievadā autors sniedz skarbu 12 lappušu gaŗu līdzšinējo karšu kritiku ar kļūdu labojumiem. Viņš tūlīt sākumā izsakās: „... daudzi devuši Livonijas ģeogrāfiskos attēlus. Neviens no šiem attēliem tomēr nav bijis tik nepelnītā cieņā kā Hōmaņa darbs...” Bet Hupelis nav tikai kritizējis vien. Viņa jau minētai grāmatai 1774. gadā pievienotā kartē lielā mērā trūkst līdzšinējo kļūdu; tas varētu izlikties kā pirmais kāda vietējā diletanta iespiestais darbs Baltijas kartogrāfijas laukā. Pretstatā filatēlijai, kur viss svarīgākais jau zināms un atrodams katalogos, krājot mūsu dzimtenes senās kartes, var vēl daudz nezināma atrast. Tā arī šās apceres autors uzgāja 1960. gadā Minchenē Baltijas vēstures pētniecībā līdz šim nezināmu Kurzemes hercogistes 1737. gada karti, kas, pēc dažām pazīmēm spriežot, ir gatavota pēc vietējiem materiāliem kaut kur Dienvidvācijā, laikam Augsburgā.

Vietējie materiāli! Skaidrs, ka ar tiem jāsaprot arī latviešu tautības Baltijas kartogrāfijas veidotāji. Un ciktāl tas tā jau zviedru laikos 17. gadu simteni bijis, varētu neapšaubāmi noskaidrot, ja izdotos apstrādāt Stokholmā un Upsalā atrodamas rokraksta kartes. Drusku to mēs iespiestās kartēs varam nojaust, piemēram, holandietis Fr. de Vitts (Fr. de-Witt) savā Amsterdamā ap 1680. gadu iespiestajā Livonijas kartē atzīmē pareizā vietā kādu „Sillikall Mons”, ko varam identificēt ar Valmieras Zilokalnu. Un kas īsti slēpjas aiz neparastās parādības, ka daudzām 17. un 18. g.s. kartēm starp Rīgu un Jelgavu atzīmēts kāds „Schadding” – arī 1737. g. Kurzemes kartēto salasām sakropļotā veidā kā „Schutding” –, kas nav nekas cits kā Skadiņu mājas pie Olaines. Bija tomēr vēl jāpaiet veselam gadu simtenim Baltijas senkartografijas laukā, vēl gauži maz izpētītajam 19. gadu simtenim. Šī laika darbi mums rietumos pieejami tikai mazās drumstalās, jo tie iespiesti jau Latvijā un tikai retos gadījumos izvesti uz rietumiem un vēl retāk saglābušies. Un tiešām: kas agrāk būtu domājis, ka Atbalss kalendāram no 1890. līdz 1898. g. izdevumiem pieliktās kartes kļūs kādreiz tādi retumi, ka no tiem, piemēram, Vācijā 15 gadu laikā atrast izdosies tikai vienu eksemplāru. Vienīgā cerība te būtu Amerikas veclatviešu grāmatu krājumi. Augšminēto karti atradu 1946. g kādā pussagruvušā Berlīnes ēkā, un tā rāda Rīgas un Jelgavas līdzenumu, Rīgas Jūrmalu un Rietumzemgali; tā izstrādāta mērogā 1:126.000, t.i. pēc tā laika krievu mēriem – 3 verstis uz 1 collu.

Vēlāk izrādās, ka karte kādreiz piederējusi latviešu pilskalnu pētniekam baltvācietim K. fon Lēvis of Menaram, kas, pēc kartes labā stāvokļa spriežot, klausījis malā salasāmam aizrādījumam „Schi lapa usglabajama, naw pee seenas turama, ta maitajot!” Uz tās pašas malas uzzinām par tās autoru M. Siliņu, ka viņš šo karti „Akminī greezis”, tātad gatavojis litogrāfijā. Pievienojam šī, kā Prande to apzīmējis, lielākā latviešu kartogrāfa minētā darba izgriezumu oriģināla lielumā ar Jelgavu un tās apkārtni. Attēlā gaišākā tonī izceļas oriģinālā zaļā krāsā attēlotie meži un pagastu nosaukumi. Arī toreizējās pagastu robežas ir rādītas, ar ko šī un droši arī pārējās Latvijas atsevišķu daļu kartes ir neatsverams pamatmateriāls dzimtenes pētniecībai. Jācer, ka tās varbūt ar šo rindiņu palīdzību tiks atrastas vēl kaut kur rietumos. Attēla apakšējā malā redzama krievu cenzūras atzīme, tās datējums –1892. gada 12. augusts – noteic arī kartes gatavošanas laiku. Latviešu bibliogrāfijas tēvs J. Missiņš savā 1924. gadā Rīgā izdotajā „Latviešu rakstniecības rādītājā” atzīmē šo karti ar Nr. 3141. Bez tam uzzinām, ka jau 1889. gadā iespiesta Matīsa Siliņa „Latwijas karte (Kurseme lihds ar Widsemes un Witebskas gub. latweeschu daļu)”. Toreiz vēlākajam Valsts etnogrāfiskā muzeja direktoram bija 28 gadi. Karte šo rindiņu autoram, kas to redzējis tikai vienreiz Rīgā, iespiedusies atmiņā ar savām tik pārliecinoši pareizām vēlākās Latvijas brīvvalsts robežu kontūrām, kuŗu pamatā neapšaubāmi etnologijas fakti.

Jau tagad varam spriest, ka Siliņa darbi apzīmē latviešu kartogrāfijas pirmo sasniegumu virsotni. Ja atceramies, ka tagadējā boļševiku okupētajā Latvijā nekur nav dabūjamas kartes, kas tik sīkas kā šie pirms 70 un vairāk gadiem sastādītie darbi – par vietvārdu latviskumu nemaz nerunājot! – tad īsti nojēdzam, kādu milzīgu soli atpakaļ arī šeit atspoguļotajā kulturālā attīstībā, nozīmē Latvijas traģēdija pēc 1944./45. gada! Siliņa kartēs apvienotie garīgie spēki – zinātniskais pamatīgums un dzimtenes mīlestība arī vēlāk spārnoja lieliski latviešu kartogrāfiju (par šeit minētajiem latviešu vietvārdiem būtu jāizsakās valodniekiem. Vairāk kā vienu vien pilskalnu Latvijas senatnes pētnieki uzgājuši, salasot kādu norādījumu maziem burtiņiem pirmā patstāvīgā latviešu kartogrāfa darbos!). Lai gan saskare ar Latvijas republikas kartogrāfijas pieminekļiem vairs nav īsti tikšanās ar senām kartēm, šī posma visaugstākie sasniegumi jāapskata īsumā.

Pirmās Latvijas armijas stāba kartes iespieda, pārņemot nepārveidotas pēdējās vācu pirmā pasaules kaŗa armijas kartes. 1920-tajos gados izdeva no jauna zīmētās stāba kartes – latviskotas vietvārdu, grafiskas apdares un t.s. „pieņemto nozīmju” ziņā. Šīs kartes bija visiem pieejamas, tās varēja pirkt Armijas ekonomiskā veikalā (AEV) Rīgā un tās arī ļoti labprāt izmantoja dzimtenes tūrismā. 1930-to gadu otrā pusē krājumi bija izsīkuši, bez tam apvidū (sevišķi ap lielām pilsētām) bija daudz kas pārveidojies, tāpēc Armijas galvenā štāba ģeodēzijas – topogrāfijas daļa sāka izdot jaunu stāba kartes izdevumu pēc jauniem uzņēmumiem. Pirms veikta pusceļa to pārtrauca otrs pasaules kaŗš.

Kas mums trimdā saglabājies no šīm jaunizdotajām Latvijas armijas stāba kartēm, varam salīdzināt ar vēlākām krievu un vācu okupācijas kartēm. Bez pārspīlējuma var teikt, ka šie pēdējie brīvvalsts laika darbi ir labākais, pamatīgākais un iespaidīgākais, kas vispār kādreiz ar cilvēku rokām darīts Latvijas kartogrāfijas laukā.

Neskaitāmi vācu un citu tautu skatītāji Baltijas kartogrāfijas izstādē, piemēram, Augsburgas rātsnama lielajā zālē (vienīgā „Viduslaiku debesskrāpju” pasaulē!), bija pārsteigti un sajūsmināti par Latvijas armijas stāba kartes pēdējā izdevuma Jelgavas lapu, kas izdota 1939. gadā. Ar savu harmonisko apdari krāsu un zīmējuma ziņā, kā arī gleznaini attēla viducī novietoto Zemgales galvas pilsētu tā atgādina kāda vecmeistara vaŗa grebumu, katrā ziņā tā uztverama ne tikai kā karte, bet arī kā mākslas darbs. Dabiskā lielumā dotais izgriezums salīdzinot ar Siliņa 1889. g. iepriekšējā attēlā pārstāvēto karti mums liek nojaust, kas starplaikā ir veikts – ne tikai kartogrāfijas laukā, bet arī pilnīgi reālā Latvijas dzīves veidošanas darbā: ja 1889. gada litogrāfijā varam saskatīt austrumos un ziemeļaustrumos no Jelgavas vēl tikpat kā neskartus meža masīvus, gar kuŗu malām novietotas vārdā minētas vecsaimniecības, tad starplaikā šajos mežos radušies lieli izcirtumi, pārklāti jaunierīkotiem zemesceļiem; tie apvieno neskaitāmas jaunsaimniecības – katrs četrstūrītis te aptveŗ kādas latviešu ģimenes likteņus savā neizdibināmā vienreizībā, bet arī savā ieslēgtībā visas tautas liktenī...

Baigajai Latvijas sarkanajai tagadnei nav kartes: tās sīkākās kontūras, tās dzīves detaļas iegrimušas svešu varmāku uzspiestajā noslēpuma plīvurā. Sliktā sirdsapziņa piespieda tagadējos valdītājus visu, arī brīvās Latvijas laika kartogrāfiju, slēpt vai iznīcināt. Bet šeit rietumos pēdējā pusgadsimta kartes stāstīs vienmēr, kā ir, ja kāda tauta sāk iekārtoties savā Dieva dotajā dzimtajā zemē un kāda cita vara to pārtrauc. Tās paudīs savu vēsti vienmēr – tik ilgi, kamēr vēl būs cilvēki.

Senajām kartēm, ar ko esam saskārusies – arī ir savs stāstījums mums, vienmēr steidzīgajiem, vienmēr pārslogotajiem mūslaiku radījumiem: tās rāda gaŗo ceļu, kas cilvēka garam bija jānostaigā, lai tiktu pie tā pasaules attēla, ko izcīnījis šajā gaŗajā ceļā EIROPAS, nevis kāda tuksneša cilvēks. Senās kartes ir šī ceļa atspoguļojums, tās mūs aizkustina un valdzina, jo senkartografu maldu ceļos redzam meklējumus pēc patiesības, un līdz ar to redzam paši sevi!