|
ROBERTS MŪKS
Pēc plūdiem
Viss jau sāk saplūst ar kādu sevišķu vizmu, Ar kāda neredzēta, neiedomājama putna tuvošanos Mūsu dvēseļu noslēpumam un tām naktīm, kuŗās kauli atdusas drošāk nekā piramidās. Šis putns, liekas, ir attāls rads tām naktīm.
Mēs bijām laupītāju gadsimts, bet mūsu sirojumus izbeidza milzīgi plūdi. Ai, nekad nekad nebūs zināms ar kādām jaunām dvēselēm tagad savienojas mūsu trūdi uz tām atlantidām, kur notiek Tikai mūžīga augšāmcelšanās, arvien augstāk un augstāk celšanās.
Vēji ir apstājušies. Tikai pārdabīgu spārnu vēdas Precīzi, nesteidzoties mūsu dvēselēs, mūsu aklajās dvēselēs ievelk savas pēdas.
Tai, kas aiziet
Jūsu gaitā ir lēnīgums no tiem dārziem, Kuŗos augļi ienākas reizē ar saulrietiem, Un Jūsu acis brīžiem ir kā vizma — kā vizma no šiem saulrietu augļiem. Kādas senības, kādu aizsāktu sapņu, kādas liesmas grāciju Jūs esat sagūstījusi?
Nē, viss Jūsu skaistums ir aiziešanā, Jo ir vēl dziļāki dārzi — Pilni vizmas bez vārda un robežām.
Bet Jūsu acu dārzos, Jūsu acu dārzos es varētu ganīties bezmērīgi Garšojot augļus tikai neaizliegtus, tikai neaizliegtus.
Linardam Taunam
Tad tomēr Tu nomiri. Un rudens ir tāds pats kā agrākos laikos, Tie paši putni — mūžības izdētie — klaiņo pār Manhatenu, Klaiņo seju peizāžos, izgleznotos bez perspektīvas, starp traktieru sienām, Tās pašas balsis un vārdi, — tikai muzikants, tas Milta muzikants tagad spēlē austrumniecisku meldiju uz balalaikas. Ja ieklausās, var pazīt senus laikus: Sarkofagos tērptas meitenes, ēnaini cerberi, puszirgi ar dieviem iekšās, — Un visas neticamās svītas priekšā Xisouthros, babilonietis (Ievērojams ne ar to, ka nodzīvoja 64.800 gadus, bet ar to, ka nelaikā nomira) Bet mēs ticam šīm lietām — Tāpat kā rudenim, Tāpat kā ūdeņiem lieliem un neapturamiem, Tālu vēju atdzītiem putniem Un mutēm pēc ātras nāves.
|
|
Pieticība
Saule vij zelta žogu ap logu. Atstaru gredzenā dzeltenā saderēts prieks.
Tavā dārzā vasara.
Kastē uz balkona dienā deg kreses. Naktī — zila vizbule uzplaukst un birst slīdošā dobē uz ielas.
Sausa rasa cietā klonā — pagātnes asara tagadnes vaigā.
Pusnomoda sapņi
Kādā naktī, kad tumsa padzina miegu — Svešādas ēnas tinās ap mani — Es gulēju nomoda pilnām acīm... Daimoni, dinozauri, čūskas, zivis ar putnu galvām — Cilvēki — Smējās rēgu mutēm... Un tad — mūsu pašu velns! Niknāks par niknu! Vājāks par muļķi — viņš metās cīņā Ar — Daimoniem, dinozauriem, čūskām, zivīm ar putnu galvām... Spēra — ar kumeļa kāju Smejošās rēgu mutes! Tajā naktī, kad tumsa padzina miegu — Velns sēdēja blakus manai cietajai gultai Un teica: Es esmu tavs velns, un tev nebūs citu velnu bīties! Kādā naktī kad tumsa padzina miegu — Ēna — ar kumeļa kāju — aizklāja gurušās acis...
Mīlestība
Mūsu mīlestība — Kā sniega strauts, Balta kā mākonis mēness asajā galā — Starp mākoņiem — Domu raksts! Divkosība... Tādēļ šodien es atnācu viens Lai — dzertu rūgto vīnu... Lai — izvestu tevi ielās Un rādītu noteku ūdens pelēko straumi... Mūsu mīlestība — Kā sniega strauts, Balta kā mākonis... Guļ un priecīgi spēlējas — Notekas ūdeņu netīrā straumē... Tādēļ es šodien atnācu viens Lai — kopā ar tevi Dzertu rūgto vīnu... Visā pilsētā lielā — nav — sniegu strautu Un mākoņus baltos — aizklāj dūmeņu migla. Tādēļ es šodien atnācu viens Lai — dzertu rūgto vīnu...
Džezs! Melna meitene smejas un zobi tik balti kā Pērles melnajās ausīs. Marijuana! No tālas zemes nāk austrumu vējš — Caur lielajiem vārtiem, Noglauda tempļus — Ieķeras svēto govju ragos — Paceļ mani uz neredzamām rokām Un — aiznes sev līdzi... Skan alto sakss, Nobirst uz bungām trīcošas ilgas — Pirksti skrien pāri taustiņiem — Melniem un baltiem, Kā manām dienām... Džezs! Marijuana! Puteklis, zeltains, kas dzimis no vēja...
ę
Mana baltā puķe — tumša ezera dzelmē, Visapkārt purvs, Un vaivarāju tvans — es nākdams nāku Meklējot ezeru savu... Tad dienā — dienvidus — tvanā — Es noplūkšu puķi savu!
Jaunā dzeja
Kā ēteriska feja Klusumā iegriežas Ideālā dzeja.
Kvadrāti un cielava, Lūk, kāda Dzejas viela.
Tas viss zaglīgā gaismā vētīts Un galu galā Laimas svētīts.
Pēgaza maršs
Mana zvaigzne spīd Kā liels punkts pie debesīm, Un es traucos to pārspēt Uz Pēgaza prom.
Tāla manas zvaigznes Spīdēšana, Vēl jo tālāk man ir Jādrasē.
Tālums
Gar pelēku padebesi Birst putnu skrējiens plats. Kur esi? Ko gaida uz lielceļa acs?
Te zeme un debess klusē, Ir tikai tālums vien. Šai pusē Skats vientulis paliks arvien.
Aiz lēzenas smilšu jomas Zūd putnu skrējiens īss, Un domas Kā smilgas man dvēselē trīs.
Jauna diena
Rīta ausmā dreb zvanu meles Vēja rokā Pilnas sarkanas staru kvēles Saules kokā.
Verd ar pirmatnes siltu tvaiku Blāva plīva. Skalo telpu un veldzē laiku Plūsma dzīva.
Mīla nojautu miglai dota Visur viena, Rūdas pamatos iestīgota Jauna diena.
Kalna akmeņa čaulā jūtos Dziļi segta. Šķels to dvēsele sapņos grūtos. Rītam degta.
Līķis ķešā
Es senu lietu draugā neraugos kā svešā, Tas tikpat rada man kā brālis trimdinieks, Kam viss, kas notiek tagad, liekas tukšs un lieks, Un kas bez pagātnes pavisam būtu bešā. Bet — pagājušais gadsimts ja man pēkšņi ķešā Ar joni ielēktu kā dārgs un spīdīgs nieks, Es nedotu to prom, lai kādam rastos prieks, Ka gadsimts ceturtais reiz iemīlējies trešā. Kad gadusimti saprecas, no tiem viens mirst. Kaut senu lietu draugā neraugos kā svešā, Es viņam nedāvātu spožo līķi ķešā.
Pagrieziens
Kad dārzos nostājas pujeņu putas, tad briedīgs un dumpīgs kļūst vasaras alus. Vairs neizbrist ceļmalēs jāņzāļu palus, vairs neizbēgt dienvidos pirtīžu sutas.
Kāds apsviedis pasauli ačgārni apkārt. Drīz saule sāks sadilt kā vaskaina svece, kļūs tramīga dienu līganā tece, un augusts nāks māleņus pazarēs sakārt.
Miglas elēģija
Kādā naktī debesis krīt baltiem kustīgiem vāliem. Audos gurdeni ieaužas migla no aizlaikiem tāliem.
Koki plokot pret zemi aug, zāle atgriežas dzietā. Visam šonakt ir jāaiziet savā sākuma vietā.
Brīnumu acīm raugoties, sena dzīvība staigā, pirmie šūpuļi šūpojas miglas klajumā maigā —
Kādā naktī debesis krīt, dzīve atgriežas dzietā. Mīlestībai nu jāaiziet savā sākuma vietā.
Es atgriežos
Es atgriežos. Aizgāju. Pārnāku, Savas vasaras sandales Sarkanbrūnās lapās, čiekuros un zīlēs Rudens ceļos Baltas turējusi.
Es atgriežos. Vai Tev šaubas bija?
ę
Vējš ābeļziedu puteni Griež vērpetēm pa mani.
Dzīvei nodevas dotas, Celtas un noliktas rotas.
Atraisīt vēju... Ar tevi pieputināt Visu savu dzīvi Baltu.
Logā
Uz palodzes pusnaktī tumsai uz viena vaiga, uz otra — gaišumam sanot, dalot sevi, kā dzimšanā, vēlreiz kopā salikt un kļūt vēlreiz maigai.
Dziesmas nāvei
„Lai slavēts dzīves gaišais prieks, Lai slavēts arī nāves miegs!” Puškins — „Jevgeņijs Oņegins”
1.
Es gribu nāvi raudzīt sejā, Ja vien to atradīs mans skats, Lai zinātu, vai moku ejā Jeb lieglaimē stāj dzīves rāts. Dažs tēlo to ar kauliem baltiem Un izkapti, lai baigi saltiem Pār miesu soļiem bailes staigā, Pirms sagaidām to vaigu vaigā. Dažs cits kā mazu eņģelīti To esam saldi iedomājas, Kas, kad mums asins ritēt stājas, Mūs ceļ uz baltu dievoklīti. Un tomēr, kad trūks pavediens, No mums to neredzēs neviens.
2.
Dažs tēlojas to zēnu bālu Ar saviem jaunībvaibstiem žēliem. Kas pāri nāk pār mākoņvālu Mūs vest pie citiem seniem tēliem Tur kaut kur kādā tālā sfairā, Ko slāpstam mēs, kad dzīve kairā Vairs neveldzē, un pretīgs viss Ir kļuvis, kas mūs veidojis Kā mālu rokās nemākulis. Varbūt tas biji tu. Vai es Tas pats. Jeb jūs. Vai mēs Tie visi. Gumdens plecos gulis Tāds ir šis veidotāja lāsts, Līdz beigām pienāk reiz tavs stāsts.
3.
Dažs tumšām acīm dzīvē skatās Un meklē tēvu godību Jau pirmslaikā, jo diennakts ratā Jūt citkārt tikai sodību. Cits nāvi bēguļo, cik spēdams, Pie vārdotājiem skraidelēdams, Lai zāļu zintis jaunākās Tos sedz no mātes palsajās. Bet agrāk, vēlāk abus tos No miesām veļu māte attīs Un neprasīs, kā kurš to matīs — Vai priecāsies un virpuļos Ap rudens rijām riksī raitā, Jeb slīdēs smagā sāpju gaitā.
4.
Bez izšķirības - jauns, vecs, nabags Vai bagāts, daiļš vai pretīgs sejā, Vai biji sliktāks šeit vai labāks – Ved Albrechts Dīrers nāves dejā Mūs diet, kad nevairīga Trinkš kaulu vijolnieka stīga. Bet kādām skaņām seko līdz Gan kaķis, suns, zirgs, cīrulīt’s Un zivis upes dzīlē zaļai Vai viņu kaulu līdziniekiem Ir kāda mēle, ar ko priekiem Tie nebeidzamiem dziesmā skaļā Sauc visus sekot šā vai tā Kaut kur kaut kādā mūžībā?
5.
Ir vētra jūŗā, zemē negaiss, Nāk kaŗš un sērgas zemi šaust, Un bālās māsas vēdiens laidais Liek plašās pūsmās sevi jaust. Ne vientuļi, bet pūļos, grupās Drūp miesas pīšļos, kauli drupās Un gaist kā nebijis, kas bija Pirms posta putni aizzvanīja. Tad valdot nāve, dažs teic pantos, Un līdz tai neķītrais un baigais Viss vaļā laists pār miesām staigā, Kā rādīts Gojas foliantos. Un tomēr — tā nav nāves vaina, Bet cilvēkvara asiņaina!
6.
Tad vēl mēdz teikt, ka nāve varot Būt skaista, tāpat nelaimīga; Var mirt, pats dzīvei galu darot, Vai ļaut lai tevi bezjēdzīga Un it kā smejot likteņroka Ceļ nost no dzīves zaļā koka. Kā gan tu jutīsies, ja iesi Pie nāves sērst kā laipns viesis? Un kā gan viņa tevi cienās, Ja pats tu klauvēsi tās vārtos? Varbūt tā tavas gaitas kārtos Daudz laipnāk savā aizsaulienā? Ja labāk esot dot kā ņemt, Tad kāpēc nāvei ne to lemt?
7.
Vai labāk jaunam mirt vai vecam? Kurš zemes gudrais pateiks to. Kad sāpīgāk ir sauli lecam Sveikt dzīvē reizi pēdējo? Ko dievi mīlē, mirstot jauns tas. Tad kāpēc ļaužu vairāk gaustas Ir aiziešanas pavasarī? Vai tiešām būtu tas tik arī Viens tāds no daudziem nāves māniem? Jeb nāve neprot izšķirot, Kam pirmajam tai roku dot? Man šķiet, pie ercenģeļa sāniem Der blakus vienādlabi vecs Un jauns, ja nāves izvēlēts.
8.
To katrs zin, ka miesa nāvē Grimst cilvēkam, šeit aizejot Gan pēkšņi, kaujas rindās stāvot, Gan lēni sērgai pieveicot. Bet miesa vienīgā nav tā, Ko nāve dažreiz nomaitā: Kas notiek, ja ne pīšļus skaŗ, Bet viņas pļāvienā krīt gars? Cik tādu daudz, kas baismu matī, Ja miesa sevi tālāk gana Pa dzīves pļavām, bez kā mana, Ka izdzisuši dvēs’les skati? Cik dīvaini - ja garu kauj, Tik daudz ir, kas to labprāt ļauj!
9.
Ja redzam, izzūd viss, kas bija, Jeb metamorfi pārveidojas, Tad šķiet, ka visa matērija Zem nāves pirksta izsvītrojas Un raksta sevi jaunā lapā Ar spēku, radītu no kapa. Vai nāve sākums ir vai gals? To neatbildēs cilvēkbalss Un dabas prāts to neuzzinās, Jo tik ar sava gara jausmu Tā tiekties var uz jaunu ausmu, Kad nīcība to izirdina, Un cerēt atkal radīties, Kad saule jaunā lokā ies.
10.
Kā ģinden’s bāls vai mīļa māsa, Kā māte vai kā eņģel’s maigais, Vienalga kādās skaņās, krāsās — Kam trīsas nesauks mirklis baigais Šis mūsos tad, kad beidzot zinām To mūsu dzīves slieksni minam? Vai zudina, vai pārveido, Es tomēr labprāt tiktos to, Jo šķiet, tā tomēr nes sev līdzi Kaut ko, kas brīvu tevi darīs Kā vēju agrā pavasarī Un pēc kā vienmēr biji tvīcis, Ar miesu zemes ceļus ejot, Vienalga — sērs vai gavilējot.
DIVI ZARI
Mēs reizē lūzām no koka... Jeb tie bija divi koki? Ieva un meža ķirsis? Koki bij ziedos un dzegužu kūkojien os.Mēs lūzām kā divi zari. Divi ziedoši pavasari. Iekrītam upē, un vilnis mūs kļāva. Brīdi apskauties ļāva. Tad projām rāva katru gar savu krastu. Mēs priecīgi nesām savu ziedošo nastu. Ūdenī neredz, ja kāda asara pil. Dziļumi mutuļo, viļ. Krasti un koki, turpat kur bija, mājieniem pavadīja. Bet mēs tikai skrējām. Ar un pret vējiem. Reizēm klusākā, saulainā līkumā tikko manāmi zemstraumes viļņi, zivju spuru un ūdensrožu pilni, mūs, nolauztus ziedošiem kokiem, tik tuvu sanesa kā pa jokam. Viļņiem tā rotaļa tika. Tika un neapnika. Brīžiem jutām jau īsu un ašu uz saviem ziedu vaigiem otra dvašu. Tad laiks, ilgum ilgs gāja, kad zars par zaru vairs nezināja. Domāja reizēm viens: otrs ir kādā attakā rauts. Pie kalmēm un niedrām kļauts. Neredzēja. Tikai pats juta, ka skrēja ar vēju, pret vēju, bez vēja. Krasti bij augsti. Kad sauca, atbalsu atbalsis jaucās. Straume bij kļuvusi plata. Ziedi notraukti. Kad? Pirms desmitiem gadu? Aizpērngad? Kad? Bet lapas vēl tveŗas pie zara. Tās pašas lapas. No tā paša pavasara. Vilnis atstaro zelta un purpura zaigu. Kaut kur pret otru krastu un dzelmi deg zars ar gundegu svelmi. Tu! Tā pati upe mūs rauj, kas vilnī skava, kas tikties vairs neatļāva. Upe, ritošais vilni, tavi skropstu gali ziedu un asaru pilni. Esi svētīta, upe! Skaidri ritošais vilni, kas līdztekus nes divas pāršķeltas pasaules. Upe vieno un šķir. Vairs nav tālu jūŗas ritmiskā duna. Jau dzirdu, kā vilnis ar vilni runā: Atpakaļ! Atpakaļ! Atpakaļ! Apsolu tev (vai vari to solīt man arī?): Kuŗš grīvai būs gaŗām un pāri, kuŗš Pirmmātes-jūŗas šūpulī kļausies pirmais un ieaijāt ļausies, pametīs skūpstu putu magonēm baltām. Pamās ar roku, degošu gundegu svelmē, pirms ieaijās dzelmē. Ja? Aija-ja. |
