GUNARS IRBE
polītiķi liecina
Džeimss C.Deivīss (James C. Davies) rakstā „Toward a Theory of Revolution” (American Sociological Review, February, 1962) saka, ka sacelšanās un revolūcijas neizceļas periodos, kad tauta vai kāds tautas noslāņojums atrodas visdziļākā apspiestībā, bet gan tad, kad apspiestības vietā radusies augšupeja kā polītiskā, tā ekonomiskā ziņā. īpaši, ja augšupejā rodas traucējumi, priekšnosacījumi revolucionārai akcijai ir visaktuālāki. Deivīss domā, ka revolucionāra aktivitāte prasa vismaz minimālu organizāciju, bet polītiskas un ekonomiskas depresijas laikā atsevišķi indivīdi ir tā aizņemti ar rūpēm par dienišķo maizi un savu drošību, ka šāda organizācija nevar izveidoties. Ārējiem žņaugiem kļūstot vieglākiem, ekonomijai uzlabojoties, veidojas revolūcijas priekšnoteikumi.
Polītisku un ekonomisku „atkušņu” laikā evolūcija nenotiek vienveidīgi. Joprojām dažas šķiras iegūst vairāk; un pa laikam tie paši slāņi, kas jau agrāk baudījuši zināmas priekšrocības. Augšupejas līkne iet straujāk uz augšu šiem ļaudīm, tā izveidojas plaisa starp jau agrāk dominējošās vai favorizētās šķiras un „zemāko” slāņu relatīvo ieguvumu. Pēdējie ir neapmierināti. Šī „dissatisfied state of mind” ir viens no galvenajiem enerģijas avotiem vai visu revolūciju gadījumos. Deivīss šādu likumu sakarību illustrē ar vairākiem piemēriem, pie kam viena no analīzēm attiecas uz priekšspēli Krievijas revolūcijai 1917. gadā. – Tiktāl Džeimss C. Deivīss.
Baltijas telpa ap gadsimtu maiņu ir pilna dažādu polītisku, sociālu un kulturālu spriegumu. Tajā pašā laikā tur, tāpat kā pārējā Krievijas impērijā, notikusi jūtama ekonomiska augšupeja, kam pievienojušies zināmi polītiski atvieglinājumi. Baltijas provincēs sākuši veidoties turienes tautu intellektuālo darbinieku slāņi, kādu līdz šim nav bijis, pie kam šie jaunie intellektuāļi apzinās savu etnisko piederību. Idejas, kas šai laikā ieplūst no rietumiem, atrod auglīgu zemi šajā spriegumu pilnajā telpā, un protams - tās vispirms ietekmē jauno intellektuālo slāni. Atmosfaira ir, gleznā runājot, pilna ar elektrību, kam polītisks raksturs.
Pēdējos gados mūsu trimdas grāmatgaldi gandrīz vārda tiešā nozīmē pārpludināti ar memuāru literātūru. Tas ir vērtīgs pagrieziens mūsu literārajā produkcijā: vajadzība pēc gadsimta pirmās puses notikumu aculiecinieku publiskām liecībām vienmēr bijusi liela; īpaši tā sajusta, vērojot mūsu iekšpolītiskās debates, no kuŗām vienmēr kāda stiga aizstiepjas atpakaļ uz laiku pirms šā gadsimta četrdesmitajiem gadiem.
Šās literātūras starpā redzama vieta mūsu triju ievērojamu polītiķu memuāriem un atmiņām: iznākuši divi Fēliksa Cielēna memuāru sējumi, Alfrēds Bērziņš publicējis savas atmiņas, bet LSDSP ārzemju komiteja izdevusi Klāras Kalniņas atmiņu viju „Liesmainie gadi”, atzīmēdama viņas 90 gadu jubileju.
FĒLIKSA CIELĒNA plašie memuāri (LAIKMETU MAIŅA, 1. un 2. sējums, Memento, Lidingö, 1961. un 1963. g.) ir literātūra, kas fascinē. Par tādu to var apzīmēt ne tikai bagātīgo liecību dēļ, ko šajos sējumos atrodam, bet arī publicētajās apm. 1000 lappusēs vērojot mūsu bij. ārlietu ministra, sūtņa un ilggadīga sociāldemokratu darbinieka personīgo profilu. Cielēna personības vilcieni parādās skaidri un nepārprotami: vērojam dinamisku plaša vēriena personību, kas, daudz riskēdama, veltījusi mūžu savai idejai – idejai par demokratisko sociālismu. Šī pārliecība tādēļ novedusi Cielēnu kontroversēs ne tikai ar Vladimiru Iljiču Ļeņinu un latviešu labā spārna diktatūras ideju aizstāvjiem, bet arī ar paša partijas kreiso spārnu, kuŗa apstākļu neizpratnē Cielēns saskata ne mazumu pamatojuma tam, ka Latvija vispār nonākusi pie autoritāra režīma ar visām tā konsekvencēm.
Cielēns ir demokratijas cīņu laika cilvēks, un tādēļ arī viņa memuāri vietām skan kā demokratijas augstā dziesma. Uz mūsdienu demokratiju standartizētās un maskommunicētās sabiedrības fona, savukārt, izceļas Cielēna personīgā pašapziņa. Viņš pieder pie tiem ļaudīm, kam demokratijas vārdā bijis jāliek uz vienas kārts viss savs personīgais „es”. Ieguvis krietnu izglītību, bet gan laikam visvairāk paša dzīvā intellekta dēļ, Cielēns pasaulē jūtas ne kā svešā mājā, bet gan kā pazinējs un izpratējs. Šis viņa plašais vēriens augstākā mērā imponē. 1. sējuma 385. lappusē Cielēns raksta par latviešu sociālistu kongresu Briselē 1914. gadā, kur ar vienas balss vairākumu noteikšanu ieguvis boļševistiskais spārns: „Drošas aktivitātes trūkums patstāvīgas partijas dibināšanā Briseles kongresā ir manas ilgās polītiskās darbības vislielākā kļūda, kuŗai bijušas liktenīgas sekas austrumu Eiropas vēsturē”. Ir pamats ticēt, ka Cielēnam ir taisnība.
Tā tomēr nav vienīgā „kļūda”. No memuāriem izriet, ka ne vienu reizi vien Cielēns sekojis tagad gandrīz par „tradīciju” kļuvušai aiziešanai no kādas organizācijas, ja vairākums ir pret viena parta uzskatiem. Arī aiziešana no aktīvā darba partijā 30-tos gados izskatās pēc kļūdas. Arī šai gadījumā „drošākas aktivitātes trūkums” bijis ar liktenīgām sekām. Drīz vien pēc Cielēna aiziešanas notiek Ulmaņa apvērsums, kas Latviju noved pie diktatūras.
Par šo laiku savu atmiņu centrālajā daļā stāsta ALFRĒDS BĒRZIŅŠ (LABIE GADI, Grāmatu Draugs, 1963. g.). Diktatūra no iekšpuses būtu piemērots virsraksts recenzijai par Bērziņa grāmatu.
Arī Alfrēds Bērziņš, kaut vienpadsmit gadus jaunāks par Cielēnu, ir tā paša polītiskās atmosfairas posma cilvēks. Pirmie soļi polītikā noved viņu zemnieku kustībā, par kuŗas vadoni Bērziņš min Kārli Ulmani. Jau šeit parādās pirmās raksturīgās atšķirības abu polītiķu skatījumos. Cielēns ir pašapzinīgs „es” cilvēks, bet viņa memuāri liecina arī par vienreizēju idejisku aizrautību. Ir daudzi, kas šai idejai kalpo, bet, viņus tēlodams, Cielēns neslēpj to cilvēciskās vājības. Tādā veidā Cielēna memuāros sastopamies ar plašu perspektīvu, kas aptver kā Latviju, tā visu pasauli, un memuāri sniedz ne tikai detaļas no paša partijas „aizkulisēm”, bet homogenu laikmeta ainu. Bērziņš, kuŗa nacionālajai pārliecībai tāpat neko nevaram pārmest kā Cielēna internacionālizētajam nacionālismam, jau grāmatas pirmajā pusē paceļ idealizētā augstumā savas partijas vadītāja personu. Tā arī turpmākajās lappusēs Zemnieku savienības ideoloģija neparādās vairāk kā neskaidros formulējumos, kā, piemēram, ka zemnieks ir Latvijas balsts. Zināmos apstākļos, protams, tas var būt pareizi, taču tā ir arodnieciska, ne polītiska pieeja.
Sekodams šai „personības kulta” pārliecībai, kas ir patriarchāla, Bērziņš veic partijas darbu, kamēr Latvijā valda demokratiska iekārta. Cik izriet no atmiņām, šī darbība bijusi nevainojama. Tādā kārtā Bērziņš izvirzās starp Ulmaņa visuzticamākajiem, kas tiek „iesvaidīti” gaidāmā apvērsuma idejai. Ticība šāda soļa nepieciešamībai, protams, ir cilvēciski attaisnojama. Bērziņš savā grāmatā arī nepārprotami parāda, ka – pretēji Cielēnam – viņu nav nodarbinājuši jautājumi par demokratijas vērtību. Cielēns cīnās, savas partijas ietvaros, par demokratiju, Bērziņš kam būtu tādas pašas iespējas (vai tādas pašas neveiksmes) – to nedara. Te ir kardinālākā atšķirība abu valstsvīru pārliecībās, neatkarīgi no viņu piederības partijai.
Bērziņam nav cita pamatojuma apvērsumam kā parastais – Latvijas saeimā bijis par daudz partiju un tādēļ kavēts nozīmīgs valsts darbs. Saeimas heterogēnais sastāvs, kuŗa negātīvā ietekme šodien visiem skaidra, ir bijis techniski atrisināms jautājums. Taču Zemnieku savienības vadība ar šādu ideju nemaz nenodarbojas, kaut gan polītiskās dzīves stabilizācija būtu iespējama (kaut vai ar īslaicīga apvērsuma palīdzību), ja vien šai partijai demokratija būtu bijusi vērtība. Cik lasāms Bērziņa Labajos gados, šādas domas vadošajiem Zemnieku savienības vīriem nav nākušas ne prātā. Arī solījumi par „jaunu satversmi”, kas teikti sakarā ar 15. maija apvērsumu, paliek pat bez mazākiem mēģinājumiem šai virzienā. Bērziņa liecība ir nepārprotama.
Centrālā daļā grāmatā rodas Bērziņa atmiņas par darbību nacionālajā valdībā. Lai gan daudzi, bez šaubām, vērtīgi izkārtojumi sociālā un saimnieciskā laukā, valdības raksturs ir diktatūras režīms. Arī šim apstāklim Bērziņa grāmata ir pats labākais liecinieks. Raksturīga ir laikraksta „Latvis” aizliegšana.
Var manīt, ka dažam labam epizodam nacionālās valdības darbā Bērziņš „lēcis pāri”. Nav ne vārda par apvērsuma līdzdalībnieka gen. Baloža aiziešanu no valdības. Ministrs Valdmanis vispār nefigurē Bērziņa atmiņās. Toties Bērziņš pastāsta kuriōzitātes ar anekdotisku iekrāsojumu. Kad kāds kultūras darbinieks Bērziņam lūdzis dažus simtus latu pabalsta, ministrs nav varējis jautājumu izlemt sava departamenta robežās, bet viņam bijis jāskrien pie prezidenta prasīt atļauju! Ir arī jau neglītāki epizodi, piemēram, gadījums ar strādnieku mājiņu atsavināšanu, lai sagādātu prezidentam dāvanu, īpašumu. Strādnieks, kas liedzies savu zemes gabaliņu pārdot, atlaists no darba. Kaut arī, Bērziņam un Ulmanim iejaucoties, gadījums atrisināts labvēlīgi, ar to parādītas patvarības, kuŗas atbildīgi darbinieki acīm redzot varējuši uzskatīt par likumīgām.
Grāmatas beigu daļā Bērziņš dod autentisku liecību par savu atrašanos Sachsenhauzenas koncentrācijas nometnē Vācijā. Šīs nodaļas izraisa kādu citu refleksiju. Liekas, esam par maz centušies dot liecības par tiem noziegumiem, ko pret mūsu tautas locekļiem vērsis Hitlera režīms. Latvija būtībā bija abu totalitāro lielvalstu, Vācijas un Padomju Savienības, upuris. Mūsu ārējās informācijas darbā trimdā vērojama kļūdaina vienpusība, nepievēršot ievērību vācu okupantu nostājai. Bērziņa liecība šai ziņā ir vērtīgs dokuments, kas būtu publicējams citās valodās, lai tā – kopā ar citām liecībām – izklīdinātu nepareizo uzskatu, kas šur tur vēl eksistē, ka Latvija vairāk vai mazāk labprātīgi otra pasaules kaŗa laikā nonākusi Hitlera pusē. Ir pēdējais laiks izskaust šo nepareizību, vērojot mūsu valsts, ne dažu vācu laika karjeristu intereses .
Pēc šī apskata atgriežoties pie sākumā minētās „revolūciju teorijas” un sakaitētās polītiskās atmosfairas Baltijas telpā, kā arī ievērojot šeit aplūkotās liecības, nonākam pie interesanta secinājuma. Sabiedriskas vai politiskas parādības var vērtēt ne tikai „vēsturiski” vai politiski, bet ari kā sabiedrības attīstības fainomenus. Šādi skatoties, varam teikt, ka tās personas, polītiķi, kas pēc Latvijas neatkarības izkaŗošanas pārņēma savās rokās valsts vadību un sarežģīto valdības un parlamenta aparatūru, bija, gleznā runājot, jau kā bērni iezīduši sevī revolūciju pienu. To sociālā izcelsme ir apbrīnojami līdzīga kā labā, tā kreisā spārnā, tie visi pieder pie mūsu tautas jaunā intellektuālā slāņa. Sākdami savu polītiski revolucionāro darbību kā jaunieši, viņi bija uzsūkuši sevī revolucionāro apvērsumu metodiku, kas noteica, ka sevi jāupurē „lietai”, liekot visu uz kārts, jo vienīgi tad...
Valsts veidošana „normālos apstākļos” un tās politiskās dzīves vadīšana turpretī prasa polītikas amatniekus. Tādi amatnieki mūsu politiķi nebija, viņi bija cīnītāji. Vienalga, vai tas ir Cielēns, kam demokratijas ideja (un sociālisms) ir vadmotīvs, vai Bērziņš, kas valsts balstu un stiprumu saskata zemniecībā, abus viņus vairāk vai mazāk vada viņu cīnītāja „es-pozicija”: es zinu, es cīnos, es gribu uzvarēt. Tādā situācijā nav pārsteigums, ka tas galdniecības amata darbs, kas būtu bijis veicams mūsu saeimai, neveicās, jo darbs prasīja amatnieka spēju savienot „galus kopā”, lietojot praktiskus savienotājus līdzekļus un formu pielāgošanu tā, lai nerastos spraugas. Šāsdienas perspektīvā šī aina rādās ļoti skaidra, tāpat kā fakts, ka dažu tendenču starpā bijušas par daudz lielas atšķirības, ja arī par galējo mērķi, darbošanos tautas un valsts labā, šaubu nebūtu.
Latvijas demokratiskās iekārtas stabilizēšanai būtu pieticis ar „amatniecisku” technisku izkārtojumu, protams, ja pārliecība par demokratiju kā vienīgo pareizo un taisnīgo atrisinājumu mūsu tautas un valsts dzīvei būtu bijusi vienlīdz stipra visos noslāņojumos. Totalitāro valstu epidēmijas izcelšanās Eiropā, protams, netieši bijis „ūdens uz dzirnām” tiem novirzieniem, kas bijuši vismazāk demokratiski predestinēti. Patriarchālisms, kas ir Bērziņa partijas iezīme, pats par sevi nav demokratisks, un tā bija vadošā grupa Zemnieku savienībā, kuŗa realizēja apvērsumu, kas Latviju pārvērta no demokratiskas valsts autoritārā. Šāsdienas skatījumā aina ir skaidra. Konstatējumam, ka tā tas noticis, nedrīkstētu būt citu seku kā tas, ka mēs kā tauta esam par vienu piedzīvojumu bagātāka un ka mums vajadzētu no šī „eksperimenta” mācīties. „Vainīgo” un „nevainīgo” meklēšanas periodam ir laiks pielikt punktu, aizstājot emocijas un „taisnošanos” ar faktos un liecībās pamatotiem konstatējumiem un saprāta vadītu darbību, kas ved uz nākotni. Mūsu pašreizējā situācija šādai ievirzei ir vairāk kā nelabvēlīga, bet tā tomēr ir mūsu vienīgā cerība.