JG redakcijai:

 

LIELĀ PLAISA SĀK AIZVĒRTIES.

Telpas trūkuma dēļ redakcija bija spiesta saīsināt JG 44. numurā (229.-234. lpp.) publicēto prof. Dr. K. Dzelzīša apceri LIELĀ PLAISA SĀK AIZVĒRTIES. Raksta pareizai izprašanai autors lūdz publicēt sekojošus papildinājumus un pārgrozījumus:

1. Stipri saīsināta mana raksta tā daļa, kuŗā bija tuvāk attēlota un analizēta mūsu trimdinieku pakāpeniska atveseļošanās no diktatūras maldiem un pievēršanās demokrātijai. Strīpots arī teikums, ka ar Ulmaņa apvērsumu radītā lielā plaisa latviešu tautā sāk aizvērties. Bez šī teikuma raksta virsraksts paliek gaisā karājoties.

2. Ievietota gan mana atzinība Jānim Rudzītim par viņa galvenā raksta kulturālo un toleranto stilu (skat. 234. lpp.), bet nostrīpoti tālākie aizrādījumi, ka Rudzītis, diemžēl, „izkrīt no šī stila savās atbildēs oponentiem Nik. Valteram un K. Dziļlejam, pašam pārejot personīgos uzbrukumos, šai ziņā tālu pārspējot Dziļleju”, piem., mēģinot ievainot Valteru par viņa pāriešanu katoļu baznīcā.

Bez šiem papildinājumiem, kas restaurē autora domas, kādas tās bija izteiktas manuskriptā, vēl jāaizrāda, ka strīpotas ir arī raksta beigas, kādēļ tas nobeidzas, tā sakot, „pusvārdā”. Raksta izskaņā bija īsumā dažos teikumos norādīts uz demokratijas pastāvīgu evolūciju, kuŗas viens etaps novērojams tagadnes tautas labklājības valstī (welfare state) un kuŗa nākotnē var vainagoties sociālā demokrātijā, kas nodibinātu pilsoņu vienlīdzību nevien likuma priekšā, bet varētu īstenot ari tāli ejošu ekonomisku vienlīdzību. Šīs demokratijas brīvās evolūcijas iespējas paceļ šo politiskās un sociālās sadzīves formu pāri visām līdzšinējām politiskās iekārtas formām, ieskaitot pēdējās arī visāda veida diktatūras.

Dr. Kārlis Dzelzītis.

 

 

 

 

JG redakcijai:

 

Uzmanīgi analizējot pēdējo četrdesmit gadu notikumus pasaulē, jāatzīst, ka tas, kas notika Latvijā starp 1934. un 1940. gadu nebija nekāda izolēta polītiska parādība, bet parasta manifestācija katrā polītiski nesagatavotā valstī. Tāpat nevar noliegt, ka rezultāti ir bijuši tik dažādi, ka Kārļa Ulmaņa valdībai, loģiski vērtējot, nevar pārmest daudz ko, ko tai pārmet. Polītiķu strīdiņi Jaunajā Gaitā ir pat zināmā mērā amizanti: tie, kas Ulmaņa valdību visniknāk apsūdz, taču pārmetumus izsaka paši sev, jo Ulmaņa valdība bija tikai Saeimas sajukumu rezultāts, ne otrādi.

Daudz vairāk gan mani nobaidīja Vilmas Teneses neparasti asais uzbrukums Jānim Rudzītim. Vai tad jaunā paaudze tomēr nepratīs citādi domāt un izteikties, kā tikai apšaubāmu politiķu asajā un nervozajā žargonā? Žēl. Par kādu zemi, par kādu sistēmu tad mēs cīnāmies? Vai par neatkarīgu Latviju, kas atkal kļūs partiju privātais cīņu lauks tā sauktās demokratijas vārdā? Tas būtu izsmiekls, pēdējais izsmiekls.

Dr. Laimonis Streips.