ĒRIKS RAISTERS

kāds neparasts eksperiments

 

Atmiņu fragmenti par dzejas nozīmes paplašināšanas mēģinājumiem brīvajā Latvijā.

 

Šīs atmiņas varētu uzrakstīt kā nopietnu pētījumu par dzejnieku rosmēm trīsdesmitajos gados un par pozitīvismu, ja pie rokas būtu tālaika periodika, īpaši „Zaļās Vārnas” žurnāli un archīvs. Diemžēl, to nav, tāpēc var iznākt tikai saraustīti atmiņu fragmenti par toreiz aizsākto jauno rakstnieku kampaņu, kuŗas sauklis bija – vairāk dzīves dzejā un vairāk dzejas dzīvē!

Šis sauklis, kas reizē raksturo arī „Zaļās vārnas” ievirzi, nedzima kādā talantīgā galvā vai stikla tornī, bet izauga no toreizējo jauno literātu nemitīgajām polemikām ar kritiķiem un dzejas teorētiķiem, ar konservatīvo ieskatu un kreiso entuziastu pārstāvjiem, kas, no vienas puses, lūkoja propagandēt dzejas iesaistīšanu šķiru cīņā, bet, no otras, kā to aptvēra tradicionālisti, dzejai piedēvēja vienīgi aistētiskas funkcijas. Cīnoties polemikās pret šīm galējībām, radās minētais sauklis. To zaļvārnieši lūkoja īstenot kā savos daiļdarbos, tā arī ejot sabiedrībā ar toreiz modē nākušajām rakstnieku parādēm. Saukli aizstāvējām pašu žurnālā „Zaļā Vārna” ; par tā karognesējiem ierindā stājās vai visi zaļvārnieši ar Fridrichu Gulbi, Aleksandru Čaku, Kārli Rabācu, Pēteri Aigaru, Alfonsu Franci u.c. priekšgalā.

Prasību pēc vairāk dzīves dzejā sapratām tā, ka dzejai jākļūst laikmetīgākai, jāapdzied vairāk šodiena un tās parādības, vairāk jāeksperimentē ar stila un formas jaunradi, vairāk jāatspoguļo idejas, kādas izvirzīja dzīve pašu ceļamajā valstī un pārvērtības, kādas nobrieda sabiedrībā. No tā arī izauga zaļvārniešu pozitīvisms kā pretstats kreiso aprindu dzejnieku negatīvismam, kas apzināti vai neapzināti priekšplānā centās izvirzīt šķiru cīņas saukļus un šķielēt pāri robežai uz Padomju Savienību kā uz īsto sociālo un progresīvo cilvēces sapņu piepildījumu. Zaļvārnieši tomēr necentās savu pozitīvismu tvert šauri vai vulgāri, it kā viss jau būtu labs un cildināms, kas norisa brīvajā Latvijā, un īpaši idealizējami būtu zemnieki un lauku dzīve, kā to dažs labs vēlāk centies šim pozitīvismam piedēvēt. To varbūt varēja izmanīt mūsu kultūras polītikā vēlāk pēc 15. maija apvērsuma, bet tai vairs nebija ne „Zaļās Vārnas”, ne arī eksistēja tās kāpinātā rosme dzejas popularitātes padziļināšanā. Kreiso aprindu literārās un sabiedriskās rosmes iegrožojot, vairāk izcēlās tās, ko bijušie zaļvārnieši individuāli pasāka ar valstsvaras morālu atbalstu. Labvēlīgu vēju savās burās manot, viens otrs aizmaldījās pat tādās galējībās kā uzbrukumos Jānim Porukam, Jānim Ziemeļniekam, Fricim Bārdām, it kā par viņu pesimismu, sapņošanu un novēršanos no pilnasinīgas un veselīgas lauku dzīves.

Sākotnējā posmā, kad visvairāk tika daudzināta zaļvārniešu kampaņa par savu ideālo saukli, Zaļās Vārnas dzejnieku un rakstnieku rindas vēl bija vienotas, kreisais spārns ar labo sadzīvoja sirsnīgā draudzībā kalpojot kopējam mērķim. Toreizējās rakstnieku parādēs Pēteris Ķikuts izgāja blakus Leonīdam Breikšam un Jānis Sārts blakus Jānim Plaudim vai Austrai Skujiņai. Tikai pamazām nošķīrās „Trauksmes” grupa, bet netrūka arī dzejnieku, kā, piem., Čaka vai Ērika Ādamsona un Jāņa Trimdas (vēlāk Vilis Veldre), kas vienlīdz rosīgi dalījās abu grupu pasākumos un preses izdevumos. Ar tiem izdevās dzeju vairāk vai mazāk izvirzīt sabiedrības uzmanības fokusā, un pašiem arī dzejā radīt vairāk dzīvības un dzīves. Kaut arī dzejas lielgabali vairāk rībināja nekā trāpīja, to lādiņi, nebija noliedzams, kā, piem., Pētera Aigara tā laika pārvērtību apdziedājumi Latvijas laukos, Aleksandra Čaka pašpuiku romantizēšana mietpilsoņu kaitināšanai, Pētera Atspulga lauku žanri, Leonīda Breikša himniskie dziedājumi, lielā mērā radušies šīs kampaņas iedvesmoti. Dzejā ienāca blakus sapņotājiem arī citi liriskie varoņi – senie cīnītāji, strēlnieki, atbrīvošanas kaŗa varoņi, zemnieki, strādnieki, pat bezdarbnieki. Dzeja tiešām kļuva tuvāka dzīvei un līdz ar to dzīvāka. Medeņa, Čaka un Ādamsona lirika nozīmēja jaunu pagriezienu mūsu dzejā, uz kuŗu vēlāk varēja savos tālākos eksperimentos balstīties mūsdienu jaunie liriķi.

Par to, kā un par cik īstenojusies saukļa otra puse – vairāk dzejas dzīvē, spriest jau grūtāk. Zaļvārniešu kampaņu sākot, visus spārnoja cerība, ka ļaudis tā izslāpuši dzejas veldzes, ka dzejnieki kļūs par publikas mīluļiem, un viņu grāmatas tautā izies tūkstošos eksemplāru. Taču tik ideāla situācija nebija, un vajadzēja vilties, kad, piem., rakstnieku parādē Jelgavā, kur talkā ņēmām runas un bungas, sanāca tikai ap 100 klausītāju. Vēlāk gan „Zaļās Vārnas” rīkotās parādes Jelgavas teātrī dažkārt piepildīja visu plašo zāli, bet interese strauji noplaka, kad kādreiz no pieteiktajiem dalībniekiem ieradās tikai puse, pie tam nebija ieradušies lielākie spēka vīri – Medenis, Čaks, Ādamsons. Jelgavā toreiz interesi par jauno dzeju kāpināja zaļvārnietis klasiskās ģimnāzijas direktors Jānis Lapiņš; zaļvārniešu gleznotāji K. Baltgailis, K. Celmiņš u.c. bija paidagogi citās turienes skolās. Citur provincē un tāpat Rīgā parādes nekādu masu nepievilka, un ja pievilka, kā, piem., Morē pie Siguldas, tad tikai ar ārkārtīgu, reklāmu, kas vēlāk pašiem atkodās, jo klausītāji palika vīlušies, ka jāiztiek vienīgi ar dzeju vai viduvējiem prozas gabaliem, bieži vien neizteiksmīgi nolasītiem. Nevarēja teikt, ka, izņemot Čaka vai Medeņa jaundarbus, tautā plašāk ietu arī šajās parādēs līdzi paņemtās grāmatas.

Tas radīja pārliecību, ka dzejas izplatībai novilktas savas mērenas robežas. Cik pats tiku pētījis savā pusē laukos un pie paziņām pilsētās, tad pat ne Čaks, ne Medenis vēl neiespiedās plašāk parastajā sabiedrībā. Vienīgie dzejoļu krājumi, ko caurmērā lauku sētā manīja, joprojām palika Poruka, Bārdas vai Ziemeļnieka krājumi. Labi, ka kāds skolotājs vai jaunietis, ko pašu dīdīja dzeja, painteresējās arī par Medeni, Čaku vai Breikšu. Neko grozīt te nespēja ne mūsu kampaņas, ne dzejas parādes. Lirikas cienītāji bija audzināmi, un tā bija gausa procedūra. Bremzēja arī naudas trūkums, īpaši laukos, kur pie dzejas netika tie, kas to būtu patiesi iemīļojuši. Taču ja savu tautu salīdzinām ar citām, mums nav jākaunas. Lirikai jau atbalss arvien bijusi un būs. Bet liekas, dzeja jau Latvijas patstāvības posmā bija zaudējusi to misiju, kāda tai bija, piem., 1905. gada revolūcijas posmā un pirms tam, kad tauta dzejnieku uzlūkoja par pravieti un jauna progresa jundītāju. Arī pats dzejnieks pakāpeniski bija atkāpies no tādām pozīcijām un kļuvis vairāk individuālists. Tāpēc dzeja vairs masas nesaviļņoja un, formā izsmalcināta, kļuva par salonu un izredzēto cienītāju intereses objektu. Latviešu zemniekam trīsdesmitajos gados un arī vēlāk diezgan tāls palika Edvards Virza, kaut šis dzejnieks apdziedāja lauku darbus un slavināja zemnieku. Tuvāks joprojām taču palika Andrievs Niedra un Jānis Poruks, mūžīgie romantiķi un sapņotāju apoloģēti. Varbūt tāpēc, ka mūsu zemnieks pats bija sapņotājs un viņa izsapņotā pasaule kompensēja to, kuŗas pietrūka realitātē. Tas pats lielā mērā sakāms arī par pilsētu intelliģenci.

Dzeja, liekas, gāja savā attīstībā dažas dekadas pa priekšu savam laikam, un tāpēc arī nevarēja piepildīties zaļvārniešu eksperiments – vairāk dzejas dzīvē. Vairāk tādā nozīmē, ka prasību pēc dzejas varētu jūtami pacelt pāri tam līmenim, kāds bija izveidojies, sabiedrība, likās, vairāk dzejas neņēma pretī, kaut arī nevar noliegt, ka kampaņa interesi par dzeju un dzejniekiem kāpināja. Taču līdz teātŗa vai koŗa dziesmas popularitātei vēl bija tāls ceļš ejams. Dzeja vairāk palika līdzīga kamermūzikai. Tā prasīja īpašu nodošanos un mīlestību, kas katram nevarēja būt pa spēkam.

Vērojams, ka interese par dzeju kāpinās tad, kad pienāk grūtāki laiki, kad no dzejnieka tauta gaida cerības un apsolījuma vārdus. Tā tas bija kaŗa un okupācijas laikā un ir tagad nebrīvajā dzimtenē. Brīvajā pasaulē dzeja vairs it kā nepieciešama tikai tiem, kas paši tai nododas vai to iemīlējusi kā subtilāko no rakstu mākslas žanriem. Tas ierobežo dzejas izplatību un rada neuzticību pret eksperimentālo dzeju. Arī pati dzeja šodien lielā mērā aizgājusi no saviem sabiedriskajiem uzdevumiem, kļūdama par vientuļu eremitu izpriecu.