IMANTS SAKSS

divi jāzepa vītola skolnieki

 

Daudzos latviešu centros notikusi prof. Jāz. Vītola 100 gadu piemiņas koncerti. Patiešām 1963. gadu varējām nosaukt par Vītola gadu, jo to plaši atzīmēja nevien brīvajā pasaulē, bet arī okupētajā Latvijā. Tanī pašā laikā turpinājušās „pavasaŗa tīrīšanas” akcijas visās Padomju Savienības mākslas nozarēs. Šinī sakarībā varbūt nebūs lieki paskatīties uz laiku priekš 15 gadiem, lai konstatētu vēl pavisam nesenās vēstures atkārtošanos.

Kad Stravinskim jautāja, ko viņš visvairāk mīlējis savā dzimtenē un kā viņam visvairāk pietrūkst svešumā, viņš, brīdi padomājis, atbildēja: „Par visu vairāk pasaulē ilgojos pēc mežonīgā, varmācīgā Krievijas pavasaŗa, kas iesākās vienā dienā un pavisam īsā brīdī pārveidoja visu iesalušo ziemas dabu.” Allegoriskā nozīmē Stravinskis varēja būt ļoti laimīgs, nepiedzīvodams šo mežonīgo un varmācīgo krievu pavasari. Atcerēsimies 1948. g. pavasari, kad Libekā uz mūžu savas acis aizvēra latviešu visgodājamākais komponists prof. Jāzeps Vītols, bet tanī pašā laikā Maskavā kā mūziķi tika iznīcināti divi viņa visievērojamākie skolnieki ar pasaules vārdu - Sergejs Prokofjevs (1881.-1953.) un Nikolajs Mjaskovskis (1881.-1950.).

1948. g. aprīli, Padomju Savienības 3 dienu ilgā komponistu sapulcē Maskavā, galvenais degpunkts solījās būt biedra Ždanova runa. Ždanovam bija daudz amatu. Tāpat kā vecie Krievijas cari, arī viņš varēja lepoties ar daudz un dažādiem titulu piedēkļiem: polītbiroja loceklis, Ļeņingradas rajona komūnistu partijas I sekretārs, čekas ģenerālpulkvedis, Baltijas valstu bende, Karēlijas slepkava u.t.t., u.t.t. Tas bija liels gods vissavienības komponistu sapulcei, bet Ždanovam pašam liels prieks. Vienreiz varēs izdrebināt šo it kā ārpus konstitūcijas stāvošo komponistu klasi. Vismīļāk viņš, protams, lielāko daļu kājām aizdzītu uz Vorkutu, bet „tētiņš” tādas lietas bija stingri noliedzis. Pat mats nedrīkstēja nokrist no viņu galvām. Par laimi šis likums gan neattiecās uz viņu ģimenēm, ar tām varēja rīkoties, kā patīk - sist, mainīt, pārdot. Tā nu Ždanovs uzsāka savu augsto „likumdošanas” runu, kuŗā stundām nolamāja Prokofjevu, Mjaskovski, Šostakoviču, Hačaturianu, Šebalinu, Popovu u.c. par rietumu deģenerātiem, formālistiem, dekadentiem u.t.t. Viņi rakstot mūziku, kuŗu neviens nespējot saprast. Viņu meldijas Kremļa lielskungs nevarot izsvilpt. Balsi sevišķi pacēlis, Ždanovs ar acīm meklēja galvenos vaininiekus Prokofjevu un Mjaskovski. Pēdējais nemaz nebija ieradies, bet Prokofjevs bija pagriezis muguru un garlaikoti skatījās griestos. Pārējie padomju komponisti, galvas noliekuši, mierīgi un drūmi sēdēja, klausījās un domāja. Nebija jau pirmā reize. Daži no viņiem atcerējās 1922. g. dibināto Maskavas simfonisko orķestri bez diriģenta, jo pēdējais postenis taču kapitālistu izdomāts. Tad 1934. g., kad Maksims Gorkijs ienesa spārnoto frāzi „sociālais reālisms”, kam līdzi parādījās šausmu vārds „formālisms”, kas neizteica neko, bet tanī pašā laikā bija grēks pret visu. Daudziem vēl svaigi atmiņā parādījās Šostakoviča vajāšana par viņa pirmo operu „Lady Macbeth”. Teātŗa direktors Meijerholds bija protestējis. Viņa sievu atrada uz ielas brutāli noslepkavotu, arī pats pēc tam kaut kur pazuda, un neviens par viņu neko nezināja. Šostakovičs izpirka grēkus ar 5. simfoniju. Un nu atkal regulārā tiesas diena. Kad Ždanovs bija beidzis, Šostakovičs ātri pielēca kājās, atzinās visos „formālisma” grēkos un, dūri pie krūts sizdams, apsolījās laboties. Viņam sekoja arī Hačaturians. Prokofjevs otrā dienā atsūtīja „Mea culpa” vēstuli vissavienības komponistu prezidijam, kuŗā nožēloja, ka arī viņš komponējis... Vainīga bijusi viņa neprātīgā jaunība un samaitātie vīra gadi Eiropā... (Vai kādreiz uzzināsim, kas šinī naktī īsti notika?)

Ar Prokofjevu nebija viegli. Piedzimis kā bagātu ļaužu lolojums, viņš triju gadu vecumā pārsita galvu, bet puns pierē pazuda tikai pēc 25 gadiem. Viņam piemita retā, bet dabiskā spēja sameklēt ienaidniekus, kur viņu kādreiz nemaz nebija. Īsi izsakoties, Prokofjevs vienmēr bija pilnīgi atklāts, līdz ar to, kā daudziem likās, galīgi rupjš. Varbūt vainīgs te bija minētais puns pierē, bet jau 13 gadu vecumā viņš bija sarakstījis 4 operas, 2 sonātas, 1 simfoniju un daudzus mazāka formāta klavieru darbus. Sākumā viņš mācījās pie Gliera (baleta „Sarkanā magone” autors), vēlāk 1904. g. iestājās Pēterpils konservatorijā, kur pavadīja desmit nemierīgus mūža gadus. Tur bija Ļadovs, smalks un intelliģents mūziķis, kaut gan neizsakāmi slinks, kas nemīlēja citus mācīt. Gadu vēlāk stingro formu klasē viņš sastapās ar lielo Rimski-Korsakovu, kas cienīja viņa techniku, bet necieta viņa meklējumus muzikālo ideju pasaulē. Viegli viņam negāja, jo Ļadovs lamājās, Rimski-Korsakovs izsmēja. Pēc Rimska-Korsakova nāves Prokofjevs nokļuva Jāzepa Vītola augstāko formu un brīvās kompozīcijas klasē. Savās atmiņās Prokofjevs stāsta, ka stundas Vītola klasē bijušas daudz mierīgākas kā pie Ļadova un Rimska-Korsakova. Vītols nebūt nav uztraucies par viņa kādreiz tīšu prātu sagudrotās tolaik modernās, agresīvās mūzikas labirintu risinājumiem, ja tikai tie atradušies stingras formas kodolā. Raksturīgi, ka arī Vītols savās atmiņās Prokofjevu piemin itin atzinīgi, sevišķi salīdzinājumā ar Stravinski, kuŗam zināmā mērā pārmet muzikālās pārliecības žonglēšanu. Skandāls, protams, izcēlās pavasaŗa eksāmenos. Ļadovs kliedza: „Mērkaķojas tāpat kā Skŗābins!” Glazunovs rūca: „Man riebjas tās parallēlās sekundas!” Vienīgi Vītols likās apmierināts, varbūt pat lepns ar savu spuraino audzēkni. Ieguvis brīvmākslinieka vārdu, Prokofjevs turpināja savas studijas Čerepņina dirigēšanas, tāpat Essipovas klavieru klasē. 1912. g. viņš ieguva atzinību ar savu 1. klavieŗu koncertu, pēc kuŗa pirmatskaņojuma daži kritiķi sašutumā izsaucās, ka komponistam nepieciešams trako slimnieku krekls. Savādi tagad lasīt šī kontinenta mūzikas recenzentu atsauksmes, kur tas pats klavieŗu koncerts apzīmēts par „dull”. 1916. g. atskaņoja viņa skitu svītu. Jau priekšnesuma sākumā Glazunovs saķēra galvu abās rokās un izskrēja no koncerta telpas.

Pēc 1917. g. revolūcijas Prokofjevs izkļuva no Krievijas, lai sāktu savu raibo 15 gadu muzikālo odiseju pa Ziemeļameriku un Eiropu. 1921. g. Čikāgā atskaņoja viņa jauno operu „Mīla uz trim apelsīniem”, kas kļuva ne vien slavena, bet pat populāra. Gandrīz katrs varēja izsvilpot tās pazīstamo maršu. Kritiķi gan vēl viņu sauca par muzikālo boļševiku, mežoni, ultramodernistu, viņa mūziku apzīmēja par bezdievīgi krievisku kakofōnijas karnevālu, bet viņu pašu par titānu klavieŗu technikā ar Džeka Londona interpretāciju un Edgara Allana Po fantāziju. Daži teica, ka Prokofjevs ir Skŗābina pēctecis, citi, ka viņš tikai Mendelsons ar nepareizām notīm. Svešumā viņš satikās arī ar Stravinski, un abi sāka viens otru nesaudzīgi kritizēt. Rezultātā viņi nesatikās vairākus gadus. 1923. g. Prokofjevs dzīvoja Parīzē, kur iepazinās ar pēckaŗa Parīzes muzikālo modi. Debisī šķita aizmirsts, ievērību sāka iegūt Milō, Honegers, Pulanks, Auriks, Satō, sludinot konstruktīvisma, atonālitātes, urbānisma principus. Visus šos jaunos komponistus pavadīja kopējas paniskas bailes: nekad nepateikt to, kas jau agrāk dzirdēts. Šī grupa, kā, piemēram, Pulanks, izmantoja savā mūzikā arī rakstāmmašīnu un sirēnu refleksijas un, nenoliedzami, ļoti raksturīgi un dzīvi. Savu zīmogu šī mūzika uzspieda arī vēlākiem Prokofjeva darbiem. Palīdzību Prokofjevam neliedza arī diriģents Kusevickis, atklājot viņa darbus daudz rūdītai Parīzes koncertu publikai, kas nekad neaizmirsa 1913. g. Stravinska „Le Sacre du Printemps” skandālu. Panākumi tomēr nebija sevišķi spīdoši, kaut arī Djagiļeva baleta kompānija, Bruno Valters, Leo Blechs popularizēja viņa „Mīlu uz trim apelsīniem” visā Eiropā.

1926. g. viņš Itālijā satikās ar Padomju Krievijas ideologu rakstnieku Maksimu Gorkiju. Viņu saruna ieilga līdz rīta gaismai. Viegli uzminams tās temats. „Ej mierīgi uz mājām, tev citur nav kur iet,” sludināja Staļina kalpu vēlāk noslepkavotais krievu rakstnieks. Šī nakts arī nepalika bez savām noteiktām, reizē liktenīgām sekām. Pēc 3 mēnešiem Prokofjevs devās uz Krieviju, kur viņu uzņēma ar lielu godu un visžēlīgi atļāva braukt arī atpakaļ. Atgriezies Eiropā, viņš tomēr jutās diezgan nelaimīgs. Stravinskim bija milzīga reklāmu aparatūra, modē ienāca arī visādi citādi pazemīgā Šēnberga 12 toņu mūzika. Brīžiem Prokofjevs jutās ļoti konservatīvs starp radikāļiem, brīžam radikāls starp konservatīviem. 1929. g. viņš atkal ciemojās Padomijā, kur viņu šoreiz uzņēma stipri vēsāk. Beidzot 1932. g. viņš atgriezās savā dzimtenē uz visu mūžu. „Esmu krievs, un tie neder trimdai! Mēs visur nesam Krieviju līdz! Man bailes nomirt akadēmiskumā!”

Varbūt tā ir traģēdija, ja svešumā kādreiz apsīkst muzikālā rosme. Komponists-emigrants N. Medtners (1880.-1951.) kādreiz jautāja Rachmaņinovam (1873.-1943.), kāpēc viņš vairs nerakstot. „Meldija ir pazudusi,” atbildēja 1931. g. Pravdas nolādētais krievu komponists, izšķirdamies par klavieŗu virtuoza karjeru.

Lai kā tas būtu, Prokofjevs nu atradās savā dzimtenē un varēja izbaudīt visus konstitūcijas labumus. Partija viņam pat piešķīra jaunu sievu. Kubanietes Linas vietā viņu pieveda pie Miras Mendelsones, kas bija partijas biedrene ar sakariem Kremļa augšējā lodziņā. Jaunā sieva sāka rakstīt arī kantāšu un dziesmu tekstus, kuŗiem atbilstoši pliekanu meldiju vajadzēja radīt Prokofjevam. Kādreiz tas viņam izdevās, kādreiz arī ne. Taču 1948. g. viņš varēja rādīt jau krietnu opusu skaitu: 8 klavieru sonātas, 2 stīgu kvartetus, 5 klavieru koncertus (viens no tiem rakstīts tikai kreisai rokai), 5 simfonijas, vairākus klavieŗu darbus, solo dziesmas, 7 operas, 7 baletus, arī filmu mūziku. Bija arī partijas pavēlētie muzikālie draņķi - kantātes un stahanoviešu dziesmas pūtēju orķestru un dažādu instrumentu ansambļu pavadījumā. Viņa „grēku sūdzi” – kantāti „Miera sargs” apbalvoja ar Staļina prēmiju. Šo nedarbu Vītols būtu momentāli iesviedis papīru kurvī un savu kādreiz spējīgāko audzēkni izmetis pat no harmonijas klases.

Stravinskis savās ekspozīcijās un sarunās, sevi reklamējot, nepiemirst arī citus nolamāt, dažus uzslavēt. Glazunovs un Skŗābins saņem milzīgu dusmu izvirdumu, kamēr atzinīgus vārdus viņš veltī Vītolam, kas nebūdams viņa skolotājs, devis viņam vienu otru labu aizrādījumu. Ar sevišķu prieku Stravinskis atceras viesošanos Rīgā 1934. g. un karalisko uzņemšanu Vītola vadītās Skaņražu Kopas banketā.

Visi Prokofjeva darbi, izņemot piespiestos Staļina sveicinājumus, skaŗ tikai pagātnes tematiku, līdz ar to it kā novēršoties no padomju dzīves tagadnes. Nereti savā mūzikā viņš nogremdējas bērnu pasaulē, piem., Pēteris un vilks (1936. g.), kuŗa fragmentus tagad bieži spēlē arī latviešu bērni konservatorijas mācību grāmatās. Mēs atceramies 1936. g. – Padomju Krievijas masu slepkavību periodu, kad Čekas cirvis vienlīdzīgi cirta kā strādnieku, tā arī padomju maršalu galvas. Vietā te būtu pieminēt Arv. Švābes soneta kodu:

Kad zeme asinis līdz ceļiem slīkst,
tad tikai Dievs un bērns vēl smaidīt drīkst.

Prokofjevs it kā nostājās trokšņainās un tukšās padomju dzīvītes maliņā, ieslīka zināmā retrospekcijā, sava paša iemīlētā fantazijas spēlē. Varbūt viņš bija zaudējis cerību. Varbūt viņam vairs nebija bailes.

Prokofjevs varbūt saredzēja krievu mūzikas katastrofālo pagrimšanu un, bez precedenta pasaules vēsturē, apmulsušo tautu soļošanu padomju vergu jūgā. Prokofjevs mira 1953. g. 4. martā, tanī pašā dienā, kad savu visas pasaules nolādēto dzīvību izlaida vecais Tiflisas banku laupītājs. Prokofjeva nāves ziņu TASS apturēja uz 48 stundām, lai tā neapēnotu Staļina nāves blāvumu. Desmit gadus vēlāk mēs tomēr gribētu jautāt, vai ar Prokofjevu toreiz nenomira arī pēdējā pretestības griba padomju mūzikas radītam mākslīgam klaunam.

Otra Vītola skolnieka komponista Mjaskovska rekordi ļoti ievērojami – 24 simfonijas, 8 stīgu kvarteti, 4 klavieŗu sonātas u.t.t. Nekad nekomponēja operas, resp. mūziku teātŗiem, tāpat vairījās no muzikālām illustrācijām. Par visu vairāk cienīja mūzikas formu, tāpat ka viņa skolotājs Vītols. Bija taisnas dabas cilvēks, un viņa draugi un laika biedri viņu ļoti mīlēja. Kaut kāda divdabība viņā tomēr saskatāma, jo pāra skaitļu simfonijas rakstīja padomju publikai, nepāra, kā liekas, pats sev. Pēdējās varam saskatīt vairāk dziļuma, skumju, kontemplācijas, kompleksu. Tādēļ arī viņu kā „rupju vientuli” nolādēja komūnistu partija, nosaucot par abstraktu un racionālu domātāju, aukstu, mākslīgu muzikālo architektu. Pat savā 1947. g. rakstītā „Kremlis naktī”, Mjaskovskis iztēlo sociālās valsts štābu pavisam pesimistiskā noskaņojumā – minora gammā. 12. kolchozu simfoniju partijas kritiķi tomēr uzlielīja. Viņa 6. simfonija atspoguļo oktobŗa revolūciju, kas, Mjaskovska paša vārdiem runājot, ir intellektuālā, neurasteniskā un pašuzupurēšanās percepcija. Tā it kā būtu ļaundabīgs viesulis, kas iznīcina mākslinieka radošo dzīvi, noslēdzoties reliģiskā Dies irae, kas sajaucas kopā ar franču Marseļēzi. Kommentāri te atkal lieki.

Tīri brīnums, kā jaunajiem tik grūti nācās iet tā saukto „jauno” ceļu, kad tanī pašā laikā vecie cara valsts komponisti itin ātri piemērojās revolūcijas prasībām un itin veikli kūlās uz priekšu pa „sarkanās zvaigznes” un „darba varoņu” ordeņu gludi nolīdzinātiem celiņiem (Ivanovs-Ippolītovs, Gliers, Šteinbergs u.c.). Radās gan arī jaunā „estradņiku” šķira, kas izprata partijas prasības un, pa kantātei vai sarkanarmijas dziesmiņai uzrakstījusi, mierīgi pārvietojās Maskavas ārpilsētas vasarnīcu rajonos. Tā izveidojās t.s. „jaunais padomju komponists” – partijas biedrs vai biedre, kas par augstāko bausli uzskatīja lojalitāti pret komūnistu partiju. Profesionālās izglītības tiem bija maz, parasti harmonijas I kurss, bet tā jau pietika masu dziesmu radīšanai. Vissavienības niknākie „estradņiki” – Chreņņikovs, Kabaļevskis, latvietis Jānis Ozoliņš, muļķīgākie – Dunajevskis, Dzeržinskis u.c.

Klausaities, kā Chreņņikovs atreferē V.K.(B)P. 1948. g. spriedumu par Muradelli operu „Lielā draudzība”.

„Nevienu meldiju nevar atcerēties pēc pirmās noklausīšanās. Disonances pārāk apgrūtina ausi. Klasiskā forma ar ārijām un rečitatīviem nav ievērota. Operas saturs nav vēsturiski pareizs. Scenārijā jūtam, ka kaukāzieši nīduši krievus. Tas nav taisnība, jo visas mazās tautas vienmēr mīlējušas krievus. Mīl arī tagad. Operā viscaur sastopams formālisms. Bet tas vēl nav viss. Izrādās, ka mūsu komponisti nelasa „Pravdu”. Viņi turpina savas muzikālās perversitātes, antistaļiniskās tendences un kultivē atonālismu. Viņu mūzika smird pēc buržujiskās Vakareiropas idejām. Pilnīgi trūkst meldiju koŗa balsu unisonā. Komponisti laikam iedomājušies, ka padomju tauta dumja un ka tikai nākotne tos sapratīs. Viņi savu bezkaunīgo sēklu sēj arī jauno konservatorijas audzēkņu sirdīs. Tā, piem., Maskavas konservatorijas studenti akli imitē Prokofjevu, Mjaskovski, Šostakoviču u.c. Šiem mūzikas partizāniem pat daži kritiķi un muzikologi, personīgas draudzības vai partijas kursa neizprašanas dēļ, raksta slavas dziesmas presē. Jaunos kantāšu komponistus, kas slavē partijas nemaldīgo līniju, šie kritiķi apzīmē par otras šķiras komponistiem, un to darbi bieži paliek presē pat nepamanīti. Partija šo stāvokli vairs nevar ciest un necietīs. Padomju komponistam ir tāda brīvība pasaulē kā to citur neatrast. Partija tādēļ uzdod vissavienības komponistu arodbiedrības prezidijam šīs nebūšanas izbeigt. Kas to nespēj, tiks izslēgts”.

1948. g. komponistu sapulces beigās Ždanovs asi uzkliedza: „Beidziet komponēt bez teksta! Rakstiet vārdus apakšā, lai mēs zinātu, ko jūs īsti domājat!”

Varbūt Prokofjevs un Mjaskovskis iekšēji pasmaidīja. To nezinām. Nezinām arī, cik daudz sirdsapziņas abiem Vītola skolniekiem maksāja sekojošā grēku izpirkšana ar kantātēm resp. vārdu parakstīšanu apakšā. Zinām tikai, ka viņu muzikālā dzīve izbeidzās Ždanova mežonīgās un varmācīgās runas laikā. Varam nojaust, ka drīzumā Chruščova cirvis šķels arī okupētās Latvijas komponistu galvas.