Rūta Skujiņa
DIVI ZARI
Mēs reizē lūzām no koka...
Jeb tie bija divi koki?
Ieva un meža ķirsis?
Koki bij ziedos
un dzegužu kūkojienos.
Mēs lūzām kā divi zari.
Divi ziedoši pavasari.
Iekrītam upē, un vilnis mūs kļāva.
Brīdi apskauties ļāva.
Tad projām rāva
katru gar savu krastu.
Mēs priecīgi nesām savu ziedošo nastu.
Ūdenī neredz, ja kāda asara pil.
Dziļumi mutuļo, viļ.
Krasti un koki, turpat kur bija,
mājieniem pavadīja.
Bet mēs tikai skrējām.
Ar un pret vējiem.
Reizēm klusākā, saulainā līkumā
tikko manāmi zemstraumes viļņi,
zivju spuru un ūdensrožu pilni,
mūs, nolauztus ziedošiem kokiem,
tik tuvu sanesa kā pa jokam.
Viļņiem tā rotaļa tika.
Tika un neapnika.
Brīžiem jutām jau īsu un ašu
uz saviem ziedu vaigiem otra dvašu.
Tad laiks, ilgum ilgs gāja,
kad zars par zaru vairs nezināja.
Domāja reizēm viens:
otrs ir kādā attakā rauts.
Pie kalmēm un niedrām kļauts.
Neredzēja.
Tikai pats juta, ka skrēja
ar vēju, pret vēju, bez vēja.
Krasti bij augsti. Kad sauca,
atbalsu atbalsis jaucās.
Straume bij kļuvusi plata.
Ziedi notraukti. Kad?
Pirms desmitiem gadu? Aizpērngad?
Kad?
Bet lapas vēl tveŗas pie zara.
Tās pašas lapas.
No tā paša pavasara.
Vilnis atstaro zelta un purpura zaigu.
Kaut kur pret otru krastu un dzelmi
deg zars ar gundegu svelmi.
Tu!
Tā pati upe mūs rauj, kas vilnī skava,
kas tikties vairs neatļāva.
Upe, ritošais vilni,
tavi skropstu gali ziedu un asaru pilni.
Esi svētīta, upe!
Skaidri ritošais vilni,
kas līdztekus nes
divas pāršķeltas pasaules.
Upe vieno un šķir.
Vairs nav tālu jūŗas ritmiskā duna.
Jau dzirdu, kā vilnis ar vilni runā:
Atpakaļ! Atpakaļ! Atpakaļ!
Apsolu tev (vai vari to solīt man arī?):
Kuŗš grīvai būs gaŗām un pāri,
kuŗš Pirmmātes-jūŗas šūpulī kļausies
pirmais un ieaijāt ļausies,
pametīs skūpstu putu magonēm baltām.
Pamās ar roku, degošu gundegu svelmē,
pirms ieaijās dzelmē.
Ja?
Aija-ja.