Reinis Zeibolts
KAPLIČA ABULA KRASTĀ
Ugaunijas novada rietumu malā, Rongu muižas zemēs, kaŗa draudi bija sadzirdami drusku vēlāk par Tērpatu pašu. Pirmie kļuva tramīgi zviedru dragūni muižā. Tad barons atsteidzās no Stokholmas mājās un sāka kumeļus dīdīt, un pa apkārtējām pusmuižām izraudzījās ar pētījošu skatu labi noaugušus igauņu puikas un treknapaļus vezumnieku zirgus.
Mācītāji no kanceles sāka vairāk sludināt paklausību karalim un kungiem, kā bija dzirdēts pēdējo mūžu laikā. Kalpu galā nemiers bija liels, draudu biezums dabiskā kārtā tur bija šķietamāks, kam par vīru, kam par dēlu, kam par iecerēto, kam par barona kungu pašu. Tik daudz saprašanas bija arī vienkāršai kalpumeitai - ja barons no kaŗa neatgrieztos, kas tad dos atzinību un audzināšanu, maizes riku un brīvo telpu barona pusasiņu bastardiem un to mātēm, kas ierādīs tiem muižas rentes mājas, kā tas bija paaudzēm pieņemts, kas izskolos citu novadu Vidzemes pilsētiņās par amatniekiem un vācu ļaudīm. Kamēr barons pats vai arī caur savu vagari bija sasniedzams, viss varēja likties labi un godīgi nokārtots, bet baisma varēja itin viegli sākties, tiklīdz paņemtu sev līdz lādzīgākos no vagariem, jo tad pašu brāļi atjēgtos, ka barona pusbrūtes nedz vairs īsti kalpu kārtas, nedz arī preilenes, kam aizsardzība un neskaŗamība kaulos un asinīs rakstīta, bet gan manta ārpus likuma un goda...
Kaŗa draudi tiešām bija laikam lieli, jo Katrīnei vairs neizdevās baronu sastapt, un vienas dienas cerības virknējās blakus otras dienas izsamisumam. Iet pašai uz kalnu, to viņa zināja, tas neklājās, lai cik liela viņai būtu tā vajadzība. Baronam laikam nebija pat domu par viņu, tik aizņemts viņš bija ar zirgu un jātnieku savākšanu. Viņa gan pūlējās atrasties vietās, kur viņš jātu garām, lai tvertu pēc viņa citām reizēm tik glāstošā un maigā skata. Veiksmes viņai nebija ne par grasi. Arī vagari nelikās saprotam viņas ilgas pēc padoma un norādījuma. Sestā dienas vakarā barons ar divi simt jātniekiem un baru neapseglotu vezumnieku zirgu devās uz Vīrijas pusi, Tērpatu apjājot no rietumiem. Šī pulka sastāvā bija arī divi no Katrīnes brāļiem, tie mīļākie un uzticamākie. Sākumā viss likās kā pa vecam. Vagaris pameta viņas mājeles priekšā viņai norīkotās devas, un bads bija vēl tikai viņas izdomu un izsamisuma pasaulē, bet kādu dienu, kamēr Katrīne ar bērniem bija mežā sēņot, kāds bija iegājis viņas kambarī un paņēmis sev ir ēdamo, ir drēbes, ir citas labas lietas. Pajūga pēdas bija skaidri redzamas vārtu priekšā. Velti Katrīne aizskrēja pie vecākā vagara, vēl sūrāks bija gājiens pie brāļa Indriķa. Tie raustīja plecus, sūtīja pie barona uz pilsētu un atklāti viņu nosauca vārdos, kas parasti baznīcā nebija dzirdami un kuŗu izskaušanu no vienkāršo ļaužu valodas bija centīgi kopuši muižas kungi un mācītāji tepat jau simt gadu laikā. Labi, ka zirgs un rati bija vēl veseli un pārtikas lielākā daļa vēl neskarta. Spītīgi savilkusi lūpas, Katrīne divas naktis saiņojās un, nevienam ne pušplēsta vārdiņa neteikusi, gatavojās pazust ar visu savu mazo saimīti.
Viņa atcerējās, ka barons kādreiz bija sev atvedis līdz kādu gados jaunāku brālēnu. Viņa bija iegaumējusi sev šī brālēna muižas nosaukumu. Nu nodoms viņai bija gatavs meklēt tur patvērumu, jo daudzām reizēm bija dzirdēts stāsts, ka Vidzemes abos galos zemnieku ļaudīm patverties vieglāk svešā malā nekā pašu radu un tautiešu starpā, ka tādēļ tieši igauņu liktenis latviešu galā vieglāks, ka tādēļ tieši igauņu pusē vairāk vagaru no latviskas cilmes, un arī amatnieku ļaudīm vieglāk par kungiem un puskungiem uzkalpoties svešas valodas vidū, labi noklusējot savus necilos tēvu radus.
Naktī bija jau rēns rudeņains drēgnums gaisā, kad, ietuntuļājusi puikas lielos lakatos un meiteni paslēpusi zem biezām un siltām segām, Katrīne klusu bez raudas un atvadām devās ceļā. Vērtu jērvs ar saviem lielajiem ūdeņiem palika viņiem pa labi. Tervas novadu rīta ausmā viņa arī vēl samērā labi pazina. Viņa prata labi izvairīties no lielām muižām un muižas ļaužu ziņkārīgiem skatiem. Aiz Korkilas viņa iegriezās mežā un, zirgu izjūgusi, ļāva bērniem izkūņāties no satinumiem. Tā viņi pavadīja dienu, iekūruši mazu ugunskuru, sēņodami turpat zirga tuvumā. Katrīne tiešām pielika visas pūles, lai bezbēdība pārspētu viņas neziņu un šaubas par rītdienas iznākumu. Otru nakti viņi atkal brauca tālāk, virzienu skatot pa zvaigznēm. Tomēr nākamā rītā viņa nolēma iebraukt kādā sētā vai krogū, lai apvaicātos par vietējiem apstākļiem un tālākiem ceļiem latviešu zemē. Kārķu krodzinieks vēl prata mazliet igauniski un ļāva bērniem brīvi skraidīt pa lielo stadulu, jo diena bija lietaina un auksta. Katrīne samaksāja par visu, nopirka pienu un svaigu maizi, un, palaunagu nesagaidījusi, devās tālāk, labi iegaumēdama krodzinieka izskaidrotos ceļus, ne tikdaudz meklēdama īsāko, kā to, kur drīzāk viņa tiktu drošāk tālāk ar savu igauņu valodu.
Tiktāl Kārlis un Indriķis, vēlākos gados atmiņas salīdzinot, varēja visu itin labi atcerēties, bet pašu negalu, kad kādi jātnieki lika zirgu izjūgt meža vidū un pameta viņus likteņa varā, ļoti ļoti skrāji. Vai tas bija naktī vai dienā, vai tūliņ pēc Kārķu krogus, vai pēc kādas citas apstāšanās, vai nakšņošanas ceļā, abi brāļi nevarēja vairs vienādi attēlot. Toreiz nesasniegtā barona brālēna muižas nosaukums viņiem pa visu mukšanas laiku bija palicis nezināms. Viņu māšele neko, itin neko nevarēja atcerēties un savus brāļus būtu pazaudējūsi pagalam un bez pēdām, ja nebūtu radies laimīgs atgadījums un ja nepalīdzētu viņas vīra, šī milža ar lūša skatu, varmācīgām rokām un bērna sirsnību vājos dzīves mirkļos, sirsnīgā gādība.
Kārlis sāka iet savus ceļus kā zirgu puisis kādā mazā pusmuižā, vārdā Vitkopa, jeb vienkāršo ļaužu valodā - Tiepelīte. Toreiz par māti, māšeli un brāli viņam ziņu nebija nekādu. Diena un darbs bija tik bargi, rieciens tik smails un niecīgs, kaŗa un mēra baumas nemitīgas, ka nudien nebija laika nodoties ilgām un pēdu dzīšanai. Kaŗa briesmas te tuvojās, te atkal attālinājās, un labi, ka vagaris reizē bija igaunis un cilvēks. Vēl ļoti jauns būdams Kārlis apprecēja vagara meitu, un drīz pēc tam viss aizgāja bojā lielā mērī. Kā Kārlis bija palicis dzīvs un sērgas neskarts, bija tīrais Dieva brīnums, bet tikai sava mūža beigās viņš uzzināja, ka viņa meita Mareta, mēra laikā vēl būdams zīdainis, nebija gājusi bojā kopā ar savu māti, kā viņš bija domājis, bet gan, vietēju saimnieku pieņemta, izaugusi par krietnu un gudru sievu kāda Trikātas novada dienvidmalas saimniekam, kam muiža bija tālu un prasme visos apstākļos labi ierīkoties gandrīz otra daba. Kārlis bija paguvis saklaušināt visu par savu meitu un znotu, arī par to, ka viņa vairs igauniski neprotot, bet no savas vecmāmiņas Katrīnes mantojusi auksto aprēķina prātu un igaunisko izskatu, platos plecu un krūškurvju kaulus, stūrainu pieri, un arī ziemā gaišāk nepaliekošu ādas krāsu ap gurniem un jostu, bet no teiksmainā barona Rozena tēraudpelēkās acis un lielo paļāvību uz savu sūtību, kaut tā pastāvētu saimniecības kopšanā lielceļa malā starp Dutkes un Stertes muižiņām un ar pagabaliem Miegupītes pļavās un sava vīra veikalu atbalstīšanā, it sevišķi, ja šie veikali vērsti uz baronu un muižu lielās varas mazināšanu. Par pēdējo Kārlis, pats pa vidām lielu kungu kārtu iemantojis, tikai gudri un saprotoši pavīpsnāja, nodomādams, ka gan jau arī šinī ziņā, savas likteņgaitas savai nezināmai pirmās laulības meitai izstāstījis, viņš pratīs visu par labu vērst, bet Tas Kungs viņu sauca pie sevis un no visiem šiem labajiem nodomiem nekas nebija iznācis.
Vai Mareta un viņas vīrs bija par šo brīnumaino tēvu lielās ķeizarienes dienestā jel kaut ko uzzinājuši, un arī par to, ka pati ķeizariene Elizabete Maretai iznākot kā īsta māsīca, drošu ziņu nav, un būtu tiešām veltīgs zīlējums pūlēties to izdibināt. Gadu ziņā viņas iznāca vienaudzītes, bet diezin vai Mareta, arī ar visu savu auksto prātu un veikalniecisko asprātību, būs toreiz pratusi rakstīt, lasīt un gadus pareizi skaitīt. Tomēr savs cilts lepnums bija īpats viņiem visiem. Maretas un Pāvula dēls Jānis kļuva ārēji tāds pats dzimtcilvēks kā visi pārējie novada saimnieki, par tiesību zinātāju jeb kā toreiz mēdza teikt, rechtsfinderu, un tas notika laikos, kad lauku ļaudīm nebija ko domāt par tādu kungu amatu. Bet neparastākais un kundziskākais bija, ka tas pats Jānis tika ievēlēts par baznīcas priekšnieku, kas deva viņam iespēju braukt Četrjūgā uz baznīcu, muižu rentnieku pajūgus lepni un pašapzinīgi atstājot tālu aiz sevis.
Viņa laikā rīkotie mājas godi, un vecā Mareta vēl piedzīvoja labu skaitu no tiem, bija visa lielā novada notikumi, visas tenkošanas un aprunāšanas priekšmets vēl audžu audzēm, un skaudības priekšmets ne tikai vietējā novadā vien. Mareta ar saviem toreiz 72 gadiem bija vēl ļoti stalta un ar savdabīgu skaistumu, kaut gan viņas acu gaišums bija jau krietni krēslains, kad viņas mīļākā mazmeita Marina tika izdota pie vīra, apprecot Mūrmuižas Sietiņu saimnieku Pēteri. Jānis mira vēl krietni jauns, nedaudz pāri 60 gadiem, rudenī, kad pēdējā poļu karaļa valsts dalīšana bija visu valodās. Vēl ilgi pēc tam viņa pareģojums, ka, kamēr poļi vēl kungi savā valstī, arī kaimiņu zemnieku tautām nevar klāties pārāk slikti, bija visu mutēs. Viņa atraitne Kača vēl piedzīvoja ķeizara Pāvila laikus, kad sākumā likās, ka jauns brīvības gars sāks valdīt arī latviešu zemē, bet kas beidzās ar paša ķeizara nožņaugšanu kādā liktenīgā marta rītā. Līdz zemniekiem bija pat nonākušas valodas, ka šis ķeizars bija brīvību un godu dāvinājis poļu vadonim Koškainam un ka tādēļ varbūt vecā rechtsfindera Jāņa vārdi atkal pavērs cerību staru uz vienkāršo ļaužu sirdīm, bet tad viss atkal bija vējā. Valmiermuižas sulainis Reinis, kas Sietiņu Pēterim bija attāls rads, palaida ziņu, ka paši baroni vainīgi ķeizara nāvē, ka pašu rokām to nedarbu padarījuši, lai brīvības nebūtu vienkāršai tautai, bet vecā Kača laikus brīdināja no šādu valodu tālāklaišanas un reizē, savu vīru atkal kā pareģi minot, visiem pauda ziņu, ka divām vīriešu paaudzēm jānokļūst tronī, lai viss ļaunums, kas sakrājies pirms tam, izgaistu un viss atkal varētu vērsties par labu. Atraitne Kača un viņas vecākais dēls Bērtulis bija tanīs gados rīkojuši divas lielas kāzas. Vispirms Bērtuļa māsa Kača tika izdota pie vīra Mārsnēniešu Stropu Ješku saimniekam Pēterim un tad, vecās Kačas mūža pēdējā gadā, otra māsa Babe apprecēja Švīku mājas saimnieku Kārli. Un gadu pēc vecās Kačas nāves jaunais ķeizars deva Vidzemes saimniekiem viņu pirmo brīvības rakstu, un, protams, vecais rechtsfinders atkal tika godam cildināts, un viņa dēls Bērtulis par baznīcas priekšnieku ievēlēts. Tas bija togad, kad Bērtulis un viņa trīs svaiņi nolēma Maretai celt īstu kapliču pa kungu modei. Divās vasarās to uzcēla. Kad mūsu laiku sākumā kādam ceļotājam atgadījās ieiet vecu koku apēnotā kapsētā Abula augstā krastā, tad nedaudz aiz kapu svētku laukumiņa viņš pa kreisi ieraudzīja vienā rindā trīs mazas kapličiņas, divas baronu un trešo bez raksta un zīmējuma. Gan virs durvīm kāds amatnieks bija sācis akmenī kalt kādu cilni, bet no zīmējuma neko īsti nevarēja saprast. Vajadzēja būt ar lielu izdomu spēku apveltītam, lai varētu apgalvot, ka bijis nodoms izgrebt trīs rozes, trīsstūrī sakārtotas, bet, ka darbs apstājies pie pirmās, savādā kārtā, zemākās rozes attēla parupjas atdarināšanas. Ja var ticēt vietējai teikai, tad kapliča tikusi uzcelta tikai virs Maretas kapa, atstājot viņas vīra, dēla un vedeklas kapus tieši ārpus kapličas. Kad īsi pēc visām lielā kaŗa jukām ātrā dilonī nomira Bērtulis, viņa atraitne Anna, Mujānu Zīlāpa saimnieka meita, no pārnovada pārnesuši vēl lielāku izrīcības garu, vairs neatrada vietu savu nelaiķi rakt tanī vietā, bet ar viņas gādību kapa uzraugs ierādīja baznīcas priekšniekam vēl labāku vietu, un proti, starp pirmo baronu kapličiņu un kapu svētku sprediķa vietu. Ceļotājs toreiz varbūt būs ievērojis vēl kādu citu neparastu sīkumu, proti, kādā veidā bija aizmūrētas šīs kapličas durvis. Ķieģeļi bija likti pārmijus ar tik šauriem taisnstūrainiem caurumiem, ka tikai lauku pelei iespējams izspraukties cauri. Teika bija tāda, ka otrā vasarā, būdams baznīcas priekšnieka amatā, Bērtulis tomēr bija saņēmis riteršaptes pavēli kapličas būvi uz vietas pārtraukt un apņemties to nojaukt, tiklīdz tāda pavēle tiktu dota. Tikai kaŗa draudi un pārmaiņas Vidzemes valdības padomes sastāvā bija Bērtuli no šī negoda pasargājušas, bet durvju vietu viņa amatnieki bija kādā pēcpusdienā tik savādā veidā aizmūrējusi, ka ceļotāji tam piegrieza tādu izcilu vērību.
Bet ne tikai ceļotāju uzmanību. Piektā gadā kādi nemiera apsēsti ģimnāzisti un semināristi nolēma ielauzties kapličā. Tā Maretas kapa miers būtu pēc vairāk nekā simt gadiem ticis pamatīgi iztraucēts, ja Daudžu māju saimnieks, no krogus vēlā šķīdoņa laikā naktī mājās steigdamies, nebūtu ieraudzījis kādas ēnas krāmējamies ap trešās kapličas pakšiem un nebūtu sācis neganti bļaut. Tā skolnieki pa Abula krastu paguva aizmukt, savus laužņus un āmurus uz vietas pamezdami. Tādēļ Bērtuļa mazdēlam Pēterim, pēdējam baznīcas priekšniekam šīs saimnieku cilts vēsturē, bija izdevība reiz ieiet kapličā iekšā. Laiki bija nedroši. Jēgas prasīt atļauju nebija nekādas. Vidzemes saimnieki jau jutās daudzējādā ziņā kungi savā zemē, un Pēterim ne par velti asinīs tecēja Maretas spītīgais gars. Viņš pats uz savu roku iekala abos kapličas lodziņos un durvju vietā smagus režģus, un tas bija viņa untums, ka lodziņu režģi bija veidoti pēc monogrammas M. E. , kaut gan Maretai, protams, un arī ne Bērtulim vēl, īsta uzvārda nebija. Durvju vietā iemūrēto piecu čuguna pīķu galā pārmijus viņš novietoja trīs rožu un divu kroņu kalumus. Citādi ķieģeļu raksts kapličiņas durvīs palika vecais, Bērtuļa liktais. Visi šie darbi tomēr tika veikti lielā steigā un lielā slepenībā, ne tik daudz, ka Pēterim bija bailes no baroniem un ierēdņiem, kā no pašu ļaudīm, kas kaut niecīgāko dižošanos ar kādu tur gandrīz pirms divi simt gadiem notikušu romantisku būšanu varēja iztulkot par lielu asinsgrēku un demokrātisko un revolucionāro ideju nodevību.
Maretas rakstura mantojums tomēr izpletās un šķīdinājās paaudžu secībā ar mainīgu zīmējumu katra lejupejā dvēselē. Viņas jaunākais dēls Jānis īsi pēc tēva nāves apprecēja atraitni Annu no Bērzu krogus, kādu laiku saimniekoja kādās citās mājās Miegupītes krastos, tad aizgāja uz Lisas muižu par rentnieku, saviem dēliem jau dodams vācisko toni un lielāku stīvumu ap mugurkaulu. Viņa mazdēls Kornēlijs jau tika sūtīts uz Vāciju skolā, uz hernhūtiešu uzturēto slaveno Niskiju, bet no turienes viņš atgriezās ne gudrāks, ne dumjāks, un ja nebūtu viņa cēlās stājas mūsu laikmeta agrārreformas izpildes gados, kad viņš saviem Lisas muižas jaunsaimniekiem vairāk un veiksmīgāk līdzēja nekā apkārtējie vācu baroni, tad viņa vārds būtu galīgi izkurtējis no ļaužu atmiņas.
Ar skolas lietām, lai cik nepareizi būtu pēc tā spriest par panākumiem un dvēselisko mantojumu sevī, Bērtuļa lejupejiem veicās toties daudz labāk. Jau viens no viņa mazdēliem bija studējis, un savādā kārtā tieši tieslietas, bet mēs nezinām, vai viņš par sava vecvectēva - rechtsfindera Jāņa - slavu un pareģojumiem būs savā mūžā kaut ko dzirdējis. Viņa oficiālā biogrāfijā lasām, ka viņš „aizstāvējis Vecgulbenes zemniekus, svītrādams nomas līgumos viņiem pārāk smagus pantus, un tā sanaidojies ar gubernatoru Zinovjevu, kāpēc viņu pārcēla uz... par apriņķa muitas inspektoru.” Viņa vaigā gan nav nekā, ko mēs tagad parasti sauktu par igaunisku, bet raksturā kaut kā ieskanas īpašības, kas varēja nākt no Maretas puses. Vai viņa bērniem, uzaugot pa daļai Terbatā, bija kādreiz ienācis prātā, ka loks bija gandrīz noslēdzies: Maretas asinis bija atradušas ceļu atpakaļ uz seno Ugauniju?!
Jau drīzāk var pieņemt, ka otrs Bērtuļa mazdēls Dāvis, kā skolotājs un ierēdnis daudzus godus un amatus izkalpodams, būs apzinājies savu senču svaru. Tagad, kad Maretas pēcteči izkaisīti pa visu pasauli, no Kanādas un Dienvidafrikas vienā galā līdz Sibirijas tālajiem ziemeļiem otrā galā, diezin vai var iedomāties, ka kādam vēl ienāks prātā pārbaudīt Trikātas kapos, vai rožu un kroņu raksti vēl labi piekalti čuguna stieņiem kapličas durvju iemūrējumam. Mājās palikušajiem pat skats uz to pusi var likties noziedzīgs, bet tiem, kas no mājām paklīduši, citi svarīgāki un būtiskāki skati uz dzīvi jau sen apēno teiksmaino Maretu, igauņu meiteni latviešu saimnieces godā.