AR ACĪM, KAS REDZĒJUŠAS
M. Hamrin, STUDENT I SOVJET (Students Padomju Savienībā), Bonniers, Stockholm 1962.
Hamrins ir 24 gadus vecs; uzaudzis Romā, jo bijis zviedru sūtniecības darbinieka dēls. 1960. - 61. gadā Hamrins studējis Maskavā ar padomju stipendiju un tagad turpina slavu valodu studijas Upsalas universitātē licenciāta grada iegūšanai. Visa grāmata liecina par autora plašo orientāciju Eiropas problēmās; tam pilnīgi sveša zviedru caurmēra studenta provinciālā domāšana. Dzīvi Padomju Savienībā Hamrins vēro ar kritisku prātu, taču bez aizspriedumiem. Viņa skatījums ir svaigs un dod daudz interesantu aspektu. Latviešu lasītājam interesantākās lappuses nenoliedzami ir Baltijas dienas grāmata, kur aprakstīts autora brauciens uz Rīgu, Tallinu un Viļņu. Latvieši, kas apciemo Rīgu, nākdami no Eiropas, uztraucas par krievisko atmosfairu mūsu galvaspilsētas ielās, Hamrins brauc no Maskavas; viņa reakcija ir pretēja: "Baltija satrauc un apmulsina. --- Vai tas bija sapnis?"
Starp Maskavas universitātes studentiem ir 2000 ārzemju studentu no 62 zemēm. Hamrins viņus iedala dažādās katēgorijās. Viena ir krāsainie no Afrikas un Āzijas. Šie studenti no neattīstītajām zemēm netiek "apstrādāti" ar tiešu propagandu, viņus ietekmē netieši. "Mēs esam atbraukuši, lai izglītotos, nevis tādēļ, lai nodotos polītikai," saka Hasans no Sudānas. - Šai studentu katēgorijai ir speciāla Draudzības universitāte, kas dibināta ar smalku izjūtu pret to, kas propagandistiski atmaksājas. Jauns nēģeris no Ugandas, atgriezies Rietumeiropā pēc gada studijām Draudzības universitātē, attēloja savus novērojumus par veidiem, kā studentus ietekmē polītiskā plaknē. Jau valodas mācot, cenšas iznīcināt eventuālas simpatijas pret rietumniekiem. Izmantojot principu "skaldi un valdi", komūnisti cenšas sašķelt afrikāņu pašu organizāciju Black African Students' Union, izmantojot latentas pretišķības starp muhamedāņiem un kristīgajiem.
Nākošo ārzemju studentu katēgoriju Hamrins dēvē par brāļiem, kas nāk no satelitiem. Šo studentu starpā savstarpējā neuzticība ir liela. Visdrošākie starp satelitu studentiem ir poļi, kas uzsveŗ, ka robeža starp Austrum- un Rietumeiropas kultūrām pastāv Polijā. Tie mīl runāt par Krieviju kā Polijas mūžīgo ienaidnieci un zem četrām acīm liek manīt, ka ienaids nav beidzies, Polijai kļūstot komūnistiskai. Tie runā par "pirms un pēc Poznaņas" kā par pirms un pēc Kristus dzimšanas. Notikumi 1956. gadā tiem nozīmē sākumu jaunam laikmetam.
Trešā katēgorija ir kapitālisti. Šos studentus pārstāv Luidži no "koši sarkanās Boloņas". Viņa tēvs un tēvoči, strādnieki vai mazsaimnieki Parmā vai Piačencā, visi ir partijas biedri. "Faktiski es nemaz neesmu komūnists," saka Luidži. "Es domāju, ka komūnisms būtu liela nelaime Italijā, bet vienīgais, kas var sabaidīt kungus skaistās mašīnās un lielos dzīvokļos, ir komūnisma spoks. Ja mēs gribam, lai mūsu balsij būtu svars, mums jābalso par komūnistiem vai sociālistiem." - Luidži studē literātūras vēsturi. Viņa italiešu biedri studē vēsturi, jurisprudenci, nacionālekonomiju, bet reti dabas zinātnes. Centrālkomiteja Romā vēlas skolot partijas funkcionārus, ne profesorus bioķīmijā. Taču Luidži istabā nav Ļeņina kopoto rakstu. Daži vienkārši fakti viņu aizkavēja tos nopirkt. Luidži atklāja, ka ziemeļitaliešu strādnieks dzīvo labāk par padomju strādnieku. Pat kalabriešu proletārietis nav nabagāks par krievu kolchoznieku. Kādu dienu Luidži apmeklējis krievu skolu, kur virs tāfeles uzrakstīts: Skolotājs prot visu, skolotājs zina visu. - "Kas par smieklīgu domu," izsaucās Luidži, "Mēs, italieši, to pazīstam. Musolini laikā mums teica: Il duce ha sempre ragione. - Dučem ir vienmēr taisnība." Kritikas trūkums viņu iritē. "Pirms sākām lasīt krievu viduslaiku varoņu pasakas, mums bija jāatbild, ko Ļeņins par tām teicis," sūdzējās Luidži. Taču viņa sociālais patoss nav mazinājies, un viņš smagi izjūt lielas un radikālas, bet skaidri antikomūnistiskas partijas trūkumu.
Beidzamo katēgoriju Hamrins dēvē par spartāņiem. Tie ir ķīnieši; to ir ceturtā daļa no ārzemju studentiem, taču Hamrina atmīņā tā ir anonima masa, ar ko viņš nekad nav kontaktā. Izolācija no pārējiem studentiem ir pašu ķīniešu nopelns. Salīdzinot ar ķīniešiem, krievos revolūcionārais patoss ir mazinājies, un tie jau tuvojas pilsoniskai domāšanai. Kamēr vadoņa kults jau ir pārdzīvota stadija Krievijā ķīnieši joprojām monotoni dzied:
No garā mūra ziemeļos
Līdz Si-Kiangai dienvidos,
No Pamiras rietumos
Līdz Dzeltenai jūrai austrumos,
Kur tikai ķīnietis mīt,
Atskan viņa vārds,
Mīļotā vadoņa vārds:
Mao-Tse-tungs.
Atsevišķa nodaļa grāmatā ir veltīta padomju studentiem. Starp tiem ir kaŗa veterāni, vīri ap 35 gadiem, kas tiek uzņemti ārpus konkursa, ja tikai tie var uzrādīt beigšanas apliecību. Pārējie tiek pamatīgi sijāti iestāju eksāmenos.
Istabas biedrs Saša ir strādājis četrus gadus par elektriķi, tagad studē vēsturi un pa vasarām "brīvprātīgi" strādā par ceļa strādnieku priekšstrādnieku, lai nopelnītu mazliet naudas, jo valsts stipendijas pietiek tikai "maizei un sīpoliem". Viņa dienas ir stingri iedalītas. Astoņas stundas lekcijas, semināri, vakarā divdesmit lappuses partijas vēsture, piecpadsmit lappuses franču revolūcija, viena lappuse vācu verbi. Nav vietas kaprisiem impulsiem un interesēm, kas nebūtu "auglīgas". Pēc gada Sašam būs diploms un valsts komisija tam piedāvās darbu Urālu industrijas pilsētā, taigas ciemā vai Ukrainas kolhozā, Ja viņš to nepieņems, pašam būs grūti atrast piemērotu darbu. Tā nav svētku diena, kad students iziet beidzamo reizi pa universitātes vārtiem. Nekas tur nav no tā prieka, kas ir Sarkanā laukumā tai pavasara naktī, kad septiņpadsmitgadīgie zēni un meitenes dzied un dejo sakarā ar skolas beigšanu. Saša ir partijas biedrs. Viņam ir Ļeņina portrets uz galda un plauktā vēl viens izgriezts no smalka koka. Hamrins daudz ar viņu runā, visvairāk par polītiku. Uz visiem jautājumiem viņam ir atbildes.
"Es negaidīju, lai viņš kritizētu atsevišķas svarīgas lietas sistēmā, kurā viņš dzīvo. Ko es cerēju, bija - atklāti runāt, lai es justu, ka diskutēju ar cilvēku, kas domā patstāvīgi, ne ar rokas grāmatu partijas aģitatoru."
Par vēlēšanām uzskats bija šāds: Labāk nobalsot labi agri, tad aģitātors nenāks un nebāzīsies virsū, ka neesmu padarījis savu pienākumu. Taču antikomūnismu Hamrins pamana tikai vienu vienīgu reizi un arī tad varbūt tikai tādēļ ka antikomūnistisko uzskatu pārstāvis tā cerēja tikt pie Hamrina Šveices pulksteņa. Daudzi vēlētos vairākas komūnistu partijas ar dažādām programmām.
Galīgu neizpratni Hamrinā izraisa dialektiskais materiālisms. Docents sociālistiskās valsts polītiskā ekonomijā mēģina izskaidrot Marksa un Ļeņina uzskatus par formu un saturu. Pēc šiem uzskatiem formai jāatbilst saturam. "Šai jautājumā par piemēru varam ņemt meiteņu kosmētikas lietošanu. Principā negribu vērsties pret lūpu krāsas, nagu lakas un pūdera lietošanu. Bet lūpu krāsas daudzumam jāatbilst personai, kas lieto lūpu krāsu." - Es klausījos intensīvi, raksta Hamrins, lai noskaidrotu dialektisko sakaru starp meitenes lūpām un lūpu krāsu. Bet manas pūles bija bez rezultātiem. Lektors atgriezās pie produkcijas pieauguma amerikāņu un padomju industrijā. Es vairs neklausījos, bet nogrimu domās par formu un saturu. Problēmu ar kosmētiku varēja atrisināt divējādi, es beidzot izlēmu. Viena alternātīva bija - jo skaistāka meitene un skaistākas lūpas, jo vairāk lūpu krāsas. Tā pēc manām domām forma atbilstu saturam. Bet jautājumam varēja atbildēt arī citādi - jo skaistāka meitene un burvīgāka mute, jo mazāk lūpu krasas. Tas būtu dialektiski pareizais atrisinājums pēc Hegeļa tezes par cīņu starp kontrastiem kā galveno dzenuli pasaules attīstībā.
Hamrins saskaŗas ar padomju pētniecību, kad viņam uzdod nolasīt referātu par Krimas kaŗu padomju vēstures uztverē.
Vairāk kā stundu runāju par padomju vēsturnieku līkumaino ceļu no 1917. - 1961. gadam. Ar literātūras piemēriem mēģināju parādīt, ka tie vairāk kā vienu reizi mainījuši vai bijuši spiesti mainīt uzskatus konkrētos jautājumos, --- Kad priekšsēdis profesors Novickijs pasludināja debates, sanākušie ilgi klusēja. Tad viens nāca klajā ar nenozīmīgu jautājumu un pēc tam paziņoja, ka ir mierā ar atbildi. Atkal ilgs izteiksmīgs klusums, --Tad es pats izlēmu pārtraukt šo klusumu. Es gribēju zināt, kā klātesošie 1960. gada vēsturnieki skatījās uz Krimas kaŗu, vai tas bija vai nebija attaisnojams pēc Ļeņina kritērijiem, ko viņš uzstādījis, zīmējoties uz attaisnojamiem kaŗa tipiem. ---Klusums bija dziļš, sekundes bija kā minūtes. Vai tas tiešām bija tā, ka neviens eksakti nezināja, kāds šobrīd bija oficiālais uzskats šai jautājumā? Citādi nezinu, kā šo klusēšanu izskaidrot.
Varbūt vislabākā nodaļa grāmatā ir Saistītais Prometejs, kur Hamrins smalki un niansēti uztvēris to, kas viņam kā eiropietim padomju valstī vismazāk pieņemams. 18. gadu simteņa pilī Ostankino ārpus Maskavas ir italiešu baroka meistara Salvatora Rozas glezna. Tā rāda Prometeju, piekaltu pie Kaukaza kalniem. "Es gandrīz tai būtu pagājis gaŗām, ja nenotiktu epizods, kas to parādīja lielākā un galu galā pavisam citā sakarībā. Grupa krievu tūristu jaunas gides vadībā brīdi apstājās italiešu mākslinieka darba priekšā, un skaistā tūristu pavadone paskaidroja dažos vārdos: Salvatora Rozas glezna rāda Prometeju, kas par noziegumu pret dieviem tiek notiesāts ar piekalšanu pie klints, kur tā aknas gadu simteņiem knābā asinskārīgs ērglis. --- Vai tā bija Prometeja leģenda Padomju Krievijā.? --- Vai tas vienīgais bija atlicis no Aischila lepnā spītnieka? Nabaga nicināms noziedznieks un zaglis. Viņš, kas sacēlās pret varu, kas deva cilvēkiem uguni, kas atteicās akceptēt Zeva gribu kā likumu? Sacelšanās pret dieviem simbols? --- Viņš, kas iemiesoja pārliecību, ka cilvēkam ir pienākums un tiesības sacelties pret tiem, kas izmanto savu varas stāvokli? Nabaga nelietis," Taču nav tā, ka Prometejs neeksistētu Padomijā. Tā garu reprezentē Jevtušenko un daži citi jaunie dzejnieki. Viens no tiem ir Sergejs Jeseņins.
"Viņa politiskais ideāls ir anarchija. Viņš apzinās, ka tās īstenošana šāsdienas konkrētā situācijā radītu chaosu un iznīcību. Un vispār ideālu nozīme nav faktā, ka tie ir jāīsteno. Pietiek, ka skaisti, neaizsniedzami ideāli mazliet ietekmē mūsu paražas." Tā viņš ierobežo savus mērķus, prasot tikai pilnīgu domu brīvību. Viņš analizē marksistisko filozofiju un atrod nekonsekvences un kļūdas. Bet ne tamdēļ viņš vēršas pret to. Ne kļūdu un nekonsekvenču dēļ, bet tamdēļ, ka sistēma ir - sistēma. "Es iznīcinu sistēmu - un ko es lieku tās vietā? Pagaidām nekā. Un bez tam es nevēlos nekā cita kā uzskatu brīvību šai jautājumā. Brīvība necieš dogmas."
Aina Siksna