---

Kāpēc mūsu vārdi nesaskan ar darbiem? Viena atbilde uz nepatīkamo jautājumu varētu būt: mēs mīlam savu dzimteni! Bez šīs mīlestības nav patriotisma, toties mīlestība iespējama, ignorējot intellektu.

Kāpēc neprecīzējam savu izteiksmi presē? Kāpēc cildinām diletantismu? Kāpēc mēģinām būt apolītiski nevietā? Pavisam skaidri: vai tāds „nacionālists” nav šķelta persona, kas runā gan par vienību, bet darbojas tā, ka to jauc?'

Kas tā dara? Diezgan daudzi „atbildīgi darbinieki” mūsu organizācijās, bet vispirms tie, kas, ja ne citādi, tad ar noklusēšanu, turpina „krusta kaŗu” pret kādu ideju vai pasākumu.

Bez minētā paranoidā nacionālisma darbojas pavisam personīgas „es to nekad neaizmirsīšu” jūtas, arī patriotisma liekulīgā segumā, ka tas bija ar divu nacionālistu uzbrukumu Jānim Jaunsudrabiņam neilgi pirms viņa nāves (abi jutās aizkārti grāmatā Es stāstu savai sievai).

Tad nav ko brīnīties, ka gadās jaunieši, kas saka „man latvieši riebjas”, kā to atstāsta Pēteris Aigars Laikā.

Tā kā visas definīcijas, arī nacionālisma, ir vaļīgas, der tomēr apzināties, vai brīvībā iespējama (par vēlamību nav ko runāt) viena īsto nacionālistu monopolgrupa? Dzīve, kaŗi, vēsture, kultūra šo polītiķu iedomu neapstiprina. Katram virzienam, katrai domai ir opozīcija, un bez varas tā nav par „neesošu” padarāma. Cik paradoksāls stāvoklis rodas, ja daļa nacionālistu jūsmo par kādas lielvalsts nacionālisma priekšzīmīgo stiprumu (piem. Hitlera laikā), kas nozīmē šo mazo nacionālistu, mazās nācijas beigas! Boļševiku partiju pārvaldītajās zemēs nacionālisms tikko sācis (partijās!) augt (atsk. Ukrainu).

Pamatjautājums – kuŗi ir īstie nacionālisti? Vai īstie nebūtu tie, kas, par spīti partijas dogmu, reliģisku aizspriedumu etc. dažādībai, spētu atrast kopīgo? Vēl arvien mēs akcentējam atšķirības, kam morālas tiesības būt. Un tomēr mēs neesam spējīgi diskutēt bez lamāšanās, bez novirzīšanās ūdeņainās nekonsekvencēs u.t.t. Vai bēguļi ir vairāk emocionāli kā citi? Rezultātā mēs vairāmies diskutēt, aizliedzam diskutēt, nevēlamies dzirdēt „tirdošus jautājumus”, nonākam pa dažādiem ceļiem pie visādi izsmietās „generāllīnijas” iemauktiem savā gebītskomisāru versijā.

Trimdā devās desmitā daļa mūsu tautas. No tiem liels procents kultūras darbinieku, kas nupat sāk apmirt. Lielākā daļa studējošās jaunatnes trimdā kulturāli nav vairs latvieši: to nu rūpīgi vēl mēģinām slēpt. Mēs kaunāmies šī fakta, jo savs nopelns taču ir vecākiem, kas bija tik aizņemti sabiedriskajā darbā, tik aizņemti naudas pelnīšanā un tik mīksti pret briesmoti maļošās (bīdelētājas!) vides internacionālajām ērtībām, jaukumiem. Rezultātā ir jauni latvieši „ar sirdi un dvēseli”, bet latviešu valodā raksta tā, kā 1906. gadā dzimteni pametušie!

Droši vien drīzumā mūsu „galotnes” strīdēsies par to, kas te vainīgs! Zemapziņā tās jūt, ka kļūst komiskas, tāpat kā tie krievu kņazi un pulkveži, ko mēs izsmējām Rīgā ar „Parīzes anekdotiem”. Tāpēc mums tāds niknums pret „skabargām”!

Žīdi saglabāja savu nacionālo vienību tikai „košera” un citu lietu dēļ, par ko mēs smējāmies. Mēs respektējam savus „būdiņsvētkus”, jo tas ir „kaut kas cits”!

Mūsu vidū ir pat tādi ultranacionālisti, kas gribētu redzēt Latviju bez latviešiem, visus deportētus („lūk, vai es nesacīju!”), visus sakarus starp rietumiem un austrumiem pārtrauktus u.t.t. Tas ir Doriana Greja portreta nacionālais aspekts.

Mēnešraksta Sējējs 1939. g. 4. burtnīcas ievadā (J. Lapiņš?) sacīts: „Nekādas skolas, nekāda humanitāte un reliģija nepalīdz cilvēku padarīt godīgu, taisnīgu.” Apzinīgi izlaists vārds „nacionālisms arī nepalīdz”, toties seko zīmīgs piemērs: „Kādreiz ģeniālais Puškins aizstāvēja krievus, kad tie apspieda poļus.”

Strikti ņemot klasiskais Puškins būtu aizliedzams poļu sabiedrībā, un – arī pie mums (viņu jau neviens še nemin tā vai tā!).

Doma par Mērnieku laiku necildenumu turpretī nav jauna. Par to lasām prof. P. Šmita un Sējēja redaktora J. Lapiņa vēstuļu apmaiņā 1930os gados. Visa prof. Šmita vēstule būtībā ir ļaunuma kulta paraugs, bet vārdos viņš cēli būtu pret šo ļaunumu! Lapiņš gan iebilst: „Lai cik nemākslinieciski ir Mērnieku laiki, šo tēlu dēļ tie dzīvos mūžīgi.”

Šīs vēstules, tāpat kā labs humors un satīra ir reizē it kā spogulis. „Nevaino spoguli, ja tavs mūlis greizs”, esot sacījis krievu satiriķis Gogolis saviem cenzētajiem. Izrādās, tas ir (nacionāls, partijas vai armijas) stiprums –nelietot vienu mērkoku. Kā attaisnot līdzekļus mērķa labā? Ar to.ka „tas ir pavisam cits” mērķis?

Kā zemgalietis un sava „pagasta lokālpatriots” it labi atceros, kā pie mums izsmēja vidzemniekus, ventiņus, latgaļus, leišus, vācu kolonistus u.c. Daļa atbraukušo vidzemnieku neizturēja un asimilējās, retais spītīgi turpināja savas tradīcijas (piem. sievietes ecēja uz lauka, ko zemgalietes nedarīja). Ar vārdu sakot, neviens nacionālists (īsts!) nevar paciest otra nacionālista izdarīšanos. Līdz kaŗam, līdz diktatūrai, līdz mana īstuma uzspiešanai – viens solis zināmos apstākļos. Nav tāpēc brīnums, ka daži lieli pasaules gari (un jaunatne tiem līdz!) nosveŗas uz universālas ētikas pusi. Skaista doma, ideāls, ideja, kaut arī varbūt utopiska, praksē nerealizējama.

Viens no universāli domājošiem angļiem – sociālists Orvels – kas sevi uzskatīja par angļu patriotu (skat. viņa grāmatu England Your England) šķiroja patriotismu, pieķeršanos savai dzimtenei (vietai, valodai, paražām) no gribas savu dzīves veidu uzspiest citiem, kā to krievi tagad dara mūsu dzimtenē, un ko Orvels sauca par – nacionālismu (lielvalstu formā – imperiālisms).

Kā angļi paši izrīkojušies ar savējiem, deportēdami tos par niekiem uz Austrāliju, arī ir paradoksāls nacionālisma aspekts (ar noteiktu šķiru raksturu). No patriotisma tur nav ne kripatas.

Vēsture rāda, ka Bērtuļu naktis atkārtojas vienmēr par jaunu, tikai protestantu vietā reizēm ir žīdi, reizēm nēģeri, reizēm – latvieši. Un vai nav tīkami lasīt, ka slavenajās Bērtuļu naktīs bodniekiem u.c. ir izdevība tikt vaļā no ienīsta konkurenta, un tas netiek laists gaŗām neizmantots!

Ir gudri ļaudis, kas apgalvo, ka par spīti tam (ko darīsi, tāda ir cilvēka daba, arī koki mežā ir tik dažādi) un visam citam, kaut kas tomēr nelabajā cilvēkā esot svēts, un tāpēc nevietā to izsmiet. Droši vien! Bet „kaut kas” ir pārāk nenoteikta kategorija. „Kaut kas” pozitīvs ir arī boļševiku sistēmā, noteikti.

Tāpēc dzirdami pārmetumi, ka daži stūrgalvji nesaredzot aiz triviālajām ceremonijām un frāzēm paslēptu (varēja gan sacīt „paslēpušos”) dziļo jēgu. Pēdējo saredzēt būtu varbūt literātūras vai vispār mākslas uzdevums.

Manuprāt, mēs katrs savā īpatnējā veidā pārstāvam Latviju un latvisko, un jo vairāk „plēšamies” (principiāli), jo pierādām, ka neesam vienaldzīgi, kādi ir vairākums – baigs fakts.

Austrālis